Archive for the ‘Aldis Lauzis’ Category


2019. gada 3. jūnijā RLB namā notika priekšlasījums «Kas būtu uzlabojams latviešu valodas mācīšanā skolā?».

Ko pastāstīja filologs, tulkotājs un terminologs Aldis Lauzis, — varat noskatīties un noklausīties šajā ierakstā.

 



 

Gads iesācies labi, jo līdztekus populārajai 2018. gada vārda, nevārda un spārnotā teiciena meklēšanas akcijai (sk. rezultātus!) lielā laikrakstā publicēta gaŗa intervija ar Aldi Lauzi, biežu LVAK tematisko vakaru referentu, arī akcijas žūrijas dalībnieku, jaunu terminu meklētāju un skaidrotāju.

Sintakse

Latviešu valoda. Termini, teikums, sintakse, salikteņi, jaunvārdi. Intervija presē.Angļu valodas ietekme uz tagadējo latviešu valodas lietotāju sintaktiskajiem ieradumiem kļūst tik kaitīga, ka var jau runāt par veselu anomaliju epidēmiju. Rakstītāji neviļus un pavisam aplami (!) atdarina angļu valodā obligāto teikuma locekļu secību (izteicējs [ko dara?] uzreiz seko teikuma priekšmetam [kas?]; papildinātājs [ko?] ir liekams tikai un vienīgi pēc izteicēja). Tāda angliska domāšana neļauj izteikt to, ko latviskā teksta rakstītājs īstenībā ir gribējis vēstīt, bet lasītājs nevar viegli un skaidri saprast, kāds ir konteksts un kuŗa ir jaunā paustā informācija.

Leksika, terminoloģija

Jaunus terminus labi veidot varēs tikai tie, kas būs iemācījušies latviešu valodas likumības un iespējas un ievingrinājušies tikt galā ar tām praksē. Jauni jēdzieni gluži vai nemitīgā straumē parādās gan eksaktās, gan humānitārās nozarēs.

Dažkārt tomēr izdodas vienoties par tādu terminu lietošanu, kas ir gan latviski, gan arī pareizi parāda jauno parādību būtību. Piemēram, „jaunuzņēmums“ ir īpašs un pašlaik aktuāls jaunu uzņēmumu paveids (pēc tā darbības ievirzēm un iecerēm, tiesiskā statusa, innovāciju nozīmīguma jaunuzņēmuma pastāvēšanā un izaugsmē), tāpat kā „jaunsaimniecības“ bija tieši tās saimniecības, kas radās noteiktā vēsturiskā periodā pēc muižu dalīšanas.

Anglicismi un to atspulgs gada vārda titulēšanā

Nav nekādas vajadzības lietot veselu anglicismu gūzmu — „ekselences centrs“, „stārtaps“, „hendlings“, „māsterplāns“, „ekspektācijas“. Lai iztiktu bez „ekspektācijām“ (kas var būt gan pozitīvas, gan negātīvas), varētu lietot „gaidījumus“ (bet ne „gaidas, cerības, ilgas“ — tikai pozitīvas). Tomēr pagaidām „gaidījumi“ tekstos izmantoti ne visai bieži, novērojis Aldis Lauzis.

Intervijā runāts vēl par dažiem anglismiem, par dažādu valodu mijiedarbību, par valodiskām izpausmēm čivinātavā.

Pirms vasaras pārtraukuma vēl iespējams noklausīties RLB latviešu valodas attīstības kopas rīkotu stāstījumu.
Pirmdien, 4. jūnijā pulksten 18:00 tulkotājs un terminologs Aldis Lauzis runās par temu
Mūsdienu latviešu valodas teikuma tēls“.
Ieeja brīva visiem interesentiem.
RLB adrese – Rīgā, Merķeļa ielā 13.
Aldis Lauzis referējis jau iepriekš. Aicinām iepazīties ar dažām publikācijām tepat LVAK vietnē.
LVAK ikmēneša sanāksmes atsāksies septembŗa pirmās pirmdienas vakarā.

ALDIS LAUZIS šai rakstā: par sen un plaši zināmu, stabilu atšķirību starp apzīmējumiem “vispārējs” un “vispārīgs”, kuŗus Izglītības un zinātnes ministrija un likumdevēji lieto aplami, kaut arī šo 1986. gadā iedibinājušos kļūdu ir lūgts izlabot jau vairākkārt. 2012. gadā raksta autors ar atklātu vēstuli čivinātavā vērsies pie izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa. 2013. gadā par to lēmusi LZA TK (sk. šeit).

Aldis Lauzis ir filologs, terminologs, tulkotājs un redaktors, kas daudzus gadus darbojas LZA Terminoloģijas komisijā, kā arī bieži referē LVAK tematiskajos vakaros.


A: izglītība visiem ;   B: izglītība par visu.   A ≠ B !


2000.
gadā Apvienoto Nāciju Organizācija jaunajai tūkstošgadei izvirzīja astoņus lielus pasaules attīstības mērķus. Otrais to vidū bija “sasniegt VISPĀRĒJU pamatizglītību / achieve UNIVERSAL primary education (izcēlumi ir mani — A. L.)”, kas konkrēti nozīmēja “nodrošināt, lai jau 2015. gadā BĒRNIEM VISUR PASAULĒ — gan zēniem, gan meitenēm — būtu iespējams pabeigt pilnu pamatskolas kursu / ensure that, by 2015, CHILDREN EVERYWHERE, boys and girls alike, will be able to complete a full course of primary schooling” (mērķis nav sasniegts).

Latvijas ministriju un citu iestāžu oficiālajos tekstos biežāk nekā “sasniegt vispārēju pamatizglītību” atrodami ne tik precīzie latviskojumi “panākt vispārēju pamatizglītību” un “nodrošināt vispārēju pamatizglītību”. Taču visbiežāk lasāms vēl cits neprecīzs interpretējums “nodrošināt VISIEM IEDZĪVOTĀJIEM pamatizglītību”, kuŗā ir pazaudēts territoriālais aspekts.

Kāpēc tā? Varbūt pārskatu un ziņojumu rakstītāji un tulkotāji nav ņēmuši vērā, ka universal ir ‘vispārējs’ (universal suffrage — vispārējas vēlēšanu tiesības; universal conscription — vispārēja kaŗaklausība; universal education — vispārēja izglītība; universal security — vispārēja drošība; universal applause — vispārēji aplausi)?

