Archive for the ‘latviešu termini’ Category

2016. gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens tika izziņoti 2017. gada 23. janvāŗa preses konferencē, kas notika Rīgas Latviešu biedrības namā. Žūrijā brīvprātīgi darbojās RLB latviešu valodas attīstības kopas, Latvijas Rakstnieku savienības un LZA Terminoloģijas komisijas pārstāvji.

Gada vārda katēgorijā –

par spilgtiem pretendentiem atzīstami:
— “tuļķība” (tulkojumā radusies muļķība, neveiklība, valodas kropļojums);
— “saviskot” (svešvārda “apropriēt” vietā);
— “jaunuzņēmums“;
— “domvedis” (persona, kam uzticēta vai kas uzņēmusies izglītot sabiedrību kādos vispārīgos jautājumos); derīgs vārds, jo arī angļiem ir dažādi – “spin doctor“, “opinion leader“, “world leader“, “luminary” , bet “domvedis” ļautu pilnīgi izvairīties no svešvārdiem;
— “grāmatnieciskums” (sal.: angliski “bookishness” + “literacy rate” – cik daudz un cik labu lasāmvielu lasa cilvēks vai vispār sabiedrība, kāda tās grupa; senāk, kopš 1924. gada šīs vārds varētu būt lietots rakstītāja stila raksturošanai jeb kā sinonims vārdam “literārisms”);
— “īsstāvvieta” (īss un precīzs stāvvietas paveida apzīmējums [angļu valodā – “kiss-and-ride”]);
— “klientūrvedis” (uzņēmējdarbībā nebūtu viegli atrast ko citu priekš “account manager“, kas burtiski tulkojams nav, nav runa par kontu, bet klientu vai klientu kopu);
— “kustīte” (kustīga rotaļlieta; bērnībā tīri labi var iztikt bez svešvārda “kinētiskā [rotaļlieta]”);
— “mācīknis” (latvisks pretspars nevārdam “izglītojamais”, kas ieviests ar likuma spēku);
— “stambulētāji” (viena no 2016. gada polītiskām aktuālitātēm – grupējums, kas ilgojas dejot pēc svešas stabules, nedomājot piekrist augstāku spēku pavēlēm);
— “planšetvecāki” (vecāki, kas pārmērīgi paļaujas uz planšetdatoriem);
— “varnesis, varneši” (varētu aizstāt svešvārdu, anglicismu “establišments”/”isteblišments”);
— “gājcilvēks” (migrants, imigrants, pārceļotājs);
— “lūkpakaļa” (automobiļa paveids, aizstāj anglicismu “hečbeks”);
— “spilgtenis” (dzirdēts TV24 sporta raidījumā).

Galīgais lēmums – 2016. gada vārds ir “JAUNUZŅĒMUMS.
Žūrijas loceklis Aldis Lauzis norāda: “jaunuzņēmums” ir ‘jaunizveidots strauji augošs uzņēmums, kas izstrādā vai jau piedāvā innovātīvu ražojumu, procesu vai pakalpojumu, ar to cenzdamies tirgū ieņemt kādu jaunu nišu’ (angliski: startup). 2016. gada pavasarī šo vārdu tādā nozīmē apstiprināja arī LZA Terminoloģijas komisija. Kā jaunuzņēmumi atšķiŗas no jauniem uzņēmumiem vispār – skatiet: https://en.wikipedia.org/wiki/Startup_company un https://lv.wikipedia.org/wiki/Jaunuz%C5%86%C4%93mums.

Gada spārnotā teiciena katēgorijā –

pamanīti dažādi izteikumi un apzīmējumi, kam sakars ar aktuālām norisēm tautā, sabiedrībā, pilsētnieku dzīvē:

— “kapu tramvajs” – kritika pret satiksmes līnijas izbūves ieceri, kuŗā nav ievērota cieņa pret Rīgas Lielo kapu apbedījumiem; turklāt šim jēgumam meklēti arī citi sinonimi, piemēram – “melu tramvajs”, “miljonāru tramvajs”;
— “Meliem īsas sliedes” – plakāts piketā pret Rīgas vadības kapu tramvaja ieceri (I. Zandere);
— “Ar lodēm šauj cilvēka ķermenī; ar vārdiem – apdraudēta valstiskuma ķermenī.” (Liāna Langa);
— “Barona ielas Sīzifa akmeņi” (Gints Knoks);
“Barona ielas rekomendējošā peldjosla un alpīnistu pāreja.” (Viesturs Krūmiņliepa);
“Savickis šovakar jūtas izdukurēts” (pamanījis Uldis Lavrinovičs);
“Kompetence ar ierobežotu atbildību.” (Ivars Svilāns)
“Mūsdienu bērni pat nenojauš, ka vēl ilgi pirms skārienjutīgiem telefōniem bija sitienjutīgie televīzori un spērienjutīgie ledusskapji.” (čivinājis Artūrs Žogla)
“Ne tikai eksprezidenti tas uztrauc.” (Aivars Eipurs; par VDK archīvu likteni)
“Par nejušanos gana laimīgiem … ir tendence justies vainīgiem.” (Ieva Dzelme-Romanovska – savā maģistra darbā “Laid mums tur laimē diet…”)
“Starptautiskā sociālā konstrukta diena” = 8. marts (Raivis Zeltīts).

Par 2016. gada spārnoto teicienu atzīts “MANS DOPINGS IR MANA TAUTA
(Mairis Briedis, 22. februārī, youtube.com/watch?v=O9Sk2n8ptEc&t=266).

Gada nevārda katēgorijā –

1) Lietvārdi

valoda-gada-vards-2016-nevardi-emocijas-sparnotie-teicieni-valodas-brinumi-terminologija-kludas

Katram vārdam ir savs … … …

— “mārketnīca”;
“dārznīca”;
“meistarnīca”;
“ekspektācijas”;
“kepka” (pagaidām gan lietots irōniskās pēdiņās);
“vraps”;
zakladka”;
— “bīčvolejbolists”
(plūdmales volejbolists);
“bilžu banka” (attēlu krātuve);
brančotēka;
“braunags”;
“gurmāns”;
“hakatons”;
“kampuss”;
— “kompetences” (ar nozīmi ‘prasmes, mākas’);
“konservācija” (kaŗa lidmašīnu…);
“radošums” (radīgums, kreātīvitāte; arī – jaunrade);
“ratatū”;
“rebrendings”;
— “scēnārijs” (par neplānotiem, nevēlamiem u. tml. notikumiem);
“sekcija” (nodaļa);
“senjors” (ja domāts seniors, vecāka persona);
“soctīklotājs”;
“Subsahāra”;
—  “trends”;
“tricikls”;
“vaimanoloģija”.

2) Noriseņi (darbības vārdi)

— “adoptēt” (par lolojumdzīvniekiem; var aizstāt ar “iemājināt” un “iesaimēt”);
čempionēt;
— “iepoustot”;
— “sapoustot”;
“izrunāt” (ja domāts – pārrunāt, apspriest kādu lietu);
“runa iet”;
“turēt rūpi”;
— “atgriezt” (ar nozīmi ‘atdot atpakaļ’);

3) Kādeņi un apstākleņi (adjektīvi un adverbi)

— “antropozofais”;
“hospitālais”;
“individuāli manuāli” (domāts – ar roku, rokām);
“izzinošākais”;
— “smēķējošākais”;
— “strādājošākais [referāts]”;
— “domāt liekošs”
;
— “neskatītākā [filma]”;
— “visatalgotākais”;
— “nepopulārs [lēmums]”
(“Šādu teicienu var dzirdēt un izlasīt gandrīz katru dienu visos masu medijos. Tas ir dzirdams tik bieži, ka nav saprotams, kādēļ lēmums tiek saukts par nepopulāru, ja patiesībā tas ir populārs, jo tiek pieminēts ļoti, ļoti bieži.” – iesniedzēja skaidrojums);
“multivārāmais [katls]”;
— “elastīgo aukļu pakalpojumi” (“Latvijas Avīzē”);
— “kopistiski”
;
“šitur”.

