Archive for the ‘gramatika’ Category

Valodas lietas ir viens no Alberta Prikuļa vaļaspriekiem – piedalīšanās RLB LVAK darbā, kā arī aktīva līdzdalība tviteŗa diskusijās gar valodas kultūras jautājumiem (https://twitter.com/alpaqa/). A. Prikulim ir divdesmit gadus ilga docētāja pieredze LU Ķīmijas fakultātē; divdesmit gadu pieredze valsts pārvaldē (starptautiska sadarbība izglītības nozarē); iesaistījies arī kvalitātes izvērtēšanā un uzlabošanā augstskolu darbā (Latvijā un Lietuvā); pētījumi un publikācijas – organiskajā un bioorganiskajā ķīmijā, ķīmijas didaktikā, ķīmijas vēsturē, izglītības polītikā.

2017. gada 6. martā pulksten 18:00 Dr. chem. Alberts Prikulis pastāstīs, kādas kļūdas un dīvainības visbiežāk sastopamas mūsdienu elektroniskajā saziņā – plašsaziņas līdzekļu un draugošanās vietnēs, kā arī citos tā sauktajos „interneta portālos“.
Norises vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Rīgā, Merķeļa ielā 13, 301. telpā. Ieeja brīva visiem interesentiem.

Šoreiz gan runa nebūs par parastām nejaušībām – sajauktiem kommatiem un aizmirstām gaŗumzīmēm, bet gan par uzmācīgiem svešvārdiem, dīvainu sintaksi, „modernu“ izteiksmes veidu, ko diemžēl pat vairs negribas saukt par latvisku!

Savās vēstulēs un čivinājumos A. Prikulis jau paudis šādas domas par to, kā valoda un loģika, ko sastopam publikācijās, kļūst arvien miglaināka, steidzīgāka, paviršāka.

«Organisks» man kā ķīmiķim saistās ar savienojumiem, kas satur oglekli un ūdeņradi. Arī tā pirmatnējā nozīme – ‘tas, kas iegūts no dzīviem organismiem’ – neatbilst jēgai, ko ieliek vārdkopā «organiska pārtika». Kamēr nebija plaši pazīstams angļu «organic food», mēs gluži labi iztikām ar vārdkopu «ekoloģiskā pārtika».

Jaunvārds „vaimanoloģija“ ir labs kandidāts uz nevārda statusu. Autori taču nedomā vaimanu mācību, bet gaušanos.

Pūlos, bet nevaru izdomāt, kam tas būtu nepieciešams…: „Terrorisma draudu līmeni Latvijā paaugstināt šobrīd nav nepieciešams“ (Leta, Apollo, 16.06.2016.) [#valoda]

ziedo-zirgu-psichologijas-centra-izveidei-valoda-gada-teiciens-savarstijumi-2017-priekslasijumi-referati-bez-maksas

Būs, par ko galvu palauzīt …
… „zirgu psīcholoģijas“ centrs.

Advertisements

Elvis Krumholcs, latviešu valodas attīstības kopas referents; 05.10.2015.  Foto no E. K. personīgā archīva.Latviešu valodas attīstības kopas (LVAK) 2015. gada 5. oktōbŗa sanāksmē pulksten 18.00 noklausīsimies stāstījumu
«Latviskais laika ritums noriseņos un divdabjos».
Šīs reizes referents ir Elvis Krumholcs (intervēts  2014. g. nov.).

Norises vieta: Rīgā, Merķeļa ielā 13, Latviešu biedrības nama 301. telpā.
Ieeja brīva visiem interesentiem.

 

 

 

* Norisenis = darbības vārds jeb verbs.

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

01.12.2014. - Elvis Krumholcs, LVAK priekšlasījums Rīgas Latviešu biedrības namā, prievārds, latviešu valodas prievārdi, prepozicija, gar, sintakse, sēmantika, valodniecība, valodas referātiRīgas Latviešu biedrības namā 2015. gada 2. februārī notiks Elvja Krumholca priekšlasījums par prievārda «gar» sēmantiku un daudziem vēl nezināmām (vai aizmirstām) lietojuma iespējām, kas tiks aplūkotas arī papildu kopsakarībās ar kognitīvās lingvistikas atziņām.
Sākums – pulksten 18:00.
Rīko latviešu valodas attīstības kopa.

Referāts ir piemērots visiem, kam rūp latviešu valoda, un it sevišķi arī, ja interesējaties par kognitīvo lingvistiku – nozari, kuŗā viena otru papildina valodniecība un psīcholoģija.

Šeit publicējam arī ieskatu šai jomā, ko sarakstījis 2. februāŗa referents ELVIS KRUMHOLCS.


Zināmais, bet nepietiekami iepazītais:
latviešu valodas prievārds «gar»

 

Prievārds «gar» nonāca manā uzmanības lokā, kad sāku iedziļināties, kā ar latviskiem izteiksmes līdzekļiem var atspoguļot personisku attieksmi. Mūsdienās, kad prievārdi «par» un «pret» ar valodas nīdētāju gādību padarīti gandrīz par apstākleņiem, daudzus runātājus pārņem it kā nedrošība, izsakot tādus teikumus kā «es izturos pret bērniem ar mīlestību», «es pildu pienākumus pret kollēgām» u. t. t. Tauta bija emōcionāli nokaitēta 2012. gadā, kad tika rīkota tautas nobalsošana par (?!) krievu valodu kā otru valsts valodu.

