Archive for the ‘trimdā’ Category

Pirmdien, 2019. gada 7. oktōbrī pulksten 18:00 aicinām noklausīties priekšlasījumu

«Būt vai nebūt latviešu valodai diasporā?».

 

Šīs reizes referente — Valsts izglītības satura centra (VISC) Valsts valodas prasmes pārbaudes nodaļas vadītāja
Anta Lazareva.

Vieta: RLB nama Kluba zāle (Merķeļa ielā 13). Ieeja brīva.
Rīko Latviešu valodas attīstības kopa.

 


 

brivibas-piemineklis-sapulce-valoda-par-valodu-latvietibas-saglabasana-latviesi-asv-trimda-domubiedri-referats-divvalodiba-sietlas-universities-latvianAicinām visus, kam svarīga latvietība un kas interesējas par latviešu kopīgo un individuālo likteni mūsdienu pasaules plašumos, 2016. gada 5. septembrī 18:00 noklausīties stāstījumu

«Runā ar mani latviski!».

 

Šo priekšlasījumu sagatavojusi Iveta Grīnberga, latviešu vieslektore Vašingtonas universitātes Skandinavu studiju departamentā Sietlā (ASV; sīkāk⇛).

«Latvieši, kas agrāk vai pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ pametuši Latviju, nav gatavi atteikties no savas identitātes. Tā kā valoda ir liela identitātes daļa, izceļotāji to cenšas saglabāt un mācīt saviem bērniem. Priekšlasījums būs veltīts latviešu valodas kā etniskā mantojuma valodas apguves aspektiem, ar ko sastopamies ārpus Latvijas.»

Vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Rīgā, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpā.
Laiks: pirmdien, 05.09.2016. pulksten 18:00.
Ieeja brīva visiem interesentiem.
Rīko RLB latviešu valodas attīstības kopa —  sīkāk: LVAK.wordpress.com/about/.

Maija Sinka-Gobiņa un etimoloģijas pētnieks, valodnieks Didjē Kalens

2007. gads. Maija Sinka-Gobiņa RLB namā ar francūzi, latviešu valodas pratēju, etimoloģijas pētnieku, vēsturiskās valodniecības speciālistu Didjē Kalenu. … Jautājumi pēc lekcijas.

 

Foto: V•F•_

 

Latviešu valodas attīstības kopas (LVAK) 2015. gada 2. novembŗa sanāksmē pulksten 18.00
piedāvājam stāstījumu
«Atskats uz Latviešu valodas attīstības kopas četrpadsmit darba gadiem».

Kopš 2001. gada rudens, kad RLB paspārnē nodibinājās Latviešu valodas attīstības kopa, to vadījusi viena no dibinātājām, architekte Maija Sinka-Gobiņa.
Turpmāko LVAK vadību viņa nodevusi divu drošsirdīgu filoloģu rokās: Vinetai Poriņai un Ingai Zariņai – vienai, spēkpilnai aktuālo valodas problēmu pētniecei un otrai, šādu problēmu risinātājai ikdienā – mūsu valodā integrējamo bērnu skolotājai.
Nākamā Latviešu valodas kopas vakarā varēsim noklausīties un iztaujāt Maiju Sinku-Gobiņu par aizritējušo gadu gaitu un iecerēm – vai un kā tās veikušās un kādas, viņasprāt, ir tagadējās un nākotnē paredzamās vajadzības; cik lielā mērā varam būt apmierināti ar mūsu valodas stāvokli. Vai taisnība tiem, kas domā, ka mūsu valoda ir sargājama, kopjama un droši glabājama vērtība – vai arī tādiem, kas saka, ka mūsu valoda arī nesenos apspiestības laikos varējusi «ļoti labi attīstīties» un tādēļ joprojām var turpināt savu inerces ceļu tagadējā ļoti steidzīgā un citu priōritāšu laikā?

Valodas attīstības kopā iesaistās ne tikai diplomēti valodnieki, literātūrzinātnieki, sociolingvisti, terminologi, bet arī dažādu citu jomu cilvēki, kam rūp latviešu valodas kvalitāte – žurnālisti, redaktori, literāti, vēsturnieki, polītologi, demografi, paidagogi u. c.

M. Gobiņas-Sinkas stāstījums izskanēs Rīgā, Merķeļa ielā 13, Latviešu biedrības nama 301. telpā.
Ieeja brīva visiem interesentiem.

Papildus —
Latviešu lingvistiskā diskriminācija: Dr. philol. Vinetas Poriņas stāstījums RLB namā (05.01.2015.)
Vineta Poriņa: EK pētījums par latviski runājošo diskrimināciju Latvijā – rezultāti, rezonance, ieteikumi (07.02.2011.)

LVAK.wordpress.com

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Stāstījumi par valodu – reizi mēnesī: LVAK.wordpress.com.


2015. g. 6. aprīlī LVAK sanāksmē noklausījāmies vērtīgu vairāku stundu stāstījumu par vārdiem un vārdnīcām, ko sniedza filoloģijas doktors, Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes profesors Juris Baldunčiks.

Juris Baldunčiks (terminologs, VeA profesors, "Svešvārdu vārdnīcas" sastādītājs); Maija Sinka (RLB LVAK koordinātore).

Juris Baldunčiks (terminologs, VeA profesors, “Svešvārdu vārdnīcas” sastādītājs);
Maija Sinka (RLB LVAK koordinātore). – 07.04.2014. sanāksmē

Pēc stāstījuma un diskusijas LVAK koordinātore Maija Sinka secinājusi – tagad ir saprotams, kādēļ arī mūsu jaunās KLP vārdnīcas veidotāji tajā tik pamatīgi iedziļinās jau vairākus gadus, pat dažās šaurākās niansēs; patiesībā vārdnīcu izstrādei ir jābūt krietni pamatīgākai! Vārdnīcu veidojam, par pamatu ņemot Latviešu valodas krātuves vārdnīcas (pēdējie laidieni – XX gs. 40. gadi) un ALA izdotās, Valerijas Bērziņas–Baltiņas un Jāņa Bičoļa sastādītās “Latviešu valodas vārdnīcas” vielu, kā arī vācam, precīzējam un atklājam gan jaunus, gan vēsturiskus terminus. LVAK dalībnieks, apgāda “Eraksti” dibinātājs Ainārs Zelčs piekrīt – vētīšana, sijāšana un slīpēšana jāturpina!