Vispārējie latviešu dziesmusvētki

Sākumā bija «latweeschu wispahrigee dzeedaschanas swehtki». Bet kopš Jāņa Endzelīna darbības perioda ir atzīts, ka labāk der «vispārējie latviešu dziesmusvētki».
Jā, dziesmusvētki nav ‘nekonkrēti’, ‘nespeciālizēti’ (vispārīgi), bet gan tādi, kuŗos piedalās visa latviešu tauta – vispārēji!               Foto: V•F•_

Jaunākiem rakstītājiem un tulkotājiem tas tiešām varētu arī būt paslīdējis gaŗām (tāpat kā, piem., var nebūt zināms, ka vajadzētu sacīt vārāmā sāls, nevis “vārāmais sāls”). Vārdnīcām daudzi neuzticas (vai arī – nezina, kuŗai vārdnīcai, kuŗiem valodas normētājiem uzticēties). Savukārt no skolas grāmatām rindkopa, kuŗā skaidrots, ko nozīmē vispārīgs un ko vispārējs, ir izmesta. Šis skaidrojums no gramatikas grāmatām pazuda 90. gados. Atkal — kāpēc? Diezgan droši var teikt, ka bija jāglābj mundieŗa gods: vajadzēja slēpt ministrijas neizdarību! Kā gan skolēniem drīkst mācīt, kas ir vispārīgs un kas vispārējs, ja pašai Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) ir “Vispārējās vidējās izglītības departaments”, kas nevis rūpējas par to, lai visi iegūtu vidējo izglītību, bet gan pārzina vienu no diviem tās veidiem — vispārīgo vidējo izglītību (t. i., ne profesionālo) — un tātad būtu jāsauc par Vispārīgās vidējās izglītības departamentu! Rindkopā, kuŗu jau divus desmitus gadu skolēniem vairs nav lemts lasīt, doto piemēru vidū bija arī “vispārējā izglītība” (‘aptveŗ visas iedzīvotāju grupas’) un “vispārīgā izglītība” (‘vispār izglīto, bet nedod speciālas zināšanas’).

Kļūda iezagās pašos pēdējos padomju ēras gados. 1986. gadā kādas tulkotāja un redaktora kļūmes dēļ PSKP kongresa lēmuma tulkojumā krievu termins общее образование ‘vispārīgā izglītība’ tika atveidots ar vispārējā izglītība (kas krieviski būtu всеобщее образование), un tādā pašā garā nepareizi tika nosaukta arī jaundibinātā ministrijas nodaļa (“Vispārējās izglītības nodaļa”).

Atskats vēsturē

Pirmsākumā vispārējo un vispārīgo nešķīra. E. Bleses un V. Pētersona “Latviešu pareizrakstības rokas grāmatā” (1933) un šo pašu autoru “Pareizrakstības vārdnīcā” (1938) ir viens kopšķirklis “vispārējs un vispārīgs“. Šķiet, ka abu īpašības vārdu šķīrumu stingri iedibinājis J. Endzelīns. Viņa redakcijā iznākušajā “Latviešu pareizrakstības vārdnīcā” (1942) ir divi šķirkļi: vispārējs (“vispārēja krize”) un vispārīgs (“vispārīgas zināšanas”). V. Rūķes sakārtotajā un J. Endzelīna rediģētajā grāmatā “Valodas un rakstības jautājumi” (1940) teikts: “Adjektīvi ar -ējs, kas atvasināti no adverbiem, attiecas uz vietu un laiku un ir ar konkrētāku nozīmi. Tādēļ var runāt, piem., par vispārēju mēri, vispārēju krizi, bet vispārīgo vēsturi, vispārīgiem nosacījumiem, jo -īgs piešķiŗ abstraktāku nozīmi.”

Pāris citātu arī no skolas grāmatām, kas izdotas pirms neatkarības atgūšanas. “Latviešu valodas gramatika VIII–XI klasei”, I daļa, sarakstījis autoru kolektīvs A. Jankevica vadībā (R., 1954): “Vispārējā obligātā izglītība attiecas uz zināmu territoriju, tātad īpašības vārds šeit lietots vietas nozīmē. Turpretim vispārīgā izglītība ir pretstats speciālajai izglītībai.” I. Freidenfelds, A. Jankevics, J. Kārkliņš, A. Laua, I. Martinsone, E. Soida, “Latviešu valodas mācība. Palīglīdzeklis vidusskolu skolotājiem” (R., 1962): “..vispārīgā izglītība (vispār izglīto, bet nedod speciālas zināšanas), vispārīgs spriedums (nerunājot par konkrētiem faktiem), vispārējā izglītība (aptveŗ visas iedzīvotāju grupas)..”

2000. gadā iznāca “Paidagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca”, kuŗas gatavošanā piedalījās valodnieces un Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas locekles Aina Blinkena, Dace Markus un Valentīna Skujiņa, kā arī izglītības darbinieki Inārs Beļickis, Dainuvīte Blūma, Tatjana Koķe un Arvils Šalme. Vārdnīcā ne vien definēts, ko nozīmē vārdkopas “vispārīgā izglītība” un “profesionālā izglītība”, bet arī atsevišķi skaidrots (tātad uzsvērts!), ko nozīmē vārdi “vispārējs” un “vispārīgs”:

VISPĀRĪGS — tāds, kas satura ziņā saistīts ar plašāko, nespeciālizēto, nedetālizēto. Piemēri: “vispārīgā izglītība”; “vispārīgs jautājums”; “vispārīgs priekšstats”; “vispārīgā valodniecība”; “vispārīgas zināšanas”
a. general
v. allgemein
kr. общий

VISPĀRĒJS — tāds, kas attiecas uz visiem, visu, kas aptveŗ visus, visu (visu territoriju, visus iedzīvotājus u. tml.). Piemēri: “vispārēja atzinība”; “vispārējā kaŗaklausība”; “vispārējā obligātā izglītība”
a. general, universal, comprehensive
v. allgemein
kr. всеобщий, общий

VISPĀRĪGĀ IZGLĪTĪBA — izglītība, kas orientēta uz cilvēka, dabas un sabiedrības daudzveidības un vienotības izzināšanu, uz humānas, brīvas un atbildīgas personības veidošanu. Vispārīgo izglītību iegūst pēc īpašām programmām, kas dod iespēju apgūt vispārīgas zināšanas un prasmes dažādos savstarpēji nesaistītos mācību priekšmetos, kas skolēnu sagatavo izglītības turpināšanai un dzīvei sabiedrībā. Vispārīgo izglītību iegūst pamata un vidējās izglītības iestādēs.
a. general education
v. allgemeine Bildung
kr. общее образование