Prievārdi – teōrijā un mūsdienu valodas praksē

Prievārdi ir īpaši jūtīga daļa visā valodas gramatiskajā sistēmā, tāpēc tos sargāt un aprūpēt ir katra valodas kopēja pienākums. Kādeņi, apstākleņi, noriseņi un lietvārdi var papildināt valodas krājumu gandrīz neierobežoti, turpretī jauniem vietniekvārdiem, prievārdiem, pusprievārdiem, saikļiem un partikulām ir mazas iespējas ieviesties valodā. Tāpēc nebūtu pieļaujami, ja kādu vēsturiski lietātu prievārdu vai prievārdisku konstrukciju izslēgtu no valodas gramatiskās sistēmas vai apzīmogotu kā archaisku.

Prievārdu tiešais uzdevums ir izteikt vai precīzēt to, ko nevar nepārprotami pateikt ar locījumiem. Ja valodā tiek pamests novārtā prievārds, to nomaina prievārdisks izteiciens (franciski «locution prépositive», angliski «prepositional phrase»), kas diemžēl tiek patapināts vai kalkots ar starpniekvalodu palīdzību. Tādu likteni, piemēram, ir piedzīvojis prievārds «iekš», kuŗš labi spētu aizstāt mūslaikos izplatītos «rāmjus», «ietvarus», «robežas» izteicienos «[kaut kā] rāmjos», «[kaut kā] ietvaros», «[kaut kā] robežās».

Sintaktiski un sēmantiski apsvērumi

Atgriežoties pie iepriekš sacītā, sēmantiskā aspektā prievārdiem ir krasi atšķirīgi pārvaldījuma lauki, taču tie iekš viena teikuma spēj cits citu papildināt. Latviešu valodā citu citam pretstatīt var kādeņus, apstākleņus, noriseņus, lietvārdus, bet ne prievārdus. Tāpēc kritiski vērtēju tādus izteicienus kā balsot «par» vai «pret». Latviešu valodas gramatikā īpaša loma ir postpozicijām – pusprievārdiem un apstākleņiem, kas piešķiŗ norisenim pabeigtības nokrāsu (secen, gaŗām, prom, vaļā, u. t. t.), taču prievārdi šai funkcijai neder. Tādējādi teicieniem «balsot par» un «balsot pret» ir visai apšaubāms gramatiskais un sēmantiskais pamatojums, un tos pat var uzskatīt par svešiem valodas garam. Balsojumus pieklātos saukt attiecīgi par «apstiprinājuma balsojumu» un «noraidījuma balsojumu».

Balsot: vispārināti – «GAR»; konkrētāk – «PAR» un «PRET»

Paraudzīsimies, kā minētie prievārdi maina izteikuma jēgu. Prievārdam «par» piemīt aizstāšanas nozīme, tāpēc teikumu «balsot par Pēteri» var saprast arīdzan kā ‘balsot Pēteŗa pilnvarotam‘! Tāpat teikumu «balsot pret Pēteri» var saprast kā ‘balsot, atrodoties iepretī Pēterim‘! Šī sērga gar prievārdiem «par» un «pret» ieviesusies arī terminos, piemēram, LZA datubazē atrodams izteiciens «mainīt attieksmi pret audzēkni», lai gan latviešu valodā ierasts mainīt vienu objektu pret otru, piemēram, mainīt atslēgu pret zīmuli, ideju pret iespēju u. t. t. Minētajā gadījumā nepārprotamības labad latviski varētu teikt «mainīt attieksmi audzēknim pretī». Taču biju gaužām pārsteigts, atradis senākos tekstos apstiprinājumu, ka iespējams «balsot gar Pēteri», kas ir tas pats, kas «balsot jautājumā, kas skaŗ Pēteri», kā tam arī vajadzētu būt lietu dabiskajā kārtībā, proti, neutrāli un neuzbāzīgi.

Atšķirībā no citām vārdšķirām prievārds ir abstraktāks vārds, kuŗa pausto nozīmi mēs izprotam no intuitīvām nojausmām un praktiskās pieredzes. Tomēr prievārda lietojuma iespējas nevar mums atklāties, kamēr neesam sapratuši prievārda invarianto nozīmi – proti, kāda ir prievārda būtība un jēga.

Novērtējuma subjektīvitāte – tuvums un tālums

Invariantās nozīmes meklējumi nav iespējami, ja mēs prievārdu tveŗam tikai un vienīgi valodnieciskā skatījumā. Prievārds piedalās arī kognitīvajos jeb izziņas procesos, ļaujot apjēgt saiknes starp vārdiem, pārvaldījuma laukus un kontekstus. Nevar iztikt ar tīri valodniecisku izpēti, ja vēlamies izprast, kāpēc vieni redz gājējus nākam gar logu, lai gan otri, turpat blakus būdami, nekādu tuvu gaŗāmiešanu nesaredz. Prievārdi, kas raksturo attiecības telpā un laikā, nav atdalāmi no cilvēka kognitīvajiem ierobežojumiem, proti, individa loģiskajām, emōcionālajām, sensoriskajām un intuitīvajām saitēm ar objektiem. Iepriekš minētajā piemērā cilvēki atšķirīgi uztvēruši loga psīcholoģisko telpu. Psīcholoģiskā telpa var būt lielāka nekā reālā fiziskā telpa, citiem vārdiem sakot – psīcholoģisko telpu katrs apjauš savdabīgi. Patiešām, attālums starp logu un gājējiem dažiem šķitis pārāk liels, lai to nevēlētos aprakstīt ar vārdu «gar». Vieni varētu būt saskatījuši, ka gājēji ir visai tālu no istabas vidus (kur paši atrodas), bet otri acīm mērījuši objektīvo attālumu no loga līdz gājējiem – un sanācis: tuvu. Katram sava taisnība!

