Archive for the ‘vārda brīvība’ Category

RLB Latviešu valodas attīstības kopa 2017. gada 3. aprīlī pulksten 18:00 aicina uz LU Humānitāro zinātņu fakultātes profesores, Baltu valodniecības katedras vadītājas Dr. philol. Lidijas Leikumas priekšlasījumu
«Latgaliešu valoda Latvijā – mīti un patiesība».
L. Leikuma docē valodniecības kursus fakultātē, ir speciāliste latgalistikas jomā.
Priekšlasījums būs veltīts latviešu rakstu tradicijai, kas vēsturiski izveidojusies uz latgalisko izlokšņu pamata XVIII gadsimta Poļu Vidzemē. Attīstījusies ar pārrāvumiem, piedzīvojusi latīņburtu drukas un citus aizliegumus, vairākkārt reformēta. Izdzīvojusi un pastāv arī mūsu dienās, apliecinādama savu dzīvotspēju un piesakot dzīvotgribu daudzveidīgos izpaudumos.

Norises vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Rīgā, Merķeļa ielā 13, Kluba zālē. Ieeja brīva visiem interesentiem.

Gaidot LVAK rīkoto Arņa Šablovska stāstījumu 2013. g. 2. decembrī RLB namā par Gunāra Astras „Pēdējo vārdu“, ieskatīsimies vēsturiskajā kontekstā, polītiskajās pārmaiņās un sociāllingvistiskajā situācijā no pirmsatmodas gadiem līdz mūsdienām.

Pirms 30 gadiem – 1983. gada decembrī, kad PSRS eksistencei bija atlikuši vairs tikai nieka 8 gadi, tomēr bija vēl diezgan maz pazīmju, ka varētu patiesi tikt atjaunota demokratiskās Latvijas neatkarība un atbrīvotas arī visas pārējās Padomju savienības okupētās un «Austrumu blokā» pēc 2. pasaules kaŗa ietvertās nācijas. Nebija vēl sākušās lavīnveidīgās sabiedriskās kustības, kas panāca tā saucamā «komūnisma» norietu. Austrumeiropā XX gadsimta periodu no 40. līdz 80. gadiem raksturo totālitārisms, cenzūra, pārkrievošana un pret ikvienu pretpadomju vārdu, domu un darbību vērstas represijas, kas brīžam varbūt tika mīkstinātas, bet tad atkal atgriezās ar jaunu sparu. PSRS 1983. gadā vadīja J. Andropovs, kuŗš pirms tam bijis padomju valsts drošības komitejas jeb VDK/KGB priekšsēdis (1967–1982), enerģiski rīkojies ungāru brīvības centienu un Prāgas pavasaŗa apspiešanā (attiecīgi 1956. un 1968. gadā), sekmējis iebrukumu Afgānistānā, ticis galā arī ar disidentiem pašā Krievijā.

Gunārs Astra: «Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.
Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot»
– no pēdējā vārda tiesā 15.12.1983.

1983. gada 15. decembrī Rīgā tiek pasludināts nesaudzīgs padomju tiesas spriedums par divu brīvdomīgu latviešu, Gunāra Freimaņa un Gunāra Astras, nodarījumiem pret okupācijas varu – lielākoties par lasīšanu, domāšanu, rakstīšanu un komūnicēšanos Maskavas valdniekiem nepatīkamā veidā. Varai, protams, šķiet bīstami, ja norāda uz tās varmācīgumu. Par tādu uzdrīkstēšanos Gunārs Astra jau pirms tam bijis PSRS polītiskais cietumnieks un izsūtītais Sibirijā (1961–1976). Padomju prokurors 15. decembrī gan pieprasa pretpadomiski noskaņoto Astru apklusināt arī tiesas zālē, bet tiesnesis ļauj turpināt brīvības cīnītāja drosmīgo runu: «valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā – uz pieciem gadiem nometināt ne jau Krimā».