PROFESIONĀLĀ IZGLĪTĪBA — izglītība, kas praktiski un teōrētiski sagatavo darbībai noteiktā profesijā, profesionālās kvalifikācijas iegūšanai un pilnveidei. Profesionālā izglītība tiek iegūta pamata, vidējās un augstākās izglītības iestādēs un/vai ārpus tām. Reizē ar profesionālajām zināšanām, prasmēm un iemaņām tiek apgūts kultūras mantojums un tiek pārmantota vēsturiskā sabiedriskā pieredze.
a. professional/vocational education, professional/vocational training
v. berufliche Bildung, berufliche Ausbildung
kr. профессиональное образование, профессиональное обучение

Deputātiem valoda daudz nerūp

P1090571-saeima-deputati-valoda-termins-izglitiba-likums-ministrija-vispariga-vispareja

«… Izglītības likuma projekts tika izlabots, vārdkopu vispārējā izglītība aizstājot ar vispārīgā izglītība. Taču Saeima šo likumprojektu pēc ilgas apspriešanas noraidīja, tā vietā tika izstrādāti un drīz vien pieņemti vairāki izglītības likumi un tajos atkal ir nepareizā nozīmē lietota vārdkopa «vispārējā izglītība».»               Foto: V•F•_

Mēģinājums ministrijas praksē atgriezties pie termina “vispārīgā izglītība” jau ir bijis, bet to izjauca cita traģikōmiska nejaušība. 1995. gadā Valsts valodas centra Latviešu valodas komisija, iepazinusies ar Saeimai iesniegto Izglītības likuma projektu, kur saglabājās aplamā nozīmē lietotā vārdkopa vispārējā izglītība, ministrijai nosūtīja aizrādījumu, kuŗā citastarp bija teikts:

“..Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātajos dokumentos un sarakstē netiek pareizi šķirta īpašības vārdu “vispārējs” un “vispārīgs” nozīme.
Vārds “vispārējs” izteic nojēgumu ‘tāds, kas aptveŗ visu (visus); visur sastopams’. Pēc nozīmes tas vairāk vai mazāk ir radniecīgs vārdiem “visaptveŗošs”, “vienlaidu”, “nepārtraukts”, “pilnīgs” (nozīmes sakritības samazināšanās secībā) un pretējs vārdiem “vietumējs”, “pārtraukumains”, “nepilnīgs”, “daļējs”, “atsevišķs” (nozīmes pretējuma samazināšanās secībā). Piemēri: “vispārēja mobilizācija”, “vispārēja kaŗaklausība”, “vispārējs sausums”, “vispārējs bads”.
Vārds “vispārīgs” izteic nojēgumu ‘tāds, kas attiecas uz visu’. Pēc nozīmes tas vairāk vai mazāk ir radniecīgs vārdiem “nespeciāls”, “nekonkrēts”, “pamat-”, “kopīgs”, “abstrakts” (nozīmes sakritības samazināšanās secībā) un pretējs vārdiem “speciāls”, “speciālizēts”, “konkrēts”, “parciāls” (nozīmes pretējuma samazināšanās secībā). Piemēri: “vispārīgs priekšstats”, “vispārīgā fizika”, “vispārīgā ķīmija”, “vispārīgā bioloģija”, “vispārīgā valodniecība”, “vispārīgā vēsture”.
Par VISPĀRĒJU IZGLĪTĪBU saucama izglītība, kas aptveŗ visus cilvēkus. Turpretī par VISPĀRĪGU IZGLĪTĪBU saucama izglītība, kuŗas saturu veido visām vai vairākām atziņu jomām kopīgais, t. i., izglītība, kas lietas un parādības tveŗ plašā kopskatā un kopsakarā, detālizējot tikai atsevišķus tipiskus piemērus. Vispārīgā izglītība ir vispārīga salīdzinājumā ar profesionālo izglītību (ko padomju laikā sauca par speciālo izglītību).
Jēdziens, kas Latvijas Izglītības likuma projektā formulēts kā ‘cilvēka un pasaules daudzveidības un vienotības apguve, lietu, īpašību, attiecību un procesu būtības, kopsaistību noskaidrošana un izpratne’, ir izteicams ar terminu “vispārīgā izglītība”, nevis “vispārējā izglītība”, kā piedāvāts šai projektā. Analoģiski šai projektā jālieto vairāki citi termini: “vispārīgā vidējā izglītība”, “vispārīgā augstākā izglītība”, “vispārīgie bērnudārzi”, “vispārīgais izglītības programmu profils”, “paidagogu vispārīgie pienākumi”, “izglītības iestāžu vadītāju vispārīgie pienākumi”.”

Ministrija uz aizrādījumu atsaucās, un Izglītības likuma projekts tika izlabots, vārdkopu vispārējā izglītība aizstājot ar vispārīgā izglītība. Taču Saeima šo likumprojektu pēc ilgas apspriešanas noraidīja, tā vietā steigā tika izstrādāti un drīz vien pieņemti vairāki izglītības likumi un tajos atkal ir nepareizā nozīmē lietota vārdkopa “vispārējā izglītība”. Diemžēl nekas nav mainījies arī pašas ministrijas lietotajā terminoloģijā.

Vārda “vispārīgs” lietojuma vēsture dažos piemēros

“«Dabiskā cenšanās iepazīties ar tuvām un tālākām zemēm,» Prange teic, “«kas arī nemācītiem atslēgtas ar atradumu, kaŗu un ceļojumu palīdzību, radīja vajadzību iegūt vispārīgas ģeografiskas zināšanas.»” (Atis Kronvalds. “Dzimtenes mācība”, 1922, tulkojums no vācu valodas latviski.)

„Tādēļ ka kursos iestājas personas, kuŗām jau iepriekšēja prakse lopkopībā un nepieciešama vispārīgā izglītība, tad te izņem speciālo lopkopības teōriju.” (Zemkopis, 1914.)

Likums par tautas izglītību. Vispārīgi noteikumi. — «Valdības Vēstnesis». 07.17.1934.

Likums par tautas izglītību. Vispārīgi noteikumi. — «Valdības Vēstnesis». 07.17.1934., 178. p.

“Par vienu no svarīgākiem skolotāju semināru trūkumiem uzskata to, ka augstākajās klasēs vispārīgā un profesionālā izglītība viena otru stipri traucē: paidagoģiskie priekšmeti un praktiskie darbi atņem laiku un traucē vispārizglītojošo priekšmetu piesavināšanu.” (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1922.)

