Archive for the ‘publikācijas’ Category

RLB LVAK aicina 2015. gada 5. janvārī pulksten 18:00 noklausīties Dr. philol. Vinetas Poriņas stāstījumu

«Latviešu lingvistiskā diskriminācija Latvijā»,

kas notiks Rīgas Latviešu biedrības namā, Merķeļa ielā 13, 301. telpā. Ieeja brīva visiem interesentiem. Pēc stāstījuma – diskusija. Sarīkojuma ilgums – aptuveni pusotra stunda.

Valsts valodas funkcionēšanas izpētei Vineta Poriņa pievērsusies jau kopš 1995. gada, kad LU Latviešu valodas institūtā ritēja pētījums «Valodas situācija Latvijā»; 1996. gadā tapa viņas maģistra darbs «Latvijas nācionālo minoritāšu sociolingvistiskais raksturojums».

2003. gadā LU Valodniecības zinātņu nozares promocijas padomes rīkotā sēdē Vineta Poriņa aizstāvējusi promocijas darbu «Individuālā un sociālā bilingvisma korrelācija Latvijā» un ieguvusi filoloģijas doktora gradu.

«Aktīva piedalīšanās pētniecībā un projektu vadībā manu sākotnējo interesi par valsts valodu daudzvalodīgajā sabiedrībā ir pārvērtusi par manu dzīves uzdevumu.» – Tā V. Poriņa raksta priekšvārdos savai 2009. gadā izdotai grāmatai «Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā».

Tajā arī pausts – «Latvijā … mazākumtautību individi ir apguvuši valsts valodu labā līmenī, bet bieži publiskajā telpā u. c. neizmanto savas latviešu valodas prasmes (ne produktīvās, ne receptīvās).» (55. lpp.); «Vismaz 91% mazākumtautību cilvēku ir lasītprasme un klausītiesprasme latviski, tomēr viņi valstī bez tās var iztikt.»; «Kā sākušas padomju polītiskās sistēmas laikā, mazākumtautības pēc inerces un arī polītisku grupējumu interesēs joprojām uzsveŗ krievu valodas prasmes nepieciešamību, tādējādi kopīgi ar līdzīgu uzskatu latviešiem veidojot stereotipus, kuŗus, kā apliecina teōrija, var mazināt, bet no tiem grūti atbrīvoties.» (13. lpp.); «Nelietojot latviešu valodu saziņā ar mazākumtautību cilvēkiem, latvieši joprojām parāda, ka vēl īsti neuztveŗ sevi par neatkarīgas valsts pamatnāciju. 21. gadsimta oikonomiskā situācija tikai pastiprina to, ka latvieši Latvijā nejūtas droši» (14. lpp.).

Vēl daži citāti no «Valsts valodas daudzvalodīgajā sabiedrībā…» – šeit.

Vai pēdējo sešu gadu laikā ir bijušas kādas pozitīvas pārmaiņas, un cik labi ar valsts valodas stiprināšanu ir veicies Latvijas Republikas likumdevējiem? – To vaicāsim 5. janvāŗa referentei.

Priekšlasījumu rīko Rīgas Latviešu biedrības latviešu valodas attīstības kopa (LVAK).

VINETA PORIŅA, valodniece, sociolingviste, polītiķe. ULŽA MUZIKANTA fotografija.


Bermontiādes laikā (1919. g.) šai pašā ēkā Daugavas krastmalā vēl gozējies pavisam vācisks «Frisier-Salon», bet citi uzraksti aiztriepti ar baltu krāsu – sk. attēlu!

Kādas ir izkārtnes Rīgā XXI gadsimtā?

Lai saprastu, kas notiek galvaspilsētā, ir par maz būt «tikai bilingvālam», jo izkārtnēs redzami izteicieni arī angļu, latīņu valodā un nereti pat vēl dīvainākos valodu maisījumos.

Parādās tādi vārdi, kas sākotnēji lietoti vienā valodā, bet uzrakstīti jau pavisam citā dīvainā ortografijā – vai nu nejauši kļūdainā, vai tīši «uzlabotā».

Vienā vārdā var būt kā salātos sajauktas vairākas ortografijas, un pats vārds var būt izfantazēts. Pašizgudrotam vārdam vēl mēdz pieprasīt kādu īpašu izrunas veidu – [eirolains], [jusk], [īzī] – izdomājiet nu, kā tos lai raksta!?

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

2014. g. 1. decembrī pulksten notika latviešu valodas attīstības kopas rīkots priekšlasījums:

«Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?».

Mūsu uzaicinātais lektors Elvis Krumholcs ar sevi iepazīstina intervijā. Pēc izglītības diplomēts komersants un personāla speciālists, taču pēc aicinājuma jau 19 gadus nodarbojas ar rakstisko tulkošanu. E. Krumholcs ir poliglots, kas valodas apguvis galvenokārt pašmācībā, brīvi spēj runāt piecās valodās – latviešu, krievu, angļu, franču, poļu, bet 12 valodas prot lasīšanai un sapratnei pietiekamā līmenī.

Kā pamazām nonāci pie instrumentāļa un adesīva problēmatikas izpētes?

Elvis Krumholcs, priekšlasījums, adesīvs, instrumentālis, locījumi latviešu valodā. RLB LVAK.

Elvis Krumholcs

Liels pavērsiens manā profesionālajā pieredzē aizsākās pirms pieciem gadiem, kad sāku tvert gramatiku sēmazioloģiskā skatījumā. Man pamazām sāka atklāties nianšu nianses, kas ļāva saprast informācijas uztveres atšķirības visplašākajā mērogā. Līdz tam daudzas teikuma konstrukcijas man likās sinonimiskas, tāpēc vairāk vadījos pēc intuitīvām nojausmām un vispārējās valodas prakses. Taču tagad esmu sapratis, ka katram elementam gramatiskajā sistēmā ir sava neatkārtojama vieta un nozīme. Mans skatījums uz pasauli caur sēmazioloģiju un valodniecību ir ievērojami paplašinājies, un es meklēju iespējas dalīties ar jaunajām atklāsmēm. Lai gan valodniecībā esmu praktiķis, bet ne akadēmiķis, šo gadu gaitā man ir radušies daudzi risinājumi latviešu valodas problēmatikā.