Ja kāda vārda rakstības detaļas (galotne, gaŗumzīmes) vai pat kāds termins vispār tiek mainīts, tam var būt vairāki cēloņi.

Pēdējā lielā, vērtīgā un patiesā latviešu pareizrakstības reforma notika XX gadsimta sākumā, kad pilnīgi atteicās no vāciskiem principiem (sch=š, zch=ž, ah=ā, ee=ie, w=v u. tml.), precīzēja gaŗumzīmes gan latviešu vārdos (nevis “lasija”, bet “lasīja” u. tml.), gan arī svešvārdos (nevis “fīzika” vai “fizīka“, bet “fizika”; nevis “muzejs“, “muzīka“, “muzikants“, bet “mūzejs”, “mūzika”, “mūzikants” – jo visiem pamatā ir “mūza“!).

Šo moderno ortografiju, morfoloģiju, pareizrunu un svešvārdu aizgūšanas principus apkopoja, pabeidza un deva tautai Kārlis Mīlenbachs un Jānis Endzelīns.

Par vēlākiem šīs klasiskās latviešu pareizrakstības pārveidojumiem (okupācijas laikā) LVAK viedoklis ir negātīvs – tie nav atbalstāmi ne kultūrvēsturiski, ne polītiski. Pirmkārt jau tāpēc, ka tie fantastiski samudžina latviešu valodas morfoloģiju, kā arī citvalodu vārdu atveides principus. Ir notikusi dīvaina tuvināšana krievu valodai – piemēram: oriģinālvalodā tiek izrunāts [veda, ājurveda], bet pēckaŗa laikā krieviskās izrunas akcentētās zilbes pozicijā pievienota bezjēdzīga gaŗumzīme arī latviešu vārdiem: “vēdas“, “ajurvēda” (вéды, аюрвéда). Mūsdienās beidzot “islams” atkal izlabots par “islāmu”, bet pareizi būtu arī “darvīšs” (ne “dervišs“), “arabi” (ne “arābi“). Ungāru “čārdāšs“, ne “čardašs“.

Vārdnīcu uzdevums būtu arī nepieļaut pārmērīgi daudzu svešvārdu iebrukumu. (“Kredibilitāte”? “Monitorings”? “Simulācija”? “Animācija”? “Autlets”? “Resīvers”? “Mikroblogošana”? “Pop-up kafejnīca”? “Validēt”? “Kancelēt”? “Aplikācija“?)

Maija Sinka zina stāstīt arī, ka pat “Vācijā valodai arī pašlaik grūti laiki. Modē visādi anglicismi un viens otrs citvalodu paķēriens, kas ietilpināti parastos un pat lietišķos tekstos – sarunvalodā, presē, reklāmās, arī bieži literātūrā… Pat vēlēšanu plakātos!”.

Pat vietēju, latvisku lietu nosaukšanai domātie termini reizēm sašķobās, un iemesli ir miglā tīti! Izsenis mūsu novadi ir Kurzeme, Latgale, Sēlija, Vidzeme un Zemgale, tāpēc jāšaubās, vai to pašu vārdu “novadi” ir bijis prātīgi nesen ieviest kādu mazāku territoriju nosaukšanai. Apkaime ir vieta kaut kam apkārt, bet pēc pašiem jaunākiem grozījumiem (sagrozījumiem?) “Teikas apkaime” vairs neesot apvidus ap Teiku, bet Teika pati! (?)

6. aprīļa LVAK sanāksmes lektors ar terminoloģiju un vārdnīcu sastādīšanu nodarbojies jau daudzus gadus. Zinām Juŗa Baldunčika “Svešvārdu vārdnīcu” (vairāk nekā 15 tūkstoši citvalodu cilmes vārdu… starp daži pavisam reti, citur grūti atrodami). Kopš 2013. gada Juris Baldunčiks ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdis.

Stāstījuma tema bija «Vārds valodā un vārdnīcā: adekvātuma problēma».


www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

RLB LVAK aicina 2015. gada 5. janvārī pulksten 18:00 noklausīties Dr. philol. Vinetas Poriņas stāstījumu

«Latviešu lingvistiskā diskriminācija Latvijā»,

kas notiks Rīgas Latviešu biedrības namā, Merķeļa ielā 13, 301. telpā. Ieeja brīva visiem interesentiem. Pēc stāstījuma – diskusija. Sarīkojuma ilgums – aptuveni pusotra stunda.

Valsts valodas funkcionēšanas izpētei Vineta Poriņa pievērsusies jau kopš 1995. gada, kad LU Latviešu valodas institūtā ritēja pētījums «Valodas situācija Latvijā»; 1996. gadā tapa viņas maģistra darbs «Latvijas nācionālo minoritāšu sociolingvistiskais raksturojums».

2003. gadā LU Valodniecības zinātņu nozares promocijas padomes rīkotā sēdē Vineta Poriņa aizstāvējusi promocijas darbu «Individuālā un sociālā bilingvisma korrelācija Latvijā» un ieguvusi filoloģijas doktora gradu.

«Aktīva piedalīšanās pētniecībā un projektu vadībā manu sākotnējo interesi par valsts valodu daudzvalodīgajā sabiedrībā ir pārvērtusi par manu dzīves uzdevumu.» – Tā V. Poriņa raksta priekšvārdos savai 2009. gadā izdotai grāmatai «Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā».

