Archive for the ‘Jānis Endzelīns’ Category

Maija Sinka-Gobiņa un etimoloģijas pētnieks, valodnieks Didjē Kalens

2007. gads. Maija Sinka-Gobiņa RLB namā ar francūzi, latviešu valodas pratēju, etimoloģijas pētnieku, vēsturiskās valodniecības speciālistu Didjē Kalenu. … Jautājumi pēc lekcijas.

 

Foto: V•F•_

 

Latviešu valodas attīstības kopas (LVAK) 2015. gada 2. novembŗa sanāksmē pulksten 18.00
piedāvājam stāstījumu
«Atskats uz Latviešu valodas attīstības kopas četrpadsmit darba gadiem».

Kopš 2001. gada rudens, kad RLB paspārnē nodibinājās Latviešu valodas attīstības kopa, to vadījusi viena no dibinātājām, architekte Maija Sinka-Gobiņa.
Turpmāko LVAK vadību viņa nodevusi divu drošsirdīgu filoloģu rokās: Vinetai Poriņai un Ingai Zariņai – vienai, spēkpilnai aktuālo valodas problēmu pētniecei un otrai, šādu problēmu risinātājai ikdienā – mūsu valodā integrējamo bērnu skolotājai.
Nākamā Latviešu valodas kopas vakarā varēsim noklausīties un iztaujāt Maiju Sinku-Gobiņu par aizritējušo gadu gaitu un iecerēm – vai un kā tās veikušās un kādas, viņasprāt, ir tagadējās un nākotnē paredzamās vajadzības; cik lielā mērā varam būt apmierināti ar mūsu valodas stāvokli. Vai taisnība tiem, kas domā, ka mūsu valoda ir sargājama, kopjama un droši glabājama vērtība – vai arī tādiem, kas saka, ka mūsu valoda arī nesenos apspiestības laikos varējusi «ļoti labi attīstīties» un tādēļ joprojām var turpināt savu inerces ceļu tagadējā ļoti steidzīgā un citu priōritāšu laikā?

Valodas attīstības kopā iesaistās ne tikai diplomēti valodnieki, literātūrzinātnieki, sociolingvisti, terminologi, bet arī dažādu citu jomu cilvēki, kam rūp latviešu valodas kvalitāte – žurnālisti, redaktori, literāti, vēsturnieki, polītologi, demografi, paidagogi u. c.

M. Gobiņas-Sinkas stāstījums izskanēs Rīgā, Merķeļa ielā 13, Latviešu biedrības nama 301. telpā.
Ieeja brīva visiem interesentiem.

Papildus —
Latviešu lingvistiskā diskriminācija: Dr. philol. Vinetas Poriņas stāstījums RLB namā (05.01.2015.)
Vineta Poriņa: EK pētījums par latviski runājošo diskrimināciju Latvijā – rezultāti, rezonance, ieteikumi (07.02.2011.)

LVAK.wordpress.com

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

2014. g. 1. decembrī pulksten notika latviešu valodas attīstības kopas rīkots priekšlasījums:

«Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?».

Mūsu uzaicinātais lektors Elvis Krumholcs ar sevi iepazīstina intervijā. Pēc izglītības diplomēts komersants un personāla speciālists, taču pēc aicinājuma jau 19 gadus nodarbojas ar rakstisko tulkošanu. E. Krumholcs ir poliglots, kas valodas apguvis galvenokārt pašmācībā, brīvi spēj runāt piecās valodās – latviešu, krievu, angļu, franču, poļu, bet 12 valodas prot lasīšanai un sapratnei pietiekamā līmenī.

Kā pamazām nonāci pie instrumentāļa un adesīva problēmatikas izpētes?

Elvis Krumholcs, priekšlasījums, adesīvs, instrumentālis, locījumi latviešu valodā. RLB LVAK.

Elvis Krumholcs

Liels pavērsiens manā profesionālajā pieredzē aizsākās pirms pieciem gadiem, kad sāku tvert gramatiku sēmazioloģiskā skatījumā. Man pamazām sāka atklāties nianšu nianses, kas ļāva saprast informācijas uztveres atšķirības visplašākajā mērogā. Līdz tam daudzas teikuma konstrukcijas man likās sinonimiskas, tāpēc vairāk vadījos pēc intuitīvām nojausmām un vispārējās valodas prakses. Taču tagad esmu sapratis, ka katram elementam gramatiskajā sistēmā ir sava neatkārtojama vieta un nozīme. Mans skatījums uz pasauli caur sēmazioloģiju un valodniecību ir ievērojami paplašinājies, un es meklēju iespējas dalīties ar jaunajām atklāsmēm. Lai gan valodniecībā esmu praktiķis, bet ne akadēmiķis, šo gadu gaitā man ir radušies daudzi risinājumi latviešu valodas problēmatikā.

Jautājums par piekto locījumu latviešu valodā ilgus gadus nodarbināja manu prātu. Šī locījuma lietojamību es vienmēr esmu sapratis intuitīvi. Intensīvi lasīdams tekstus poliski un krieviski, es pamanīju neatbilstības starp instrumentāļa konstrukcijām slavu valodās un šo locījumu latviešu valodā. Kādreiz man likās, ka pietiekams arguments ir archaiskās “instrumentāļa” paliekas, kas vēl mūslaikos dzirdamas Kurzemē (“trejis ziedis”, “vienis prātis” u. tml.). Taču īstenībā problēma slēpjas citur.

Šķiet, ka austrāliešu valodnieks Teodors Fennels bijis pirmais, kas rosinājis piekto locījumu izņemt iz gramatiskās sistēmas, taču diemžēl viņam saradušies sekotāji Latvijas akadēmiķu aprindās. Rasma Grīsle rakstā “Vai latviešu valodā ir instrumentālis? ” (28.08.1998., Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas avīze” un “Latvija”) argumentēja viņam pretī ar fōnētiskiem un vēsturiskiem dotumiem, taču veica salīdzinājumu tikai ar lietuviešu valodu. Diemžēl mūslaikos šie argumenti ir par vājiem. Kognitīvā lingvistika, kas citastarp pēta arī sēmantiskās saites, ir sākusi attīstīties nesen, taču tieši sēmazioloģiskie apsvērumi ir spēcīgāki un būtiskāki, lai noteiktu locījuma dabu valodā.

Patiešām, stingra saite starp locījumu un prievārdu vai arīdzan parallēlu galotņu pastāvēšana locījumos nav pamats locījuma izņemšanai iz gramatiskās sistēmas. Visās slavu valodās vietas locījums ir neatraujams no prievārda, daudzās slavu valodās instrumentālim galotņu formas sakrīt ar citiem locījumiem. Taču sēmazioloģiskā skatījumā instrumentālis ir vienādu dabu gan slavu valodās, gan visās pārējās, kur tas sastopams.

Atklāsme par piektā locījuma jaudu un plašo tvērumu man dzima pavisam nejauši. Es droši vien pasmīkņātu, ja man jaunībā teiktu, ka kādreiz interesēšos arī par somugru valodām. Lielais locījumu skaits mani tolaik atturēja no somugru valodu mācīšanās, taču manā dabā nav atzīt kādu iespēju par nederīgu uz mūžīgiem laikiem. Man veidojās lietišķi kontakti ar Ungāriju, un, gluži dabiski, tie vedināja mani pašķirstīt ungāru valodas gramatiku. Nemaz tik sarežģīta ungāru valoda nelikās, vienīgi man būtu jāveltī vairāk laika mācībām. Taču tas man deva ieskatu somugriskajā vietas locījumu sistēmā un tās loģikā.

Kā daudzi tulkotāji, tā arī es meklēju iespējas, kā vieglāk izteikt piederību latviešu valodā, jo mums īsta piederības darbības vārda nav (kā, piemēram, angļiem “to have” – red. piez.). Es nolēmu ieskatīties somu valodas gramatikā. Somu valodā piederība tiek izteikta ar adesīvu – klātesības locījumu, kuŗam tiek pieskaņots objekts nōminātīvā. Sapratne par sēmantiskajām saitēm ļāva man atpazīt analoģiju ar piekto locījumu latviešu valodā.