“..darbā nepieciešamās zināšanas var piesavināties tikai tas, kam ir attiecīgā vispārīgā izglītība; bez tās speciālās zināšanas nav saprotamas..” (Audzinātājs, 1929.)

“Mums jāprasa visai tautai pamatīga vispārīgā izglītība un pēc tam rūpīga arodizglītība. Vispārīgā izglītība sadalāma 2 posmos: pamatskola — vidējai bērnībai (7.–14. g.), visp. izglītības vidusskola — pūbertātes laikam.” (Audzinātājs, 1932.)

“Paidagoģija jau sen atzinusi, ka vispirms jādod vispārīgā izglītība un tikai pēc tam profesionālā.” (Latvijas Kareivis, 1934.)

“Par skolotājiem un audzinātājiem var būt Latvijas pilsoņi, kam ir vajadzīgā vispārīgā un paidagoģiskā, kā arī attiecīgā speciālā izglītība. | Par pilntiesīgu pamatskolas un papildskolas skolotāju atsevišķā priekšmetā var būt persona, kam ir attiecīgā speciālā izglītība, kuŗas apmērus nosaka Izglītības ministrija, un vajadzīgā paidagoģiskā prakse, ja viņas vispārīgā izglītība nav zemāka par vidusskolas pilnu kursu.” (“Likums par tautas izglītību. Vispārīgi noteikumi”. Valdības Vēstnesis, 1934, 17. jūl.)

“.. tāpēc augstskolā tam jāpapildina arī sava vispārīgā izglītība, lai izvairītos no tās profesionālās deformācijas, ko dažreiz pārmet inženieŗiem..” (P. Jurevičs. “Starptautiskā augstākās izglītības konference Parīzē 1937”, Audzinātājs, 1938.)


„Latviešu valodas monolingvāla un bilingvāla apguve: rīki, teōrijas un lietojums” - Norvēģijas 2009.–2014. g. finanču instrumenta financētais projekts nr. NFI/R/2014/0532015. gada pavasaŗa darba cēlienu beidzām ar LVAK tematisko vakaru, kas arī bija cieši saistīts ar izglītību, lingvistiku un valodas praksi:

1. jūnijā pulksten 18:00 Dace Markus un Anna Vulāne stāstīja
par 2015.–2017. g. bērnu valodas pētījumu un tā devumu zinātnei un praksei
.

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Aicinām 2015. gada 2. martā pulksten 18:00 atnākt uz Rīgas Latviešu biedrības namu, kur filologs un terminologs Aldis Lauzis stāstīs par ģenitīveņiem latviešu valodā. Šis ir viens no priekšlasījumiem, ko katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā rīko RLB latviešu valodas attīstības kopa (LVAK.wordpress.com).

A. Lauzis ģenitīveņu pētīšanai pievērsies jau vairākus gadus. Viņaprāt, «sastingstot un iekonservējoties lietvārda ģenitīva formai (padomju, latviešu, angļu, valsts)», rodas jauni nelokāmi adjektīvi. Ir izteikta hipoteze, ka tā ir ģenitīveņu papildgrupa, jo to sēmantika ir pietiekami tāla no ierastā nozīmiskā tvēruma, kas piemīt ģenitīvam — latviešu valodā itin produktīvam, daudznozīmīgam locījumam. Par šo temu Aldis Lauzis jau runājis Endzelīna konferencē 2006. gadā, referātā «Ģenitīveņa un lietvārda ģenitīva robežšķirtne».

Pirmā plašākā publikācija par īstajiem ģenitīveņiem ir Jāņa Kušķa raksts «Ģenitīveņu tipi», kas ietverts «LVU zinātnisko rakstu» 1976. gada laidienā «Valodas sistēma».

Jānis Kušķis skaidro šādi. — «Ģenitīveņi funkcionē tikai ģenitīva formā un atšķirā no nelokāmajiem substantīviem citu locījumu nozīmes neiegūst arī teikumā. Ģenitīveņu otrā daļā var būt vienskaitļa vai daudzskaitļa ģenitīvs. […] Deklinējamos lietvārdus, kas veidoti ar priedēkli, palaikam nešķiŗ no ģenitīveņiem, kam ir tāds pats priedēklis, lai gan ģenitīveņi nav deklinējami.» (Piemēram — «pazeme» un «pazemes» [«pazemes telpa»].)

Bieži (bet ne vienmēr) ģenitīveņi ir salikteņi:

1) ar numerāli pirmajā daļā — «trīsistabu», «vienpartijas», «piecpirkstu», «divbalstu», «daudzdienu»;
2) ar adjektīvu (kādeni) — «smagkravas», «biezsienu», «dažādkrāsu», «viseiropas», «mazcenas»;
3) ar pronōmenu (vietniekvārdu) — «tābrīža», «šāgada», «citpilsētas», «pašnozīmes», «pašfrekvenču»;
4) ar substantīvu pirmajā daļā — «pulveŗveida», «plūcējtipa», «krēmkrāsas»;
5) ar adverbu pirmajā daļā — «iknedēļas», «garkrasta», «gaŗāmbraukšanas», «gaŗāmejas»;
6) ar prepoziciju (prievārdu) pirmajā daļā — «starpvalstu», «bezvadu», «pretvīrusu», «ārpuskārtas».

Tajā pašā publikācijā J. Kušķis arī atzīst — «Pēdējos gadu desmitos ģenitīveņu produktīvitāte pieaugusi.» / «Materiāls ir vākts kopš 1956. gada, izrakstot latviešu periodikā sastopamos ģenitīveņus; tie noklausīti arī Rīgas radioraidījumos. […] Ģenitīveņi nav meklēti terminoloģiskos izdevumos, kur to ir visai daudz.» / «Bagātāks ir ceturtais tips, […] turklāt ģenitīveņu ar -veida kļuvis daudz vairāk.»

Atgriezu-iela-Jekaba-iela-Saeimas-nams-latviesu-valoda-genitiveni-Aldis-Lauzis-Janis-Kuskis-ipasibas-vardi-nelokamiVēl citai nelokāmu adjektīvu grupai piemīt būtiska atšķirība — tie varētu būt radušies no noriseņiem (darbības vārdiem), nevis kādā ģenitīviskā ceļā. Tādi ir, piemēram, «piespiedu», «gāju» [«gāju putni»], «lidu», «pagaidu», «izvedu» [«izvedu muita»] (Jēkabs Dravnieks, 1921). Tāds šķiet redzams arī uz plāksnītes Saeimas nama tuvumā: «Atgriežu iela» — iela, kuŗai vaļā ir tikai viens gals un kuŗa ir tik īsa, ka gājējs itin drīz atgriežas.