Jautājums par piekto locījumu latviešu valodā ilgus gadus nodarbināja manu prātu. Šī locījuma lietojamību es vienmēr esmu sapratis intuitīvi. Intensīvi lasīdams tekstus poliski un krieviski, es pamanīju neatbilstības starp instrumentāļa konstrukcijām slavu valodās un šo locījumu latviešu valodā. Kādreiz man likās, ka pietiekams arguments ir archaiskās “instrumentāļa” paliekas, kas vēl mūslaikos dzirdamas Kurzemē (“trejis ziedis”, “vienis prātis” u. tml.). Taču īstenībā problēma slēpjas citur.

Šķiet, ka austrāliešu valodnieks Teodors Fennels bijis pirmais, kas rosinājis piekto locījumu izņemt iz gramatiskās sistēmas, taču diemžēl viņam saradušies sekotāji Latvijas akadēmiķu aprindās. Rasma Grīsle rakstā “Vai latviešu valodā ir instrumentālis? ” (28.08.1998., Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas avīze” un “Latvija”) argumentēja viņam pretī ar fōnētiskiem un vēsturiskiem dotumiem, taču veica salīdzinājumu tikai ar lietuviešu valodu. Diemžēl mūslaikos šie argumenti ir par vājiem. Kognitīvā lingvistika, kas citastarp pēta arī sēmantiskās saites, ir sākusi attīstīties nesen, taču tieši sēmazioloģiskie apsvērumi ir spēcīgāki un būtiskāki, lai noteiktu locījuma dabu valodā.

Patiešām, stingra saite starp locījumu un prievārdu vai arīdzan parallēlu galotņu pastāvēšana locījumos nav pamats locījuma izņemšanai iz gramatiskās sistēmas. Visās slavu valodās vietas locījums ir neatraujams no prievārda, daudzās slavu valodās instrumentālim galotņu formas sakrīt ar citiem locījumiem. Taču sēmazioloģiskā skatījumā instrumentālis ir vienādu dabu gan slavu valodās, gan visās pārējās, kur tas sastopams.

Atklāsme par piektā locījuma jaudu un plašo tvērumu man dzima pavisam nejauši. Es droši vien pasmīkņātu, ja man jaunībā teiktu, ka kādreiz interesēšos arī par somugru valodām. Lielais locījumu skaits mani tolaik atturēja no somugru valodu mācīšanās, taču manā dabā nav atzīt kādu iespēju par nederīgu uz mūžīgiem laikiem. Man veidojās lietišķi kontakti ar Ungāriju, un, gluži dabiski, tie vedināja mani pašķirstīt ungāru valodas gramatiku. Nemaz tik sarežģīta ungāru valoda nelikās, vienīgi man būtu jāveltī vairāk laika mācībām. Taču tas man deva ieskatu somugriskajā vietas locījumu sistēmā un tās loģikā.

Kā daudzi tulkotāji, tā arī es meklēju iespējas, kā vieglāk izteikt piederību latviešu valodā, jo mums īsta piederības darbības vārda nav (kā, piemēram, angļiem “to have” – red. piez.). Es nolēmu ieskatīties somu valodas gramatikā. Somu valodā piederība tiek izteikta ar adesīvu – klātesības locījumu, kuŗam tiek pieskaņots objekts nōminātīvā. Sapratne par sēmantiskajām saitēm ļāva man atpazīt analoģiju ar piekto locījumu latviešu valodā.

Tādējādi strīds akadēmiķu vidē par piekto locījumu ir terminoloģisks. Ja pierādīsies, ka adesīvs ir piemērots nosaukums, piektā locījuma vieta mūsu valodā tikai nostiprināsies.

Kā sasaucas teōrija par šiem locījumiem un latviešu valodas prakse XX un XXI gadsimtā?

Jānis Endzelīns ir cītīgi mēģinājis aprakstīt latviešu valodas gramatisko sistēmu, tai skaitā locījumus, bet viņa darbības periods iekrita laikā, kad kognitīvā lingvistika vēl nebija radusies. Nenoliedzami, J. Endzelīnam bija spēcīgi pamati klasiskajās valodās, kur viņš meklējis atbildi uz daudzām parādībām latviešu valodā. Taču katrai valodai ir kaimiņvalodu uzslāņojums; latviešu valodā liela nozīme ir atsevišķām somugru valodu parādībām. Es ticu, ka J. Endzelīns, būdams zinātniska kaluma prātu, spētu tur atrast atbildi par piektā locījuma dabu.

Kas upite, ka netek? / Kas meitiņa, ka nedzied? / Gružiem upe neteceja, / Sērdienite nedziedaja. (Kas upīte, ka netek? / Kas meitiņa, ka nedzied? / Gružiem upe netecēja, / Sērdienīte nedziedāja.) Latviešu tautasdziesmas par bāreņiem. Tautasdziesmu valoda. Pētnieciskais darbs.

Piektais locījums manis piedāvātajā koncepcijā ļauj citādi lasīt tautasdziesmas. J. Endzelīns, piekto locījumu nosaucis par instrumentāli, mēģināja mazpazīstamas formas skaidrot, konkrētajam gadījumam papildus pievienojot kādu prievārdu. Daudzos gadījumos skaidrojums bijis pietiekams sapratnes gūšanai, taču tagad jaunais skaidrojums ir smalkāku nokrāsu. Piemēram, “gružiem upe netecēja” J. Endzelīna skaidrojumā nozīmē ‘gružu dēļ upe netecēja ’. Jaunajā koncepcijā šis tautasdziesmas fragments saprotams citādi – ‘upe netecēja, būdama gružiem noklāta ’. Šī tautasdziesma ir svarīga adesīva pierādīšanai, jo slavu valodās analoģiska konstrukcija ar instrumentāli nav iespējama.

Runātājiem uzskatot piekto locījumu par instrumentāli un ilgu laiku atrodoties divvalodības spaidos, XX un XXI gadsimtā ir ievērojami sašaurinājusies piektā locījuma lietošana latviešu valodā. Kā klausītājiem atklāsies tematiskajā vakarā (01.12.2014. pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā), adesīvs ir plaši lietots locījums klātesības izteikšanai. Tautām ap Baltijas jūru klātesība ir piederības pazīme – proti, piederības noriseni (“būt”, “man ir”, “turēt” – red. piez.) daudzos gadījumos aizstāj atsauces uz piederības faktu. Tradicionāli latviešu valodā piederību izsaka ar ģenitīvu un datīvu, taču tautasdziesmās piederība noteiktos gadījumos tiek izteikta ar piekto locījumu. Piektais locījums ļauj diferencēt piederības sēmantiku – proti, ar ģenitīvu vai datīvu izteiktā piederība balstās pieņēmumā, ka attiecīgais piederums ir subjekta rīcībā, turpretī ar adesīvu izteiktā piederība pauž, ka starp subjektu un piederumu ir tieša saite.