4) Vārdu savienojumi

— “pārrakstīt vēsturi” (divos kontekstos – polītiskā propagandā, iespējams, tīši manipulātīvi, un sporta sasniegumu kommentāros – ačgārnā nozīmē);
“aizlikts deguns” (rusicisms; domātas stipras iesnas);
“aktīvā novecošana” (domāta aktīva, darbīga, moža vecumdienu pavadīšana);
“argona metināšana” (metināšana ar argonu kā līdzekli, pareizi: “argonmetināšana”);
“atpakaļ gaita” (jāraksta saliktenī kā citi līdzīgi vārdi);
“pakaļ darinājums” (jāraksta saliktenī kā citi līdzīgi vārdi);
“atslēgas lēmēji” (kalkojums no angļu, varbūt krievu valodas?);
“juridiskā technika” (metodes; ieradumi; prakse?);
“Klimata pārmaiņu finanču instruments”;
— “Eiromelanomas akcija”;
galamērķi uz kūrortiem;
— “Helovīnu aplikācijas”;
— “krizes financēšana” (“92% iedzīvotāju neatbalsta degvielas nodokli bēgļu krizes financēšanai”, TVnet 09.02.2016.);
— “kustība stāv” (tramvaji apstājušies);
— “lokāciju menedžere”;
lielākā bilde, lielā bilde” (kopaina);
— “ķermeņa dubultniece” (līdziniece);
— “melnās jāņogas” (upenes);
— “zefīra kebabs;
— “nonestablišmenta līdeŗi;
— “pašmāju puiši;
— “sākotnējās ledus formas”;
— “dīdžeju sets”;
— “Sibirijas mēris (latviskāk un kompetentās vārdnīcās: liesas sērga!);
— “startapu ekosistēma”;
— “startup šarms”;
— “hendleri strādā suņu centros”;
— “lokāli tiešām apokaliptiskas technologas katastrofas” (IR.lv);
— “Vozduchoflotskais prospekts” (“Delfi”);

5) Izsauksmes vārdi un emōcijfrazes

— “vau!”;
“labs punkts!”
— “mani tas neuzrunā!”
— “nēnu”

Žūrija atzinusi, ka 2016. gada nevārds ir “EKSELENCE (ja lietots ar nozīmi ‘izcilība’, tādos savienojumos kā “ekselences balva”, “ekselences centrs”, “ekselences skola”, “ekselences tīkls”, “ekselences grupa”, “ekselences stipendijas”. “Ekselence”, kā redzams vārdnīcās, jālieto tikai vienā nozīmē, proti, ar šo titulu uzrunājot augstas amatpersonas – polītikā, reliģiskā dzīvē.

Gada savārstījums . . .

ir ceturtā ilggadējās aptaujas katēgorijā. Tajā šogad par vienu no spilgtākajiem (bet diemžēl arī visai tipisku pēdējos gados) atzīts kāds lauzītā valodā, dīvainā teikuma daļu sastatījumā veidots oficiāls nosaukums:

— “Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu institūcijā, kas tiek financēti no valsts budžeta līdzekļiem, sniegšanas noteikumi”.

Iesūtīti vēl dažādi īsāki, bet tomēr jocīgi izteikumi
kā monitorēt caureju” (pa radio);
“izglītojamo vērtību izglītības audzināšana”,
— “virzīt darbam”,

“Babītes ezerā noķerts maluzvejnieks”,
desu īpašums”,
— “iebiezināta piena produkta izstrādājums”
,
Kaimiņi ar ķermeņa atdzišanu atrod ārā guļam vīrieti pēc strīda ar draudzeni” (Leta, Apollo);
— “Mantojuma komplektēšana atmiņas institūcijās”.

Šai rakstā varējāt iepazīt tikai nepilnus 10 procentus visa 2016. gada vākuma. Iespēja to apspriest sīkāk ir RLB latviešu valodas attīstības kopas (LVAK) ikmēneša sanāksmēs, kā arī rakstot vēstuli uz adresi: Latviešu valodas attīstības kopai / RLB nams / Merķeļa ielā 13 / Rīga, LV 1050.

Turpmāk gaidām no ikviena valodas lietotāja jau 2017. gadā pamanītu vārdu, nevārdu un teicienu pieteikumus. Aptaujas e-pasta adrese – gadavards@inbox.lv. Lūdzam pievienot arī skaidrojumus un kontekstu.


Gada vārds, nevārds, teiciens – kopš 2003. gada.


Advertisements

Aicinām noklausīties zinātniskus referātus par dažādām temām konferencē, kas notiks  2016. gada 11. novembrī LZA ēkā Akadēmijas laukumā 1, LZA sēžu zālē 2. stāvā.

Rīkotāji šo konference veltī oficiālajai LZA TK septiņdesmitgadībai. 1946. gadā tā sāka darboties kā zinātņu akadēmijas struktūrvienība; taču tās priekštece ir arī pirmskaŗa Latvijas Republikas izglītības ministrijas latviešu valodas terminoloģijas un pareizrakstības komisija.

Programma

(Ar 09.11.2016. saņemtiem labojumiem.)

Atklāšanas uzruna 10:00–10:15.

Konferences 1. daļa 10:15–12:45
Māris Baltiņš Latviešu terminoloģija septiņos gadu desmitos.
Iveta Pūtele Tradicionālais un novatoriskais latviešu termindarināšanā.
Agita Kazakeviča Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisijas (1919–1921) darbības atspoguļojums Terminoloģijas komisijas sēžu protokolos.
Aldis Lauzis Lietvārda ģenitīva un pārējo atribūtīvo līdzekļu sēmantiskais pretstats terminoloģijā: paradeigmas tapšana un problēmas.
Anita Butāne Terminrade un kalkošana.
Regīna Kvašīte Sakne «termin-» latviešu un lietuviešu terminoloģijā.
Margarita Dunska Ekonomikas terminoloģija Latvijā.
Larisa Iļinska, Oksana Ivanova, Zane Seņko Tulkošanas izaicinājumi ekonomikas nozares tekstos.
Marina Platonova Daži aspekti tematiskā lauka «vide un ekoloģija» terminu sistēmu veidošanā un analizē.
Pārtraukums 12:45–13:30
Konferences 2. daļa 13:30–16:30
Juris Gunārs Pommers Spēkratu terminoloģiju kopjot.
Zane Broka Enerģētikas terminoloģijas stāvoklis un attīstības problēmas.
Artūrs Stalažs Augu šķirņu nosaukumu lietošanas un rakstības problēmas starptautisko noteikumu skatījumā.
Helēna Gizeleza Terminrades risinājumi medicīnas terminoloģijā no 1989. līdz 2014. gadam.
Tatjana Smirnova Terminoloģijas jautājumi fōnosēmantikas nozarē.
Gunta Ločmele Rakstiskās tulkošanas terminoloģijas izstrāde: LU pieredze.
Māra Jēkabsone, Inese Kazāka, Aina Štrāle, Inta Virbule Bibliotēku nozares terminu attīstības sākotne Latvijā (līdz 1946. gadam).
Anita Helviga Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas 21. biļetens (1956) literātūrzinātnes terminoloģijas kontekstā.
Astrīda Vucāne Tradicionālās laulības transformācija mūsdienās: terminoloģiskais aspekts.
(Solvita Štekerhofa nereferēs) Juridiskās terminoloģijas attīstība 19. un 20. gadsimtā: nozīmīgākās personības.
Juris Baldunčiks Mūsdienu latviešu terminoloģija valodu kontaktu vējos: lidmašīna, lidaparāts un gaisa kuģis.

ALDIS LAUZIS šai rakstā: par sen un plaši zināmu, stabilu atšķirību starp apzīmējumiem “vispārējs” un “vispārīgs”, kuŗus Izglītības un zinātnes ministrija un likumdevēji lieto aplami, kaut arī šo 1986. gadā iedibinājušos kļūdu ir lūgts izlabot jau vairākkārt. 2012. gadā raksta autors ar atklātu vēstuli čivinātavā vērsies pie izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa. 2013. gadā par to lēmusi LZA TK (sk. šeit).

Aldis Lauzis ir filologs, terminologs, tulkotājs un redaktors, kas daudzus gadus darbojas LZA Terminoloģijas komisijā, kā arī bieži referē LVAK tematiskajos vakaros.


A: izglītība visiem ;   B: izglītība par visu.   A ≠ B !


2000.
gadā Apvienoto Nāciju Organizācija jaunajai tūkstošgadei izvirzīja astoņus lielus pasaules attīstības mērķus. Otrais to vidū bija “sasniegt VISPĀRĒJU pamatizglītību / achieve UNIVERSAL primary education (izcēlumi ir mani — A. L.)”, kas konkrēti nozīmēja “nodrošināt, lai jau 2015. gadā BĒRNIEM VISUR PASAULĒ — gan zēniem, gan meitenēm — būtu iespējams pabeigt pilnu pamatskolas kursu / ensure that, by 2015, CHILDREN EVERYWHERE, boys and girls alike, will be able to complete a full course of primary schooling” (mērķis nav sasniegts).

Latvijas ministriju un citu iestāžu oficiālajos tekstos biežāk nekā “sasniegt vispārēju pamatizglītību” atrodami ne tik precīzie latviskojumi “panākt vispārēju pamatizglītību” un “nodrošināt vispārēju pamatizglītību”. Taču visbiežāk lasāms vēl cits neprecīzs interpretējums “nodrošināt VISIEM IEDZĪVOTĀJIEM pamatizglītību”, kuŗā ir pazaudēts territoriālais aspekts.