Prievārdi leksikografijā

Manā skatījumā prievārdu invariantās nozīmes līdz šim izdotās latviešu valodas vārdnīcās nav atklātas pietiekami skaidri. Ar to ir saistāms fakts, ka mēs mēdzam svārstīties, kāds prievārds konkrētajā situācijā iederas labāk. Taču neskaidrība un neziņa paveŗ ceļu tam, ka no citām valodām mūsu valodā ienāk svešķermeņi.

Briežam ragi nodiluši, / Krūmus, mežus lodajot; / Tà nodila ļaudim mēles, / Gar manim runajot.

Tautasdziesmā: «ļaudīm mēles nodilušas, gar manīm runājot».

Neatklājis valodas dziļumus, cilvēks var dzīvot pieņēmumā, ka vairāki atšķirīgi prievārdi var nozīmēt vienu un to pašu. Piemēram, tautasdziesmā lasām “Tā nodila ļaudīm mēles, gar manim runājot.” Mūsdienās esam pieraduši noriseni «runāt» lietāt savienojumā ar prievārdu «par», tāpēc varētu likties, ka prievārdi «gar» un «par» ir sinonimi. Tomēr lielākā skaitā izskatīti piemēri atklāj tādas nozīmes nianses, kas daudzu valodnieku prātiem paslīdējušas gaŗām. Prievārdi «par» un «gar» nav sinonimi! Tie spēj cits citu papildināt pat iekš viena teikuma. Senākā periodikā lasām: «[…] tauta nenoliedzami interesējas gar un par jūŗnieku dzīvi […]» («Jūŗnieks», 18.05.1911.) Ja šie prievārdi būtu sinonimiski, nevajadzētu taču tos sastatīt blakus! Taču sapratne par abu prievārdu atšķirīgajām invariantajām nozīmēm ļauj secināt: prievārds «par» konkrētajā teikumā raksturo saturu, turpretī prievārds «gar» raksturo kontekstu. Saturs biedrojas ar kontekstu, kopā tie veido veselu un skaidru ainu. Tā ir loģiskā saderība, par kuŗu mūsu kultūrā nav ierasts priecāties!

Plašāk – tematiskajā vakarā RLB namā

2015. gada 2. februāŗa priekšlasījumā centīšos, cik vien plaši iespējams, iepazīstināt ar prievārdu nozīmēm un lietojuma atšķirībām. Prievārds «gar» vienatā un savienojumos ar citiem vārdiem var aizstāt daudzus kalkus un neveiklas teikuma konstrukcijas, kas ieviesušās latviešu valodā.

LVAK.wordpress.com

 

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org


Elvis Krumholcs intervijā stāsta par saviem pētījumiem –
«Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?»
(01.12.2014.)

 

2014. g. 1. decembrī pulksten notika latviešu valodas attīstības kopas rīkots priekšlasījums:

«Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?».

Mūsu uzaicinātais lektors Elvis Krumholcs ar sevi iepazīstina intervijā. Pēc izglītības diplomēts komersants un personāla speciālists, taču pēc aicinājuma jau 19 gadus nodarbojas ar rakstisko tulkošanu. E. Krumholcs ir poliglots, kas valodas apguvis galvenokārt pašmācībā, brīvi spēj runāt piecās valodās – latviešu, krievu, angļu, franču, poļu, bet 12 valodas prot lasīšanai un sapratnei pietiekamā līmenī.

Kā pamazām nonāci pie instrumentāļa un adesīva problēmatikas izpētes?

Elvis Krumholcs, priekšlasījums, adesīvs, instrumentālis, locījumi latviešu valodā. RLB LVAK.

Elvis Krumholcs

Liels pavērsiens manā profesionālajā pieredzē aizsākās pirms pieciem gadiem, kad sāku tvert gramatiku sēmazioloģiskā skatījumā. Man pamazām sāka atklāties nianšu nianses, kas ļāva saprast informācijas uztveres atšķirības visplašākajā mērogā. Līdz tam daudzas teikuma konstrukcijas man likās sinonimiskas, tāpēc vairāk vadījos pēc intuitīvām nojausmām un vispārējās valodas prakses. Taču tagad esmu sapratis, ka katram elementam gramatiskajā sistēmā ir sava neatkārtojama vieta un nozīme. Mans skatījums uz pasauli caur sēmazioloģiju un valodniecību ir ievērojami paplašinājies, un es meklēju iespējas dalīties ar jaunajām atklāsmēm. Lai gan valodniecībā esmu praktiķis, bet ne akadēmiķis, šo gadu gaitā man ir radušies daudzi risinājumi latviešu valodas problēmatikā.

Jautājums par piekto locījumu latviešu valodā ilgus gadus nodarbināja manu prātu. Šī locījuma lietojamību es vienmēr esmu sapratis intuitīvi. Intensīvi lasīdams tekstus poliski un krieviski, es pamanīju neatbilstības starp instrumentāļa konstrukcijām slavu valodās un šo locījumu latviešu valodā. Kādreiz man likās, ka pietiekams arguments ir archaiskās “instrumentāļa” paliekas, kas vēl mūslaikos dzirdamas Kurzemē (“trejis ziedis”, “vienis prātis” u. tml.). Taču īstenībā problēma slēpjas citur.