Tajā arī pausts – «Latvijā … mazākumtautību individi ir apguvuši valsts valodu labā līmenī, bet bieži publiskajā telpā u. c. neizmanto savas latviešu valodas prasmes (ne produktīvās, ne receptīvās).» (55. lpp.); «Vismaz 91% mazākumtautību cilvēku ir lasītprasme un klausītiesprasme latviski, tomēr viņi valstī bez tās var iztikt.»; «Kā sākušas padomju polītiskās sistēmas laikā, mazākumtautības pēc inerces un arī polītisku grupējumu interesēs joprojām uzsveŗ krievu valodas prasmes nepieciešamību, tādējādi kopīgi ar līdzīgu uzskatu latviešiem veidojot stereotipus, kuŗus, kā apliecina teōrija, var mazināt, bet no tiem grūti atbrīvoties.» (13. lpp.); «Nelietojot latviešu valodu saziņā ar mazākumtautību cilvēkiem, latvieši joprojām parāda, ka vēl īsti neuztveŗ sevi par neatkarīgas valsts pamatnāciju. 21. gadsimta oikonomiskā situācija tikai pastiprina to, ka latvieši Latvijā nejūtas droši» (14. lpp.).

Vēl daži citāti no «Valsts valodas daudzvalodīgajā sabiedrībā…» – šeit.

Vai pēdējo sešu gadu laikā ir bijušas kādas pozitīvas pārmaiņas, un cik labi ar valsts valodas stiprināšanu ir veicies Latvijas Republikas likumdevējiem? – To vaicāsim 5. janvāŗa referentei.

Priekšlasījumu rīko Rīgas Latviešu biedrības latviešu valodas attīstības kopa (LVAK).

VINETA PORIŅA, valodniece, sociolingviste, polītiķe. ULŽA MUZIKANTA fotografija.


Bermontiādes laikā (1919. g.) šai pašā ēkā Daugavas krastmalā vēl gozējies pavisam vācisks «Frisier-Salon», bet citi uzraksti aiztriepti ar baltu krāsu – sk. attēlu!

Kādas ir izkārtnes Rīgā XXI gadsimtā?

Lai saprastu, kas notiek galvaspilsētā, ir par maz būt «tikai bilingvālam», jo izkārtnēs redzami izteicieni arī angļu, latīņu valodā un nereti pat vēl dīvainākos valodu maisījumos.

Parādās tādi vārdi, kas sākotnēji lietoti vienā valodā, bet uzrakstīti jau pavisam citā dīvainā ortografijā – vai nu nejauši kļūdainā, vai tīši «uzlabotā».

Vienā vārdā var būt kā salātos sajauktas vairākas ortografijas, un pats vārds var būt izfantazēts. Pašizgudrotam vārdam vēl mēdz pieprasīt kādu īpašu izrunas veidu – [eirolains], [jusk], [īzī] – izdomājiet nu, kā tos lai raksta!?

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

2014. g. 1. decembrī pulksten notika latviešu valodas attīstības kopas rīkots priekšlasījums:

«Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?».

Mūsu uzaicinātais lektors Elvis Krumholcs ar sevi iepazīstina intervijā. Pēc izglītības diplomēts komersants un personāla speciālists, taču pēc aicinājuma jau 19 gadus nodarbojas ar rakstisko tulkošanu. E. Krumholcs ir poliglots, kas valodas apguvis galvenokārt pašmācībā, brīvi spēj runāt piecās valodās – latviešu, krievu, angļu, franču, poļu, bet 12 valodas prot lasīšanai un sapratnei pietiekamā līmenī.

Kā pamazām nonāci pie instrumentāļa un adesīva problēmatikas izpētes?

Elvis Krumholcs, priekšlasījums, adesīvs, instrumentālis, locījumi latviešu valodā. RLB LVAK.

Elvis Krumholcs

Liels pavērsiens manā profesionālajā pieredzē aizsākās pirms pieciem gadiem, kad sāku tvert gramatiku sēmazioloģiskā skatījumā. Man pamazām sāka atklāties nianšu nianses, kas ļāva saprast informācijas uztveres atšķirības visplašākajā mērogā. Līdz tam daudzas teikuma konstrukcijas man likās sinonimiskas, tāpēc vairāk vadījos pēc intuitīvām nojausmām un vispārējās valodas prakses. Taču tagad esmu sapratis, ka katram elementam gramatiskajā sistēmā ir sava neatkārtojama vieta un nozīme. Mans skatījums uz pasauli caur sēmazioloģiju un valodniecību ir ievērojami paplašinājies, un es meklēju iespējas dalīties ar jaunajām atklāsmēm. Lai gan valodniecībā esmu praktiķis, bet ne akadēmiķis, šo gadu gaitā man ir radušies daudzi risinājumi latviešu valodas problēmatikā.

Jautājums par piekto locījumu latviešu valodā ilgus gadus nodarbināja manu prātu. Šī locījuma lietojamību es vienmēr esmu sapratis intuitīvi. Intensīvi lasīdams tekstus poliski un krieviski, es pamanīju neatbilstības starp instrumentāļa konstrukcijām slavu valodās un šo locījumu latviešu valodā. Kādreiz man likās, ka pietiekams arguments ir archaiskās “instrumentāļa” paliekas, kas vēl mūslaikos dzirdamas Kurzemē (“trejis ziedis”, “vienis prātis” u. tml.). Taču īstenībā problēma slēpjas citur.

Šķiet, ka austrāliešu valodnieks Teodors Fennels bijis pirmais, kas rosinājis piekto locījumu izņemt iz gramatiskās sistēmas, taču diemžēl viņam saradušies sekotāji Latvijas akadēmiķu aprindās. Rasma Grīsle rakstā “Vai latviešu valodā ir instrumentālis? ” (28.08.1998., Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas avīze” un “Latvija”) argumentēja viņam pretī ar fōnētiskiem un vēsturiskiem dotumiem, taču veica salīdzinājumu tikai ar lietuviešu valodu. Diemžēl mūslaikos šie argumenti ir par vājiem. Kognitīvā lingvistika, kas citastarp pēta arī sēmantiskās saites, ir sākusi attīstīties nesen, taču tieši sēmazioloģiskie apsvērumi ir spēcīgāki un būtiskāki, lai noteiktu locījuma dabu valodā.