Starp adesīvu un instrumentāli ir pamatīgas sēmantiskas atšķirības. Kā norāda locījuma nosaukums, instrumentālis aktīvi iesaista instrumentu (jeb rīku). Adesīvs ir klātesības locījums, tāpēc ar to var konstatēt tikai darbības sekas, piemēram, “nazi griezta maize”. Lai veidotu instrumentāļa konstrukcijas, latviešu valodā aktīvi tiek lietots prievārds “ar”. Piemērs: “es griežu maizi ar nazi.

Adesīvam ir priekšrocības, kādu nav instrumentālim. Adesīvs var norādīt aktīvu darbības metodes izmantošanu. Tieši tāpēc latviski mēs ejam kājām, bet krieviski nevar iet “ногами” – tas tulkojams ar apstākleni “пешком”! Ja sēmantiskie principi tiktu nostiprināti latviešu valodas gramatikā, runātājiem jau no mazotnes būtu izpratne par atšķirībām starp metodi un instrumentu!

Kuŗi valodniecības novirzieni un jomas pašlaik visvairāk saista tavu interesi?

Salīdzināmā un sastatāmā valodniecība, kognitīvā lingvistika.

Kā dziļāku  valodas un valodniecības jautājumu izpēte saistās ar citām jomām, kuŗās tu darbojies? Palīdz, rada pārsteigumus, apstiprina kādas vispārīgas un lielas filosofiskas atziņas?

Manā redzeslokā pastāvīgi ir cilvēku savstarpējā komūnikācija, vēstījumu pieņemšana, apstrāde un nodošana citiem informācionālās ķēdes dalībniekiem. Es esmu pārliecinājies, ka kļūdainas teikuma konstrukcijas, nepietiekams vārdu krājums un nepiemēroti izteiksmes līdzekļi savstarpējās attiecības šķeļ un pat saārda. Daudzām lietām cilvēki neatrod nosaukumu, jo attiecīgu jomu izprot tikai intuitīvi, aptuveni. Tad veidojas situācijas gluži kā anekdotā – Jautāts, kā pats jūtas, pacients psīchologam atbild: “Es domāju, ka ar mani viss kārtībā!” Tāpēc aicinu ikvienu nestāvēt malā, bet bagātināt savu vārdu krājumu, jo arī dzimto valodu mēs runājam ne vienmēr izcilā kvalitātē.

Ko no mūsdienu latviešu valodas prakses visvairāk vajadzētu izskaust – tavā personīgā skatījumā?

Pašlaik mani visvairāk uztrauc tas, ka skolās latviešu valodu māca analitiski, bet ne sintetiski. Mācoties dzimto valodu analitiski, var apgūt lielu formu daudzumu, taču vienlaikus uzmanībai var paslīdēt gaŗām gramatisko saišu daba. Tieši tāpēc jauniešu valodā esmu novērojis paviršu izpratni par locījumiem un darbības vārdu laikiem. Būdams poliglots, varu apstiprināt patiesību, ka jebkuŗu svešvalodu ir grūti iemācīties, ja dzimtās valodas pamati ir vāji ielikti.

Ar ko latviešu valodu būtu vērts papildināt, uzmanīgi un prātīgi ņemot par paraugu citas valodas?

Latviešu valoda ir izteiksmes līdzekļiem bagāta, tā ļauj ļoti niansēti atklāt iekšējos un ārējos procesus. Taču mūsu valodā lielākā problēma ir kādeņu un apstākleņu nepietiekama izmantošana, atteikšanās no atvasināšanas iespējām. Mani sarūgtina brīži, kad cilvēki atsakās lietot rēgulāru un valodas normām atbilstošu darinājumu, jo citi tā nerunājot vai attiecīgais vārds neesot uzņemts vārdnīcā. Zināmā mērā šo procesu kavē akadēmiķi, jaunradi ierobežodami ar norādi “nav produktīva”, kas citu prātos pārveidojas par secinājumu “tā runāt nedrīkst”. Manā skatījumā akadēmiķim ir jāspēj dot plašāku pamatojumu, kāpēc teōrētiski iespējamā forma būtu uzskatāma par vēlamu vai nevēlamu, vērtīgu vai nevērtīgu. Tieši tas viņu padara akadēmiskā titula cienīgu.

Kā tava izpratne par valodu un attieksme pret to ir laika gaitā mainījusies? Kādā vecumā pirmo reizi iedomājies, ka valoda var tikt pētīta un kopta?

Kopš bērnības man valoda bijusi eksistences forma. Visam, ko vien esmu apzinājies, esmu meklējis apzīmējumus un nosaukumus. Tāpat jau no mazotnes esmu cītīgi šķirstījis vārdnīcas un gramatikas grāmatas, vairākkārt pārlasījis klasiķu darbus, lai man veidotos savs vārdu krājums.

Nepieciešamību pēc valodas pētīšanas un kopšanas es sapratu agri, jau pirmajā klasē saņēmu uzslavas par vārdiņu mācīšanos. “Latviešu valodas kultūras jautājumus” un tiem pielīdzināmus avotus es sāku aktīvi lasīt apmēram desmit gadu vecumā. To arī varētu uzskatīt par laiku, kad iedomājos savu dzīvi saistīt ar valodu.

Ar raksta autoru var sazināties pa e-pastu — elvis@sveiks.lv

(Intervēja Valters Feists.)


Skatīt arī: Elvja Krumholca raksts «Zināmais, bet nepietiekami iepazītais: latviešu valodas prievārds ‘gar’» (2015. g. februāris)

LVAK

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

RLB latviešu valodas attīstības kopa (LVAK) 2013. g. oktōbŗa pirmajā pirmdienā piedāvās brīvi apmeklējamu priekšlasījumu – tikšanos ar dzejnieku, atdzejotāju, tulkotāju, dziesmu vārdu autoru Jāni Elsbergu. LVAK viesis ir izvēlējies runāt par temu «Valodas normas un valodas dabiskums».