Salikteņi ar «peld-» nevarētu būt radušies no darbības vārda tagadnes (latviešu valodas morfoloģijā nepieņemams paņēmiens!); ticamāk — no nelokāma adjektīva «peldu»; vai no kāda lietvārda. «Peldnodoklis», kas peldēt vispār nevar, sākotnēji lietots formā «peldu nodoklis». «Peldviesu» priekštecis bijis «peldu viesi». Peldes varētu būt notikušas «pelžu vietās» (?), tomēr lietots apzīmējums «peldu vieta», vēlāk jau «peldvieta». Mīlenbacha vārdnīcā ir šādi lietvārdi: daudzskaitlinieks «peldi» un 3. deklinācijas vārds «peldus» (atrodams Raiņa radītajā «Fausta» tulkojumā:
«… pēc gaŗu gaŗiem receptiem
Tas zāles kopā maisīja.
Pie lauvas sarkanā kā precinieka sēja
Tur lilju siltā peldū laulībā
,
No viena trauka otrā abus lēja,
Kā kāzu gultā, uguns karstumā;»).

Rīgā un Liepājā ir «Peldu iela» — ģenitīvenis šajā nosaukumā tātad vēl pētāms!

Peldu-iela-Vecriga-klubi-klubs-kafejnica-plaksnite-nosaukums-genitiveni-latviesu-valodaTeksts un foto: Valters Feists


 

LVAK rīkotie referāti ir apmeklējami bez maksas. Tie notiek RLB nama 301. telpā un Kluba zālē.
Sazinieties ar mums šeit.

 LVAK.wordpress.com

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Publicējam rakstu, ko sadarbībā ar latviešu valodas attīstības kopu sarakstījis filologs, tulkotājs un terminologs
ALDIS LAUZIS, kuŗš publiskā LVAK priekšlasījumā 2014. g. 3. novembrī stāstīja par salikteņiem.


 

Vai pēdējā laikā salikteņu mūsu valodā nav saviesies par daudz? Vai salikteņi negrauj latviešu valodas latviskumu, nepiešķiŗ tai vāciskus vaibstus? Vai salikteņi nemazina valodas skanīgumu, vieglumu un raitumu? Vai domu, kas izteikta, izmantojot salikteņus, tikpat labi nevar izteikt bez tiem? Gan valodas lietotājus, gan tās kopējus šādi jautājumi nodarbinājuši jau kopš jaunlatviešu laikiem, un vienprātības nav bijis. Vienprātības nav arī tagad.

 

Dravnieks-valodnieks-salikteni-latviesu-valoda-Latvijas-Vestnesis-Nr-258-12-11.1921

Latviešu valodnieks Jēkabs Dravnieks “Latvijas Vēstneša” 1921. gada 12. novembrī publicēja savu īsu analizi par salikteņu izplatīšanos XX gadsimta sākumā.

Kopš sendienām mūsu valodā bijuši tādi vārdi kā, piemēram, «pirtskrāsns, klētsdurvis, kūtsmēsli, plītspriekša, izkaptskāts, sirsdssāpes, valstssvētki, ugunskurs, ūdensplūdi, akmenskalns un debesspuse»(citēts no Kārļa Krūzas raksta „Pāris vārdu par valodas kopšanu”, Tēvija, 1942, 4. aug.). Salikteņu sistēmas veidošanās pilnā sparā notikusi jau tad, kad latviešiem vēl nebija rakstītās literātūras. Simtiem salikteņu jau ir G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» (1638), un to vidū sastopam arī tagad pazīstamus: ādminis, ārapuse (ārpuse), badadzeguze, bendeskalps, darbadiena, galvaskauss, kaŗaspēks, kaŗavīrs, mēlnesis, mežacūka, mušmires, pilskungs, pirtspalags, rītapuse (austrumi), sienalaiks, ugunsgrēks, varavīksne, zemlikas (veļu laiks). (Interesentiem ieteicu Valentīnas Skujiņas grāmatu «Salikteņi G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» un krājumā «Phraseologia lettica»», 2006.)

XIX gadsimta beigās jau bija izveidojušies veseli salikteņterminu lauki, piem., ar komponentu -kopība: aitkopība, augkopība, biškopība, cūkkopība, dārzkopība, lopkopība, zīdkopība, zirgkopība („Dienas Lapa”, 1887–1889, J. Baldunčika dati).

Protams, salikteņu rašanās nav beigusies. Daudzi tagad plaši lietoti salikteņi radušies nesen. Piemēram, vārds vārdkopa radies XX gs. 30. gadu sākumā. Daudz jaunu salikteņu vai salikteņu kandidātu aizvien tiek pieteikts gada vārda un nevārda konkursam; īpašu uzmanību iemantoja saliktenis ēnstrādnieks.

Visu laiku turpinās salikteņu veidošana no vārdkopām, kuŗās pirmais vārds ir verbāllietvārds ar izskaņu -šana, kam saliktenī šī izskaņa zūd. Piemēram, pēc jau agrāk radušās salikteņa elpvads parauga no vārdkopas elpošanas ceļi radies saliktenis elpceļi. Patlaban aktīvs salikteņrades pirmais komponents ir rīcīb-. 1933. gadā Saeimā līdzās vārdam tiesībspēja un darbībspēja (lietoti jau 20. gados) sāk skanēt arī vārds rīcībspēja (no rīcības spēja). Vēlāk Civīllikumā parādījās arī vārds rīcībnespēja. 90. gados radās vārdi rīcībpolītika un rīcībplāns. Otrais no šiem vārdiem gan ieviešas nepelnīti gausi. Joprojām lasām un dzirdam tādas neveiklas vārdkopas kā, piemēram, „ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas ieviešanas rīcības plāns“ (te savā starpā saistāmi ieviešanas un plāns, kā arī rīcības un plāns, bet ne ieviešanas un rīcības, tāpēc ..ieviešanas rīcībplāns atvieglotu visa gaŗā nosaukuma lasīšanu). Rīcībplāns, starp citu, ir kalks no angļu termina action plan.

Jau kopš jaunlatviešu laikiem valodas lietotāju un kopēju vidū par salikteņiem bijuši nebeidzami strīdi.