Tādējādi strīds akadēmiķu vidē par piekto locījumu ir terminoloģisks. Ja pierādīsies, ka adesīvs ir piemērots nosaukums, piektā locījuma vieta mūsu valodā tikai nostiprināsies.

Kā sasaucas teōrija par šiem locījumiem un latviešu valodas prakse XX un XXI gadsimtā?

Jānis Endzelīns ir cītīgi mēģinājis aprakstīt latviešu valodas gramatisko sistēmu, tai skaitā locījumus, bet viņa darbības periods iekrita laikā, kad kognitīvā lingvistika vēl nebija radusies. Nenoliedzami, J. Endzelīnam bija spēcīgi pamati klasiskajās valodās, kur viņš meklējis atbildi uz daudzām parādībām latviešu valodā. Taču katrai valodai ir kaimiņvalodu uzslāņojums; latviešu valodā liela nozīme ir atsevišķām somugru valodu parādībām. Es ticu, ka J. Endzelīns, būdams zinātniska kaluma prātu, spētu tur atrast atbildi par piektā locījuma dabu.

Kas upite, ka netek? / Kas meitiņa, ka nedzied? / Gružiem upe neteceja, / Sērdienite nedziedaja. (Kas upīte, ka netek? / Kas meitiņa, ka nedzied? / Gružiem upe netecēja, / Sērdienīte nedziedāja.) Latviešu tautasdziesmas par bāreņiem. Tautasdziesmu valoda. Pētnieciskais darbs.

Piektais locījums manis piedāvātajā koncepcijā ļauj citādi lasīt tautasdziesmas. J. Endzelīns, piekto locījumu nosaucis par instrumentāli, mēģināja mazpazīstamas formas skaidrot, konkrētajam gadījumam papildus pievienojot kādu prievārdu. Daudzos gadījumos skaidrojums bijis pietiekams sapratnes gūšanai, taču tagad jaunais skaidrojums ir smalkāku nokrāsu. Piemēram, “gružiem upe netecēja” J. Endzelīna skaidrojumā nozīmē ‘gružu dēļ upe netecēja ’. Jaunajā koncepcijā šis tautasdziesmas fragments saprotams citādi – ‘upe netecēja, būdama gružiem noklāta ’. Šī tautasdziesma ir svarīga adesīva pierādīšanai, jo slavu valodās analoģiska konstrukcija ar instrumentāli nav iespējama.

Runātājiem uzskatot piekto locījumu par instrumentāli un ilgu laiku atrodoties divvalodības spaidos, XX un XXI gadsimtā ir ievērojami sašaurinājusies piektā locījuma lietošana latviešu valodā. Kā klausītājiem atklāsies tematiskajā vakarā (01.12.2014. pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā), adesīvs ir plaši lietots locījums klātesības izteikšanai. Tautām ap Baltijas jūru klātesība ir piederības pazīme – proti, piederības noriseni (“būt”, “man ir”, “turēt” – red. piez.) daudzos gadījumos aizstāj atsauces uz piederības faktu. Tradicionāli latviešu valodā piederību izsaka ar ģenitīvu un datīvu, taču tautasdziesmās piederība noteiktos gadījumos tiek izteikta ar piekto locījumu. Piektais locījums ļauj diferencēt piederības sēmantiku – proti, ar ģenitīvu vai datīvu izteiktā piederība balstās pieņēmumā, ka attiecīgais piederums ir subjekta rīcībā, turpretī ar adesīvu izteiktā piederība pauž, ka starp subjektu un piederumu ir tieša saite.

Starp adesīvu un instrumentāli ir pamatīgas sēmantiskas atšķirības. Kā norāda locījuma nosaukums, instrumentālis aktīvi iesaista instrumentu (jeb rīku). Adesīvs ir klātesības locījums, tāpēc ar to var konstatēt tikai darbības sekas, piemēram, “nazi griezta maize”. Lai veidotu instrumentāļa konstrukcijas, latviešu valodā aktīvi tiek lietots prievārds “ar”. Piemērs: “es griežu maizi ar nazi.

Adesīvam ir priekšrocības, kādu nav instrumentālim. Adesīvs var norādīt aktīvu darbības metodes izmantošanu. Tieši tāpēc latviski mēs ejam kājām, bet krieviski nevar iet “ногами” – tas tulkojams ar apstākleni “пешком”! Ja sēmantiskie principi tiktu nostiprināti latviešu valodas gramatikā, runātājiem jau no mazotnes būtu izpratne par atšķirībām starp metodi un instrumentu!

Kuŗi valodniecības novirzieni un jomas pašlaik visvairāk saista tavu interesi?

Salīdzināmā un sastatāmā valodniecība, kognitīvā lingvistika.

Kā dziļāku  valodas un valodniecības jautājumu izpēte saistās ar citām jomām, kuŗās tu darbojies? Palīdz, rada pārsteigumus, apstiprina kādas vispārīgas un lielas filosofiskas atziņas?

Manā redzeslokā pastāvīgi ir cilvēku savstarpējā komūnikācija, vēstījumu pieņemšana, apstrāde un nodošana citiem informācionālās ķēdes dalībniekiem. Es esmu pārliecinājies, ka kļūdainas teikuma konstrukcijas, nepietiekams vārdu krājums un nepiemēroti izteiksmes līdzekļi savstarpējās attiecības šķeļ un pat saārda. Daudzām lietām cilvēki neatrod nosaukumu, jo attiecīgu jomu izprot tikai intuitīvi, aptuveni. Tad veidojas situācijas gluži kā anekdotā – Jautāts, kā pats jūtas, pacients psīchologam atbild: “Es domāju, ka ar mani viss kārtībā!” Tāpēc aicinu ikvienu nestāvēt malā, bet bagātināt savu vārdu krājumu, jo arī dzimto valodu mēs runājam ne vienmēr izcilā kvalitātē.

Ko no mūsdienu latviešu valodas prakses visvairāk vajadzētu izskaust – tavā personīgā skatījumā?

Pašlaik mani visvairāk uztrauc tas, ka skolās latviešu valodu māca analitiski, bet ne sintetiski. Mācoties dzimto valodu analitiski, var apgūt lielu formu daudzumu, taču vienlaikus uzmanībai var paslīdēt gaŗām gramatisko saišu daba. Tieši tāpēc jauniešu valodā esmu novērojis paviršu izpratni par locījumiem un darbības vārdu laikiem. Būdams poliglots, varu apstiprināt patiesību, ka jebkuŗu svešvalodu ir grūti iemācīties, ja dzimtās valodas pamati ir vāji ielikti.

Ar ko latviešu valodu būtu vērts papildināt, uzmanīgi un prātīgi ņemot par paraugu citas valodas?

Latviešu valoda ir izteiksmes līdzekļiem bagāta, tā ļauj ļoti niansēti atklāt iekšējos un ārējos procesus. Taču mūsu valodā lielākā problēma ir kādeņu un apstākleņu nepietiekama izmantošana, atteikšanās no atvasināšanas iespējām. Mani sarūgtina brīži, kad cilvēki atsakās lietot rēgulāru un valodas normām atbilstošu darinājumu, jo citi tā nerunājot vai attiecīgais vārds neesot uzņemts vārdnīcā. Zināmā mērā šo procesu kavē akadēmiķi, jaunradi ierobežodami ar norādi “nav produktīva”, kas citu prātos pārveidojas par secinājumu “tā runāt nedrīkst”. Manā skatījumā akadēmiķim ir jāspēj dot plašāku pamatojumu, kāpēc teōrētiski iespējamā forma būtu uzskatāma par vēlamu vai nevēlamu, vērtīgu vai nevērtīgu. Tieši tas viņu padara akadēmiskā titula cienīgu.

Kā tava izpratne par valodu un attieksme pret to ir laika gaitā mainījusies? Kādā vecumā pirmo reizi iedomājies, ka valoda var tikt pētīta un kopta?