Kāpēc tā? Varbūt pārskatu un ziņojumu rakstītāji un tulkotāji nav ņēmuši vērā, ka universal ir ‘vispārējs’ (universal suffrage — vispārējas vēlēšanu tiesības; universal conscription — vispārēja kaŗaklausība; universal education — vispārēja izglītība; universal security — vispārēja drošība; universal applause — vispārēji aplausi)?

Vispārējie latviešu dziesmusvētki

Sākumā bija «latweeschu wispahrigee dzeedaschanas swehtki». Bet kopš Jāņa Endzelīna darbības perioda ir atzīts, ka labāk der «vispārējie latviešu dziesmusvētki».
Jā, dziesmusvētki nav ‘nekonkrēti’, ‘nespeciālizēti’ (vispārīgi), bet gan tādi, kuŗos piedalās visa latviešu tauta – vispārēji!               Foto: V•F•_

Jaunākiem rakstītājiem un tulkotājiem tas tiešām varētu arī būt paslīdējis gaŗām (tāpat kā, piem., var nebūt zināms, ka vajadzētu sacīt vārāmā sāls, nevis “vārāmais sāls”). Vārdnīcām daudzi neuzticas (vai arī – nezina, kuŗai vārdnīcai, kuŗiem valodas normētājiem uzticēties). Savukārt no skolas grāmatām rindkopa, kuŗā skaidrots, ko nozīmē vispārīgs un ko vispārējs, ir izmesta. Šis skaidrojums no gramatikas grāmatām pazuda 90. gados. Atkal — kāpēc? Diezgan droši var teikt, ka bija jāglābj mundieŗa gods: vajadzēja slēpt ministrijas neizdarību! Kā gan skolēniem drīkst mācīt, kas ir vispārīgs un kas vispārējs, ja pašai Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) ir “Vispārējās vidējās izglītības departaments”, kas nevis rūpējas par to, lai visi iegūtu vidējo izglītību, bet gan pārzina vienu no diviem tās veidiem — vispārīgo vidējo izglītību (t. i., ne profesionālo) — un tātad būtu jāsauc par Vispārīgās vidējās izglītības departamentu! Rindkopā, kuŗu jau divus desmitus gadu skolēniem vairs nav lemts lasīt, doto piemēru vidū bija arī “vispārējā izglītība” (‘aptveŗ visas iedzīvotāju grupas’) un “vispārīgā izglītība” (‘vispār izglīto, bet nedod speciālas zināšanas’).

Kļūda iezagās pašos pēdējos padomju ēras gados. 1986. gadā kādas tulkotāja un redaktora kļūmes dēļ PSKP kongresa lēmuma tulkojumā krievu termins общее образование ‘vispārīgā izglītība’ tika atveidots ar vispārējā izglītība (kas krieviski būtu всеобщее образование), un tādā pašā garā nepareizi tika nosaukta arī jaundibinātā ministrijas nodaļa (“Vispārējās izglītības nodaļa”).

Atskats vēsturē

Pirmsākumā vispārējo un vispārīgo nešķīra. E. Bleses un V. Pētersona “Latviešu pareizrakstības rokas grāmatā” (1933) un šo pašu autoru “Pareizrakstības vārdnīcā” (1938) ir viens kopšķirklis “vispārējs un vispārīgs“. Šķiet, ka abu īpašības vārdu šķīrumu stingri iedibinājis J. Endzelīns. Viņa redakcijā iznākušajā “Latviešu pareizrakstības vārdnīcā” (1942) ir divi šķirkļi: vispārējs (“vispārēja krize”) un vispārīgs (“vispārīgas zināšanas”). V. Rūķes sakārtotajā un J. Endzelīna rediģētajā grāmatā “Valodas un rakstības jautājumi” (1940) teikts: “Adjektīvi ar -ējs, kas atvasināti no adverbiem, attiecas uz vietu un laiku un ir ar konkrētāku nozīmi. Tādēļ var runāt, piem., par vispārēju mēri, vispārēju krizi, bet vispārīgo vēsturi, vispārīgiem nosacījumiem, jo -īgs piešķiŗ abstraktāku nozīmi.”

Pāris citātu arī no skolas grāmatām, kas izdotas pirms neatkarības atgūšanas. “Latviešu valodas gramatika VIII–XI klasei”, I daļa, sarakstījis autoru kolektīvs A. Jankevica vadībā (R., 1954): “Vispārējā obligātā izglītība attiecas uz zināmu territoriju, tātad īpašības vārds šeit lietots vietas nozīmē. Turpretim vispārīgā izglītība ir pretstats speciālajai izglītībai.” I. Freidenfelds, A. Jankevics, J. Kārkliņš, A. Laua, I. Martinsone, E. Soida, “Latviešu valodas mācība. Palīglīdzeklis vidusskolu skolotājiem” (R., 1962): “..vispārīgā izglītība (vispār izglīto, bet nedod speciālas zināšanas), vispārīgs spriedums (nerunājot par konkrētiem faktiem), vispārējā izglītība (aptveŗ visas iedzīvotāju grupas)..”

2000. gadā iznāca “Paidagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca”, kuŗas gatavošanā piedalījās valodnieces un Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas locekles Aina Blinkena, Dace Markus un Valentīna Skujiņa, kā arī izglītības darbinieki Inārs Beļickis, Dainuvīte Blūma, Tatjana Koķe un Arvils Šalme. Vārdnīcā ne vien definēts, ko nozīmē vārdkopas “vispārīgā izglītība” un “profesionālā izglītība”, bet arī atsevišķi skaidrots (tātad uzsvērts!), ko nozīmē vārdi “vispārējs” un “vispārīgs”:

VISPĀRĪGS — tāds, kas satura ziņā saistīts ar plašāko, nespeciālizēto, nedetālizēto. Piemēri: “vispārīgā izglītība”; “vispārīgs jautājums”; “vispārīgs priekšstats”; “vispārīgā valodniecība”; “vispārīgas zināšanas”
a. general
v. allgemein
kr. общий

VISPĀRĒJS — tāds, kas attiecas uz visiem, visu, kas aptveŗ visus, visu (visu territoriju, visus iedzīvotājus u. tml.). Piemēri: “vispārēja atzinība”; “vispārējā kaŗaklausība”; “vispārējā obligātā izglītība”
a. general, universal, comprehensive
v. allgemein
kr. всеобщий, общий

VISPĀRĪGĀ IZGLĪTĪBA — izglītība, kas orientēta uz cilvēka, dabas un sabiedrības daudzveidības un vienotības izzināšanu, uz humānas, brīvas un atbildīgas personības veidošanu. Vispārīgo izglītību iegūst pēc īpašām programmām, kas dod iespēju apgūt vispārīgas zināšanas un prasmes dažādos savstarpēji nesaistītos mācību priekšmetos, kas skolēnu sagatavo izglītības turpināšanai un dzīvei sabiedrībā. Vispārīgo izglītību iegūst pamata un vidējās izglītības iestādēs.
a. general education
v. allgemeine Bildung
kr. общее образование

PROFESIONĀLĀ IZGLĪTĪBA — izglītība, kas praktiski un teōrētiski sagatavo darbībai noteiktā profesijā, profesionālās kvalifikācijas iegūšanai un pilnveidei. Profesionālā izglītība tiek iegūta pamata, vidējās un augstākās izglītības iestādēs un/vai ārpus tām. Reizē ar profesionālajām zināšanām, prasmēm un iemaņām tiek apgūts kultūras mantojums un tiek pārmantota vēsturiskā sabiedriskā pieredze.
a. professional/vocational education, professional/vocational training
v. berufliche Bildung, berufliche Ausbildung
kr. профессиональное образование, профессиональное обучение

Deputātiem valoda daudz nerūp

P1090571-saeima-deputati-valoda-termins-izglitiba-likums-ministrija-vispariga-vispareja

«… Izglītības likuma projekts tika izlabots, vārdkopu vispārējā izglītība aizstājot ar vispārīgā izglītība. Taču Saeima šo likumprojektu pēc ilgas apspriešanas noraidīja, tā vietā tika izstrādāti un drīz vien pieņemti vairāki izglītības likumi un tajos atkal ir nepareizā nozīmē lietota vārdkopa «vispārējā izglītība».»               Foto: V•F•_

Mēģinājums ministrijas praksē atgriezties pie termina “vispārīgā izglītība” jau ir bijis, bet to izjauca cita traģikōmiska nejaušība. 1995. gadā Valsts valodas centra Latviešu valodas komisija, iepazinusies ar Saeimai iesniegto Izglītības likuma projektu, kur saglabājās aplamā nozīmē lietotā vārdkopa vispārējā izglītība, ministrijai nosūtīja aizrādījumu, kuŗā citastarp bija teikts:

“..Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātajos dokumentos un sarakstē netiek pareizi šķirta īpašības vārdu “vispārējs” un “vispārīgs” nozīme.
Vārds “vispārējs” izteic nojēgumu ‘tāds, kas aptveŗ visu (visus); visur sastopams’. Pēc nozīmes tas vairāk vai mazāk ir radniecīgs vārdiem “visaptveŗošs”, “vienlaidu”, “nepārtraukts”, “pilnīgs” (nozīmes sakritības samazināšanās secībā) un pretējs vārdiem “vietumējs”, “pārtraukumains”, “nepilnīgs”, “daļējs”, “atsevišķs” (nozīmes pretējuma samazināšanās secībā). Piemēri: “vispārēja mobilizācija”, “vispārēja kaŗaklausība”, “vispārējs sausums”, “vispārējs bads”.
Vārds “vispārīgs” izteic nojēgumu ‘tāds, kas attiecas uz visu’. Pēc nozīmes tas vairāk vai mazāk ir radniecīgs vārdiem “nespeciāls”, “nekonkrēts”, “pamat-”, “kopīgs”, “abstrakts” (nozīmes sakritības samazināšanās secībā) un pretējs vārdiem “speciāls”, “speciālizēts”, “konkrēts”, “parciāls” (nozīmes pretējuma samazināšanās secībā). Piemēri: “vispārīgs priekšstats”, “vispārīgā fizika”, “vispārīgā ķīmija”, “vispārīgā bioloģija”, “vispārīgā valodniecība”, “vispārīgā vēsture”.
Par VISPĀRĒJU IZGLĪTĪBU saucama izglītība, kas aptveŗ visus cilvēkus. Turpretī par VISPĀRĪGU IZGLĪTĪBU saucama izglītība, kuŗas saturu veido visām vai vairākām atziņu jomām kopīgais, t. i., izglītība, kas lietas un parādības tveŗ plašā kopskatā un kopsakarā, detālizējot tikai atsevišķus tipiskus piemērus. Vispārīgā izglītība ir vispārīga salīdzinājumā ar profesionālo izglītību (ko padomju laikā sauca par speciālo izglītību).
Jēdziens, kas Latvijas Izglītības likuma projektā formulēts kā ‘cilvēka un pasaules daudzveidības un vienotības apguve, lietu, īpašību, attiecību un procesu būtības, kopsaistību noskaidrošana un izpratne’, ir izteicams ar terminu “vispārīgā izglītība”, nevis “vispārējā izglītība”, kā piedāvāts šai projektā. Analoģiski šai projektā jālieto vairāki citi termini: “vispārīgā vidējā izglītība”, “vispārīgā augstākā izglītība”, “vispārīgie bērnudārzi”, “vispārīgais izglītības programmu profils”, “paidagogu vispārīgie pienākumi”, “izglītības iestāžu vadītāju vispārīgie pienākumi”.”

Ministrija uz aizrādījumu atsaucās, un Izglītības likuma projekts tika izlabots, vārdkopu vispārējā izglītība aizstājot ar vispārīgā izglītība. Taču Saeima šo likumprojektu pēc ilgas apspriešanas noraidīja, tā vietā steigā tika izstrādāti un drīz vien pieņemti vairāki izglītības likumi un tajos atkal ir nepareizā nozīmē lietota vārdkopa “vispārējā izglītība”. Diemžēl nekas nav mainījies arī pašas ministrijas lietotajā terminoloģijā.

Vārda “vispārīgs” lietojuma vēsture dažos piemēros

“«Dabiskā cenšanās iepazīties ar tuvām un tālākām zemēm,» Prange teic, “«kas arī nemācītiem atslēgtas ar atradumu, kaŗu un ceļojumu palīdzību, radīja vajadzību iegūt vispārīgas ģeografiskas zināšanas.»” (Atis Kronvalds. “Dzimtenes mācība”, 1922, tulkojums no vācu valodas latviski.)

„Tādēļ ka kursos iestājas personas, kuŗām jau iepriekšēja prakse lopkopībā un nepieciešama vispārīgā izglītība, tad te izņem speciālo lopkopības teōriju.” (Zemkopis, 1914.)

Likums par tautas izglītību. Vispārīgi noteikumi. — «Valdības Vēstnesis». 07.17.1934.

Likums par tautas izglītību. Vispārīgi noteikumi. — «Valdības Vēstnesis». 07.17.1934., 178. p.

“Par vienu no svarīgākiem skolotāju semināru trūkumiem uzskata to, ka augstākajās klasēs vispārīgā un profesionālā izglītība viena otru stipri traucē: paidagoģiskie priekšmeti un praktiskie darbi atņem laiku un traucē vispārizglītojošo priekšmetu piesavināšanu.” (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1922.)

“..darbā nepieciešamās zināšanas var piesavināties tikai tas, kam ir attiecīgā vispārīgā izglītība; bez tās speciālās zināšanas nav saprotamas..” (Audzinātājs, 1929.)

“Mums jāprasa visai tautai pamatīga vispārīgā izglītība un pēc tam rūpīga arodizglītība. Vispārīgā izglītība sadalāma 2 posmos: pamatskola — vidējai bērnībai (7.–14. g.), visp. izglītības vidusskola — pūbertātes laikam.” (Audzinātājs, 1932.)

“Paidagoģija jau sen atzinusi, ka vispirms jādod vispārīgā izglītība un tikai pēc tam profesionālā.” (Latvijas Kareivis, 1934.)

“Par skolotājiem un audzinātājiem var būt Latvijas pilsoņi, kam ir vajadzīgā vispārīgā un paidagoģiskā, kā arī attiecīgā speciālā izglītība. | Par pilntiesīgu pamatskolas un papildskolas skolotāju atsevišķā priekšmetā var būt persona, kam ir attiecīgā speciālā izglītība, kuŗas apmērus nosaka Izglītības ministrija, un vajadzīgā paidagoģiskā prakse, ja viņas vispārīgā izglītība nav zemāka par vidusskolas pilnu kursu.” (“Likums par tautas izglītību. Vispārīgi noteikumi”. Valdības Vēstnesis, 1934, 17. jūl.)

“.. tāpēc augstskolā tam jāpapildina arī sava vispārīgā izglītība, lai izvairītos no tās profesionālās deformācijas, ko dažreiz pārmet inženieŗiem..” (P. Jurevičs. “Starptautiskā augstākās izglītības konference Parīzē 1937”, Audzinātājs, 1938.)


„Latviešu valodas monolingvāla un bilingvāla apguve: rīki, teōrijas un lietojums” - Norvēģijas 2009.–2014. g. finanču instrumenta financētais projekts nr. NFI/R/2014/0532015. gada pavasaŗa darba cēlienu beidzām ar LVAK tematisko vakaru, kas arī bija cieši saistīts ar izglītību, lingvistiku un valodas praksi:

1. jūnijā pulksten 18:00 Dace Markus un Anna Vulāne stāstīja
par 2015.–2017. g. bērnu valodas pētījumu un tā devumu zinātnei un praksei
.

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Aicinām 2015. gada 2. martā pulksten 18:00 atnākt uz Rīgas Latviešu biedrības namu, kur filologs un terminologs Aldis Lauzis stāstīs par ģenitīveņiem latviešu valodā. Šis ir viens no priekšlasījumiem, ko katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā rīko RLB latviešu valodas attīstības kopa (LVAK.wordpress.com).

A. Lauzis ģenitīveņu pētīšanai pievērsies jau vairākus gadus. Viņaprāt, «sastingstot un iekonservējoties lietvārda ģenitīva formai (padomju, latviešu, angļu, valsts)», rodas jauni nelokāmi adjektīvi. Ir izteikta hipoteze, ka tā ir ģenitīveņu papildgrupa, jo to sēmantika ir pietiekami tāla no ierastā nozīmiskā tvēruma, kas piemīt ģenitīvam — latviešu valodā itin produktīvam, daudznozīmīgam locījumam. Par šo temu Aldis Lauzis jau runājis Endzelīna konferencē 2006. gadā, referātā «Ģenitīveņa un lietvārda ģenitīva robežšķirtne».

Pirmā plašākā publikācija par īstajiem ģenitīveņiem ir Jāņa Kušķa raksts «Ģenitīveņu tipi», kas ietverts «LVU zinātnisko rakstu» 1976. gada laidienā «Valodas sistēma».

Jānis Kušķis skaidro šādi. — «Ģenitīveņi funkcionē tikai ģenitīva formā un atšķirā no nelokāmajiem substantīviem citu locījumu nozīmes neiegūst arī teikumā. Ģenitīveņu otrā daļā var būt vienskaitļa vai daudzskaitļa ģenitīvs. […] Deklinējamos lietvārdus, kas veidoti ar priedēkli, palaikam nešķiŗ no ģenitīveņiem, kam ir tāds pats priedēklis, lai gan ģenitīveņi nav deklinējami.» (Piemēram — «pazeme» un «pazemes» [«pazemes telpa»].)