Jānis Elsbergs (dz. 1969) līdzās literārai darbībai un prozas un dzejas tulkošanai no vairākām valodām strādājis arī par redaktoru dažādos periodiskos kultūras izdevumos, par skolotāju, literāro konsultantu, citu autoru darbu izlašu sastādītāju. J. Elsberga dzeja tulkota vairākās valodās.

Pirms gada iznākusi no lietuviešu valodas tulkota grāmata ar diviem nopietnu atzinību saņēmušiem rakstnieka Vītauta V. Landsberģa pasaku žanra darbiem – «Zirga Dominika mīlestība» («Arklio Dominyko meilė») un «Ābolu pasakas» («Obuolių pasakos»). Intervijā «Delfiem», apliecinādams lietuvieša Landsberģa valodisko veiklību un stāstnieka fantazijas bagātību, kas tulkotājam sagādājis daudz interesantu «rēbusu», J. Elsbergs atzīst arī, ka, spriežot pēc viņa iespaidiem jau bērnībā, «valodas un iztēles stīvumu mūsu [latviešu] rakstniekiem nevarēja pārmest».

Jānis Elsbergs - tikšanās Rīgas Latviešu biedrības (RLB) namā. Rīko latviešu valodas attīstības kopa (LVAK). Dzejoļi, pasakas, dzeja, prozas grāmatas, redaktora darbs...

Cik daudz valodā vajag iztēles, neatkarības un cik – dzelžainas kārtības? Vai rakstnieki un dzejnieki liks konservātīvākajiem valodniekiem nolaisties no mākoņiem? Un ja nu tieši otrādi? Iespējams, ka aizvien aktuālajā abu grupu diskusijā svarīgākais ir nevis palikt par spītīgāko «pēdējā vārda» teicēju, bet gan drosmīgi doties arvien dziļākos ūdeņos!

Jānis Elsbergs runās Merķeļa ielā 13, Rīgas Latviešu biedrības nama “Līgo zālē” pirmdien, 2013. gada 7. oktōbrī plkst. 18:00. Beigās – laiks jūsu jautājumiem, diskusija ar dzejnieku.

J. Elsberga «Dzejoļu kopu, kas tiek pieteikta kā pēdējie dzejoļi» var lejupielādēt no senākās latviešu elektronisko grāmatu izdevniecības «Eraksti» vietnes.

J. Elsbergs publicējies arī ar pseudonimu Jānis Ramba. Ieskatu viņa agrīnākā perioda darbos var gūt izdevuma «Jaunā Gaita» 182. numurā (1991. gada maijs).

***

LVAK tematiskās sanāksmes notiek katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā, izņemot jūliju un augustu.

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Rīgas Latviešu biedrības namā (301. telpā) 2011. g. 7. februārī pulksten 18:00 Dr. philol. Vineta Poriņa piedāvā priekšlasījumu par valodas polītikā aktuālo:

Latviešu valodas attīstības kopā viesojās un priekšlasījumu sniedza LU pētniece Dr. philol. Vineta Poriņa.

M. Sinka un V. Poriņa – 2011. g. 7. februāris.

«Eiropas Komisijas pētījums par latviski runājošo diskrimināciju Latvijā: metodes, rezultāti, rezonance Latvijā un citās valstīs».

Vineta Poriņa kopš 1994. gada strādā Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā. Viņa speciālizējas sociolingvistikas nozarē un veic pētījumus par valodas polītikas problēmatiku; vadījusi Eiropas Komisijas atbalstītu pētījumu «Starpkultūru dialogs Eiropas multikultūrālajā sabiedrībā» Latvijā.

2009. gadā LU Latviešu valodas institūts ar pētījumu programmas «Letonika» atbalstu izdevis V. Poriņas grāmatu «Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā». Autore secinājusi, ka pēdējos gados nelielā mērā uzlabojies latviešu valodas lietojuma īpatsvars un prestižs – bet vai pietiek ar apstākļu radītu veiksmi? Divsimt lappušu monografijā var sadzirdēt arī brīdinājumu: Latvijas okupācijas laikā no 1940. līdz 1991. gadam izraisītais lielmēroga bilingvisms (pie tam asimetrisks) it kā ieēdas cilvēkos – individā, sabiedrībā, pašapziņā vai tās trūkumā, vēstures zināšanā vai ignorēšanā. Svarīgi būtu turpināt enerģiski darboties mums vēlamajā virzienā, arī prasot jaunus stingrākus likumus.

V. Poriņas grāmatas beigās – vērtējuma un ieteikumu sadaļa.

Šeit daži citāti arī jūsu pārdomām.

«Latvijas pašreizējie krizes perioda ekonomiskie apstākļi mazina problēmas, ko izraisītu darba meklētāji no citām valstīm, atvieglojot valodas situāciju un ar valodu saistīto institūciju darbību. […] Latvijas ekonomiskie apstākļi salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm ir iemesls, kāpēc cittautiešu emigrācijas dēļ Latvija kļūst latviskāka – pieaug latviešu procentuālais īpatsvars valstī.

Kriеvu valodas prasmju samazināšanās latviešu lingvistiskajā kollektīvā arī veicina latviskākas vides veidošanos. […] Pētījumos vērojams, ka latviešu respondentu grupā visās vecumgrupās samazinājies to respondentu īpatsvars, kuŗi kriеvu valodu prot ļoti labi.»

[***]

«Tomēr šādai pozitīvai prognōzei nevajadzētu apžilbināt skatījumu uz pašreizējo reālitāti [ – ] ir mērķtiecīgi jāvelta pūles, lai nostiprinātu latviešu valodas lietojumu.

[Ir] gaidāmas būtiskas pārmaiņas, kas iezīmēs arī jaunu posmu Latvijas valodas situācijā […] globāli procesi – nepārtrauktā polītisko, ekonomisko sfairu sadale, arvien lielāka kapitāla koncentrācija un reliģiju savstarpējā konkurence pasaulē. Ja esam ūnikāli ar valodas situācijas pretrunīgumu pasaules teōrijai un praksei: pamatnācijas asimetrisko bilingvismu, mazākumtautību funkcionālo monolingvismu vienas mazākumtautības valodā, pamatnācijas lingvistisko diskrimināciju, kā arī valsts krizes perioda ekonomisko apstākļu pozitīvo ietekmi uz latviešu valodas vidi, kā liecina vēsturiskā pieredze – ar notikumiem ekonomikā un polītikā neesam bijuši ūnikāli, atrauti no pasaules.»