Patiešām, stingra saite starp locījumu un prievārdu vai arīdzan parallēlu galotņu pastāvēšana locījumos nav pamats locījuma izņemšanai iz gramatiskās sistēmas. Visās slavu valodās vietas locījums ir neatraujams no prievārda, daudzās slavu valodās instrumentālim galotņu formas sakrīt ar citiem locījumiem. Taču sēmazioloģiskā skatījumā instrumentālis ir vienādu dabu gan slavu valodās, gan visās pārējās, kur tas sastopams.

Atklāsme par piektā locījuma jaudu un plašo tvērumu man dzima pavisam nejauši. Es droši vien pasmīkņātu, ja man jaunībā teiktu, ka kādreiz interesēšos arī par somugru valodām. Lielais locījumu skaits mani tolaik atturēja no somugru valodu mācīšanās, taču manā dabā nav atzīt kādu iespēju par nederīgu uz mūžīgiem laikiem. Man veidojās lietišķi kontakti ar Ungāriju, un, gluži dabiski, tie vedināja mani pašķirstīt ungāru valodas gramatiku. Nemaz tik sarežģīta ungāru valoda nelikās, vienīgi man būtu jāveltī vairāk laika mācībām. Taču tas man deva ieskatu somugriskajā vietas locījumu sistēmā un tās loģikā.

Kā daudzi tulkotāji, tā arī es meklēju iespējas, kā vieglāk izteikt piederību latviešu valodā, jo mums īsta piederības darbības vārda nav (kā, piemēram, angļiem “to have” – red. piez.). Es nolēmu ieskatīties somu valodas gramatikā. Somu valodā piederība tiek izteikta ar adesīvu – klātesības locījumu, kuŗam tiek pieskaņots objekts nōminātīvā. Sapratne par sēmantiskajām saitēm ļāva man atpazīt analoģiju ar piekto locījumu latviešu valodā.

Tādējādi strīds akadēmiķu vidē par piekto locījumu ir terminoloģisks. Ja pierādīsies, ka adesīvs ir piemērots nosaukums, piektā locījuma vieta mūsu valodā tikai nostiprināsies.

Kā sasaucas teōrija par šiem locījumiem un latviešu valodas prakse XX un XXI gadsimtā?

Jānis Endzelīns ir cītīgi mēģinājis aprakstīt latviešu valodas gramatisko sistēmu, tai skaitā locījumus, bet viņa darbības periods iekrita laikā, kad kognitīvā lingvistika vēl nebija radusies. Nenoliedzami, J. Endzelīnam bija spēcīgi pamati klasiskajās valodās, kur viņš meklējis atbildi uz daudzām parādībām latviešu valodā. Taču katrai valodai ir kaimiņvalodu uzslāņojums; latviešu valodā liela nozīme ir atsevišķām somugru valodu parādībām. Es ticu, ka J. Endzelīns, būdams zinātniska kaluma prātu, spētu tur atrast atbildi par piektā locījuma dabu.

Kas upite, ka netek? / Kas meitiņa, ka nedzied? / Gružiem upe neteceja, / Sērdienite nedziedaja. (Kas upīte, ka netek? / Kas meitiņa, ka nedzied? / Gružiem upe netecēja, / Sērdienīte nedziedāja.) Latviešu tautasdziesmas par bāreņiem. Tautasdziesmu valoda. Pētnieciskais darbs.

Piektais locījums manis piedāvātajā koncepcijā ļauj citādi lasīt tautasdziesmas. J. Endzelīns, piekto locījumu nosaucis par instrumentāli, mēģināja mazpazīstamas formas skaidrot, konkrētajam gadījumam papildus pievienojot kādu prievārdu. Daudzos gadījumos skaidrojums bijis pietiekams sapratnes gūšanai, taču tagad jaunais skaidrojums ir smalkāku nokrāsu. Piemēram, “gružiem upe netecēja” J. Endzelīna skaidrojumā nozīmē ‘gružu dēļ upe netecēja ’. Jaunajā koncepcijā šis tautasdziesmas fragments saprotams citādi – ‘upe netecēja, būdama gružiem noklāta ’. Šī tautasdziesma ir svarīga adesīva pierādīšanai, jo slavu valodās analoģiska konstrukcija ar instrumentāli nav iespējama.

Runātājiem uzskatot piekto locījumu par instrumentāli un ilgu laiku atrodoties divvalodības spaidos, XX un XXI gadsimtā ir ievērojami sašaurinājusies piektā locījuma lietošana latviešu valodā. Kā klausītājiem atklāsies tematiskajā vakarā (01.12.2014. pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā), adesīvs ir plaši lietots locījums klātesības izteikšanai. Tautām ap Baltijas jūru klātesība ir piederības pazīme – proti, piederības noriseni (“būt”, “man ir”, “turēt” – red. piez.) daudzos gadījumos aizstāj atsauces uz piederības faktu. Tradicionāli latviešu valodā piederību izsaka ar ģenitīvu un datīvu, taču tautasdziesmās piederība noteiktos gadījumos tiek izteikta ar piekto locījumu. Piektais locījums ļauj diferencēt piederības sēmantiku – proti, ar ģenitīvu vai datīvu izteiktā piederība balstās pieņēmumā, ka attiecīgais piederums ir subjekta rīcībā, turpretī ar adesīvu izteiktā piederība pauž, ka starp subjektu un piederumu ir tieša saite.

Starp adesīvu un instrumentāli ir pamatīgas sēmantiskas atšķirības. Kā norāda locījuma nosaukums, instrumentālis aktīvi iesaista instrumentu (jeb rīku). Adesīvs ir klātesības locījums, tāpēc ar to var konstatēt tikai darbības sekas, piemēram, “nazi griezta maize”. Lai veidotu instrumentāļa konstrukcijas, latviešu valodā aktīvi tiek lietots prievārds “ar”. Piemērs: “es griežu maizi ar nazi.

Adesīvam ir priekšrocības, kādu nav instrumentālim. Adesīvs var norādīt aktīvu darbības metodes izmantošanu. Tieši tāpēc latviski mēs ejam kājām, bet krieviski nevar iet “ногами” – tas tulkojams ar apstākleni “пешком”! Ja sēmantiskie principi tiktu nostiprināti latviešu valodas gramatikā, runātājiem jau no mazotnes būtu izpratne par atšķirībām starp metodi un instrumentu!