Bieži (bet ne vienmēr) ģenitīveņi ir salikteņi:

1) ar numerāli pirmajā daļā — «trīsistabu», «vienpartijas», «piecpirkstu», «divbalstu», «daudzdienu»;
2) ar adjektīvu — «smagkravas», «biezsienu», «dažādkrāsu», «viseiropas», «mazcenas»;
3) ar pronōmenu — «tābrīža», «šāgada», «citpilsētas», «pašnozīmes», «pašfrekvenču»;
4) ar substantīvu pirmajā daļā — «pulveŗveida», «plūcējtipa», «krēmkrāsas»;
5) ar adverbu pirmajā daļā — «iknedēļas», «garkrasta», «gaŗāmbraukšanas», «gaŗāmejas»;
6) ar prepoziciju pirmajā daļā — «starpvalstu», «bezvadu», «pretvīrusu», «ārpuskārtas».

Tajā pašā publikācijā J. Kušķis arī atzīst — «Pēdējos gadu desmitos ģenitīveņu produktīvitāte pieaugusi.» / «Materiāls ir vākts kopš 1956. gada, izrakstot latviešu periodikā sastopamos ģenitīveņus; tie noklausīti arī Rīgas radioraidījumos. […] Ģenitīveņi nav meklēti terminoloģiskos izdevumos, kur to ir visai daudz.» / «Bagātāks ir ceturtais tips, […] turklāt ģenitīveņu ar -veida kļuvis daudz vairāk.»

Atgriezu-iela-Jekaba-iela-Saeimas-nams-latviesu-valoda-genitiveni-Aldis-Lauzis-Janis-Kuskis-ipasibas-vardi-nelokamiVēl citai nelokāmu adjektīvu grupai piemīt būtiska atšķirība — tie varētu būt radušies no noriseņiem (darbības vārdiem), nevis kādā ģenitīviskā ceļā. Tādi ir, piemēram, «piespiedu», «gāju» [«gāju putni»], «lidu», «pagaidu», «izvedu» [«izvedu muita»] (Jēkabs Dravnieks, 1921). Tāds šķiet redzams arī uz plāksnītes Saeimas nama tuvumā: «Atgriežu iela» — iela, kuŗai vaļā ir tikai viens gals un kuŗa ir tik īsa, ka gājējs itin drīz atgriežas.

Salikteņi ar «peld-» nevarētu būt radušies no darbības vārda tagadnes (latviešu valodas morfoloģijā nepieņemams paņēmiens!); ticamāk — no nelokāma adjektīva «peldu»; vai no kāda lietvārda. «Peldnodoklis», kas peldēt vispār nevar, sākotnēji lietots formā «peldu nodoklis». «Peldviesu» priekštecis bijis «peldu viesi». Peldes varētu būt notikušas «pelžu vietās» (?), tomēr lietots apzīmējums «peldu vieta», vēlāk jau «peldvieta». Mīlenbacha vārdnīcā ir šādi lietvārdi: daudzskaitlinieks «peldi» un 3. deklinācijas vārds «peldus» (atrodams Raiņa radītajā «Fausta» tulkojumā:
«… pēc gaŗu gaŗiem receptiem
Tas zāles kopā maisīja.
Pie lauvas sarkanā kā precinieka sēja
Tur lilju siltā peldū laulībā
,
No viena trauka otrā abus lēja,
Kā kāzu gultā, uguns karstumā;»).

Rīgā un Liepājā ir «Peldu iela» — ģenitīvenis šajā nosaukumā tātad vēl pētāms!

Peldu-iela-Vecriga-klubi-klubs-kafejnica-plaksnite-nosaukums-genitiveni-latviesu-valodaTeksts un foto: Valters Feists


 

LVAK rīkotie referāti ir apmeklējami bez maksas. Tie notiek RLB nama 301. telpā.
Sazinieties ar mums šeit.

 LVAK.wordpress.com

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

2. februārī pulksten 11:00 preses konferencē Rīgas Latviešu biedrības namā gada vārda akcijas rīkotāji – RLB latviešu valodas attīstības kopa, Latvijas Rakstnieku savienība un LZA Terminoloģijas komisija – paziņojuši 2014. gada rezultātus.

Par gada vārdu kļuvis bērna izteikts īsāks apzīmējums ausu sildītājiem — «ausīši».

Par gada nevārdu kļuvis apzīmējums «aplikācija», ko pārmērīgi bieži lieto latviskā termina «lietotne» jeb «lietojumprogramma» vietā. «Aplikācija» turklāt ir divdomīga, jo pazīstama jau senāk – kā darinājums no papīra vai auduma, tagad arī kā angļu vārda «app» jeb «application» tulkojums. Savukārt «lietotne» ir ērtāka, jo nozīmē tikai programmu, ko lieto viedtālrunī vai datorā – nav iespējams sajaukt.

Šogad piešķirta arī īpaša RLB balva par latviskāko vārdu vai teicienu. RLB vērtējumā par uzvarētāju kļuvis paudums jeb doma, kas 2014. gadā bijusi ļoti populāra un vēsturiski zīmīga «Cik tas ir latos?».

Par 2014. gada spārnoto teicienu žūrija izvēlējusies kombināciju no diviem akcijas respondentu pamanītiem pazīstamu cilvēku sacījumiem. «Nē, tā es neesmu. – Tu zini, kas es esmu?» – Tā kautrīgi apgalvojusi Inguna Sudraba un visnotaļ braši ievaicājies Artuss Kaimiņš (pirms vārda mainīšanas – Arturs Kaimiņš). Ekonomiste un aktieris tagad abi darbojas polītikā.

Vārdu un teicienu vērtēšanas žūrijā bija astoņi cilvēki – tostarp augstskolu mācībspēki, literāti, tulkotāji, redaktori, terminologi, kā arī vairāki sabiedriski aktīva darba veicēji.

sirdsprojekts - gada vārds 2014 - kandidāti - gada nevārds, spārnotais teiciensGada vārda jeb trāpīgākā, latviskākā un īpaši bieži pamanītā vārda katēgorijā žūrijas uzmanību izpelnījās iesūtījumi, kas nosauc gan pozitīvas lietas («ausīši», «sirdsprojekts», «derīgot»), gan negātīvas («kremlini», «lamu pirksts»). Un vēl citi vērā ņemami jaunvārdi – «maiteklis» (anglicisma «spoileris» vietā, filmu un grāmatu kontekstā), «pīļlūpas» (tīksmiņu jeb pašiņu kontekstā), «lablikumība» (eunomija), «aprisinājums» (pagaidu apkārtceļš, kamēr nav īsta, stabila risinājuma), «segburts» (literātūrzinātnē; līdzība ar segvārdu), «kolorado lenteņi» un «apnakšņot».

Zīmējumi: briiC.lv / twitter.com/briiC

Gada nevārdu jeb nevēlamu vārdu katēgorijā par finālistiem tika izraudzīti: jau minētā «aplikācija», «Riga» (gaŗumzīmi noņēmusi Rīgas Dome!), «sieviešu aukstā gaļa» (veikalos pamanīts produkts), «stāvizrāde» (nepareizi darināts vārds – no verba tagadnes; bet kā turpmāk sauksim estrādes komēdiju, estrādes kōmiķus?), «veiksmes stāsts» (zaudējis savu tiešo, sākotnēji domāto nozīmi, tagad par to joko), «kā rezultātā» (nevajadzīga klišeja, kalks), «pigmeju punduŗezis» (piedāvāts zooveikalos – vai divkārt samazināts ezis?).

Gada spārnoto teicienu jomā iesūtīti, piemēram: «Artura Kaimiņa sivēnmāja» (raksts portālā TVnet), «atentāts pret lieldienu zaķi», «īsti vīrieši atkal valdīs», «jaunas sejas kluba vaibstos», «Lēti polītiķi maksā dārgi!» – gan saprātīgi domugraudi, gan tāpat kā citus gadus arī dažādas pārteikšanās, paradoksi un mulsuma brīžos izstostīti vārdu virknējumi. Daži atzīti par piesārņotas un lecīgas valodas piemēriem («Pilnīgs outlets! Nāc un baudi!»), bet citi – par valodas savārstījumiem («padarīt iespējamu …spēlfilmu pieejamību»).


Latviešu valodas attīstības kopa katra mēneša pirmajā pirmdienā pulksten 18:00 (izņemot jūliju, augustu) aicina noklausīties stāstījumus jeb referātus un piedalīties sarunās par valodu. Ieeja LVAK rīkotajās tematiskajās sanāksmēs RLB namā ir bez maksas visiem interesentiem. Tuvākais – 2. martā pulksten 18:00 «Par ģenitīveņiem latviešu valodā», referents – filologs Aldis Lauzis.

Vietne – LVAK.wordpress.com.
Tviterī – twitter.com/LVAK_valoda.
Vēsture – gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens: 2003–2014.