G. Astras «Pēdējo vārdu» viņa domubiedri slepeni ieraksta un nogādā arī trimdas latviešiem Rietumos. Alfrēds Stinkuls «Brīvajā Latvijā» raksta: «Gunārs izturējās aukstasinīgi. (…) Un Gunārs pateica visu, ko bija iecerējis sacīt: kā sprediķi, kā atklāsmes vēstījumu. Tik drosmīgi runājam kādu Padomju savienībā redzēju un dzirdēju pirmo reizi.»

Itin drīz, 80. gadu beigās jau rit plašas kampaņas pret totālitārismu un okupāciju, par vārda brīvību. 1988. gada sākumā Gunāram Astram PSRS vara piešķiŗ amnestiju, bet veselība ir smagi cietusi un brīvībā viņš nodzīvo vairs tikai divus mēnešus.

Ko darām mēs? Cik labi mūsdienās protam izmantot brīvību, kas sasniegta, pateicoties neatkarības cīnītāju nelokāmajām dvēselēm, izturībai, gudrībai un personīgiem upuŗiem? Domu dažādība ir patiešām liela, var novērot dažādus ceļus un neceļus: aizrautību blakus apatijai un latvietību līdzās jaunu paveidu beztautībai. Gadu pēc gada – te stiprina valodas likumu, te atkal aptumsuma mirklī vienkārši atdod kādu latvisku territoriju; vieni rada jaunus terminus un mācās pareizu jaunvārdu darināšanu, citi piekāpjas «internacionālajam» spiedienam, ka varētu taču iztikt bez latviskiem nosaukumiem naudai, datorlietām, firmām, veikaliem, sadzīviskiem, akadēmiskiem, techniskiem, juridiskiem jēdzieniem; ka latviska ortografija īpašvārdos, pareiza locīšana un galotņu lietošana, latviešu valoda afišās, internetā, uz grāmatu vākiem, ēdienkartēs, dokumentos, apraidē u. c. neesot nemaz īsti vajadzīga – bet kur tad pēc visiem šiem apgraizījumiem vairs paliks latviešu valoda?! Ja seko bēdīgi slavenajai prātulai, ka «valoda mainās», tad jau jāsamierinās ar vecajiem padomju frazeoloģismiem, kam tagad piepulcējas arī kārkluangļu pidžins.

Ar savu atskatu uz 1983. gada notikumiem mūsdienu kontekstā RLB latviešu valodas attīstības kopas tematiskajā sanāksmē viesosies publicists ARNIS ŠABLOVSKIS; priekšlasījuma nosaukums: «Pēc 30 gadiem. Gunāra Astras „Pēdējais vārds“. Kas mainījies? Rīgā un latviešu valodā?».

Norises vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Rīgā, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpā.
Laiks: pirmdien, 2013. gada 2. decembrī plkst. 18:00.
Ieeja brīva visiem interesentiem; ilgums – aptuveni pusotra stunda, ieskaitot diskusiju.

Gunārs Astra; par Gunāru Astru stāsta Arnis Šablovskis.

Tīmeklī var iepazīties ar:

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

 

Rīgas Latviešu biedrības namā (301. telpā) 2011. g. 7. februārī pulksten 18:00 Dr. philol. Vineta Poriņa piedāvā priekšlasījumu par valodas polītikā aktuālo:

Latviešu valodas attīstības kopā viesojās un priekšlasījumu sniedza LU pētniece Dr. philol. Vineta Poriņa.

M. Sinka un V. Poriņa – 2011. g. 7. februāris.

«Eiropas Komisijas pētījums par latviski runājošo diskrimināciju Latvijā: metodes, rezultāti, rezonance Latvijā un citās valstīs».

Vineta Poriņa kopš 1994. gada strādā Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā. Viņa speciālizējas sociolingvistikas nozarē un veic pētījumus par valodas polītikas problēmatiku; vadījusi Eiropas Komisijas atbalstītu pētījumu «Starpkultūru dialogs Eiropas multikultūrālajā sabiedrībā» Latvijā.