Kopš bērnības man valoda bijusi eksistences forma. Visam, ko vien esmu apzinājies, esmu meklējis apzīmējumus un nosaukumus. Tāpat jau no mazotnes esmu cītīgi šķirstījis vārdnīcas un gramatikas grāmatas, vairākkārt pārlasījis klasiķu darbus, lai man veidotos savs vārdu krājums.

Nepieciešamību pēc valodas pētīšanas un kopšanas es sapratu agri, jau pirmajā klasē saņēmu uzslavas par vārdiņu mācīšanos. “Latviešu valodas kultūras jautājumus” un tiem pielīdzināmus avotus es sāku aktīvi lasīt apmēram desmit gadu vecumā. To arī varētu uzskatīt par laiku, kad iedomājos savu dzīvi saistīt ar valodu.

Ar raksta autoru var sazināties pa e-pastu — elvis@sveiks.lv

(Intervēja Valters Feists.)


Skatīt arī: Elvja Krumholca raksts «Zināmais, bet nepietiekami iepazītais: latviešu valodas prievārds ‘gar’» (2015. g. februāris)

LVAK

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Publicējam rakstu, ko sadarbībā ar latviešu valodas attīstības kopu sarakstījis filologs, tulkotājs un terminologs
ALDIS LAUZIS, kuŗš publiskā LVAK priekšlasījumā 2014. g. 3. novembrī stāstīja par salikteņiem.


Vai pēdējā laikā salikteņu mūsu valodā nav saviesies par daudz? Vai salikteņi negrauj latviešu valodas latviskumu, nepiešķiŗ tai vāciskus vaibstus? Vai salikteņi nemazina valodas skanīgumu, vieglumu un raitumu? Vai domu, kas izteikta, izmantojot salikteņus, tikpat labi nevar izteikt bez tiem? Gan valodas lietotājus, gan tās kopējus šādi jautājumi nodarbinājuši jau kopš jaunlatviešu laikiem, un vienprātības nav bijis. Vienprātības nav arī tagad.

Dravnieks-valodnieks-salikteni-latviesu-valoda-Latvijas-Vestnesis-Nr-258-12-11.1921

Latviešu valodnieks Jēkabs Dravnieks “Latvijas Vēstneša” 1921. gada 12. novembrī publicēja savu īsu analizi par salikteņu izplatīšanos XX gadsimta sākumā.

Kopš sendienām mūsu valodā bijuši tādi vārdi kā, piemēram, «pirtskrāsns, klētsdurvis, kūtsmēsli, plītspriekša, izkaptskāts, sirsdssāpes, valstssvētki, ugunskurs, ūdensplūdi, akmenskalns un debesspuse» (citēts no Kārļa Krūzas raksta „Pāris vārdu par valodas kopšanu”, Tēvija, 1942, 4. aug.). Salikteņu sistēmas veidošanās pilnā sparā notikusi jau tad, kad latviešiem vēl nebija rakstītās literātūras. Simtiem salikteņu jau ir G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» (1638), un to vidū sastopam arī tagad pazīstamus: ādminis, ārapuse (ārpuse), badadzeguze, bendeskalps, darbadiena, galvaskauss, kaŗaspēks, kaŗavīrs, mēlnesis, mežacūka, mušmires, pilskungs, pirtspalags, rītapuse (austrumi), sienalaiks, ugunsgrēks, varavīksne, zemlikas (veļu laiks). (Interesentiem ieteicu Valentīnas Skujiņas grāmatu «Salikteņi G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» un krājumā «Phraseologia lettica»», 2006.)

XIX gadsimta beigās jau bija izveidojušies veseli salikteņterminu lauki, piem., ar komponentu -kopība: aitkopība, augkopība, biškopība, cūkkopība, dārzkopība, lopkopība, zīdkopība, zirgkopība („Dienas Lapa”, 1887–1889, J. Baldunčika dati).

Protams, salikteņu rašanās nav beigusies. Daudzi tagad plaši lietoti salikteņi radušies nesen. Piemēram, vārds vārdkopa radies XX gs. 30. gadu sākumā. Daudz jaunu salikteņu vai salikteņu kandidātu aizvien tiek pieteikts gada vārda un nevārda konkursam; īpašu uzmanību iemantoja saliktenis ēnstrādnieks.

Visu laiku turpinās salikteņu veidošana no vārdkopām, kuŗās pirmais vārds ir verbāllietvārds ar izskaņu -šana, kam saliktenī šī izskaņa zūd. Piemēram, pēc jau agrāk radušās salikteņa elpvads parauga no vārdkopas elpošanas ceļi radies saliktenis elpceļi. Patlaban aktīvs salikteņrades pirmais komponents ir rīcīb-. 1933. gadā Saeimā līdzās vārdam tiesībspēja un darbībspēja (lietoti jau 20. gados) sāk skanēt arī vārds rīcībspēja (no rīcības spēja). Vēlāk Civīllikumā parādījās arī vārds rīcībnespēja. 90. gados radās vārdi rīcībpolītika un rīcībplāns. Otrais no šiem vārdiem gan ieviešas nepelnīti gausi. Joprojām lasām un dzirdam tādas neveiklas vārdkopas kā, piemēram, „ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas ieviešanas rīcības plāns“ (te savā starpā saistāmi ieviešanas un plāns, kā arī rīcības un plāns, bet ne ieviešanas un rīcības, tāpēc ..ieviešanas rīcībplāns atvieglotu visa gaŗā nosaukuma lasīšanu). Rīcībplāns, starp citu, ir kalks no angļu termina action plan.

Jau kopš jaunlatviešu laikiem valodas lietotāju un kopēju vidū par salikteņiem bijuši nebeidzami strīdi.

Piemēram, laikā, kad latviešu valoda pierādīja spēju pilnvērtīgi dzīvot patstāvīgi, bez vācu valodas palīdzības, ļoti noturīgas domstarpības bijušas par to, vai salikteņa pirmais komponents drīkstētu pēc vācu valodas parauga būt atvasināts no darbības vārda finītas formas (resp., tagadnes). Klasiski strīdu objekti ir šādi pāŗi (pirmajā izmantota finīta forma; otrajā – divdabis vai cita forma; abas formas var būt arī strupinātas): kuļmašīna/kuļammašīna, pildspalva/pildāmspalva, slīpmašīna/slīpējammašīna, gājputns/gājuputns, slīdkalniņš. Par sēdvietu/sēžamvietu tādu strīdu, šķiet, nav bijis. Šai sakarā interesants ir savdabīgais militārais termins neķerlauks. 20. un 30. gados tas plaši lietots laikrakstā „Latvijas Kareivis”, kā arī žurnālos „Artilerijas Apskats”, „Militārais Apskats” un „Kadets”, 50. gados „Daugavas Vanagu” izdevumos, bet 70. un 80. gados Latvijā iznākušajos žurnālos „Zvaigzne” un „Liesma”. Tas atrodams arī „Latvijas padomju enciklopaidijā”, „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” un „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā” (1995). Citāts no „Latvijas Kareivja” (1928): „Grāmatas pirmā, otrā un trešā nodaļā doti daži techniski definējumi par šaušanas līniju, šaušanas plāksni, baterijas vēdekli, pacēluma un kritiena leņķiem, šāviņa lidojuma tālumu, trajektoriju, minimālo pacēlumu, neķerlauku, šāvienu izkliedi, varbūtējiem klīdumiem u. t. t.” (Verba tagadnes forma būtu nevis neķer, bet neķeŗ; tātad neķerlauks, iespējams, atvasināts no lietvārda neķere — red. piez.)