Šķiet, ka austrāliešu valodnieks Teodors Fennels bijis pirmais, kas rosinājis piekto locījumu izņemt iz gramatiskās sistēmas, taču diemžēl viņam saradušies sekotāji Latvijas akadēmiķu aprindās. Rasma Grīsle rakstā “Vai latviešu valodā ir instrumentālis? ” (28.08.1998., Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas avīze” un “Latvija”) argumentēja viņam pretī ar fōnētiskiem un vēsturiskiem dotumiem, taču veica salīdzinājumu tikai ar lietuviešu valodu. Diemžēl mūslaikos šie argumenti ir par vājiem. Kognitīvā lingvistika, kas citastarp pēta arī sēmantiskās saites, ir sākusi attīstīties nesen, taču tieši sēmazioloģiskie apsvērumi ir spēcīgāki un būtiskāki, lai noteiktu locījuma dabu valodā.

Patiešām, stingra saite starp locījumu un prievārdu vai arīdzan parallēlu galotņu pastāvēšana locījumos nav pamats locījuma izņemšanai iz gramatiskās sistēmas. Visās slavu valodās vietas locījums ir neatraujams no prievārda, daudzās slavu valodās instrumentālim galotņu formas sakrīt ar citiem locījumiem. Taču sēmazioloģiskā skatījumā instrumentālis ir vienādu dabu gan slavu valodās, gan visās pārējās, kur tas sastopams.

Atklāsme par piektā locījuma jaudu un plašo tvērumu man dzima pavisam nejauši. Es droši vien pasmīkņātu, ja man jaunībā teiktu, ka kādreiz interesēšos arī par somugru valodām. Lielais locījumu skaits mani tolaik atturēja no somugru valodu mācīšanās, taču manā dabā nav atzīt kādu iespēju par nederīgu uz mūžīgiem laikiem. Man veidojās lietišķi kontakti ar Ungāriju, un, gluži dabiski, tie vedināja mani pašķirstīt ungāru valodas gramatiku. Nemaz tik sarežģīta ungāru valoda nelikās, vienīgi man būtu jāveltī vairāk laika mācībām. Taču tas man deva ieskatu somugriskajā vietas locījumu sistēmā un tās loģikā.

Kā daudzi tulkotāji, tā arī es meklēju iespējas, kā vieglāk izteikt piederību latviešu valodā, jo mums īsta piederības darbības vārda nav. (Red. piez. – kā, piemēram, angļiem “to have“.) Es nolēmu ieskatīties somu valodas gramatikā. Somu valodā piederība tiek izteikta ar adesīvu – klātesības locījumu, kuŗam tiek pieskaņots objekts nōminātīvā. Sapratne par sēmantiskajām saitēm ļāva man atpazīt analoģiju ar piekto locījumu latviešu valodā.

Tādējādi strīds akadēmiķu vidē par piekto locījumu ir terminoloģisks. Ja pierādīsies, ka adesīvs ir piemērots nosaukums, piektā locījuma vieta mūsu valodā tikai nostiprināsies.

Kā sasaucas teōrija par šiem locījumiem un latviešu valodas prakse XX un XXI gadsimtā?

Jānis Endzelīns ir cītīgi mēģinājis aprakstīt latviešu valodas gramatisko sistēmu, tai skaitā locījumus, bet viņa darbības periods iekrita laikā, kad kognitīvā lingvistika vēl nebija radusies. Nenoliedzami, J. Endzelīnam bija spēcīgi pamati klasiskajās valodās, kur viņš meklējis atbildi uz daudzām parādībām latviešu valodā. Taču katrai valodai ir kaimiņvalodu uzslāņojums; latviešu valodā liela nozīme ir atsevišķām somugru valodu parādībām. Es ticu, ka J. Endzelīns, būdams zinātniska kaluma prātu, spētu tur atrast atbildi par piektā locījuma dabu.

Kas upite, ka netek? / Kas meitiņa, ka nedzied? / Gružiem upe neteceja, / Sērdienite nedziedaja. (Kas upīte, ka netek? / Kas meitiņa, ka nedzied? / Gružiem upe netecēja, / Sērdienīte nedziedāja.) Latviešu tautasdziesmas par bāreņiem. Tautasdziesmu valoda. Pētnieciskais darbs.

Piektais locījums manis piedāvātajā koncepcijā ļauj citādi lasīt tautasdziesmas. J. Endzelīns, piekto locījumu nosaucis par instrumentāli, mēģināja mazpazīstamas formas skaidrot, konkrētajam gadījumam papildus pievienojot kādu prievārdu. Daudzos gadījumos skaidrojums bijis pietiekams sapratnes gūšanai, taču tagad jaunais skaidrojums ir smalkāku nokrāsu. Piemēram, “gružiem upe netecēja” J. Endzelīna skaidrojumā nozīmē ‘gružu dēļ upe netecēja ’. Jaunajā koncepcijā šis tautasdziesmas fragments saprotams citādi – ‘upe netecēja, būdama gružiem noklāta ’. Šī tautasdziesma ir svarīga adesīva pierādīšanai, jo slavu valodās analoģiska konstrukcija ar instrumentāli nav iespējama.

Runātājiem uzskatot piekto locījumu par instrumentāli un ilgu laiku atrodoties divvalodības spaidos, XX un XXI gadsimtā ir ievērojami sašaurinājusies piektā locījuma lietošana latviešu valodā. Kā klausītājiem atklāsies tematiskajā vakarā (01.12.2014. pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā), adesīvs ir plaši lietots locījums klātesības izteikšanai. Tautām ap Baltijas jūru klātesība ir piederības pazīme – proti, piederības noriseni daudzos gadījumos aizstāj atsauces uz piederības faktu. Tradicionāli latviešu valodā piederību izsaka ar ģenitīvu un datīvu, taču tautasdziesmās piederība noteiktos gadījumos tiek izteikta ar piekto locījumu. Piektais locījums ļauj diferencēt piederības sēmantiku – proti, ar ģenitīvu vai datīvu izteiktā piederība balstās pieņēmumā, ka attiecīgais piederums ir subjekta rīcībā, turpretī ar adesīvu izteiktā piederība pauž, ka starp subjektu un piederumu ir tieša saite.