Latviešu valodas attīstības kopa lieto, pēta un populārizē klasisko latviešu pareizrakstību (morfoloģiju – vārdu uzbūvi, svešvārdu atveides principus, vajadzīgajās vietās ch, ō un ŗ, gaŗumzīmes, arī izrunu), kas izkopta pirmajā Latvijas Republikas neatkarības periodā un ko plaši lieto trimdas latviešu izdevumi, kā arī vairāki apgādi un vietnes Latvijā.

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Publicējam rakstu, ko sadarbībā ar latviešu valodas attīstības kopu sarakstījis filologs, tulkotājs un terminologs
ALDIS LAUZIS, kuŗš publiskā LVAK priekšlasījumā 2014. g. 3. novembrī stāstīja par salikteņiem.


 

Vai pēdējā laikā salikteņu mūsu valodā nav saviesies par daudz? Vai salikteņi negrauj latviešu valodas latviskumu, nepiešķiŗ tai vāciskus vaibstus? Vai salikteņi nemazina valodas skanīgumu, vieglumu un raitumu? Vai domu, kas izteikta, izmantojot salikteņus, tikpat labi nevar izteikt bez tiem? Gan valodas lietotājus, gan tās kopējus šādi jautājumi nodarbinājuši jau kopš jaunlatviešu laikiem, un vienprātības nav bijis. Vienprātības nav arī tagad.

 

Dravnieks-valodnieks-salikteni-latviesu-valoda-Latvijas-Vestnesis-Nr-258-12-11.1921

Latviešu valodnieks Jēkabs Dravnieks “Latvijas Vēstneša” 1921. gada 12. novembrī publicēja savu īsu analizi par salikteņu izplatīšanos XX gadsimta sākumā.

Kopš sendienām mūsu valodā bijuši tādi vārdi kā, piemēram, «pirtskrāsns, klētsdurvis, kūtsmēsli, plītspriekša, izkaptskāts, sirsdssāpes, valstssvētki, ugunskurs, ūdensplūdi, akmenskalns un debesspuse»(citēts no Kārļa Krūzas raksta „Pāris vārdu par valodas kopšanu”, Tēvija, 1942, 4. aug.). Salikteņu sistēmas veidošanās pilnā sparā notikusi jau tad, kad latviešiem vēl nebija rakstītās literātūras. Simtiem salikteņu jau ir G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» (1638), un to vidū sastopam arī tagad pazīstamus: ādminis, ārapuse (ārpuse), badadzeguze, bendeskalps, darbadiena, galvaskauss, kaŗaspēks, kaŗavīrs, mēlnesis, mežacūka, mušmires, pilskungs, pirtspalags, rītapuse (austrumi), sienalaiks, ugunsgrēks, varavīksne, zemlikas (veļu laiks). (Interesentiem ieteicu Valentīnas Skujiņas grāmatu «Salikteņi G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» un krājumā «Phraseologia lettica»», 2006.)

XIX gadsimta beigās jau bija izveidojušies veseli salikteņterminu lauki, piem., ar komponentu -kopība: aitkopība, augkopība, biškopība, cūkkopība, dārzkopība, lopkopība, zīdkopība, zirgkopība („Dienas Lapa”, 1887–1889, J. Baldunčika dati).

Protams, salikteņu rašanās nav beigusies. Daudzi tagad plaši lietoti salikteņi radušies nesen. Piemēram, vārds vārdkopa radies XX gs. 30. gadu sākumā. Daudz jaunu salikteņu vai salikteņu kandidātu aizvien tiek pieteikts gada vārda un nevārda konkursam; īpašu uzmanību iemantoja saliktenis ēnstrādnieks.

Visu laiku turpinās salikteņu veidošana no vārdkopām, kuŗās pirmais vārds ir verbāllietvārds ar izskaņu -šana, kam saliktenī šī izskaņa zūd. Piemēram, pēc jau agrāk radušās salikteņa elpvads parauga no vārdkopas elpošanas ceļi radies saliktenis elpceļi. Patlaban aktīvs salikteņrades pirmais komponents ir rīcīb-. 1933. gadā Saeimā līdzās vārdam tiesībspēja un darbībspēja (lietoti jau 20. gados) sāk skanēt arī vārds rīcībspēja (no rīcības spēja). Vēlāk Civīllikumā parādījās arī vārds rīcībnespēja. 90. gados radās vārdi rīcībpolītika un rīcībplāns. Otrais no šiem vārdiem gan ieviešas nepelnīti gausi. Joprojām lasām un dzirdam tādas neveiklas vārdkopas kā, piemēram, „ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas ieviešanas rīcības plāns“ (te savā starpā saistāmi ieviešanas un plāns, kā arī rīcības un plāns, bet ne ieviešanas un rīcības, tāpēc ..ieviešanas rīcībplāns atvieglotu visa gaŗā nosaukuma lasīšanu). Rīcībplāns, starp citu, ir kalks no angļu termina action plan.

Jau kopš jaunlatviešu laikiem valodas lietotāju un kopēju vidū par salikteņiem bijuši nebeidzami strīdi.

Piemēram, laikā, kad latviešu valoda pierādīja spēju pilnvērtīgi dzīvot patstāvīgi, bez vācu valodas palīdzības, ļoti noturīgas domstarpības bijušas par to, vai salikteņa pirmais komponents drīkstētu pēc vācu valodas parauga būt atvasināts no darbības vārda finītas formas (resp., tagadnes). Klasiski strīdu objekti ir šādi pāŗi (pirmajā izmantota finīta forma; otrajā – divdabis vai cita forma; abas formas var būt arī strupinātas): kuļmašīna/kuļammašīna, pildspalva/pildāmspalva, slīpmašīna/slīpējammašīna, gājputns/gājuputns, slīdkalniņš. Par sēdvietu/sēžamvietu tādu strīdu, šķiet, nav bijis. Šai sakarā interesants ir savdabīgais militārais termins neķerlauks. 20. un 30. gados tas plaši lietots laikrakstā „Latvijas Kareivis”, kā arī žurnālos „Artilerijas Apskats”, „Militārais Apskats” un „Kadets”, 50. gados „Daugavas Vanagu” izdevumos, bet 70. un 80. gados Latvijā iznākušajos žurnālos „Zvaigzne” un „Liesma”. Tas atrodams arī „Latvijas padomju enciklopaidijā”, „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” un „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā” (1995). Citāts no „Latvijas Kareivja” (1928): „Grāmatas pirmā, otrā un trešā nodaļā doti daži techniski definējumi par šaušanas līniju, šaušanas plāksni, baterijas vēdekli, pacēluma un kritiena leņķiem, šāviņa lidojuma tālumu, trajektoriju, minimālo pacēlumu, neķerlauku, šāvienu izkliedi, varbūtējiem klīdumiem u. t. t.” (Verba tagadnes forma būtu nevis neķer, bet neķeŗ; tātad neķerlauks, iespējams, atvasināts no lietvārda neķere — red. piez.)

Salikteņu darināmības kritēriji

  1. Divvārdu veidojumus, ko jau kā vienu vārdu izrunā ar kopīgu pirmās zilbes uzsvaru, bieži vien var būt vēlami un derīgi par salikteņiem atzīt arī rakstu valodā. Piemēram, kādā Endzelīna dienas konferencē šo argumentu izmantoja pieredzējis leksikografs: uz pārmetumu, ka Terminoloģijas komisija suņu šķirņu grupu nosaukumos apstiprinājusi tādus salikteņus kā aitusuns, putnusuns un kalnusuns, viņš kritiķi uzaicināja izrunāt vārdkopu putnu suns un, atbildi saņēmis, rezumēja: „Jūs pats taču arī sakāt putnusuns.” (TK apsvērumi bija sintaktiski, sk. http://termini.lza.lv/article.php?id=168.)
  2. Kā salikteņi runā un rakstos jālieto tādi divvārdu veidojumi, kuŗos viena vai abu komponentu nozīme atšķiŗas no tās, kāda tiem ir citā, ar šo veidojumu nesaistītā kontekstā. Piemēram, 1940. gadā Izglītības ministrijas Latviešu valodas pareizrakstības komisija uz šāda pamata par salikteņiem neatzina tādus savienojumus kā augļu dārzs, brāļa dēls, bruņu kuģis, gada pārskats, goda biedrs, rīta kurpes, zemes lode u. tml. (tajos rakstījums kopā vai šķirti nozīmi nemaina), bet atzina savienojumus (skaidrojumā: «ar pilnu pirmā vārda ģenitīva galotni») bruņurupucis, ciltskoks, dievanams, dzīvesbiedrs, ellesmašīna, kaŗaskola, kaŗaspēks, kaŗavīrs, lietaskoks, lietussargs, namamāte, namatēvs, pūcesspieģelis, ratasiers, rokudarbs, saulesbrālis, saulessargs, skatulogs, skolasbērns, tautasnams, tēvuzeme, ūdenslīdējs, ūdenssmēlējs (mašīna), ūdenszīme, vaskadrāna, vērtspapīrs, zemesceļš, zemesgrāmata, zemessargs, zemestēvs, ziemassvētki, ziepjuzāles utt. http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_jazi1940n91|article:DIVL317|query:salikteni|issueType:P
  3. Terminoloģijā par salikteņiem veido, piem.:

– lietvārda un īpašības vārda savienojumus, piem., virsmaktīvās vielas (nevis virsmas aktīvās vielas, kā bija pieņemts līdz 80. gadiem), darbtiesiskās attiecības (nevis „darba tiesiskās attiecības“, kā līdz šim pārsvarā lieto), rīcībspējīga persona (nevis „rīcības spējīga persona“), darbaspējīgs vai darbspējīgs (nevis „darba spējīgs“), karstumturīgs, karstumizturīgs (nevis „karstuma turīgs“, „karstuma izturīgs“);

– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa veidu vai aspektu, + verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu}, piem.: traucējumnoturība (nevis „traucējumu noturība“), darbspēja, rīcībspēja, mākoņdatošana, kur pirmais komponents parasti nozīmē nevis procesa/īpašības subjektu vai objektu, bet gan procesa/īpašības veidu, apstākli, aspektu; piem., nevis traucējumi ir noturīgi, bet kaut kam piemīt noturība traucējumu apstākļos;

– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa subjektu vai objektu, + īsformas verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu vai arī procesa veicēju}, piem.: mašīnbūve (salīdz. ar mašīnu būvēšana), kaulveide (salīdz. ar kaulu veidošanās), audrade, dīgļrade, šūnrade, organrade, zīmolrade; krūmgriezis (salīdz. ar krūmu griezējs), ledlauzis (salīdz. ar ledus lauzējs), gāzesvads, ūdensvads, viļņvads, asinsvads;

utt., utt. Salikteņterminu sintaktiskajai vēlamībai ir divi vispārīgi kritēriji. Proti, ir vēlams:

1) lai termins būtu ērti iesaistāms plašākās vārdkopās, t. i., papildināms ar trešo komponentu (parasti kreisajā pusē), ja tāda vajadzība paredzama; piemēram, šis bija viens no iemesliem, kādēļ 70. gados vārdkopu izšķiršanas spēja aizstāja ar izšķirtspēju (piem., paplašināma kā aparāta izšķirtspēja);

2) lai t"Elektriskā gāzizlāde" vai "elektriskā izlāde gāzēs" (terminu teikumspēja)?ermins būtu ērti lietojams ne vien nōminātīvā, bet arī ikvienā citā locījumā (un, protams, arī ģenitīvā, kas visbiežāk sagādā grūtības); piemēram, šis bija galvenais iemesls, kādēļ 80. gados vārdkopu „elektriskā izlāde gāzēs“ (электрический разряд в газах / electric discharge in gases / décharge électrique dans le gaz) aizstāja ar vārdkopu elektriskā gāzizlāde; šajā ziņā grūtības radījusi arī, piem., vārdkopa „ietekme uz vidi“, jo par labu un atdarināmu paraugu nevar uzskatīt bieži lasāmo „ietekmes uz vidi novērtējumu“ (évaluation des incidences sur l’environnement / environmental impact assessment). Ja neveido salikteņus, atliek vārdkoptermini, kuŗos pašos jau ir smagnējas konstrukcijas ar datīvu, instrumentāli, lokātīvu, prievārdiem un kuŗi teikumos rada pamatīgas neveiklības („elektriskās izlādes gāzēs strāvas mērīšana“; salīdz. ar elektriskās gāzizlādes strāvas mērīšana — !).

Terminiem, kam paredzama bieža lietošana paplašinātās vārdkopās, vajadzības gadījumā būtu jāpieņem parallēls variants, ko ar citiem teikuma locekļiem varētu sasaistīt bez stilistiskiem zaudējumiem. Minētajai vārdkopai ietekme uz vidi agrāk tāds parallēls termins bija ekoloģiskā ietekme (ekoloģiskās ietekmes novērtēšana ir   s i n t a k t i s k i   nevainojama vārdkopa, taču ar vides jautājumiem saistīto zinātnieku vairākums pret to iebilst); pēdējos 15 gados ieteikti vairāki jauni varianti, piem., videsietekme.
Divi parallēlu vārdkopu piemēri no LZA TK Informācijas technoloģijas, telekomūnikācijas un elektronikas terminu apakškomisijas nesenās prakses:

access path independence
The separation of a data description from its access path so that changes to the access path do not require changes to the data description in a program.
neatkarība no piekļuves ceļa,
piekļuvneatkarība
Tas, ka datu apraksts programmā ir tādā veidā šķirts no piekļuves ceļa, lai, piekļuves ceļam mainoties, nebūtu jāpārveido.
data independence
The property of a database management system that allows for application programs to be independent of changes in the data structure.
neatkarība no datu struktūras,
datneatkarība
Datubazes pārvaldības sistēmas īpašība, kas lietojumprogrammas dara neatkarīgas no pārmaiņām datu struktūrā.

 

Latviešu terminoloģijā jau sen izkristallizējušies principi, kā izšķirt, kur veidojams saliktenis un kur jāpaliek pie divvārdu vai trīsvārdu vārdkopas. 70. gadu beigās un 80. gados terminoloģiski rediģējot «Latvijas padomju enciklopaidijas» dabzinātniskos un techniskos šķirkļus, nesastapos ar tādiem gadījumiem, kur šajā ziņā būtu jāmeklē pavisam jauni risinājumi. Šo principu pamatus lielākoties iedibinājis jau Jānis Endzelīns. Piem., “Latviešu pareizrakstības vārdnīcā” (1942) ir pat tādi salikteņi, kuŗus Terminoloģijas komisija pieņēma tikai 70.-90. gados. Viens ērti aplūkojams piemērs:

gaismizturīgs (v. lichtbeständig)
gaismjutīgs (v. lichtempfindlich)
gaismlaidīgs (v. durchleuchtend)

Termins gaismjutība ir jau Endzelīna rediģētajā «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā» (1922), bet Terminoloģijas komisija (TK) to pieņēma tikai 80. gados (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismjut*&list=&lang=LV&h=yes). Enciklopaidijā es šo terminu (tāpat kā īpašības vārdu gaismjutīgs un vairākus citus) pēc analoģijas ar līdzīgiem terminiem ieviesu bez saskaņošanas ar TK.

Tikai 80. gados TK apstiprināja arī terminu gaismizturība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur*&list=&lang=LV&h=yes). Bet īpašības vārds gaismizturīgs apstiprināts tikai 1998. gadā (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur%C4%ABgs&list=gaismiztur*&lang=LV).

Vārds gaismlaidība nepelnīti nav ieviesies. Tā vietā TK kopš 1989. gada dažādās nozarēs apstiprinājusi terminu gaismcaurlaidība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismcaurlaid*&list=&lang=LV&h=yes).

*

Kāda ir mana atbilde uz sākumā izteiktajiem jautājumiem? Ja jāatbild dažos teikumos un par visiem valodas stiliem reizē, atbilde ir šāda. Salikteņu mums varētu būt vismaz trīsreiz mazāk, ja latviešu valodā aktīva būtu kaut vai tik niansēta īpašības vārdu darināšanas sistēma, kāda ir leišu valodā. Kamēr jaunu īpašības vārdu darināšanā aktīvs būs gandrīz vai tikai piedēklis -isk-, atbrīvošanās no salikteņiem, it īpaši terminoloģijā, teikumus padarītu grūtāk uztveŗamus, nereti samocītus un arī neprecīzus. Tāda valoda būtu daudz tālāk no valodas latviskuma ideāla, no tā izteiksmes raituma un caurredzamības, kas piemīt dainām un varētu būt atsevišķa apcerējuma temats.

Es, protams, nerunāju par iespēju no salikteņiem atbrīvoties, vienkāršojot domas, ko uzticam valodai. Šī iespēja būtu iespēja savai valodai parakstīt bauŗu valodas likteni, un diez vai kāds to nopietni apcer.

Jādomā par ko citu. Vai skaidri apzināmies, kādos gadījumos salikteņi no valodas raituma viedokļa ir vēlami un kādos bez tiem varētu iztikt, jo tie vai nu gluži vienkārši nav vajadzīgi, vai arī ir samērā ērti aizstājami ar citiem valodas līdzekļiem? Arī tas būtu pētāms atsevišķi.


 

Skatīt arī: 03.11.2014. Salikteņi latviešu valodā – Alža Lauža stāstījums

salikteņi, latviešu valodas normas, sintakse, problēmas, valodnieki, morfoloģija, terminoloģija, vārdnīcas, salikteņu darināšana, kā ir pareizi, pareizrakstība, Latvian compound nouns analysis, linguistic, scientific paper, language publications, 2014, Riga, LLAG. Photograph © Valters Feists. Article © Aldis Lauzis.