Piemēram, laikā, kad latviešu valoda pierādīja spēju pilnvērtīgi dzīvot patstāvīgi, bez vācu valodas palīdzības, ļoti noturīgas domstarpības bijušas par to, vai salikteņa pirmais komponents drīkstētu pēc vācu valodas parauga būt atvasināts no darbības vārda finītas formas (resp., tagadnes). Klasiski strīdu objekti ir šādi pāŗi (pirmajā izmantota finīta forma; otrajā – divdabis vai cita forma; abas formas var būt arī strupinātas): kuļmašīna/kuļammašīna, pildspalva/pildāmspalva, slīpmašīna/slīpējammašīna, gājputns/gājuputns, slīdkalniņš. Par sēdvietu/sēžamvietu tādu strīdu, šķiet, nav bijis. Šai sakarā interesants ir savdabīgais militārais termins neķerlauks. 20. un 30. gados tas plaši lietots laikrakstā „Latvijas Kareivis”, kā arī žurnālos „Artilerijas Apskats”, „Militārais Apskats” un „Kadets”, 50. gados „Daugavas Vanagu” izdevumos, bet 70. un 80. gados Latvijā iznākušajos žurnālos „Zvaigzne” un „Liesma”. Tas atrodams arī „Latvijas padomju enciklopaidijā”, „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” un „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā” (1995). Citāts no „Latvijas Kareivja” (1928): „Grāmatas pirmā, otrā un trešā nodaļā doti daži techniski definējumi par šaušanas līniju, šaušanas plāksni, baterijas vēdekli, pacēluma un kritiena leņķiem, šāviņa lidojuma tālumu, trajektoriju, minimālo pacēlumu, neķerlauku, šāvienu izkliedi, varbūtējiem klīdumiem u. t. t.” (Verba tagadnes forma būtu nevis neķer, bet neķeŗ; tātad neķerlauks, iespējams, atvasināts no lietvārda neķere — red. piez.)

Salikteņu darināmības kritēriji

  1. Divvārdu veidojumus, ko jau kā vienu vārdu izrunā ar kopīgu pirmās zilbes uzsvaru, bieži vien var būt vēlami un derīgi par salikteņiem atzīt arī rakstu valodā. Piemēram, kādā Endzelīna dienas konferencē šo argumentu izmantoja pieredzējis leksikografs: uz pārmetumu, ka Terminoloģijas komisija suņu šķirņu grupu nosaukumos apstiprinājusi tādus salikteņus kā aitusuns, putnusuns un kalnusuns, viņš kritiķi uzaicināja izrunāt vārdkopu putnu suns un, atbildi saņēmis, rezumēja: „Jūs pats taču arī sakāt putnusuns.” (TK apsvērumi bija sintaktiski, sk. http://termini.lza.lv/article.php?id=168.)
  2. Kā salikteņi runā un rakstos jālieto tādi divvārdu veidojumi, kuŗos viena vai abu komponentu nozīme atšķiŗas no tās, kāda tiem ir citā, ar šo veidojumu nesaistītā kontekstā. Piemēram, 1940. gadā Izglītības ministrijas Latviešu valodas pareizrakstības komisija uz šāda pamata par salikteņiem neatzina tādus savienojumus kā augļu dārzs, brāļa dēls, bruņu kuģis, gada pārskats, goda biedrs, rīta kurpes, zemes lode u. tml. (tajos rakstījums kopā vai šķirti nozīmi nemaina), bet atzina savienojumus (skaidrojumā: «ar pilnu pirmā vārda ģenitīva galotni») bruņurupucis, ciltskoks, dievanams, dzīvesbiedrs, ellesmašīna, kaŗaskola, kaŗaspēks, kaŗavīrs, lietaskoks, lietussargs, namamāte, namatēvs, pūcesspieģelis, ratasiers, rokudarbs, saulesbrālis, saulessargs, skatulogs, skolasbērns, tautasnams, tēvuzeme, ūdenslīdējs, ūdenssmēlējs (mašīna), ūdenszīme, vaskadrāna, vērtspapīrs, zemesceļš, zemesgrāmata, zemessargs, zemestēvs, ziemassvētki, ziepjuzāles utt. http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_jazi1940n91|article:DIVL317|query:salikteni|issueType:P
  3. Terminoloģijā par salikteņiem veido, piem.:

– lietvārda un īpašības vārda savienojumus, piem., virsmaktīvās vielas (nevis virsmas aktīvās vielas, kā bija pieņemts līdz 80. gadiem), darbtiesiskās attiecības (nevis „darba tiesiskās attiecības“, kā līdz šim pārsvarā lieto), rīcībspējīga persona (nevis „rīcības spējīga persona“), darbaspējīgs vai darbspējīgs (nevis „darba spējīgs“), karstumturīgs, karstumizturīgs (nevis „karstuma turīgs“, „karstuma izturīgs“);

– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa veidu vai aspektu, + verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu}, piem.: traucējumnoturība (nevis „traucējumu noturība“), darbspēja, rīcībspēja, mākoņdatošana, kur pirmais komponents parasti nozīmē nevis procesa/īpašības subjektu vai objektu, bet gan procesa/īpašības veidu, apstākli, aspektu; piem., nevis traucējumi ir noturīgi, bet kaut kam piemīt noturība traucējumu apstākļos;

– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa subjektu vai objektu, + īsformas verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu vai arī procesa veicēju}, piem.: mašīnbūve (salīdz. ar mašīnu būvēšana), kaulveide (salīdz. ar kaulu veidošanās), audrade, dīgļrade, šūnrade, organrade, zīmolrade; krūmgriezis (salīdz. ar krūmu griezējs), ledlauzis (salīdz. ar ledus lauzējs), gāzesvads, ūdensvads, viļņvads, asinsvads;

utt., utt. Salikteņterminu sintaktiskajai vēlamībai ir divi vispārīgi kritēriji. Proti, ir vēlams:

1) lai termins būtu ērti iesaistāms plašākās vārdkopās, t. i., papildināms ar trešo komponentu (parasti kreisajā pusē), ja tāda vajadzība paredzama; piemēram, šis bija viens no iemesliem, kādēļ 70. gados vārdkopu izšķiršanas spēja aizstāja ar izšķirtspēju (piem., paplašināma kā aparāta izšķirtspēja);