Starp adesīvu un instrumentāli ir pamatīgas sēmantiskas atšķirības. Kā norāda locījuma nosaukums, instrumentālis aktīvi iesaista instrumentu (jeb rīku). Adesīvs ir klātesības locījums, tāpēc ar to var konstatēt tikai darbības sekas, piemēram, “nazi griezta maize”. Lai veidotu instrumentāļa konstrukcijas, latviešu valodā aktīvi tiek lietots prievārds “ar”. Piemērs: “es griežu maizi ar nazi.

Adesīvam ir priekšrocības, kādu nav instrumentālim. Adesīvs var norādīt aktīvu darbības metodes izmantošanu. Tieši tāpēc latviski mēs ejam kājām, bet krieviski nevar iet “ногами” – tas tulkojams ar apstākleni “пешком”! Ja sēmantiskie principi tiktu nostiprināti latviešu valodas gramatikā, runātājiem jau no mazotnes būtu izpratne par atšķirībām starp metodi un instrumentu!

Kuŗi valodniecības novirzieni un jomas pašlaik visvairāk saista tavu interesi?

Salīdzināmā un sastatāmā valodniecība, kognitīvā lingvistika.

Kā dziļāku  valodas un valodniecības jautājumu izpēte saistās ar citām jomām, kuŗās tu darbojies? Palīdz, rada pārsteigumus, apstiprina kādas vispārīgas un lielas filosofiskas atziņas?

Manā redzeslokā pastāvīgi ir cilvēku savstarpējā komūnikācija, vēstījumu pieņemšana, apstrāde un nodošana citiem informācionālās ķēdes dalībniekiem. Es esmu pārliecinājies, ka kļūdainas teikuma konstrukcijas, nepietiekams vārdu krājums un nepiemēroti izteiksmes līdzekļi savstarpējās attiecības šķeļ un pat saārda. Daudzām lietām cilvēki neatrod nosaukumu, jo attiecīgu jomu izprot tikai intuitīvi, aptuveni. Tad veidojas situācijas gluži kā anekdotā – Jautāts, kā pats jūtas, pacients psīchologam atbild: “Es domāju, ka ar mani viss kārtībā!” Tāpēc aicinu ikvienu nestāvēt malā, bet bagātināt savu vārdu krājumu, jo arī dzimto valodu mēs runājam ne vienmēr izcilā kvalitātē.

Ko no mūsdienu latviešu valodas prakses visvairāk vajadzētu izskaust – tavā personīgā skatījumā?

Pašlaik mani visvairāk uztrauc tas, ka skolās latviešu valodu māca analitiski, bet ne sintetiski. Mācoties dzimto valodu analitiski, var apgūt lielu formu daudzumu, taču vienlaikus uzmanībai var paslīdēt gaŗām gramatisko saišu daba. Tieši tāpēc jauniešu valodā esmu novērojis paviršu izpratni par locījumiem un darbības vārdu laikiem. Būdams poliglots, varu apstiprināt patiesību, ka jebkuŗu svešvalodu ir grūti iemācīties, ja dzimtās valodas pamati ir vāji ielikti.

Ar ko latviešu valodu būtu vērts papildināt, uzmanīgi un prātīgi ņemot par paraugu citas valodas?

Latviešu valoda ir izteiksmes līdzekļiem bagāta, tā ļauj ļoti niansēti atklāt iekšējos un ārējos procesus. Taču mūsu valodā lielākā problēma ir kādeņu un apstākleņu nepietiekama izmantošana, atteikšanās no atvasināšana, latviešu valodas atvasinājumi, atvasināti vārdi iespējām. Mani sarūgtina brīži, kad cilvēki atsakās lietot rēgulāru un valodas normām atbilstošu darinājumu, jo citi tā nerunājot vai attiecīgais vārds neesot uzņemts vārdnīcā. Zināmā mērā šo procesu kavē akadēmiķi, jaunradi ierobežodami ar norādi “nav produktīva”, kas citu prātos pārveidojas par secinājumu “tā runāt nedrīkst”. Manā skatījumā akadēmiķim ir jāspēj dot plašāku pamatojumu, kāpēc teōrētiski iespējamā forma būtu uzskatāma par vēlamu vai nevēlamu, vērtīgu vai nevērtīgu. Tieši tas viņu padara akadēmiskā titula cienīgu.

Kā tava izpratne par valodu un attieksme pret to ir laika gaitā mainījusies? Kādā vecumā pirmo reizi iedomājies, ka valoda var tikt pētīta un kopta?

Kopš bērnības man valoda bijusi eksistences forma. Visam, ko vien esmu apzinājies, esmu meklējis apzīmējumus un nosaukumus. Tāpat jau no mazotnes esmu cītīgi šķirstījis vārdnīcas un gramatikas grāmatas, vairākkārt pārlasījis klasiķu darbus, lai man veidotos savs vārdu krājums.

Nepieciešamību pēc valodas pētīšanas un kopšanas es sapratu agri, jau pirmajā klasē saņēmu uzslavas par vārdiņu mācīšanos. “Latviešu valodas kultūras jautājumus” un tiem pielīdzināmus avotus es sāku aktīvi lasīt apmēram desmit gadu vecumā. To arī varētu uzskatīt par laiku, kad iedomājos savu dzīvi saistīt ar valodu.