2014. gada 3. martā plkst. 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā LVAK rīkoja ikmēneša tematisko sanāksmi. Šoreiz piedāvājām Juŗa Baldunčika stāstījumu
«Kalki un puskalki latviešu valodā – pelēkais plankums latviešu leksikoloģijā».

Juris Baldunčiks ir filoloģijas doktors, Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes profesors un kopš 2013. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdis.

Fotografijas no stāstījuma par kalkiem ir publicētas vietnē «Facebook».


 

Jēdzienu “kalks” definē šādi: vārds vai vārdu savienojums, kuŗa morfoloģiskā vai sēmantiskā struktūra veidota pēc konkrēta citas valodas parauga; šādā atveidojumā bieži parādās burtisks (tiešs) citvalodas vārda vai teiciena tulkojums.

kalks - definīcija; aviācijas termini, bezpilota lidaparāti, radiovadāmi modeļi, kalkošanas kvalitāte terminradē.

Helikoptera nosaukšanai derēs latviskāks vārds – kalks “skrūvspārnis“.
Tas radies jau pirms kaŗa un ir pieminēts LVAK diskusijās par jaunvārdiem un terminiem.

Tāpat kā vienkārši aizguvumi, arī kalki gan tiek labprāt lietoti un bagātina valodu, gan arī citkārt tiek kritizēti kā sārņi. Kalku derīgumu cenšas izvērtēt valodas kultūras, stilistikas un terminoloģijas speciālisti.

Valodniece Inta Freimane norādījusi: “Nevēlami kalki parasti valodā ienāk neintelliģences, zināšanu trūkuma vai paviršības dēļ. Nevēlamu kalku lietojums savukārt var radīt nervōzitāti un neiecietību sabiedrībā un negātīvi ietekmēt daudzus sociālus procesus ražošanā, zinātnes un kultūras attīstībā un sadzīvē.

I. Freimane par kalkiem nosauc arī anglismus “ofiss“, imidžs“,menedžments“, “dīlers“, “kičs” – tomēr tiem nav kalka būtiskās pazīmes: tieša citas valodas struktūrālās formas pārcēluma, tāpēc tie varētu iederēties varbūt tikai valodnieces aprakstītajā “vārdu kalku” katēgorijā. Stila aspektā tie gan uzskatāmi par nozaŗu žargona elementiem, modesvārdiem. To literārie ekvivalenti – “birojs“, “tēls“, “pārvaldība“/”vadība“, “tirgonis“, “tīši amizanti banālais (vai aistētiski seklais) stils“.

Daudz ir īsto (pilnīgo) derivātīvo kalku – atvasinājumu un salikteņu, kas samērā bieži nostabilizējas valodā un vairs neizraisa īpašu vārdnīcu veidotāju un valodas kopēju uzmanību. Tomēr interesanti ir atcerēties šādu vārdu etimoloģiju: “sadarboties” (kalkots no latīnisma “kooperēties”); “kopdarbs“, “kopdarbība” (no vācu “Zusammenarbeit“); “apstrādāt” (no krievu “обрабатывать“). Kalkoti arī specifiskāki nozaŗu termini: “pilnsabiedrība” (no vācu “Vollgesellschaft“); “skudrulācis“/”skudrlācis” (no vācu “Ameisenbär“); “lietusmežs” (no angļu “rainforest“); “smagais metalls” (gan ķīmijā, gan arī pārnestā nozīmē mūzikā; no vācu “Schwermetall” un angļu “heavy metal“).

Protams, nereti šādi tieši tulkojumi netiek pieņemti vai pat nemaz netiek piedāvāti. Ir “austiņas“, kuŗā nav izmantots kalks ne no vācu, ne angļu, ne krievu valodas – kaut gan terminoloģijas archīvos var atrast “galvas telefōnu” (datēts ar XX gs. 60., 70. gadiem; sal.: “головной телефон“, “headphones“, “Kopfhörer“). Ir “krāmu tirgus” (nevis kā angļiem – “flea market” – ‘blusu tirgus’). Bet “utenis“? – Par to 1886. gada 13. jūlija laikrakstā “Rota” vēstīts: “… Un kur tad nu wehl uz “utenes“, kā ļaudis scho tirgu parastā walodā eesaukuschi, kas gan tur wiss naw dabujams.” – raksta nosaukums: Uz krahmu vulgo “utu” tirgus..

Viens un tas pats vārds var gan būt, gan nebūt piemērots kalkošanai – tas atkarīgs no konteksta un no tā, vai tiek atrasts cits, labi piemērots nekalkots variants. Ir vesela virkne dažādu nozaŗu terminu – gan vienvārda, gan kombinētu, kuŗos angļu valodā izmantots vārds “hotspot“. Taču ‘karstuma’ metaforas pārcelšana mūsu valodā (aktīvuma apzīmēšanai):

1) dažos gadījumos ir derējusi – šie termini radušies kalkojot:
·
hotspot” = “karstvieta” (a: ‘precīzā vieta, datora ekrāna punkts, kas tiek aktīvēts peles klikšķa brīdī’; b: ‘kāda objekta daļa, kas satur hipersaiti’ [abi termini – informācijas technoloģijās, ir ietverti “Microsoft” glosārijos]);
·biodiversity hotspot” = “biodaudzveidības karstais punkts“;
· ģeopolītiskie “karstie punkti” parādījās pēc 2. pasaules kaŗa – Latvijā kalkoja no krievu “горячая точка“, trimdā – no citām valodām;

2) citos gadījumos nav derējusi – šie termini radušies nekalkojot:
·[Wi-Fi] hotspot = tīklājs” (‘sakaru zona ap bezvadu datortīkla piekļuves ierīci’);
·
accident hotspot = melnais punkts” (‘bīstams autoceļa posms vai krustojums’).
Ģenētikas terminam “recombination hotspot” latvisko atveidojumu terminoloģijas datubazes pagaidām nepiedāvā.

tūrisms, ceļojumi, reklāmas frazes, valoda, kalkošana, kalkēšana, kalkoti teicieni, angļu kalki, LVAK, latviešu valoda, RLB

Tūrisma jēdziens “last minute travel deals” šeit kalkots itin saprotami, bet vēl labāk būtu izmantot
arī mīkstos un gaŗos burtus, reģistrējot latvisko domēna vārdu (sk. NIC.lv)!

Plaši zināmu, bēdīgi slavenu kalku vidū minami:
pielietošana” (literāri: “lietošana”, “izmantošana”),
runa iet par…” (lit.: “runā par…”; “runa ir par…”, “ir runa par…” vai pat īsāk “ir par…”),
forma” (uniforma; amata tērps; darba apģērbs) – ieviesies padomju okupācijas laikā (“форменная одежда“), bet literārās valodas vārdnīcā vēl tagad palikuši lietojuma piemēri “kaŗavīra forma”, “zila formas kleita”.

Savukārt XXI gadsimta sākumā ieviešas parazītisks frazeoloģisks kalks no angļu valodas: “veiksmes stāsts” (“success story“), kaut gan gribēto domu taču var izteikt vienkāršāk un īsāk – “veiksme“! Nekāda lasītāju apvārdošana ar “stāstiem” nav vajadzīga, ja veiksme ir patiesa. “Stāsts par veiksmi” ir iespējams, ja runa tiešām ir par stāstu (piem.: “publicēts stāsts par VEF veiksmi”, “izlasīju VEF veiksmes stāstu”), bet latviska domāšana ir pazaudēta tādos salikumos kā “Latvijas izlase ir veiksmes stāsts”, “Latvija būs veiksmes stāsts”.

Ne katrs nevēlams aizguvums ir kalks, un ne katrs kalks ir nevēlams un nepieņemams. Kalki, kas valodā ienāk gan spontāni, gan ar valodnieku un terminologu ieteikumiem, ir labs materiāls diskusijām. Šķiet, galīgi atrisināta vēl nav, piemēram, šāda dilemma:
1) vai labāk piekrist I. Freimanei*, ka adjektīva “patērniecisks” vietā labāk der “patērētāja –” (ģenitīvs) – tikai tāpēc, ka tam ir kalkveidīga līdzība ar krievu vārdu “потребительский“?
2) vai jāņem vērā jaunāka terminoloģijas atziņa**, ka “patērnieciska attieksme” nav tas pats, kas “patērētāju attieksme” vai “patērētāja attieksme”, tātad sava vieta jēdzienu sistēmā ir arī vārdam “patērniecisks“!
* Inta Freimane, “Valodas kultūra teōrētiskā skatījumā”, 1993.
** “patērnieciskums” – “Ekonomikas, lietvedības un darba organizācijas termini”, 1995.

Valters Feists


 

Iesakām izlasīt arī materiālu, kas publicēts sakarā ar citu – 2013. gada priekšlasījumu:
Juris Baldunčiks: «Vēsturisks pārskats par citvalodu īpašvārdu atveidi latviešu valodā».


www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org