2) lai t"Elektriskā gāzizlāde" vai "elektriskā izlāde gāzēs" (terminu teikumspēja)?ermins būtu ērti lietojams ne vien nōminātīvā, bet arī ikvienā citā locījumā (un, protams, arī ģenitīvā, kas visbiežāk sagādā grūtības); piemēram, šis bija galvenais iemesls, kādēļ 80. gados vārdkopu „elektriskā izlāde gāzēs“ (электрический разряд в газах / electric discharge in gases / décharge électrique dans le gaz) aizstāja ar vārdkopu elektriskā gāzizlāde; šajā ziņā grūtības radījusi arī, piem., vārdkopa „ietekme uz vidi“, jo par labu un atdarināmu paraugu nevar uzskatīt bieži lasāmo „ietekmes uz vidi novērtējumu“ (évaluation des incidences sur l’environnement / environmental impact assessment). Ja neveido salikteņus, atliek vārdkoptermini, kuŗos pašos jau ir smagnējas konstrukcijas ar datīvu, instrumentāli, lokātīvu, prievārdiem un kuŗi teikumos rada pamatīgas neveiklības („elektriskās izlādes gāzēs strāvas mērīšana“; salīdz. ar elektriskās gāzizlādes strāvas mērīšana — !).

Terminiem, kam paredzama bieža lietošana paplašinātās vārdkopās, vajadzības gadījumā būtu jāpieņem parallēls variants, ko ar citiem teikuma locekļiem varētu sasaistīt bez stilistiskiem zaudējumiem. Minētajai vārdkopai ietekme uz vidi agrāk tāds parallēls termins bija ekoloģiskā ietekme (ekoloģiskās ietekmes novērtēšana ir   s i n t a k t i s k i   nevainojama vārdkopa, taču ar vides jautājumiem saistīto zinātnieku vairākums pret to iebilst); pēdējos 15 gados ieteikti vairāki jauni varianti, piem., videsietekme.
Divi parallēlu vārdkopu piemēri no LZA TK Informācijas technoloģijas, telekomūnikācijas un elektronikas terminu apakškomisijas nesenās prakses:

access path independence
The separation of a data description from its access path so that changes to the access path do not require changes to the data description in a program.
neatkarība no piekļuves ceļa,
piekļuvneatkarība
Tas, ka datu apraksts programmā ir tādā veidā šķirts no piekļuves ceļa, lai, piekļuves ceļam mainoties, nebūtu jāpārveido.
data independence
The property of a database management system that allows for application programs to be independent of changes in the data structure.
neatkarība no datu struktūras,
datneatkarība
Datubazes pārvaldības sistēmas īpašība, kas lietojumprogrammas dara neatkarīgas no pārmaiņām datu struktūrā.

 

Latviešu terminoloģijā jau sen izkristallizējušies principi, kā izšķirt, kur veidojams saliktenis un kur jāpaliek pie divvārdu vai trīsvārdu vārdkopas. 70. gadu beigās un 80. gados terminoloģiski rediģējot «Latvijas padomju enciklopaidijas» dabzinātniskos un techniskos šķirkļus, nesastapos ar tādiem gadījumiem, kur šajā ziņā būtu jāmeklē pavisam jauni risinājumi. Šo principu pamatus lielākoties iedibinājis jau Jānis Endzelīns. Piem., “Latviešu pareizrakstības vārdnīcā” (1942) ir pat tādi salikteņi, kuŗus Terminoloģijas komisija pieņēma tikai 70.-90. gados. Viens ērti aplūkojams piemērs:

gaismizturīgs (v. lichtbeständig)
gaismjutīgs (v. lichtempfindlich)
gaismlaidīgs (v. durchleuchtend)

Termins gaismjutība ir jau Endzelīna rediģētajā «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā» (1922), bet Terminoloģijas komisija (TK) to pieņēma tikai 80. gados (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismjut*&list=&lang=LV&h=yes). Enciklopaidijā es šo terminu (tāpat kā īpašības vārdu gaismjutīgs un vairākus citus) pēc analoģijas ar līdzīgiem terminiem ieviesu bez saskaņošanas ar TK.

Tikai 80. gados TK apstiprināja arī terminu gaismizturība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur*&list=&lang=LV&h=yes). Bet īpašības vārds gaismizturīgs apstiprināts tikai 1998. gadā (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur%C4%ABgs&list=gaismiztur*&lang=LV).

Vārds gaismlaidība nepelnīti nav ieviesies. Tā vietā TK kopš 1989. gada dažādās nozarēs apstiprinājusi terminu gaismcaurlaidība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismcaurlaid*&list=&lang=LV&h=yes).

*

Kāda ir mana atbilde uz sākumā izteiktajiem jautājumiem? Ja jāatbild dažos teikumos un par visiem valodas stiliem reizē, atbilde ir šāda. Salikteņu mums varētu būt vismaz trīsreiz mazāk, ja latviešu valodā aktīva būtu kaut vai tik niansēta īpašības vārdu darināšanas sistēma, kāda ir leišu valodā. Kamēr jaunu īpašības vārdu darināšanā aktīvs būs gandrīz vai tikai piedēklis -isk-, atbrīvošanās no salikteņiem, it īpaši terminoloģijā, teikumus padarītu grūtāk uztveŗamus, nereti samocītus un arī neprecīzus. Tāda valoda būtu daudz tālāk no valodas latviskuma ideāla, no tā izteiksmes raituma un caurredzamības, kas piemīt dainām un varētu būt atsevišķa apcerējuma temats.

Es, protams, nerunāju par iespēju no salikteņiem atbrīvoties, vienkāršojot domas, ko uzticam valodai. Šī iespēja būtu iespēja savai valodai parakstīt bauŗu valodas likteni, un diez vai kāds to nopietni apcer.

Jādomā par ko citu. Vai skaidri apzināmies, kādos gadījumos salikteņi no valodas raituma viedokļa ir vēlami un kādos bez tiem varētu iztikt, jo tie vai nu gluži vienkārši nav vajadzīgi, vai arī ir samērā ērti aizstājami ar citiem valodas līdzekļiem? Arī tas būtu pētāms atsevišķi.


 

Skatīt arī: 03.11.2014. Salikteņi latviešu valodā – Alža Lauža stāstījums

salikteņi, latviešu valodas normas, sintakse, problēmas, valodnieki, morfoloģija, terminoloģija, vārdnīcas, salikteņu darināšana, kā ir pareizi, pareizrakstība, Latvian compound nouns analysis, linguistic, scientific paper, language publications, 2014, Riga, LLAG. Photograph © Valters Feists. Article © Aldis Lauzis.