[***]

«Būtu jāpopulārizē skaitliski nelielu tautu veiksmīgi un demokratiski pašnoteikšanās procesi mūsdienās. Latviešu etnosa pašvērtības attīstībai būtu vērtīgi salīdzināmie etnolingvistiskie pētījumi par to, kā citas tautas ar nelielu pamatiedzīvotāju īpatsvaru risina valodas un nacionālās pašnoteikšanās de facto jautājumus.

Būtu vēlams pētniecībā sadarboties ar abu pārējo Baltijas valstu sociolingvistiem, gan arī uzturēt kontaktus ne tikai ar Rietumvalstu, bet arī ar bijušā Austrumbloka valstu sociolingvistiem, tādējādi veicinot gan Latvijas nozares attīstību, gan ar savu pieredzi palīdzot citu valstu speciālistiem, veidojot starptautisko publicitāti Latvijas valodas situācijas problēmatikai.»


Papildus:


Ikmēneša priekšlasījumus RLB namā rīko latviešu valodas attīstības kopa (LVAK). Vietnē LVAK.wordpress.com var lasīt arī par citām LVAK aktīvitātēm: publikācijām, gada vārda, nevārda un teiciena aptauju, tuvākajām lekcijām, kā arī piedalīties elektroniskajās diskusijās.

Grāmatas par valodu, valodniecību un latvietību; vārdnīcas. «Kas valda valodu, valda prātu». Rasma Grīsle, «Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi». «Latviešu nācijas izredzes» (1990). Mīlenbachs, Endzelīns, ideju turpinājums, baltistika. Latviešu valodas attīstības kopai (LVAK) Rīgā ir grāmatu krājums, ko palīdzējušas sagādāt dažādas draudzīgas organizācijas un individuāli palīgi. Aicinām iepazīt, lietot šos izdevumus, diskutēt par tiem LVAK sanāksmēs (katra mēneša sākumā) vai sazināties ar kopu atsevišķi.