Salikteņu darināmības kritēriji

  1. Divvārdu veidojumus, ko jau kā vienu vārdu izrunā ar kopīgu pirmās zilbes uzsvaru, bieži vien var būt vēlami un derīgi par salikteņiem atzīt arī rakstu valodā. Piemēram, kādā Endzelīna dienas konferencē šo argumentu izmantoja pieredzējis leksikografs: uz pārmetumu, ka Terminoloģijas komisija suņu šķirņu grupu nosaukumos apstiprinājusi tādus salikteņus kā aitusuns, putnusuns un kalnusuns, viņš kritiķi uzaicināja izrunāt vārdkopu putnu suns un, atbildi saņēmis, rezumēja: „Jūs pats taču arī sakāt putnusuns.” (TK apsvērumi bija sintaktiski, sk. http://termini.lza.lv/article.php?id=168.)
  2. Kā salikteņi runā un rakstos jālieto tādi divvārdu veidojumi, kuŗos viena vai abu komponentu nozīme atšķiŗas no tās, kāda tiem ir citā, ar šo veidojumu nesaistītā kontekstā. Piemēram, 1940. gadā Izglītības ministrijas Latviešu valodas pareizrakstības komisija uz šāda pamata par salikteņiem neatzina tādus savienojumus kā augļu dārzs, brāļa dēls, bruņu kuģis, gada pārskats, goda biedrs, rīta kurpes, zemes lode u. tml. (tajos rakstījums kopā vai šķirti nozīmi nemaina), bet atzina savienojumus (skaidrojumā: «ar pilnu pirmā vārda ģenitīva galotni») bruņurupucis, ciltskoks, dievanams, dzīvesbiedrs, ellesmašīna, kaŗaskola, kaŗaspēks, kaŗavīrs, lietaskoks, lietussargs, namamāte, namatēvs, pūcesspieģelis, ratasiers, rokudarbs, saulesbrālis, saulessargs, skatulogs, skolasbērns, tautasnams, tēvuzeme, ūdenslīdējs, ūdenssmēlējs (mašīna), ūdenszīme, vaskadrāna, vērtspapīrs, zemesceļš, zemesgrāmata, zemessargs, zemestēvs, ziemassvētki, ziepjuzāles utt. http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_jazi1940n91|article:DIVL317|query:salikteni|issueType:P
  3. Terminoloģijā par salikteņiem veido, piem.:

– lietvārda un īpašības vārda savienojumus, piem., virsmaktīvās vielas (nevis virsmas aktīvās vielas, kā bija pieņemts līdz 80. gadiem), darbtiesiskās attiecības (nevis „darba tiesiskās attiecības“, kā līdz šim pārsvarā lieto), rīcībspējīga persona (nevis „rīcības spējīga persona“), darbaspējīgs vai darbspējīgs (nevis „darba spējīgs“), karstumturīgs, karstumizturīgs (nevis „karstuma turīgs“, „karstuma izturīgs“);

– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa veidu vai aspektu, + verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu}, piem.: traucējumnoturība (nevis „traucējumu noturība“), darbspēja, rīcībspēja, mākoņdatošana, kur pirmais komponents parasti nozīmē nevis procesa/īpašības subjektu vai objektu, bet gan procesa/īpašības veidu, apstākli, aspektu; piem., nevis traucējumi ir noturīgi, bet kaut kam piemīt noturība traucējumu apstākļos;

– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa subjektu vai objektu, + īsformas verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu vai arī procesa veicēju}, piem.: mašīnbūve (salīdz. ar mašīnu būvēšana), kaulveide (salīdz. ar kaulu veidošanās), audrade, dīgļrade, šūnrade, organrade, zīmolrade; krūmgriezis (salīdz. ar krūmu griezējs), ledlauzis (salīdz. ar ledus lauzējs), gāzesvads, ūdensvads, viļņvads, asinsvads;

utt., utt. Salikteņterminu sintaktiskajai vēlamībai ir divi vispārīgi kritēriji. Proti, ir vēlams:

1) lai termins būtu ērti iesaistāms plašākās vārdkopās, t. i., papildināms ar trešo komponentu (parasti kreisajā pusē), ja tāda vajadzība paredzama; piemēram, šis bija viens no iemesliem, kādēļ 70. gados vārdkopu izšķiršanas spēja aizstāja ar izšķirtspēju (piem., paplašināma kā aparāta izšķirtspēja);

2) lai t"Elektriskā gāzizlāde" vai "elektriskā izlāde gāzēs" (terminu teikumspēja)?ermins būtu ērti lietojams ne vien nōminātīvā, bet arī ikvienā citā locījumā (un, protams, arī ģenitīvā, kas visbiežāk sagādā grūtības); piemēram, šis bija galvenais iemesls, kādēļ 80. gados vārdkopu „elektriskā izlāde gāzēs“ (электрический разряд в газах / electric discharge in gases / décharge électrique dans le gaz) aizstāja ar vārdkopu elektriskā gāzizlāde; šajā ziņā grūtības radījusi arī, piem., vārdkopa „ietekme uz vidi“, jo par labu un atdarināmu paraugu nevar uzskatīt bieži lasāmo „ietekmes uz vidi novērtējumu“ (évaluation des incidences sur l’environnement / environmental impact assessment). Ja neveido salikteņus, atliek vārdkoptermini, kuŗos pašos jau ir smagnējas konstrukcijas ar datīvu, instrumentāli, lokātīvu, prievārdiem un kuŗi teikumos rada pamatīgas neveiklības („elektriskās izlādes gāzēs strāvas mērīšana“; salīdz. ar elektriskās gāzizlādes strāvas mērīšana — !).

Terminiem, kam paredzama bieža lietošana paplašinātās vārdkopās, vajadzības gadījumā būtu jāpieņem parallēls variants, ko ar citiem teikuma locekļiem varētu sasaistīt bez stilistiskiem zaudējumiem. Minētajai vārdkopai ietekme uz vidi agrāk tāds parallēls termins bija ekoloģiskā ietekme (ekoloģiskās ietekmes novērtēšana ir   s i n t a k t i s k i   nevainojama vārdkopa, taču ar vides jautājumiem saistīto zinātnieku vairākums pret to iebilst); pēdējos 15 gados ieteikti vairāki jauni varianti, piem., videsietekme.
Divi parallēlu vārdkopu piemēri no LZA TK Informācijas technoloģijas, telekomūnikācijas un elektronikas terminu apakškomisijas nesenās prakses:

access path independence
The separation of a data description from its access path so that changes to the access path do not require changes to the data description in a program.
neatkarība no piekļuves ceļa,
piekļuvneatkarība
Tas, ka datu apraksts programmā ir tādā veidā šķirts no piekļuves ceļa, lai, piekļuves ceļam mainoties, nebūtu jāpārveido.
data independence
The property of a database management system that allows for application programs to be independent of changes in the data structure.
neatkarība no datu struktūras,
datneatkarība
Datubazes pārvaldības sistēmas īpašība, kas lietojumprogrammas dara neatkarīgas no pārmaiņām datu struktūrā.

Latviešu terminoloģijā jau sen izkristallizējušies principi, kā izšķirt, kur veidojams saliktenis un kur jāpaliek pie divvārdu vai trīsvārdu vārdkopas. 70. gadu beigās un 80. gados terminoloģiski rediģējot «Latvijas padomju enciklopaidijas» dabzinātniskos un techniskos šķirkļus, nesastapos ar tādiem gadījumiem, kur šajā ziņā būtu jāmeklē pavisam jauni risinājumi. Šo principu pamatus lielākoties iedibinājis jau Jānis Endzelīns. Piem., “Latviešu pareizrakstības vārdnīcā” (1942) ir pat tādi salikteņi, kuŗus Terminoloģijas komisija pieņēma tikai 70.-90. gados. Viens ērti aplūkojams piemērs:

gaismizturīgs (v. lichtbeständig)
gaismjutīgs (v. lichtempfindlich)
gaismlaidīgs (v. durchleuchtend)

Termins gaismjutība ir jau Endzelīna rediģētajā «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā» (1922), bet Terminoloģijas komisija (TK) to pieņēma tikai 80. gados (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismjut*&list=&lang=LV&h=yes). Enciklopaidijā es šo terminu (tāpat kā īpašības vārdu gaismjutīgs un vairākus citus) pēc analoģijas ar līdzīgiem terminiem ieviesu bez saskaņošanas ar TK.

Tikai 80. gados TK apstiprināja arī terminu gaismizturība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur*&list=&lang=LV&h=yes). Bet īpašības vārds gaismizturīgs apstiprināts tikai 1998. gadā (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur%C4%ABgs&list=gaismiztur*&lang=LV).