(Intervēja Valters Feists.)


Skatīt arī: Elvja Krumholca raksts «Zināmais, bet nepietiekami iepazītais: latviešu valodas prievārds ‘gar’» (2015. g. februāris)

LVAK

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Iepriekšējās LVAK lekcijas šogad bijušas par tulkotāja attieksmi pret oriģināltekstu, kalkiem un puskalkiem leksikoloģiskā skatījumā, kā arī par LU filoloģijas un filozofijas studentu ieguldījumu valodas pētniecībā un attīstībā.

Aldis Lauzis – redaktors, tulkotājs un terminologs  runās
LVAK tematiskajā sanāksmē 2014. g. 7. aprīlī.

Aprīļa pirmajā pirmdienā (07.04.2014., plkst 18:00) aicinām noklausīties Alža Lauža stāstījumu «Teikuma vērsums un vārdkārta». Vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpa; ieeja brīva visiem interesentiem.

Par teikuma vērsuma un vārdkārtas jautājumiem A. Lauzis domājis un savus secinājumus tulkošanas un rediģēšanas praksē pārbaudījis jau kopš XX gs. 60. gadiem. Savas atziņas izklāstījis referātā «Sarežģīta teksta sintakse» konferencē «Zinātnes valoda» (Valsts valodas komisija, 2003), seminārā «Teikuma vērsums angļu un latviešu valodā» Eiropas Parlamenta tulkotājiem un redaktoriem (2010) un rakstā «Teikuma vērsums un vārdu kārta», kas publicēts populārzinātnisku rakstu krājuma «Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi» 4. numurā (2009). Viņa pieeja mazliet atšķiŗas no tā, kā šos jautājumus latviešu sintaksē līdz šim risina profesionālie valodnieki (sk., piemēram, Ilzes Lokmanes nodaļu «Izteikuma komūnikātīvā struktūra un aktuālais dalījums» 2014. gadā iznākušajā, pašlaik jaunākajā akadēmiskajā «Latviešu valodas gramatikā»).

Alža Lauža darbavietu vidū var minēt žurnālu «Zinātne un Technika», Galveno enciklopaidiju redakciju un SIA «Latvijas standarts». No 1975. gada – Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas loceklis. No 1992. līdz 2009. gadam – Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas loceklis. Interešu lokā – sēmiotika, loģikas zinātne, filozofija, terminoloģija, tulkošanas teōrija un prakse (tulko no angļu un krievu valodas) u. c. Ir publicēts vairāk nekā 100 A. Lauža populārzinātnisku rakstu un izdots vairāk nekā 20 no angļu un krievu valodas tulkotu grāmatu. Rediģēto darbu vidū – «So­ci­o­lo­ģi­jas vārdnīca» (1997), «Ideju vārdnīca» (1998), «Svešvārdu vārdnīca» (1999). Jaunākie iznākušie A. Lauža tulkojumi: Deivida Hjūma «Traktāts par cilvēka dabu. 2. grām.: Par jūtām.» (2008) un Ričarda Dōkinsa «Dieva delūzija» (2014).

* * *

«Valodas prakses» 4. laidienā (2009) A. Lauzis raksta:

  • «Jo trāpīgāk runātājs/rakstītājs šos vērsuma signālus izmanto, jo pilnīgāk viņa teksts veic savu komūnikātīvo uzdevumu — iedomāto paudumu novadīt līdz klausītāja/lasītāja apziņai.»
  • «Latviešu valodā vārdu kārta [..] brīva [..] ir tikai relātīvi, piemēram, salīdzinājumā ar angļu valodu, kur vārdu kārta teikumā galvenokārt palīdz uztvert, kāds teikuma loceklis ir katrs tā vārds. Latviešu valodā, kur ir lokāmas vārdšķiras, tas ir vārdu galotņu uzdevums un vārdu kārtu var brīvi izmantot teikuma vērsuma norādīšanai.»

Teikumā jēga ir ne tikai vārdu izvēlei un tam, kā vārdi gramatiski saistīti (par kādiem teikuma locekļiem tie lietoti vai, vispārīgāk, kāda ir to sintaktiskā loma). Daudzos teikumos vēl lielāka jēga ir vārdkārtai (jeb vārdu secībai). Salīdzināsim četrus teikumus:

Inta strādā Valmierā. // Valmierā strādā Inta. // Inta Valmierā strādā. // Valmierā Inta strādā.

Leksiski (pēc vārdu izvēles) un teikuma locekļu sintakses ziņā visi četri teikumi ir vienādi. Tie atšķiŗas tikai pēc vārdkārtas. Varbūt tā nav būtiska atšķirība? Vai tad bieži nedzirdam sakām, ka latvieši valodā vārdu kārtība esot brīva? Jā, tā ir diezgan brīva, un to liecina arī piemērs ar četriem «vienādajiem» teikumiem. Taču šo brīvību nevaram izmantot patvaļīgi, jo teikuma doma, emōcijas, tēlainība u. t. t. mainās arī atkarā no vārdkārtas. Visos valodas stilos un abos valodas pamatveidos (runas vai rakstu valoda) vārdkārtai nav vienādi uzdevumi. Taču viens uzdevums vārdkārtai vairāk vai mazāk ir jebkurā stilā: ar vārdkārtu izteic teikuma vērsumu — to, kā teikums iesaistīts runas/teksta plūdumā. Emōcionāli neutrālos rakstu valodas tekstos tas ir pats galvenais teikuma vārdkārtas uzdevums. Katram no piemēra četriem teikumiem ir citāds vērsums (dažādie vērsuma locekļi attēloti attiecīgi slīpā, parastā un trekninātā rakstā):

Inta strādā Valmierā. // Valmierā strādā Inta. // Inta Valmierā strādā. // Valmierā Inta strādā.