2009. gadā LU Latviešu valodas institūts ar pētījumu programmas «Letonika» atbalstu izdevis V. Poriņas grāmatu «Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā». Autore secinājusi, ka pēdējos gados nelielā mērā uzlabojies latviešu valodas lietojuma īpatsvars un prestižs – bet vai pietiek ar apstākļu radītu veiksmi? Divsimt lappušu monografijā var sadzirdēt arī brīdinājumu: Latvijas okupācijas laikā no 1940. līdz 1991. gadam izraisītais lielmēroga bilingvisms (pie tam asimetrisks) it kā ieēdas cilvēkos – individā, sabiedrībā, pašapziņā vai tās trūkumā, vēstures zināšanā vai ignorēšanā. Svarīgi būtu turpināt enerģiski darboties mums vēlamajā virzienā, arī prasot jaunus stingrākus likumus.

V. Poriņas grāmatas beigās – vērtējuma un ieteikumu sadaļa.

Šeit daži citāti arī jūsu pārdomām.

«Latvijas pašreizējie krizes perioda ekonomiskie apstākļi mazina problēmas, ko izraisītu darba meklētāji no citām valstīm, atvieglojot valodas situāciju un ar valodu saistīto institūciju darbību. […] Latvijas ekonomiskie apstākļi salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm ir iemesls, kāpēc cittautiešu emigrācijas dēļ Latvija kļūst latviskāka – pieaug latviešu procentuālais īpatsvars valstī.

Kriеvu valodas prasmju samazināšanās latviešu lingvistiskajā kollektīvā arī veicina latviskākas vides veidošanos. […] Pētījumos vērojams, ka latviešu respondentu grupā visās vecumgrupās samazinājies to respondentu īpatsvars, kuŗi kriеvu valodu prot ļoti labi.»

[***]

«Tomēr šādai pozitīvai prognōzei nevajadzētu apžilbināt skatījumu uz pašreizējo reālitāti [ – ] ir mērķtiecīgi jāvelta pūles, lai nostiprinātu latviešu valodas lietojumu.

[Ir] gaidāmas būtiskas pārmaiņas, kas iezīmēs arī jaunu posmu Latvijas valodas situācijā […] globāli procesi – nepārtrauktā polītisko, ekonomisko sfairu sadale, arvien lielāka kapitāla koncentrācija un reliģiju savstarpējā konkurence pasaulē. Ja esam ūnikāli ar valodas situācijas pretrunīgumu pasaules teōrijai un praksei: pamatnācijas asimetrisko bilingvismu, mazākumtautību funkcionālo monolingvismu vienas mazākumtautības valodā, pamatnācijas lingvistisko diskrimināciju, kā arī valsts krizes perioda ekonomisko apstākļu pozitīvo ietekmi uz latviešu valodas vidi, kā liecina vēsturiskā pieredze – ar notikumiem ekonomikā un polītikā neesam bijuši ūnikāli, atrauti no pasaules.»

[***]

«Būtu jāpopulārizē skaitliski nelielu tautu veiksmīgi un demokratiski pašnoteikšanās procesi mūsdienās. Latviešu etnosa pašvērtības attīstībai būtu vērtīgi salīdzināmie etnolingvistiskie pētījumi par to, kā citas tautas ar nelielu pamatiedzīvotāju īpatsvaru risina valodas un nacionālās pašnoteikšanās de facto jautājumus.

Būtu vēlams pētniecībā sadarboties ar abu pārējo Baltijas valstu sociolingvistiem, gan arī uzturēt kontaktus ne tikai ar Rietumvalstu, bet arī ar bijušā Austrumbloka valstu sociolingvistiem, tādējādi veicinot gan Latvijas nozares attīstību, gan ar savu pieredzi palīdzot citu valstu speciālistiem, veidojot starptautisko publicitāti Latvijas valodas situācijas problēmatikai.»


Papildus:


Ikmēneša priekšlasījumus RLB namā rīko latviešu valodas attīstības kopa (LVAK). Vietnē LVAK.wordpress.com var lasīt arī par citām LVAK aktīvitātēm: publikācijām, gada vārda, nevārda un teiciena aptauju, tuvākajām lekcijām, kā arī piedalīties elektroniskajās diskusijās.