Iepriekšējās LVAK lekcijas šogad bijušas par tulkotāja attieksmi pret oriģināltekstu, kalkiem un puskalkiem leksikoloģiskā skatījumā, kā arī par LU filoloģijas un filozofijas studentu ieguldījumu valodas pētniecībā un attīstībā.

Aldis Lauzis twitter, salikteņi, diskusija par valoda, valodnieki, teikuma aktuālais dalījums jeb vērsums, tema, rēma, rakurss.

Aldis Lauzis – redaktors, tulkotājs un terminologs runās LVAK tematiskajā sanāksmē 2014. g. 7. aprīlī.

Aprīļa pirmajā pirmdienā (07.04.2014., plkst 18:00) aicinām noklausīties Alža Lauža stāstījumu «Teikuma vērsums un vārdkārta». Vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpa; ieeja brīva visiem interesentiem.

Par teikuma vērsuma un vārdkārtas jautājumiem A. Lauzis domājis un savus secinājumus tulkošanas un rediģēšanas praksē pārbaudījis jau kopš XX gs. 60. gadiem. Savas atziņas izklāstījis referātā «Sarežģīta teksta sintakse» konferencē «Zinātnes valoda» (Valsts valodas komisija, 2003), seminārā «Teikuma vērsums angļu un latviešu valodā» Eiropas Parlamenta tulkotājiem un redaktoriem (2010) un rakstā «Teikuma vērsums un vārdu kārta», kas publicēts populārzinātnisku rakstu krājuma «Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi» 4. numurā (2009). Viņa pieeja mazliet atšķiŗas no tā, kā šos jautājumus latviešu sintaksē līdz šim risina profesionālie valodnieki (sk., piemēram, Ilzes Lokmanes nodaļu «Izteikuma komūnikātīvā struktūra un aktuālais dalījums» 2014. gadā iznākušajā, pašlaik jaunākajā akadēmiskajā «Latviešu valodas gramatikā»).

Alža Lauža darbavietu vidū var minēt žurnālu «Zinātne un Technika», Galveno enciklopaidiju redakciju un SIA «Latvijas standarts». No 1975. gada – Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas loceklis. No 1992. līdz 2009. gadam – Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas loceklis. Interešu lokā – sēmiotika, loģikas zinātne, filozofija, terminoloģija, tulkošanas teōrija un prakse (tulko no angļu un krievu valodas) u. c. Ir publicēts vairāk nekā 100 A. Lauža populārzinātnisku rakstu un izdots vairāk nekā 20 no angļu un krievu valodas tulkotu grāmatu. Rediģēto darbu vidū – «So­ci­o­lo­ģi­jas vārdnīca» (1997), «Ideju vārdnīca» (1998), «Svešvārdu vārdnīca» (1999). Jaunākie iznākušie A. Lauža tulkojumi: Deivida Hjūma «Traktāts par cilvēka dabu. 2. grām.: Par jūtām.» (2008) un Ričarda Dōkinsa «Dieva delūzija» (2014).

* * *

«Valodas prakses» 4. laidienā (2009) A. Lauzis raksta:

  • «Jo trāpīgāk runātājs/rakstītājs šos vērsuma signālus izmanto, jo pilnīgāk viņa teksts veic savu komūnikātīvo uzdevumu — iedomāto paudumu novadīt līdz klausītāja/lasītāja apziņai.»
  • «Latviešu valodā vārdu kārta [..] brīva [..] ir tikai relātīvi, piemēram, salīdzinājumā ar angļu valodu, kur vārdu kārta teikumā galvenokārt palīdz uztvert, kāds teikuma loceklis ir katrs tā vārds. Latviešu valodā, kur ir lokāmas vārdšķiras, tas ir vārdu galotņu uzdevums un vārdu kārtu var brīvi izmantot teikuma vērsuma norādīšanai.»

Teikumā jēga ir ne tikai vārdu izvēlei un tam, kā vārdi gramatiski saistīti (par kādiem teikuma locekļiem tie lietoti vai, vispārīgāk, kāda ir to sintaktiskā loma). Daudzos teikumos vēl lielāka jēga ir vārdkārtai (jeb vārdu secībai). Salīdzināsim četrus teikumus:

Inta strādā Valmierā. // Valmierā strādā Inta. // Inta Valmierā strādā. // Valmierā Inta strādā.

Leksiski (pēc vārdu izvēles) un teikuma locekļu sintakses ziņā visi četri teikumi ir vienādi. Tie atšķiŗas tikai pēc vārdkārtas. Varbūt tā nav būtiska atšķirība? Vai tad bieži nedzirdam sakām, ka latvieši valodā vārdu kārtība esot brīva? Jā, tā ir diezgan brīva, un to liecina arī piemērs ar četriem «vienādajiem» teikumiem. Taču šo brīvību nevaram izmantot patvaļīgi, jo teikuma doma, emōcijas, tēlainība u. t. t. mainās arī atkarā no vārdkārtas. Visos valodas stilos un abos valodas pamatveidos (runas vai rakstu valoda) vārdkārtai nav vienādi uzdevumi. Taču viens uzdevums vārdkārtai vairāk vai mazāk ir jebkurā stilā: ar vārdkārtu izteic teikuma vērsumu — to, kā teikums iesaistīts runas/teksta plūdumā. Emōcionāli neutrālos rakstu valodas tekstos tas ir pats galvenais teikuma vārdkārtas uzdevums. Katram no piemēra četriem teikumiem ir citāds vērsums (dažādie vērsuma locekļi attēloti attiecīgi slīpā, parastā un trekninātā rakstā):

Inta strādā Valmierā. // Valmierā strādā Inta. // Inta Valmierā strādā. // Valmierā Inta strādā.

Par to, kas ir šie trīs atšķirīgie vērsuma locekļi un kāda ir to loma domas izteikšanā un teikuma sasaistē ar tā tekstuālo apkaimi, 2014. g. 7. aprīlī pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā savā priekšlasījumā stāstīs redaktors, tulkotājs un terminologs Aldis Lauzis.

P. S. Lai sagatavotos labi saprast teikuma vērsuma loģiku, būtu vērtīgi pārdomāt tādus jēdzienus kā «diskurss» (izteikumu virkne konkrētā kontekstā), «emfaze» (izcēlums – ar akcentu vai pārvirzījumu) un «rakurss» (izteikuma daļa, kas norāda aspektu). [Plašāk – sk. izdevumu «Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi 4».]


 

Lasiet arī: «Salikteņi: kā pret tiem izturēties?» – Aldis Lauzis (2014)