Par to, kas ir šie trīs atšķirīgie vērsuma locekļi un kāda ir to loma domas izteikšanā un teikuma sasaistē ar tā tekstuālo apkaimi, 2014. g. 7. aprīlī pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā savā priekšlasījumā stāstīs redaktors, tulkotājs un terminologs Aldis Lauzis.

P. S. Lai sagatavotos labi saprast teikuma vērsuma loģiku, būtu vērtīgi pārdomāt tādus jēdzienus kā «diskurss» (izteikumu virkne konkrētā kontekstā), «emfaze» (izcēlums – ar akcentu vai pārvirzījumu) un «rakurss» (izteikuma daļa, kas norāda aspektu). [Plašāk – sk. izdevumu «Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi 4».]


 

Lasiet arī: «Salikteņi: kā pret tiem izturēties?» – Aldis Lauzis (2014)

 

Saskaņā ar literārās valodas normu noteikto lietojumu un kā saprotam ar pavisam vienkāršu loģiku – vārds «citādi» izsaka, ka kaut kas notiek vai pastāv citā veidā («cits» + adverba izskaņa «-ādi»), piemēram: «A izskatās citādi nekā B». Tāda sēmantika ir arī adjektīvam (kādenim) «citāds» – piemēram: «X ir šāds, bet Y ir citāds».

Bet sarunvalodā vai dažkārt arī tikai steigas dēļ literārās vcitādi, savādāk, citādāk, savādāk, savādāki, savādība, atšķirība, sinonimi, oriģināli izteicieni, jocīgs vīriņšalodas normas tiek pārkāptas, un gadās dzirdēt un lasīt izteikumus, kuŗos pieredzējuši valodas lietotāji, redaktori un rakstītāji itin viegli saskatīs loģikas trūkumu: «M ir citādāks nekā N» – loģiski ir sacīt «citādi», nevis «citādāk», kuŗa galotne «-āk» it kā nozīmētu, ka kaut kas ir «vēl vairāk citāds» (??!). Vēl viena variācija – ar vārdu «savādāk» (piemēram: «C notiek savādāk nekā D»), kaut gan «savāds» pat īsti nemaz nav sinonimisks vārdam «citāds». «Savāds» nozīmē ‘neparasts; dīvains’ (t. i., atšķirīgs no normālā, pierastā, nevis atšķirīgs no kādas turpat nosauktas lietas).
Neliterārais izteiksmes veids ar «savādāk» un «citādāk» pavīd tik bieži, ka tam sāk meklēt attaisnojumu. Čivinātavā ir redzama 2013. g. 8. septembŗa saruna, kuŗā Vents Zvaigzne pauž:

  • «@AldisLauzis @edgarspo / Tagad ‘savāds’ uztveŗam kā sinonimu vārdam ‘dīvains’, bet ‘savādāk’ mēdz lietot agrākajā nozīmē. Jā, nav konsekventi.»
  • «@AldisLauzis @edgarspo / Un vai ‘savādāk’ var lietot kā sinonimu apstākļa vārdam ‘citādi’, vai jāsamierinās ar vienu iespēju?»
  • «@AldisLauzis @edgarspo / Vai nav tā, ka šis nošķīrums ir visai nesens? Vēl Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīcā ‘savāds’ un ‘citāds’ var būt sinonimi.»

Lai precīzētu, ir jāatveŗ Mīlenbacha vārdnīca un jāielūkojas arī kādos 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma materiālos. Izrādās, «savādāk» vārdnīcā tomēr nav! Mīlenbacha vārdnīcas šķirklī «savâds» ir ietverta tolaik zināma un lietota adverba forma «savādi» ar iekavās minētu variantu «savādāki» (bet ne «savādāk»!):

  • Adv. savâdi, eigentümlich, sonderbar, merkwürdig*; (auch: savâdâki) anders**.

– respektīvi, * = īpaši, dīvaini, neparasti, savdabīgi; ** = citādi.

savāds, savādi, Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīca; lappuses fragments no vārdnīcas - internetā. Kārlis Mīlenbachs. ("Mīlenbaha vārdnīca" - padomju rakstībā)
Turpat ME vārdnīcā ir arī šķirklis «savâdība» = 1) ‘sevišķums, dīvainība/dīvainums’; 2) ‘atšķirība/atšķirīgums’; kā arī šķirklis «savâdīgs» = ‘sevišķs, īpašs…’. Zīmīgi, ka pirmās, būtiskākās nozīmes pozicijā vienmēr minēta ‘neparastuma’ sēmantika, nevis ‘citāduma’ sēmantika.

savādība, savādīgs, Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīca (latviešu, vācu).

Formu «savādāki» (adverbu) un lietvārdu «savādība» var pētīt arī periodikā, vietnē periodika.lv skatoties, kā lietots senāk.

  • 1884. g. 7. marta «Balsī», rakstā «Latweeschu rakstiba» («Latviešu rakstība») {^}:
    savādība, 1884. gads, avīze "Balss" (vecā ortografija) «Teem nemaz nebija eespehjams, walodu zinibai wispahrigi stahwot uz ļoti zema, neattihstita stahwokļa un pat pirmeem grammatikas darbeem Latweeschu walodas laukā truhkstot, cik necik eepazihtees ar Latweeschu walodas pamata likumeem, nojehgt wiņas garu un
    sawadibu, apceret wiņas pilnibu un smalkumus.»