Vārds gaismlaidība nepelnīti nav ieviesies. Tā vietā TK kopš 1989. gada dažādās nozarēs apstiprinājusi terminu gaismcaurlaidība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismcaurlaid*&list=&lang=LV&h=yes).

*

Kāda ir mana atbilde uz sākumā izteiktajiem jautājumiem? Ja jāatbild dažos teikumos un par visiem valodas stiliem reizē, atbilde ir šāda. Salikteņu mums varētu būt vismaz trīsreiz mazāk, ja latviešu valodā aktīva būtu kaut vai tik niansēta īpašības vārdu darināšanas sistēma, kāda ir leišu valodā. Kamēr jaunu īpašības vārdu darināšanā aktīvs būs gandrīz vai tikai piedēklis -isk-, atbrīvošanās no salikteņiem, it īpaši terminoloģijā, teikumus padarītu grūtāk uztveŗamus, nereti samocītus un arī neprecīzus. Tāda valoda būtu daudz tālāk no valodas latviskuma ideāla, no tā izteiksmes raituma un caurredzamības, kas piemīt dainām un varētu būt atsevišķa apcerējuma temats.

Es, protams, nerunāju par iespēju no salikteņiem atbrīvoties, vienkāršojot domas, ko uzticam valodai. Šī iespēja būtu iespēja savai valodai parakstīt bauŗu valodas likteni, un diez vai kāds to nopietni apcer.

Jādomā par ko citu. Vai skaidri apzināmies, kādos gadījumos salikteņi no valodas raituma viedokļa ir vēlami un kādos bez tiem varētu iztikt, jo tie vai nu gluži vienkārši nav vajadzīgi, vai arī ir samērā ērti aizstājami ar citiem valodas līdzekļiem? Arī tas būtu pētāms atsevišķi.


Skatīt arī: 03.11.2014. Salikteņi latviešu valodā – Alža Lauža stāstījums

salikteņi, latviešu valodas normas, sintakse, problēmas, valodnieki, morfoloģija, terminoloģija, vārdnīcas, salikteņu darināšana, kā ir pareizi, pareizrakstība, Latvian compound nouns analysis, linguistic, scientific paper, language publications, 2014, Riga, LLAG. Photograph © Valters Feists. Article © Aldis Lauzis.

RLB latviešu valodas attīstības kopas sanāksme pirms vasaras pārtraukuma notika 2014. gada 2. jūnijā plkst. 18:00 (šoreiz – Rīgas Latviešu biedrības Kluba zālē).

Esam publicējuši šajā piemiņas sarīkojumā sacīto runu audioierakstus un fotografijas.

Ingmars Zemzaris, komponists, mācītājs, izdevējs, tulkotājs. «Mūsu valodas spēkildze un tās vērtību sargi mūsu atmiņās un piemiņā», RLB LVAK 02.06.2014.

Ingmars Zemzaris

Tema: «Mūsu valodas spēkildze un tās vērtību sargi mūsu atmiņās un piemiņā». Runātāji: tulkotājs, komponists, mācītājs un izdevējs Ingmars Zemzaris, ārsts Jānis Liepiņš, filologs Pēteris Kļaviņš, Tālivaldis Paegle, Ojārs Celle un citi.

Kopt mūsu valodā patiesi latvisko, rosināt attīstīties tam, kas nav pretrunā ar tās tīrajām saknēm, un pamatot, kāpēc daži jaunievedumi, «vienkāršojumi» un modīgas «izmaiņas» īstenībā ir sārņi un putekļi smalkā mechanismā – latviešu valodā kā sistēmā. Šāda vērtību aizstāvība daudzus jo daudzus gadus bija pa spēkam profesora Jāņa Endzelīna tiešiem skolniekiem – Rasmai Grīslei, vienai no LVAK aizsācējām 2001. gadā, un Rūdolfam Hofmanim.

Mūsdienu latvietim būtu grūti atšifrēt, ko pirms 130 gadiem nozīmējis mācīties «bokstābus, turnēšanu un ceiķināšanu». Jā, tādu terminoloģiju lietoja aizpagājušā gadsimta izglītības sistēmas ierēdņi, kam varbūt likās, ka latviska latviešu valoda nav nekas īpaši vērtīgs, ja to nepakļauj dažbrīd «rietumnieciskai», citbrīd krieviskai pārveidei – gluži atbilstīgi kārtējām polītiskām vēsmām un globālām ietekmēm. Trīs mīklainie vārdi nāk no dokumentiem, kas lietoti Kauguru pamatskolā, kur mācījies Jānis Endzelīns. Varbūt tādi nosaukumi viņu izbrīnīja jau bērnībā, kad Latvijas Republikas vēl nav, bet ir Krievijas imperija? Bokstābi, iespējams pat bogstābi (vācu valodā Buchstaben) – burti; turnēšana (Turnen) – vingrošana; ceiķināšana (Zeichnen) – zīmēšana. Neraugoties uz šādu aizguvumu ķēmību, joprojām varam sastapt viedokļus, ka esot bez ierobežojuma jāaizgūst jebkādi vārdi un teicieni no svešvalodām – sākot ar blogiem, pilotprojektiem, māsterplāniem, brendiem, pīāru, provaideriem, laptopiem un beidzot ar euro, paralimpiskajām spēlēm, pastu (līdz šim – makaroni!), laineri (vairs ne kuģošanai, bet acu izdaiļošanai?), galerijām (patiesībā – tirgotavas, universālveikali), soctīklotājiem, sablenderēšanu, koučingu, koučiem un veselu outletu (latviski – izpārdotuvju) uzlidojumu Rīgai!

Godprātīgāki un tālredzīgāki valodnieki aicina mūs visus vispirms raudzīties pēc latviskiem vārdiem un uzmanīgi darināt jaunvārdus, turpinādami to darīt pat vislielākās polītiskās apspiestības laikos – par spīti dažādiem, ne vien vulgāriem, bet pat akadēmiski rafinētiem latvietības noliegumiem, kas tiek pamatoti gan ar vienaldzību, gan kūtrumu, gan tagad arī ar vēlmi «tālredzīgi izpatikt Eiropai» u. tml.

Rasma Grīsle dzimusi 1922. gada 19. janvārī Trikātas pagastā, mirusi 2013. gada 23. maijā Rīgā. Viņas studijas un darba gaitas rit Latvijā, kuŗa nav brīva, tomēr Latvijas Universitātē profesors ir daudzu cienītais, nelokāmais zinātnieks Jānis Endzelīns. Vēlāk nostrificētās filoloģijas doktores Grīsles pārspriedumi un korrespondence par valodnieciskām temām atsevišķās grāmatās iznāk tikai krietnu laiku pēc padomju okupācijas beigām – «Spēkildze I» (2005), «Spēkildze II» (2007), «Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi» (2008), «Jāņa Endzelīna latviešu valodas propaideutikas lekciju kurss» (2010), kā arī vietnē Eraksti.lv elektroniski bez maksas pieejamā 1958. gada disertācija «XVII gadsimta gramatikas kâ latviešu valodas vēstures avots». Rakstīdama par «Spēkildzēm», Dr. philol. Maija Baltiņa atzīst: «Vienkopus saņemti, viņas raksti noder ne tikai valodniekiem, bet arī tiem, kuŗiem ir interese par latviešu valodniecībā notikušo, notiekošo tagad un to, kas vēl tikai būs.»

Jānis Endzelīns - darbi, grāmatas, vārdnīca, gramatika, pareizrakstība, dažādas valodas kļūdas, Latvijas vietu vārdi (Vidzeme, Kurzeme, Latgale), lekcijas, latviešu valodas skaņas un formas

Jānis Endzelīns. Daži no darbiem, kas iznāca pirms otrā pasaules kaŗa.