Kuŗi valodniecības novirzieni un jomas pašlaik visvairāk saista tavu interesi?

Salīdzināmā un sastatāmā valodniecība, kognitīvā lingvistika.

Kā dziļāku  valodas un valodniecības jautājumu izpēte saistās ar citām jomām, kuŗās tu darbojies? Palīdz, rada pārsteigumus, apstiprina kādas vispārīgas un lielas filosofiskas atziņas?

Manā redzeslokā pastāvīgi ir cilvēku savstarpējā komūnikācija, vēstījumu pieņemšana, apstrāde un nodošana citiem informācionālās ķēdes dalībniekiem. Es esmu pārliecinājies, ka kļūdainas teikuma konstrukcijas, nepietiekams vārdu krājums un nepiemēroti izteiksmes līdzekļi savstarpējās attiecības šķeļ un pat saārda. Daudzām lietām cilvēki neatrod nosaukumu, jo attiecīgu jomu izprot tikai intuitīvi, aptuveni. Tad veidojas situācijas gluži kā anekdotā – Jautāts, kā pats jūtas, pacients psīchologam atbild: “Es domāju, ka ar mani viss kārtībā!” Tāpēc aicinu ikvienu nestāvēt malā, bet bagātināt savu vārdu krājumu, jo arī dzimto valodu mēs runājam ne vienmēr izcilā kvalitātē.

Ko no mūsdienu latviešu valodas prakses visvairāk vajadzētu izskaust – tavā personīgā skatījumā?

Pašlaik mani visvairāk uztrauc tas, ka skolās latviešu valodu māca analitiski, bet ne sintetiski. Mācoties dzimto valodu analitiski, var apgūt lielu formu daudzumu, taču vienlaikus uzmanībai var paslīdēt gaŗām gramatisko saišu daba. Tieši tāpēc jauniešu valodā esmu novērojis paviršu izpratni par locījumiem un darbības vārdu laikiem. Būdams poliglots, varu apstiprināt patiesību, ka jebkuŗu svešvalodu ir grūti iemācīties, ja dzimtās valodas pamati ir vāji ielikti.

Ar ko latviešu valodu būtu vērts papildināt, uzmanīgi un prātīgi ņemot par paraugu citas valodas?

Latviešu valoda ir izteiksmes līdzekļiem bagāta, tā ļauj ļoti niansēti atklāt iekšējos un ārējos procesus. Taču mūsu valodā lielākā problēma ir kādeņu un apstākleņu nepietiekama izmantošana, atteikšanās no atvasināšanas iespējām. Mani sarūgtina brīži, kad cilvēki atsakās lietot rēgulāru un valodas normām atbilstošu darinājumu, jo citi tā nerunājot vai attiecīgais vārds neesot uzņemts vārdnīcā. Zināmā mērā šo procesu kavē akadēmiķi, jaunradi ierobežodami ar norādi “nav produktīva”, kas citu prātos pārveidojas par secinājumu “tā runāt nedrīkst”. Manā skatījumā akadēmiķim ir jāspēj dot plašāku pamatojumu, kāpēc teōrētiski iespējamā forma būtu uzskatāma par vēlamu vai nevēlamu, vērtīgu vai nevērtīgu. Tieši tas viņu padara akadēmiskā titula cienīgu.

Kā tava izpratne par valodu un attieksme pret to ir laika gaitā mainījusies? Kādā vecumā pirmo reizi iedomājies, ka valoda var tikt pētīta un kopta?

Kopš bērnības man valoda bijusi eksistences forma. Visam, ko vien esmu apzinājies, esmu meklējis apzīmējumus un nosaukumus. Tāpat jau no mazotnes esmu cītīgi šķirstījis vārdnīcas un gramatikas grāmatas, vairākkārt pārlasījis klasiķu darbus, lai man veidotos savs vārdu krājums.

Nepieciešamību pēc valodas pētīšanas un kopšanas es sapratu agri, jau pirmajā klasē saņēmu uzslavas par vārdiņu mācīšanos. “Latviešu valodas kultūras jautājumus” un tiem pielīdzināmus avotus es sāku aktīvi lasīt apmēram desmit gadu vecumā. To arī varētu uzskatīt par laiku, kad iedomājos savu dzīvi saistīt ar valodu.

Ar raksta autoru var sazināties pa e-pastu — elvis@sveiks.lv

(Intervēja Valters Feists.)


Skatīt arī: Elvja Krumholca raksts «Zināmais, bet nepietiekami iepazītais: latviešu valodas prievārds ‘gar’» (2015. g. februāris)

LVAK

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

RLB latviešu valodas attīstības kopas sanāksme pirms vasaras pārtraukuma notika 2014. gada 2. jūnijā plkst. 18:00 (šoreiz – Rīgas Latviešu biedrības Kluba zālē).

Esam publicējuši šajā piemiņas sarīkojumā sacīto runu audioierakstus un fotografijas.

Ingmars Zemzaris, komponists, mācītājs, izdevējs, tulkotājs. «Mūsu valodas spēkildze un tās vērtību sargi mūsu atmiņās un piemiņā», RLB LVAK 02.06.2014.

Ingmars Zemzaris

Tema: «Mūsu valodas spēkildze un tās vērtību sargi mūsu atmiņās un piemiņā». Runātāji: tulkotājs, komponists, mācītājs un izdevējs Ingmars Zemzaris, ārsts Jānis Liepiņš, filologs Pēteris Kļaviņš, Tālivaldis Paegle, Ojārs Celle un citi.

Kopt mūsu valodā patiesi latvisko, rosināt attīstīties tam, kas nav pretrunā ar tās tīrajām saknēm, un pamatot, kāpēc daži jaunievedumi, «vienkāršojumi» un modīgas «izmaiņas» īstenībā ir sārņi un putekļi smalkā mechanismā – latviešu valodā kā sistēmā. Šāda vērtību aizstāvība daudzus jo daudzus gadus bija pa spēkam profesora Jāņa Endzelīna tiešiem skolniekiem – Rasmai Grīslei, vienai no LVAK aizsācējām 2001. gadā, un Rūdolfam Hofmanim.