  1. Latviešu valodas vārdnīca” – vārdu pareizrakstība, izruna, formas, nozīme. Valerija Bērziņa–Baltiņa un Jānis Bičolis. Izd. Amerikas Latviešu apvienība (ALA) / American Latvian Association in the United States, Inc. “Pamatavots šim darbam … J. Endzelīna valodnieciskie darbi un Mǖlenbacha [un] Endzelīna Latviešu valodas vārdnīca, kā arī citas J. Endzelīna rediģētās vārdnīcas un valodnieciskie pētījumi. Vārdnīcas darbu Latviešu valodas komisijas ierosmē uzsāka ar 1972. gadu baltologs un literātūrvēsturnieks Jānis Bičolis.” Otrais iespiedums – ar Latvijas Brīvības fonda, ALA Latviešu institūta u. c. palīdzību un iesaistījumu. Valodnieka Jāņa Endzelīna piemiņai. 1993.
  2. Profesora J. Endzelīna atbildes” – Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli 1933–1942. Pēteŗa Kļaviņa priekšvārdi un rādītāji. Manuskripta sagatavotāji Rūdolfs Hofmanis un Astra Moora. Izd. “Ramave”, ASV, 2001.
  3. Jānis Endzelīns, grāmata. Jāņa Endzelīna latviešu valodas propaideutikas lekciju kurss. Ingmara Zemzaŗa apgāds, Rīga, 2010.Jāņa Endzelīna latviešu valodas propaideutikas lekciju kurss” – Rasma Grīsle, redaktore Rūta Augstkalne. (Saturā: leišu, latviešu, prūšu valoda; latv. val. dialekti; svešu valodu patapinājumi; slavu, ģermāņu valodu ietekme; aizguvumi no somu, leišu, kuršu valodas; gaŗumzīmes; līdzskaņu gaŗums; akcents, intonācijas; gramatiskā terminoloģija; skaņu mācība; r mīkstināšana; salikteņi; piedēkļi; deklinācija, celmi; divskaitlis; adjektīvi; skaitleņi; vietniekvārdi; prepozicijas; adverbi; saikļi; dēbitīvs; atstāstāmā izteiksme; divdabji; perfektīvi un imperfektīvi verbi; refleksīvie verbi; noteiktās, nenoteiktās adjektīva formas; locījumu lietāšana; u. c.) Izd. “Ingmara Zemzaŗa apgāds” un Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa, ar Amerikas latviešu apvienības kultūras fonda financiālu atbalstu. 142 lpp. 2010. (Skatīt arī – “Propaideutika”, 01.11.2010.)
  4. Spēkildze” (I sējums) – populārvalodniecisku rakstu izlase, autore filoloģijas doktore Rasma Grīsle. Izd. “Antava”, atbalstītājs ALA Kultūras fonds, RLB Latviešu valodas attīstības kopas izdevums. 2005.
  5. Spēkildze” (II sējums) – populārzinātnisku un kultūrvēsturisku rakstu izlase, autore filoloģijas doktore Rasma Grīsle. Izd. “Antava”, atbalstītājs Anglijas Latviešu izglītības fonds, RLB Latviešu valodas attīstības kopas izdevums. 2007.
  6. Angļu–latviešu pilsētvides terminu vārdnīca” / “English–Latvian Dictionary of the Urban Environment”. Autors Sigurds Grava, literārā konsultante Gundega Blumberga. Atbalstītājs Rīgas pilsētas architekta birojs. Izd. “Jāņa Rozes apgāds”. 2006.
  7. Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi”. Autore filoloģijas doktore Rasma Grīsle. Atbalstītāji Valsts kultūrkapitāla fonds, valsts pētījumu programma “Letonika”, Sidnejas latvieši. Izd. apgāds “Zinātne”. 2008.
  8. Mūsu valoda II – padomi latviskas valodas cienītājiem”. Antoloģijas rakstu autors filoloģijas maģistrs Jānis Kušķis, zīmētājs – Māris Bišofs. Financiālie atbalstītāji Latviešu fonds, Pasaules brīvo latviešu apvienība. Kopā ar audiovideopielikumu diskā “Kas valda valodu, valda prātu” (zīmētāja Baiba Eichenberga, teksta ierunātājs Aidis Tomsons). Izd. biedrība “Latvietis”. 2009.
  9. Latviešu techniskās terminoloģijas vārdnīca” (latviski – angliski – vāciski). Pavisam 5 sējumos; krājumā pagaidām ir četri. Izd. Latviešu inženieŗu apvienība ārzemēs (Association of Latvian Engineers Abroad). Galvenais redaktors E. V. Dravnieks. Terminu apkopotāji – 150 attiecīgo nozaŗu lietpratēji; terminu pārbaudītāji un labotāji – septiņi ārzemēs dzīvojoši latviešu valodnieki. 1972.
  10. Latviešu personvārdu vārdnīca”. Autors Klāvs Siliņš. Izd. “Zinātne” (Zinātņu akadēmija; Valodas un literātūras institūts). Recenzenti A. Vanags, O. Bušs. (“Pēdējos 50 gados ir savākts un kartotēkā sakārtots vairāk nekā pusmiljona vienību, to skaitā apmēram 10 000 atsevišķu personvārdu. … Vārdnīcā… ievietots ap 8000 vārdu.” Vārdu izcelsme, nozīme, varianti, pirmās parādīšanās gads.) 1990.
  11. Ērģemes izloksnes vārdnīca” trijos sējumos. Autores Elga Kagaine (1.-3. sēj.), Silvija Raģe (1.-2. sēj.). Izd. “Zinātne”, ZA valodas un literātūras institūts. (“Pilna tipa vienas izloksnes vārdnīca, kuŗā ietverta gan specifiski dialektālā leksika, gan izloksnē un latviešu literārajā valodā kopīgie vārdi”; “Ērģemes izloksne … pieder pie vidus dialekta Vidzemes izlokšņu grupas … Valkas rajona ziemeļdaļā”.) 536 lpp. + 591 lpp. + 800 lpp. 1977; 1978; 1983.
  12. Kas valda valodu, valda prātu – latviešu valoda okupāciju apstākļos”. 2007. gada 14. aprīļa valodas konferences referātu materiāli. Publicēto referātu autori Rasma Grīsle, Jānis Priedkalns, Jānis Kušķis, Dzintra Hirša, Ieva Zuicena, Māris Ruks, Antra Mieze u. c. (“Trīspadsmit referentu Barikāžu mūzejā runāja par latviešu valodas deformācijām okupāciju apstākļos. Referēja ne vien augsti diplomēti filologi, bet arī citu nozaŗu pārstāvji.”) Financiāls atbalsts projektam (konferencei, izstādei, grāmatai) no Latviešu fonda; mērķa ziedojums Pēteŗa un Zelmas Strautnieku piemiņai. Izd. Latvijas Okupācijas mūzeja biedrība. 2007.
  13. Latvijas Okupācijas mūzeja gadagrāmata – 2007”. Divdesmit autoru rakstu kopojums. 109. lappusē – Baibas Kangeres un Pēteŗa Vanaga raksts “Interpretējot 1960.-1970. gadu valodas polītiku Latvijā un tās izpausmi tā laika valodnieciskajos rakstos” (“Latviešu valodas uzturēšanas nelabvēlīgs apstāklis bija arī Latvijas augstais industriālizācijas potenciāls, kas nozīmēja, ka Latvijā varēja novietot vissavienības projektu daļas un importēt darbaspēku, tādējādi ietekmējot jau kaŗa laikā pazemināto latviešu iedzīvotāju īpatsvaru. Ģeografiski Latvija bija arī visas [padomju okupantiem] neuzticamās Baltijas centrs.”). Izd. Latvijas okupācijas mūzeja biedrība. 2009.
  14. Latviešu nācijas izredzes”. 1990. gada 28. septembŗa konference. Rezolūcija; 20 referāti, piemēram: Rasma Grīsle – “Latviešu valodas glābšanas labad”; Elmārs Pelkaus – “Latviskas valsts problēma [pirmās] Latvijas Republikas laikā”. (“Kolonistiem jābrauc projām. Tas ir godīgi un tālredzīgi.”) Izd. “Zinātne”. 1990.
  15. Īsvēsture – patiesā Vaira Vīķe–Freiberga”. Autors Dr. philol. Māris Ruks.  Teksts pārsvarā pirmsokupācijas latviešu ortografijā. Izd. “Antava”. 2008.
  16. Usage of Language in Diaspora: Evaluation of Policy of Latvia and Experience of Other Countries”, izd. Latviešu valodas aģentūra; projekta grupa: Gunta Kļava, Velga Līcīte, Kristīne Motivāne, Jānis Valdmanis, Inese Vasiļjeva–Muchka, Inita Vītola; projekta speciālistes: Dace Dalbiņa, Ina Druviete. 24. lpp. 2009.
  17. The use of language within diaspora: the practice of other countries and evaluation of action policy of Latvia”, izd. Latviešu valodas aģentūra; projekta dalībnieki – sk. iepr. grāmatu sarakstā. 120. lpp. 2009.
  18. Valodas lietojums diasporā: citu valstu prakse un Latvijas rīcībpolitikas izvērtējums”, izd. Latviešu valodas aģentūra; projekta dalībnieki – sk. iepr. grāmatu sarakstā. 2009.
  19. Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms LatvijāVineta Poriņa, «Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā», 2009; konsult. Baiba Metuzāle–Kangere, recenz. Zaiga Ikere, Maija Brēde.– monografijas autore Vineta Poriņa. Izdevēji un palīgi – LU Latviešu valodas institūts, valsts pētījumu programma “Letonika: pētījumi par vēsturi, valodu un kultūru”. Zinātniskā konsultante Baiba Metuzāle–Kangere, recenzentes Zaiga Ikere, Maija Brēde. 2009.