R. Grīsle īsā autobiografijā stāsta, ka vienmēr referējusi baltistu konferencēs Rīgā un Viļņā, pēc neatkarības atjaunošanas arī ASV un Kanadā. No 1958. līdz 1967. gadam strādājusi LZA Valodas un literātūras institūtā – līdz brīdim, kad šai iestādei šķiet absolūti peļama Grīsles prasība arī Endzelīna darbu jaunizdevumos kommentāru daļas drukāt klasiskajā latviešu valodas pareizrakstībā, ne «padomju uzlabotajā» (no tās izmests ŗ, ch, ō, un tā ir vājinājusi morfoloģiju un svešvārdu atveides sistēmu, tomēr Latvijā ieraduma pēc tā dominē joprojām). Rasma Grīsle strādājusi arī par docētāju LVU, RPI un RMI (tagad – LU, RTU un RSU), ražīgi piedalījusies latviešu medicīnas terminoloģijas bagātināšanā. Ir iespēja, ka tiks sakārtots un kopīgiem spēkiem izplatīts vēl kāds R. Grīsles rakstiskā mantojuma kopums – valodnieciska sarakste ar domubiedriem.

Rūdolfs Hofmanis dzimis 1921. gada 13. janvārī Rīgā, miris 2014. gada 10. maijā Losandželosā. Viņš bija Dienvidkalifornijas latviešu sabiedrības stūŗakmens. «Līdz ar viņu zudusi liela šejienes vēstures daļa, jo viņš daudzus pazina un no viņa varēja uzzināt informāciju par iebraucējiem Losandželosā pēc otrā pasaules kaŗa,» pauž kollēģe, redaktore Astra Moora. R. Hofmanis gādāja, lai tiktu iespiesti un izplatīti vērtīgi manuskripti, piemēram, «Profesora J. Endzelīna atbildes» (Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli, 1933–1942).

Aleksandrs Rūdolfs Hofmanis (1921 - 2014)Astra Moora dalās savās atmiņās: «No Rūdolfa Hofmaņa ļoti daudz iemācījos, jo studēju vācu valodu, nevis latviešu, domāju, ka man latviešu valoda nebūs vajadzīga. Bet, ja es varēju iemācīties Endzelīna pareizrakstību, tad visi var! Diemžēl ļoti daudzi Latvijā un īpaši pēdējā laikā jauniebraucēji neko jaunu mācīties nevēlas. Valodas okupācija diemžēl ir visnoturīgākā! Pat Latvijas 50 gadu okupācijas mūzejā valodas okupācija tiek apzināti noklusēta.»

Pēteris Kļaviņš (arī Endzelīna skolnieks) iesaistījās kopīgā darbā ar Rūdolfu Hofmani un Astru Mooru, kad tika kārtotas iespiešanai jau minētās «Profesora J. Endzelīna atbildes». Šī grāmatiņa aizvien noderīga mūsdienu latviešu valodas lietotājiem (ne tikai valodas smalkāko nianšu pētītājiem, bet ikvienam, kas darbā vai sadzīvē vēlas lietot pareizākus vārdus, teicienus u. t. t. (Izdevusi «Ramave», ASV, 2001. Ir LVAK grāmatu krājumā.)

 

 

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org
 

Citi ar 2. jūnija temu saistīti materiāli:

Pēc nedēļas – 2014. g. 6. janvārī plkst. 18:00 piedāvājam noklausīties literātes – dzejnieces un atdzejotājas Astrīdes Ivaskas stāstījumu «Ramave – ilgi glabāts noslēpums».

Vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Merķeļa ielā 13 (otrā stāva 301. telpā).
Ilgums – aptuveni pusotra stunda, ieskaitot diskusiju.
Ieeja brīva visiem interesentiem.

Dziesmiņās, saulītē / Bārenīšu rāmavīte: / Dziesmiņās remdējās, / Saulītē kaltējās.

(Teksts pēc dainu skapja kartītes: 4379-1)

Ramaves darbības sākums ir 1929. gada marts, tās desmit dibinātāju vidū – Alvils Augstkalns, Jānis Bičolis, Kārlis Draviņš, Jānis Oskars Freimanis. Rudenī Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas studentu Ramave kļuva par oficiāli apstiprinātu studentu organizāciju, kuŗā aktīvi darbojas latviešu filologi un filozofi. Dibinātājuprāt, citas tā laika studentu biedrības ar līdzīgu ievirzi nebija pietiekami saliedētas. Pēc desmit darbības gadiem filoloģijas un filozofijas studentu Ramave jau atskatās uz 701 sarīkotu saietu, 275 nolasītiem referātiem (ne tikai par latviešu filoloģiju, bet arī par klasisko, ģermāņu, slavu kultūru…).

Ramave aktīvi sekoja aktuālitātēm latviešu rakstniecībā, jaunākajām grāmatām, rīkoja tikšanās ar rakstniekiem, tai skaitā – publiskas. Biedrības mērķi – draudzība un vienība filoloģijas un filozofijas darbinieku starpā, kas turpinās arī pēc studiju beigšanas, šo nozaŗu darbības sekmēšana, sabiedrības iepazīstināšana ar jaunumiem un sasniegto. Studijas beigušiem biedriem biedrības satversmē bija paredzēta īpaša veterānu katēgorija. Bija arī goda biedri, piemēram, profesors Jānis Endzelīns.

Biedrības nosaukums atrasts latvju dainās, iespējams – četrrindē, ko tautasdziesmu vācēji pierakstījuši Cēsu apriņķī.

Astrīde Ivaska. RLB LVAK (latviešu valodas attīstības kopa).

Astrīde Ivaska 2011. g. 4. aprīlī RLB namā – viena no runātājām LVAK 100. sanāksmē «Valodas vērtības un nākotnes izredzes», kas piesaistīja pilnu «Līgo» zāli klausītāju.

1939. gadā Ramaves bibliotēkā ir vairāk nekā 1300 vienumi, bet latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas darbā septiņos gados jau uzkrāts 12 000 lapiņu… Tas ir laiks, kad elektronisku krātuvju un globālu saziņas līdzekļu vēl nav – Ramaves iekšējā avīze iznāca rokrakstā, vienā eksemplārā, bet ar illustrācijām! Rēgulāri tiek iespiests arī rakstu krājums «Ceļi».

Kāpēc tik dedzīgs un ražens varēja būt ap 70 latviešu darbs pirmskaŗa Ramavē? – Varbūt tāpēc, ka laiks negaidīja, pār Eiropu jau savilkās polītiski un militāri draudi. Latviešu organizācijas, kuŗas vadīja saimnieki un kuŗām bija sava satversme, tika aizliegtas jau 1940. gada okupācijas sākumā, īpašumi atņemti, iestrādnes iznīcinātas.

Mūsdienās ir daudz vieglāk – ar datoriem visam var izveidot kōpijas, ātri elektroniski pārsūtīt ikvienu ideju uz jebkuŗu pasaules malu. Ja netiekat uz ikmēneša priekšlasījumiem, varat sazināties ar RLB latviešu valodas attīstības kopu rakstiski.

6. janvāŗa referente A. Ivaskas kundze darbojusies biedrības otrajā darba posmā – latviešu trimdā Rietumos, kad to jau dēvēja par „Akadēmisko organizāciju Ramavi“. «Ramaves locekļi tagad dzīvo daudzās zemēs,» 1979. gadā raksta «Jaunā Gaita» un nosauc arī aktīvākos biedrības darbības atjaunotājus – tie ir M. Zīverts, N. un H. Zālīši, V. Draviņa, J. Andrups, M. Rozentāle, K. Zvejnieks. Tai laikā tiek gatavots «Ceļu» 17. sējums. Biedru skaits tuvojies jau diviem simtiem; goda biedru vidū – arī valodniece Ēdite Hauzenberga-Šturma.

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Saskaņā ar literārās valodas normu noteikto lietojumu un kā jau saprotam pēc pavisam vienkāršas loģikas — vārds «citādi» izsaka, ka kaut kas notiek vai pastāv citā veidā («cits» + adverba izskaņa «-ādi»), piemēram: «A izskatās citādi nekā B». Tāda sēmantika ir arī adjektīvam (kādenim) «citāds» — piemēram: «X ir šāds, bet Y ir citāds».

Diemžēl tā vietā itin bieži lieto «savādāk, savādāks» — vienu no nevārdiem, kas piesārņo mūsdienu latviešu valodu.