Mūsdienu latvietim būtu grūti atšifrēt, ko pirms 130 gadiem nozīmējis mācīties «bokstābus, turnēšanu un ceiķināšanu». Jā, tādu terminoloģiju lietoja aizpagājušā gadsimta izglītības sistēmas ierēdņi, kam varbūt likās, ka latviska latviešu valoda nav nekas īpaši vērtīgs, ja to nepakļauj dažbrīd «rietumnieciskai», citbrīd krieviskai pārveidei – gluži atbilstīgi kārtējām polītiskām vēsmām un globālām ietekmēm. Trīs mīklainie vārdi nāk no dokumentiem, kas lietoti Kauguru pamatskolā, kur mācījies Jānis Endzelīns. Varbūt tādi nosaukumi viņu izbrīnīja jau bērnībā, kad Latvijas Republikas vēl nav, bet ir Krievijas imperija? Bokstābi, iespējams pat bogstābi (vācu valodā Buchstaben) – burti; turnēšana (Turnen) – vingrošana; ceiķināšana (Zeichnen) – zīmēšana. Neraugoties uz šādu aizguvumu ķēmību, joprojām varam sastapt viedokļus, ka esot bez ierobežojuma jāaizgūst jebkādi vārdi un teicieni no svešvalodām – sākot ar blogiem, pilotprojektiem, māsterplāniem, brendiem, pīāru, provaideriem, laptopiem un beidzot ar euro, paralimpiskajām spēlēm, pastu (līdz šim – makaroni!), laineri (vairs ne kuģošanai, bet acu izdaiļošanai?), galerijām (patiesībā – tirgotavas, universālveikali), soctīklotājiem, sablenderēšanu, koučingu, koučiem un veselu outletu (latviski – izpārdotuvju) uzlidojumu Rīgai!

Godprātīgāki un tālredzīgāki valodnieki aicina mūs visus vispirms raudzīties pēc latviskiem vārdiem un uzmanīgi darināt jaunvārdus, turpinādami to darīt pat vislielākās polītiskās apspiestības laikos – par spīti dažādiem, ne vien vulgāriem, bet pat akadēmiski rafinētiem latvietības noliegumiem, kas tiek pamatoti gan ar vienaldzību, gan kūtrumu, gan tagad arī ar vēlmi «tālredzīgi izpatikt Eiropai» u. tml.

Rasma Grīsle dzimusi 1922. gada 19. janvārī Trikātas pagastā, mirusi 2013. gada 23. maijā Rīgā. Viņas studijas un darba gaitas rit Latvijā, kuŗa nav brīva, tomēr Latvijas Universitātē profesors ir daudzu cienītais, nelokāmais zinātnieks Jānis Endzelīns. Vēlāk nostrificētās filoloģijas doktores Grīsles pārspriedumi un korrespondence par valodnieciskām temām atsevišķās grāmatās iznāk tikai krietnu laiku pēc padomju okupācijas beigām – «Spēkildze I» (2005), «Spēkildze II» (2007), «Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi» (2008), «Jāņa Endzelīna latviešu valodas propaideutikas lekciju kurss» (2010), kā arī vietnē Eraksti.lv elektroniski bez maksas pieejamā 1958. gada disertācija «XVII gadsimta gramatikas kâ latviešu valodas vēstures avots». Rakstīdama par «Spēkildzēm», Dr. philol. Maija Baltiņa atzīst: «Vienkopus saņemti, viņas raksti noder ne tikai valodniekiem, bet arī tiem, kuŗiem ir interese par latviešu valodniecībā notikušo, notiekošo tagad un to, kas vēl tikai būs.»

Jānis Endzelīns - darbi, grāmatas, vārdnīca, gramatika, pareizrakstība, dažādas valodas kļūdas, Latvijas vietu vārdi (Vidzeme, Kurzeme, Latgale), lekcijas, latviešu valodas skaņas un formas

Jānis Endzelīns. Daži no darbiem, kas iznāca pirms otrā pasaules kaŗa.

R. Grīsle īsā autobiografijā stāsta, ka vienmēr referējusi baltistu konferencēs Rīgā un Viļņā, pēc neatkarības atjaunošanas arī ASV un Kanadā. No 1958. līdz 1967. gadam strādājusi LZA Valodas un literātūras institūtā – līdz brīdim, kad šai iestādei šķiet absolūti peļama Grīsles prasība arī Endzelīna darbu jaunizdevumos kommentāru daļas drukāt klasiskajā latviešu valodas pareizrakstībā, ne «padomju uzlabotajā» (no tās izmests ŗ, ch, ō, un tā ir vājinājusi morfoloģiju un svešvārdu atveides sistēmu, tomēr Latvijā ieraduma pēc tā dominē joprojām). Rasma Grīsle strādājusi arī par docētāju LVU, RPI un RMI (tagad – LU, RTU un RSU), ražīgi piedalījusies latviešu medicīnas terminoloģijas bagātināšanā. Ir iespēja, ka tiks sakārtots un kopīgiem spēkiem izplatīts vēl kāds R. Grīsles rakstiskā mantojuma kopums – valodnieciska sarakste ar domubiedriem.

Rūdolfs Hofmanis dzimis 1921. gada 13. janvārī Rīgā, miris 2014. gada 10. maijā Losandželosā. Viņš bija Dienvidkalifornijas latviešu sabiedrības stūŗakmens. «Līdz ar viņu zudusi liela šejienes vēstures daļa, jo viņš daudzus pazina un no viņa varēja uzzināt informāciju par iebraucējiem Losandželosā pēc otrā pasaules kaŗa,» pauž kollēģe, redaktore Astra Moora. R. Hofmanis gādāja, lai tiktu iespiesti un izplatīti vērtīgi manuskripti, piemēram, «Profesora J. Endzelīna atbildes» (Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli, 1933–1942).