– var minēt, vai domāts latviešu valodas sevišķums, dīvainība … vai varbūt atšķirība (no kā?).

  • 1890. g. 1. jūlija «Austrumā», rakstā «Par krahsotu zeedu un insektu wajadzibu augu walstī» («Par krāsainu ziedu un insektu vajadzīgumu augu valstī») {^^}
    savādāki (sawadaki), 1890. gads, "Austrums", "Krāsotu ziedu un insektu vajadzība" (latviešu vecā rakstība)«Pee dazcheem zeedeem stahw auglenicas daudz augstaki par putekļu trauciņeem, pee dazcheem atkal putekļu trauciņi no auglenicas nost atleekuschees un tā pee katra zeeda gandrihz sawadaki

– acīmredzot ‘citādi’.

KOPSAVILKUMĀ – 

  1. skaidras izteiksmes labad būtu jāiesaka lietot literāro formu «citādi»;
  2. senāka perioda izteiksmes atveidošanai varētu lietot «savādāki» (ja gribat izklausīties savādāki, bet, tā kā to var uztvert gan citādības (atšķirīguma no kaut kā), gan neparastuma nozīmē, rodas iespēja tikt pārprastam!);
  3. «savādāk», «citādāk», «savādāks», «citādāks» ir salīdzināmās pakāpes formas, kas būtu jālieto tikai attiecīgos gadījumos, piemēram, «Jancis ir savāds, bet Brencis ir vēl savādāks!»; «Brencis uzvedas citādi nekā Jancis, bet Pēcis vēl daudz citādāk [resp., vēl vairāk atšķiŗas no Janča]».

P. S.: 1. un 2. formu var uzskatīt par sinonimiskām, tomēr pirmo, iespējams, jau gandrīz simts gadus atzīst par ērtāku un vēlamu (jo viennozīmīga!), savukārt otrā varētu būt 19. gs. mantojums, kam pašlaik parasti tiek arī atņemta galotne «-i».

Valters Feists

SIMTĀ latviešu valodas attīstības kopas sanāksme notika 2011. gada 4. aprīlī plkst. 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā, Merķeļa ielā 13, «Līgo» zālē. Kā ikvienā LVAK ikmēneša sanāksmē – ieeja brīva visiem interesentiem, latviešu valodas kopējiem un atbalstītājiem.

Jubileja ir īpaša reize – tāpēc, turpinot savu desmito darbības gadu, LVAK šo pirmdienas vakaru veltīja publiskai diskusijai, kuŗā uzstājās vairākas latviešu kultūras, izdevējdarbības, izglītības un sabiedrības attīstības jomā plaši pazīstamas personas.

4. aprīļa tema –  «Par mūsu valodu un tās nākotni». Ir publicēts arī visu runu un diskusiju atstāsts: Valodas vērtības un nākotnes izredzes (2011).

Runātāju loks bija visai daudzpusīgs:

  • Vilis Vītols * (Vītolu fonda un Likteņdārza pamatlicējs);
  • LU rektors Mārcis Auziņš *;
  • RLB priekšsēdis Ingmārs Čaklais;
  • LU vadošā pētniece Dr. phil. Skaidrīte Lasmane *;
  • tulkotājs un komponists Ingmars Zemzaris *;
  • dzejniece un rakstniece Astrīde Ivaska * / **.
  • Sanāksmē ietverta arī visu sanākušo diskusija – vadīja literāts Jānis Oga *.

Skaidrīte Lasmane, Mārcis Auziņš, Astrīde Ivaska, Vilis Vītols.«Runātāji katrs no sava skata punkta īsi aktuālizēs dažus būtiskus valodas nākotnes jautājumus – skatoties reālitātei acīs, izteiks savas domas un vēlmes par mūsu valodas nākotni,» pirms sarīkojuma informēja LVAK koordinātore Maija Sinka-Gobiņa.

– Par LVAK –

Rīgas Latviešu biedrības latviešu valodas attīstības kopa kopš 2001. gada rudens idejiski turpina darbu, ko savulaik veica RLB valodniecības nodaļa – to 1904. gadā dibināja Kārlis Mīlenbachs un vēlāk, arī Otrā pasaules kaŗa okupāciju apstākļos, vadīja latviešu valodnieks, visā pasaulē ievērojamais baltists Jānis Endzelīns. LVAK publicē grāmatas un elektroniskus izdevumus, lieto un populārizē klasisko latviešu pareizrakstību, kopš 2003. gada rīko gada vārda, nevārda un teiciena aptauju. Kopa aicina ikvienu iesaistīties pozitīvā, zinātkārā un jaunrasmīgā valodas jautājumu apspriešanā, tādējādi kopjot un paplašinot savu latvisko pasaules redzējumu. LVAK tematiskās sanāksmes notiek katra mēneša pirmajā pirmdienā, izņemot jūliju un augustu.

Jautājumiem un ierosinājumiem – tālr. 29167606, e-pasts msinka@latnet.lv, vietne LVAK.wordpress.com / pasta adrese – RLB latviešu valodas attīstības kopa, Merķeļa ielā 13, Rīga, LV 1050.

Skatīt arī:

· Valodas vērtības un nākotnes izredzes (2011).

Mārcis Auziņš

Mārcis Auziņš

Ingmārs Čaklais

Ingmārs Čaklais

Skaidrīte Lasmane

Skaidrīte Lasmane

Astrīde Ivaska

Astrīde Ivaska