Sarunvalodā (vai dažkārt arī oficiālā saziņā, steigas dēļ) literārās vcitādi, savādāk, citādāk, savādāk, savādāki, savādība, atšķirība, sinonimi, oriģināli izteicieni, jocīgs vīriņšalodas normas tiek pārkāptas, un gadās dzirdēt un lasīt izteikumus, kuŗos pieredzējuši valodas lietotāji, redaktori un rakstītāji itin viegli saskatīs loģikas trūkumu: «M ir citādāks nekā N». Loģiski ir sacīt «citādi», nevis «citādāk», kuŗa salīdzināmās pakāpes galotne «-āk» it kā nozīmētu, ka kaut kas ir «vēl vairāk citāds». Vēl viena variācija — pareizo «citādi» mēdz aizstāt ar vārdu «savādāk» (piemēram: «C notiek savādāk nekā D»), kaut gan «savāds» pat īsti nemaz nenozīmē to pašu, ko «citāds».

«Savāds» nozīmē ‘neparasts; dīvains’ (t. i., atšķirīgs no normālā, pierastā, nevis atšķirīgs no kādas turpat nosauktas lietas).
Neliterārais izteiksmes veids ar «savādāk» un «citādāk» pavīd tik bieži, ka tam sāk meklēt attaisnojumu. Čivinātavā ir redzama 2013. g. 8. septembŗa saruna, kuŗā Vents Zvaigzne pauž:

  • «@AldisLauzis @edgarspo / Tagad ‘savāds’ uztveŗam kā sinonimu vārdam ‘dīvains’, bet ‘savādāk’ mēdz lietot agrākajā nozīmē. Jā, nav konsekventi.»
  • «@AldisLauzis @edgarspo / Un vai ‘savādāk’ var lietot kā sinonimu apstākļa vārdam ‘citādi’, vai jāsamierinās ar vienu iespēju?»
  • «@AldisLauzis @edgarspo / Vai nav tā, ka šis nošķīrums ir visai nesens? Vēl Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīcā ‘savāds’ un ‘citāds’ var būt sinonimi.»

Lai precīzētu, ir jāatveŗ Mīlenbacha vārdnīca un jāielūkojas arī kādos XIX gs. beigu un XX gs. sākuma materiālos. Izrādās, tāda vārda «savādāk» vārdnīcā tomēr nav! Mīlenbacha vārdnīcas šķirklī «savāds» ir ietverta tolaik zināma un lietota adverba forma «savādi» ar iekavās minētu variantu «savādāki» (bet ne «savādāk»!):

  • Adv. savādi, eigentümlich, sonderbar, merkwürdig*; (auch: savādāki) anders**.

* = īpaši, dīvaini, neparasti, savdabīgi; ** = citādi.savāds, savādi, Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīca; lappuses fragments no vārdnīcas - internetā. Kārlis Mīlenbachs. ("Mīlenbaha vārdnīca" - padomju rakstībā)
Turpat ME vārdnīcā ir arī šķirklis «savādība» = 1) ‘sevišķums, dīvainība/dīvainums’; 2) ‘atšķirība/atšķirīgums’; kā arī šķirklis «savādīgs» = ‘sevišķs, īpašs…’. Zīmīgi, ka pirmās, būtiskākās nozīmes pozicijā vienmēr minēta ‘neparastuma’ sēmantika, nevis ‘citāduma’ sēmantika.

savādība, savādīgs, Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīca (latviešu, vācu).

Formu «savādāki» (adverbu) un lietvārdu «savādība» var pētīt arī plašsaziņas līdzekļu valodā, paskatoties vietnē periodika.lv, kā tas lietots senāk. Divi piemēri.

  • 1884. gada 7. marta «Balsī», rakstā «Latviešu rakstība» («Latweeschu rakstiba») {1}Ka muhsu agrakaja ortografija, salihdzinajot ar tagadeju, bija daudz truhcigaka un nepilnigaka, pahr to nebija ko brihnetees. Pirmee Latweeschu rakstneeki nebija cehluschees no paschas tautas, bet bija sveschneeki, kas cik necik bija eemahcijuschees pa latwiski. Teem nemaz nebija eespehjams, walodu zinibai wispahrigi stahwot uz ļoti zema, neattihstita stahwokļa un pat pirmeem grammatikas darbeem Latweeschu walodas laukā truhkstot, cik necik eepazihtees ar Latweeschu walodas pamata likumeem, nojehgt wiņas garu un sawadibu, apceret wiņas pilnibu un smalkumus. — savādība, 1884. gads, avīze "Balss" (vecā ortografija) «Ka mūsu agrākaja ortografija, salīdzinājot ar tagadēju, bija daudz trūcīgāka un nepilnīgāka, pār to nebija ko brīnēties. Pirmie latviešu rakstnieki nebija cēlušies no pašas tautas, bet bija svešnieki, kas cik necik bija iemācījušies pa latviski. Tiem nemaz nebija iespējams, valodu zinībai vispārīgi stāvot uz ļoti zema, neattīstīta stāvokļa un pat pirmiem gramatikas darbiem latviešu valodas laukā trūkstot, cik necik iepazīties ar latviešu valodas pamata likumiem, nojēgt viņas garu un
    savādību, apcerēt viņas pilnību un smalkumus

— Šeit var tikai minēt, vai domāts latviešu valodas sevišķums, dīvainība … vai varbūt atšķirība (no kā?).

  • 1890. g. 1. jūlija «Austrumā», rakstā «Par krāsotu ziedu un insektu vajadzību augu valstī» (t. i., ‘krāsainu’)  {2}Pee dazcheem zeedeem stahw auglenicas daudz augstaki par putekļu trauciņeem, pee dazcheem atkal putekļu trauciņi no auglenicas nost atleekuschees un tā pee katra zeeda gandrihz sawadaki. — savādāki (sawadaki), 1890. gads, "Austrums", "Krāsotu ziedu un insektu vajadzība" (latviešu vecā rakstība) «Pie dažiem ziediem stāv auglenīcas daudz augstāki par putekļu trauciņiem, pie dažiem atkal putekļu trauciņi no auglenīcas nost atliekušies un tā pie katra zieda gandrīz savādāki

— Šeit acīmredzot domāts ‘citādi‘.

KOPSAVILKUMĀ —

  1. skaidras izteiksmes labad būtu jāiesaka lietot literāro formu «citādi»;
  2. senāka perioda izteiksmes atveidošanai varētu lietot «savādāki» (ja gribat izklausīties savādāki, bet, tā kā to var uztvert gan citādības (atšķirīguma no kaut kā), gan neparastuma nozīmē, rodas iespēja tikt pārprastam!);
  3. «savādāk», «citādāk», «savādāks», «citādāks» ir salīdzināmās pakāpes formas, kas nav gluži nelikumīgas, tomēr būtu jālieto tikai attiecīgos gadījumos, piemēram, «Jancis ir savāds, bet Brencis ir vēl savādāks»; «Brencis uzvedas citādi nekā Jancis, bet Pēcis vēl daudz citādāk [resp., vēl vairāk atšķiŗas no Janča, ir vēl atšķirīgāks]»;
    nevajag lietot «citādāk» un «savādāk», kur pietiek ar «citādi» un «savādi».

P. S.: 1. un 2. formu var uzskatīt par sinonimiskām, tomēr pirmo, iespējams, jau gandrīz simts gadus atzīst par ērtāku un vēlamu (jo viennozīmīga!), savukārt otrā varētu būt no XIX gs. palicis mantojums, kam pašlaik parasti tiek arī atņemta galotne «-i».

Valters Feists

Skatīt arī: Latviski vārdi. — Ko lietot nevārdu vietā? — Valodas kļūdas un to labojumi.

RLB latviešu valodas attīstības kopas 2013. g. 8. aprīļa sanāksmē «Vēsturisku pārskatu par citvalodu īpašvārdu atveidi latviešu valodā» sniedza Dr. philol. Juris Baldunčiks. Priekšlasījumam sekoja diskusija.

Katra mēneša pirmajā pirmdienā (izņemot jūliju un augustu) pulksten 18:00 esat gaidīti Rīgas Latviešu biedrības namā, kur notiek LVAK rīkotās tematiskās sanāksmes par valodu.