Aleksandrs Rūdolfs Hofmanis (1921 - 2014)Astra Moora dalās savās atmiņās: «No Rūdolfa Hofmaņa ļoti daudz iemācījos, jo studēju vācu valodu, nevis latviešu, domāju, ka man latviešu valoda nebūs vajadzīga. Bet, ja es varēju iemācīties Endzelīna pareizrakstību, tad visi var! Diemžēl ļoti daudzi Latvijā un īpaši pēdējā laikā jauniebraucēji neko jaunu mācīties nevēlas. Valodas okupācija diemžēl ir visnoturīgākā! Pat Latvijas 50 gadu okupācijas mūzejā valodas okupācija tiek apzināti noklusēta.»

Pēteris Kļaviņš (arī Endzelīna skolnieks) iesaistījās kopīgā darbā ar Rūdolfu Hofmani un Astru Mooru, kad tika kārtotas iespiešanai jau minētās «Profesora J. Endzelīna atbildes». Šī grāmatiņa aizvien noderīga mūsdienu latviešu valodas lietotājiem (ne tikai valodas smalkāko nianšu pētītājiem, bet ikvienam, kas darbā vai sadzīvē vēlas lietot pareizākus vārdus, teicienus u. t. t. (Izdevusi «Ramave», ASV, 2001. Ir LVAK grāmatu krājumā.)

 

 

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org
 

Citi ar 2. jūnija temu saistīti materiāli:

RLB latviešu valodas attīstības kopa (LVAK) 2013. g. oktōbŗa pirmajā pirmdienā piedāvās brīvi apmeklējamu priekšlasījumu – tikšanos ar dzejnieku, atdzejotāju, tulkotāju, dziesmu vārdu autoru Jāni Elsbergu. LVAK viesis ir izvēlējies runāt par temu «Valodas normas un valodas dabiskums».

Jānis Elsbergs (dz. 1969) līdzās literārai darbībai un prozas un dzejas tulkošanai no vairākām valodām strādājis arī par redaktoru dažādos periodiskos kultūras izdevumos, par skolotāju, literāro konsultantu, citu autoru darbu izlašu sastādītāju. J. Elsberga dzeja tulkota vairākās valodās.

Pirms gada iznākusi no lietuviešu valodas tulkota grāmata ar diviem nopietnu atzinību saņēmušiem rakstnieka Vītauta V. Landsberģa pasaku žanra darbiem – «Zirga Dominika mīlestība» («Arklio Dominyko meilė») un «Ābolu pasakas» («Obuolių pasakos»). Intervijā «Delfiem», apliecinādams lietuvieša Landsberģa valodisko veiklību un stāstnieka fantazijas bagātību, kas tulkotājam sagādājis daudz interesantu «rēbusu», J. Elsbergs atzīst arī, ka, spriežot pēc viņa iespaidiem jau bērnībā, «valodas un iztēles stīvumu mūsu [latviešu] rakstniekiem nevarēja pārmest».

Jānis Elsbergs - tikšanās Rīgas Latviešu biedrības (RLB) namā. Rīko latviešu valodas attīstības kopa (LVAK). Dzejoļi, pasakas, dzeja, prozas grāmatas, redaktora darbs...

Cik daudz valodā vajag iztēles, neatkarības un cik – dzelžainas kārtības? Vai rakstnieki un dzejnieki liks konservātīvākajiem valodniekiem nolaisties no mākoņiem? Un ja nu tieši otrādi? Iespējams, ka aizvien aktuālajā abu grupu diskusijā svarīgākais ir nevis palikt par spītīgāko «pēdējā vārda» teicēju, bet gan drosmīgi doties arvien dziļākos ūdeņos!

Jānis Elsbergs runās Merķeļa ielā 13, Rīgas Latviešu biedrības nama “Līgo zālē” pirmdien, 2013. gada 7. oktōbrī plkst. 18:00. Beigās – laiks jūsu jautājumiem, diskusija ar dzejnieku.

J. Elsberga «Dzejoļu kopu, kas tiek pieteikta kā pēdējie dzejoļi» var lejupielādēt no senākās latviešu elektronisko grāmatu izdevniecības «Eraksti» vietnes.

J. Elsbergs publicējies arī ar pseudonimu Jānis Ramba. Ieskatu viņa agrīnākā perioda darbos var gūt izdevuma «Jaunā Gaita» 182. numurā (1991. gada maijs).

***

LVAK tematiskās sanāksmes notiek katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā, izņemot jūliju un augustu.

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

RLB latviešu valodas attīstības kopa aicina noklausīties stāstījumu «Valodnieku Mīlenbacha un Endzelīna mantojuma sargāšana trimdas latviešu rakstu valodā», ko sniegs skolotājs, vēsturnieks Jānis Mežaks.

Vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Rīgā, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpā.
Laiks: pirmdien, 2013. gada 4. februārī plkst. 18:00.

Jānis Endzelīns, Kārlis Mīlenbachs, latviešu valodnieki.2013. gadā – apaļas jubilejas: Kārlim Mīlenbacham 160; Jānim Endzelīnam 140. Iepriekšējos gados jau esam ziņojuši, ka sagatavots piemineklis abiem valodniekiem, taču tā uzbūvēšanai vēl tiek vākti ziedojumi.

Plaši pazīstams un vērienīgumā nepārspēts ir abu valodnieku veikums leksikoloģijā –  «K. Mǖlenbacha Latviešu valodas vārdnīca. / Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns», kas iznāca ļoti drīz pēc Latvijas valsts nodibināšanās, 20. gadsimta 20. gados un 30. gadu sākumā. Četros sējumos ir aptuveni tūkstotis lappušu katrā.