  20. Latviešu valoda statistikas spogulī”, autors Valsts valodas komisijas loceklis ģeografijas maģistrs, doktors Ilmārs Mežs. Redaktori Jānis Turlajs, Ilze Antēna, Ritvars Eglājs. Izd. “Jāņa sēta”. 2004.
  21. The Latvian Language in the Mirror of Statistics”, autors Valsts valodas komisijas loceklis ģeografijas maģistrs, doktors Ilmārs Mežs. Izd. “Jāņa sēta”. 2005.
  22. Lithuanian Grammar” / “Lietuvių kalbos gramatika” (“Lietuviešu valodas gramatika”). Vytautas Ambrazas, Emma Geniušienė, Aleksas Girdenis, Nijolė Sližienė, Dalija Tekorienė, Adelė Valeckienė, Elena Valiulytė / Vītauts Ambrazs, Emma Ģeņušiene, Alekss Ģirdenis, Nijōle Sļižiene, Dalija Tekoriene, Adele Vaļeckiene, Elena Vaļulīte. Second revised edition. Institute of the Lithuanian Language. Izd. “Baltų lankų leidykla”. 2006.
  23. Starptautiskais baltistu kongress “Baltu valodas laikmetu griežos”, 03.10.2000.-06.10.2000., referātu tezes, izd. LU Latviešu valodas institūts. 363 lpp. (“Jau kopš 1965. gada iedibinātā tradicija visu valstu baltistiem sapulcēties Viļņā vai Rīgā… Latviešu valodniekiem ir liels gods un atbildība organizēt 9. starptautisko baltistu kongresu…”).
  24. XI starptautiskais baltistu kongress” / “XI tarptautinis baltistų kongresas” / “11th International Congress of Baltistics”, Rīga, referātu tezes, 27.09.2010.-30.09.2010., izd. LU un LU LVI, 206 lpp. (20. lpp. – Maija Baltiņa: “Latvijas kultūras kanona publicētajā versijā … vienīgais teksts resp. darbs par valodu iekļauts literātūras sarakstā. Tā ir K. Mīlenbacha un J. Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīca”. … kanona paplašinājums ar sadaļu VALODA paplašinās skatījumu uz kultūras kanonu, kultūrtekstu un valodu.”).
  25. Latviešu valodas gramatika”, 2013, izd. LU Latviešu valodas institūts, Latvijas Universitāte. 1024 lpp. Ilze Auziņa, Ieva Breņķe, Juris Grigorjevs, Inese Indričāne, Baiba Ivulāne, Andra Kalnača, Linda Lauze, Ilze Lokmane, Dace Markus, Daina Nītiņa, Gunta Smiltniece, Baiba Valkovska, Anna Vulāne. Grāmata paredzēta valodniekiem, latviešu valodas skolotājiem, augstskolu paidagogiem, studentiem un citiem interesentiem.Izdevums tapis 2008.-2013. g., laists klajā 2014. g. Fōnētika, fōnoloģija; morfēmika, morfōnoloģija; vārddare, salikteņi, morfoloģija [lietvārdi, kādeņi, skaitļavārdi, noriseņi, apstākļvārdi, saikļi, partikulas, izsauksmes vārdi]; sintakse [teikumi, to sēmantiskā struktūra, teksta sintakse]. Detālizēts saturrādis LU LVI vietnē (pdf).
  26. Latviešu literārās valodas morfoloģiskās sistēmas attīstība”, 2. daļa – “Nelokāmās vārdšķiras”, 2007, izd. LU Latviešu valodas institūts, Latvijas Universitāte. 472 lpp. Daina Nītiņa (prepozicijas), Tamāra Porīte (partikulas), Janīna Strode (interjekcijas), Ruta Veidemane (adverbi), Aina Blinkena (konjunkcijas); atbildīgā redaktore Kornēlija Pokrotniece.
  27. Latviešu valodas patskaņu sistēmas akustisks un auditīvs raksturojums” – Juris Grigorjevs, 2008, izd. LU Latviešu valodas institūts; valsts pētījumu programma “Letonika”. 232 lpp. Zinātniskā redaktore Ilga Jansone. Trīspadsmit gadu ilgā J. Grigorjeva doktora disertācijas tapšanas laikā apkopotās atziņas, “ierosmes avots tiem, kas plāno veikt līdzīgus literārās valodas  vai izlokšņu vokālisma pētījumus, kā arī runas technoloģiju izstrādātājiem”. [Patskaņu akustiskās ideālformas; auditīvās ideālformas; patskaņu sistēmas fōnoloģiskā interpretācija; patskaņu izrunas apzīmēšana starpt. fōnētiskajā transkripcijā (IPA).]
  28. Izteikt neizsakāmo” – Ruta Veidemane, 1977, izd. “Liesma”. 261 lpp. Meklējumi dzejas valodas analizē un aprakstīšanā. Allegorija, alliterācija, asociācijas, atskaņas, daiļliterātūras stils, dzejoļi prōzā, ekspresija, epiteti, [dzejas] forma, hiperbolas, jaunvārdi, kolorīts, kontūratskaņas, lipogramma, metaforas, metonimija, oksimōroni, personifikācija, poētika, poētismi, publicistikas stils, salīdzinājumi, sarkasms, sarunvalodas vārdi, satira, simboli, sinaistēzija, sinonimi, sintagma, termini, tēzaurs, tropi, vārddares paradeigmas, vārdkopa, vārdu secība (tiešā, apgrieztā), vecvārdi, zemteksts u. c.
  29. Bērnu valoda Latvijā 21. gadsimtā” – zinātnisku rakstu krājums, izd. apgāds “Zinātne”, sagatavojusi Rīgas Paidagoģijas un izglītības vadības akadēmija, 2015, 319. lpp. Rakstu autori – Zenta Anspoka, Aigars Atvars, Dace Bērziņa, Inese Freiberga, Viktorija Kuzina, Dace Markus, Rasma Purmale, Jēkabs Raipulis, Egīls Skudra, Inga Stangaine, Ilze Stikāne, Agrita Tauriņa, Ingēra Tomme-Jukēvica, Sarmīte Tūbele, Olga Ureka, Vladislava Uršuļska, Anna Vulāne. Grāmata, kuŗas pamatā ir Letonikas V kongresa referāti, ļauj ielūkoties bērnu domāšanā un pasaules uztverē, valodas apguves procesā un valodiskajā jaunradē.
  30. Adjektīvu sēmantiskā diferenciācija latviešu un lietuviešu valodā” – Anta Trumpa, izd. LU Latviešu valodas institūts, 2010, 400 lpp. Sēmantikas virzienu un skolu attīstība. Latvieši un lietuviešu kādeņi, kas apzīmē morāles īpašības, skaistumu, garšas izjūtas, fiziskas nepilnības, garīgas un fiziskas aktīvitātes, vērīgumu, dārdzību, lokanumu, krāsas. Metaforas, metonimija; ekstralingvistiskas parādības; homoģenētiski kādeņi (adjektīvi). Grāmatas pamatā – 2006. gadā aizstāvēts promocijas darbs.
  31. Latvijas vietvārdu vārdnīca: Paaglis – Piķu –” – sastādījusi Vallija Dambe; redakcijas kollēģija: Benita Laumane, Elga Kagaine, Anna Stafecka; redaktori: Ojārs Bušs, Laimute Balode, Dzintra Hirša; papildinājumi, struktūra, kārtojums – Antra Trumpa, Asnate Baņģiere, Sanda Rapa. Izd. LU Latviešu valodas institūts, 2003, 381 lpp. Vallija Dambe (1912-1995) bija zinātniskā redaktore un papildinātāja Endzelīna darbam par vietvārdiem. Četrdesmit gadus pēc J. Endzelīna radītā darba (2. sējuma – jau pēckaŗa laikā) iznākšanas LU LVI kartotēkas apjoms ir palielinājies 5-6 reizes. LVV pamatā saglabāta J. Endzelīna izstrādātā vietvārdu vārdnīcas šķirkļu un subšķirkļu struktūra.
  32. Vēstules – ceļš uz valsts valodu“. Izd. Valsts valodas centrs, 1994. Faksimilizdevums, 168 lpp. Ir 1988. gads. Latvieši savā tēvu zemē Latvijā prasa sev tiesības lasīt, rakstīt un runāt savā mātes valodā. [Vēstulēs] esam mēs paši ne tikai 1988. gadā … esam tikai ceļā uz latviešu valodu kā valsts valodu, ceļā uz neatkarību. (Ievadteksts: Valsts valodas centra vadītāja Dzintra Hirša). Vēstules - ceļš uz valsts valodu (1988 - 1993). Kommentārs - Dzintra Hirša, Valsts valodas centrs (vadītāja).
  33. Valodas vēstures un dialektoloģijas problēmas” (rakstu izlase lietuviešu, latviešu un krievu valodā), 2. sējums / “Kalbos istorijos ir dialektologijos problemos, 2 dalis“, izd. Lietuviešu valodas institūts, Vilņā, 2008, 627 lpp. Redaktori – Sauļus Ambrazs, Lidija Leikuma, Dangole Mikulēniene, Jurijs Otkupščikovs, Daniels Petī, Anna Stafecka. Temas: vēsture un personības (etimologs Kazimirs Būga, profesore Marta Rudzīte), vēstules; kādeņi, izlokšņu klasifikācija, uzsvari un vokāļu mija, noriseņu morfoloģija un infiksi, personvārdi, etnoģenēze, senraksti, dialektu vārdnīcas, lietvārdi, locījumi: inesīvs, illātīvs, teikuma struktūra, fōnētiskas īpatnības, vārddarināšanas modeļi, Lietuvas un Latvijas novadi, baltistika.