Šī vārdnīca ir gan liecība par latviešu valodas bagātību, gan arī iezīmēja drošu pāreju no vācu valodai līdzīgās iepriekšējās sistēmas (periods līdz 1. pasaules kaŗam) uz jauno latviešu ortografiju, ko pašlaik var dēvēt par klasisko latviešu pareizrakstību. To var ātri pazīt pēc digrafa ch, un burtu ŗ, ō lietojuma, kā arī tādas morfoloģijas, kuŗa respektē no citām valodām aizgūtu vārdu rakstību bez nevajadzīgiem pārveidojumiem un atvasinātos vārdos nedeformē vārddaļas, nepadara tās nepazīstamas. Latviešu trimdā pēc 2. pasaules kaŗa droši turpināja lietot endzelīnisko standartu, jo nebija vajadzības sekot vairākkārtējiem lingvistiskiem pārveidojumiem, kas tika padarīti par obligātiem okupētajā Latvijā.

Sīkāk – http://LVAK.wordpress.com/klasiska-latviesu-pareizrakstiba/
(materiāla beigās arī saite uz attiecīgu vārdnīcu elektroniskās grāmatas formātā).

Arī jaunieši Latvijā gan grib, gan spēj izprast un interesēties par pirmsokupācijas pareizrakstības lietošanu, liecina divdaļīgs videomateriāls vietnē «Youtube».

— I. —


— II. —

Rīgas Latviešu biedrības namā (301. telpā) 2011. g. 7. februārī pulksten 18:00 Dr. philol. Vineta Poriņa piedāvā priekšlasījumu par valodas polītikā aktuālo:

Latviešu valodas attīstības kopā viesojās un priekšlasījumu sniedza LU pētniece Dr. philol. Vineta Poriņa.

M. Sinka un V. Poriņa – 2011. g. 7. februāris.

«Eiropas Komisijas pētījums par latviski runājošo diskrimināciju Latvijā: metodes, rezultāti, rezonance Latvijā un citās valstīs».

Vineta Poriņa kopš 1994. gada strādā Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā. Viņa speciālizējas sociolingvistikas nozarē un veic pētījumus par valodas polītikas problēmatiku; vadījusi Eiropas Komisijas atbalstītu pētījumu «Starpkultūru dialogs Eiropas multikultūrālajā sabiedrībā» Latvijā.

2009. gadā LU Latviešu valodas institūts ar pētījumu programmas «Letonika» atbalstu izdevis V. Poriņas grāmatu «Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā». Autore secinājusi, ka pēdējos gados nelielā mērā uzlabojies latviešu valodas lietojuma īpatsvars un prestižs – bet vai pietiek ar apstākļu radītu veiksmi? Divsimt lappušu monografijā var sadzirdēt arī brīdinājumu: Latvijas okupācijas laikā no 1940. līdz 1991. gadam izraisītais lielmēroga bilingvisms (pie tam asimetrisks) it kā ieēdas cilvēkos – individā, sabiedrībā, pašapziņā vai tās trūkumā, vēstures zināšanā vai ignorēšanā. Svarīgi būtu turpināt enerģiski darboties mums vēlamajā virzienā, arī prasot jaunus stingrākus likumus.

V. Poriņas grāmatas beigās – vērtējuma un ieteikumu sadaļa.

Šeit daži citāti arī jūsu pārdomām.

«Latvijas pašreizējie krizes perioda ekonomiskie apstākļi mazina problēmas, ko izraisītu darba meklētāji no citām valstīm, atvieglojot valodas situāciju un ar valodu saistīto institūciju darbību. […] Latvijas ekonomiskie apstākļi salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm ir iemesls, kāpēc cittautiešu emigrācijas dēļ Latvija kļūst latviskāka – pieaug latviešu procentuālais īpatsvars valstī.

Kriеvu valodas prasmju samazināšanās latviešu lingvistiskajā kollektīvā arī veicina latviskākas vides veidošanos. […] Pētījumos vērojams, ka latviešu respondentu grupā visās vecumgrupās samazinājies to respondentu īpatsvars, kuŗi kriеvu valodu prot ļoti labi.»

[***]

«Tomēr šādai pozitīvai prognōzei nevajadzētu apžilbināt skatījumu uz pašreizējo reālitāti [ – ] ir mērķtiecīgi jāvelta pūles, lai nostiprinātu latviešu valodas lietojumu.

[Ir] gaidāmas būtiskas pārmaiņas, kas iezīmēs arī jaunu posmu Latvijas valodas situācijā […] globāli procesi – nepārtrauktā polītisko, ekonomisko sfairu sadale, arvien lielāka kapitāla koncentrācija un reliģiju savstarpējā konkurence pasaulē. Ja esam ūnikāli ar valodas situācijas pretrunīgumu pasaules teōrijai un praksei: pamatnācijas asimetrisko bilingvismu, mazākumtautību funkcionālo monolingvismu vienas mazākumtautības valodā, pamatnācijas lingvistisko diskrimināciju, kā arī valsts krizes perioda ekonomisko apstākļu pozitīvo ietekmi uz latviešu valodas vidi, kā liecina vēsturiskā pieredze – ar notikumiem ekonomikā un polītikā neesam bijuši ūnikāli, atrauti no pasaules.»

[***]

«Būtu jāpopulārizē skaitliski nelielu tautu veiksmīgi un demokratiski pašnoteikšanās procesi mūsdienās. Latviešu etnosa pašvērtības attīstībai būtu vērtīgi salīdzināmie etnolingvistiskie pētījumi par to, kā citas tautas ar nelielu pamatiedzīvotāju īpatsvaru risina valodas un nacionālās pašnoteikšanās de facto jautājumus.

Būtu vēlams pētniecībā sadarboties ar abu pārējo Baltijas valstu sociolingvistiem, gan arī uzturēt kontaktus ne tikai ar Rietumvalstu, bet arī ar bijušā Austrumbloka valstu sociolingvistiem, tādējādi veicinot gan Latvijas nozares attīstību, gan ar savu pieredzi palīdzot citu valstu speciālistiem, veidojot starptautisko publicitāti Latvijas valodas situācijas problēmatikai.»


Papildus:


Ikmēneša priekšlasījumus RLB namā rīko latviešu valodas attīstības kopa (LVAK). Vietnē LVAK.wordpress.com var lasīt arī par citām LVAK aktīvitātēm: publikācijām, gada vārda, nevārda un teiciena aptauju, tuvākajām lekcijām, kā arī piedalīties elektroniskajās diskusijās.