Rīgas Latviešu biedrības namā, Merķeļa ielā 13, 428. telpā 2010. gada 1. februārī plkst. 18:00 par divvalodības tematu runāja valodniece un dramaturģe prof. Dr. phil. Baiba Kangere. Priekšlasījums izskanēja arī 18.03.2010. RLBN Līgo zālē.

Baibas Kangeres (dz. Valkā) mācību un darba vietas ir bijušas Austrālijā (Melburnā) un Zviedrijā (Stokholmā).  Speciālizācija – latviešu valodas morfoloģija un atvasinājumi.

2010. gada 1. februāŗa un 18. marta priekšlasījumu un diskusijas pēc tiem piedāvāja RLB latviešu valodas attīstības kopa.

Baiba Kangere

Baiba Kangere (no labās) runā LVAK sanāksmē.

B. Kangere 2009. gadā intervijā paudusi savus vērojumus par latviešu iekšējo divvalodību, kuŗas cēlonis ir nepretošanās valodiskai, sociālai un mentālai pārkrievošanai, pārangļošanai u. t. t. Kangere aicina izzināt un stiprināt to, kas visiem latviešiem izsenis ir kopīgs, nevis šķelties dažādos divvalodīgos latviešu valodas “nozarojumos”, jo:

divvalodība ir kaitīga — tā atņem valodai dinamiku. Ja tu runā latviski un X valodu, es runāju latviski un Y valodu, bet tu lieto kalku no X valodas, ko es nesaprotu, es saku — tas nekam neder! — un lietoju kalku no Y valodas; mēs strīdamies, līdz iemaisās kāds, kas runā tikai latviski. Valodai top dinamika, ja izteiksmes problēmu cenšas risināt ar latviešu valodas, nevis ar aizgūtiem līdzekļiem. Ir problēma, kaut ko nevar pateikt, mēs gribam saprasties, un valodas attīstībā rodas tas, ko saprot vienīgi latvieši.

[…]
Ja ir sociāla vienvalodība, valoda pati atrod izteiksmes līdzekļus, kas kļūst par normām. Cilvēki zina, ja TO pateiks, tad citi TO arī sapratīs, bet tagad, divvalodībā, cilvēkiem ir mazāk spēju izteikties, nekā viņi prot izfantazēt, jo individu valoda ir puslēcienā starp vienu un otru valodu.

“Kas tagad ir muļķa lomā? Tādi kā es, kas nemāk krieviski. Kad pirmo reizi dzirdēju “izlejamo alu”, es domāju — ko, man samazgas dos?”
(Citēts no avīzes “Diena”, 31.01.2009.)

Papildus arī: 2012. g. intervija ar Baibu Kangeri – “Profesore: Mums jāsazinās vienā valodā”.

Kad industriālizācijas un urbānizācijas ietekmē cilvēki sāka no laukiem doties uz pilsētu, Rīgas centrs turpināja būt vācisks, bet visapkārt tam sāka ievākties latvieši. Kaut gan bija bijis rusifikācijas process, tomēr Rīgā bija vācu-latviešu valodas divvalodība.

Citēts no avīzes “Ir” (Dita Arāja, 07.09.2012.) www.ir.lv/2012/9/7/profesore-mums-jasazinas-viena-valoda