Jau pirms 111 gadiem, 1902. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas sanāksmē enerģiski diskutēts par «Latviešu konversācijas vārdnīcas» tekstā lietojamo lingvistisko principu izvēli. Pastāvēja vairāki viedokļi — gan atbalsts rūpīgai īpašvārdu atveidei latviskā ortografijā, gan arī pretestība tai. Fōnētisko atveidi (rakstīšanu pēc izrunas un līdz ar to arī iespēju lietot galotnes, locījumus un bez aizķeršanās veidot lasītājiem viegli saprotamus teikumus) sevišķi atbalstīja Kārlis Mīlenbachs. «Ar lielu balsu pārsvaru uzvarējuši atveides principa atbalstītāji,» atzīst valodnieks J. Baldunčiks (sk. «Letonikā»).

Arī, ja salīdzina pirms vairāk nekā 400 gadiem — 16. gadsimta beigās un tikai nedaudz vēlāk — 17. gadsimtā drukātus izdevumus latviešu valodā, jau vērojams progress, respektīvi — «atsevišķi īpašvārdu gramatiskās integrācijas gadījumi», «pamazām svešo īpašvārdu lietojums rakstos pieskaņojās latviešu valodas īpatnībām» (J. Baldunčiks).

ipasvardu, personvardu atveide latviesu valoda, burti, personvārdi, vietvārdi, īpašvārdi, dokumentos, svešvalodas

Kā jāizrunā — «Uuh»…?

Atveidošanas pretiniekiem varētu pavaicāt — kā tagad izlasīsit un sapratīsit «Անի», ja nebūs rakstības latviešu valodā? Kuŗas valodas rakstu zīmes tās ir? Kā no galvas uzrakstīsit tās datorā? Nē, tas nav [uuh] vai [ūh]. Tas ir senas armēņu pilsētas nosaukums, pamanīts arī Rīgā, pie tam armēņu valoda mums sanāk tuvāka par igauņu valodu, jo pirmā ir indoeiropiešu valoda, bet otra – nav, kaut arī lieto latīņu burtus. Mīklas atšifrējums sekos… (sk. zemāk šajā rakstā!).

Mūsdienās īpašvārdu atveides sistēmu var uzskatīt par pabeigtu, rakstītājiem un izdevējiem saprotamu. Problēmas tajā ir risināmas, un atsevišķi aspekti saistībā ar konkrētām svešvalodām — precīzējami. Vairāku principu pretstāves gadījumos (transkripcija; transliterācija) ir rodams kompromiss, ņemot vērā arī atveidojuma atpazīstamību un praksi jeb tā dēvētos tradicionālismus, pie kuŗiem esam pieraduši — «Dublina», «Kopenhāgena», «Oslo», «Parīze», «Prāga» u. c. latviskie nosaukumi, kas daļēji vai pilnīgi nesakrīt ar vietējo vai attiecīgās valodas literārās formas izrunu.

Klasiskā latviešu pareizrakstība — Mīlenbacha un Endzelīna izstrādātie un 20. gadsimta sākumā ieviestie ortografijas, morfoloģijas un aizgūšanas principi, bez padomju laika pārgrozījumiem un redukcijām — ļauj citu valodu personvārdus un vietvārdus atveidot pat vēl precīzāk, ja nebaidāmies no dažu «pašlaik neatļautu» burtu lietošanas!
Piemēram —
Ŗ
• pilsētas Ŗazaņa, Chaŗkova, vīriešu vārdi Audŗus, Andŗus;
CH
• a) ar mīkstu skaņu [1]: Minchene (Vācijā),
• b) ar cietu skaņu [2]: Chaŗkova jeb Charkiva (Ukrainā), Terechova (Latvijā), Gvadalachara (Spānijā), Utrechta (Nīderlandē jeb Nēderlandē), Bachs (uzvārds, komponists), Lochness (ezers Skotijā);
Ō
• Hōkings (uzvārds, zinātnieks), Dōkinss (uzvārds, zinātnieks), Dōrseta (Anglijā), Bōrnmuta (Anglijā), Espō (Somijā), Tōms (igauņu uzvārds, režisors), Kōls (vācu uzvārds, polītiķis), Džōrdans (angļu uzvārds).
Ja šo burtu nav, tad jāsāk zīlēt — gaŗš [ō] vai īss [o], un ja nu [uo]? Kāpēc tomēr ir [ŗazaņa], nevis [r…jazaņa]?

Jānis Endzelīns arī iebildis pret aplamiem «tradicionālismiem», kas veidoti it kā uz savdabīgas rīmēšanas jeb virspusīgas līdzības pamatiem. Tā, piemēram, 1) Lietuvas pilsētas nosaukums pareizāk ir «Kauna», nevis «Kauņa» (šai vārdā nav mīkstinājuma oriģinālvalodā — «Kaunas» [kaunas], kas atšķiŗas no vietvārda «Vilnius» [viļņus], kuŗā mīkstinājums ir); 2) franču personvārda «Vincent» [vɛ̃sɑ̃] atbilstīgāks atveidojums ir «Vensans» (ne «Vensāns»), jo pēdējās zilbes uzsvērums (franču val.) nav gluži ekvivalents gaŗam patskanim, savukārt -āns, kā zināms, der latgaliešu uzvārdu rakstīšanai.

Valters Feists

Ani, Անի

Papildu avoti: «Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca» (1944. g.); «Profesora J. Endzelīna atbildes» (Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli, 1933–1942).


Lasiet arī: 03.03.2014. – Juris Baldunčiks: «Kalki un puskalki latviešu valodā – pelēkais plankums latviešu leksikoloģijā».


 

RLB latviešu valodas attīstības kopa aicina noklausīties stāstījumu «Valodnieku Mīlenbacha un Endzelīna mantojuma sargāšana trimdas latviešu rakstu valodā», ko sniegs skolotājs, vēsturnieks Jānis Mežaks.

Vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Rīgā, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpā.
Laiks: pirmdien, 2013. gada 4. februārī plkst. 18:00.

Jānis Endzelīns, Kārlis Mīlenbachs, latviešu valodnieki.2013. gadā – apaļas jubilejas: Kārlim Mīlenbacham 160; Jānim Endzelīnam 140. Iepriekšējos gados jau esam ziņojuši, ka sagatavots piemineklis abiem valodniekiem, taču tā uzbūvēšanai vēl tiek vākti ziedojumi.

Plaši pazīstams un vērienīgumā nepārspēts ir abu valodnieku veikums leksikoloģijā –  «K. Mǖlenbacha Latviešu valodas vārdnīca. / Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns», kas iznāca ļoti drīz pēc Latvijas valsts nodibināšanās, 20. gadsimta 20. gados un 30. gadu sākumā. Četros sējumos ir aptuveni tūkstotis lappušu katrā.

Šī vārdnīca ir gan liecība par latviešu valodas bagātību, gan arī iezīmēja drošu pāreju no vācu valodai līdzīgās iepriekšējās sistēmas (periods līdz 1. pasaules kaŗam) uz jauno latviešu ortografiju, ko pašlaik var dēvēt par klasisko latviešu pareizrakstību. To var ātri pazīt pēc digrafa ch, un burtu ŗ, ō lietojuma, kā arī tādas morfoloģijas, kuŗa respektē no citām valodām aizgūtu vārdu rakstību bez nevajadzīgiem pārveidojumiem un atvasinātos vārdos nedeformē vārddaļas, nepadara tās nepazīstamas. Latviešu trimdā pēc 2. pasaules kaŗa droši turpināja lietot endzelīnisko standartu, jo nebija vajadzības sekot vairākkārtējiem lingvistiskiem pārveidojumiem, kas tika padarīti par obligātiem okupētajā Latvijā.

Sīkāk – http://LVAK.wordpress.com/klasiska-latviesu-pareizrakstiba/
(materiāla beigās arī saite uz attiecīgu vārdnīcu elektroniskās grāmatas formātā).

Arī jaunieši Latvijā gan grib, gan spēj izprast un interesēties par pirmsokupācijas pareizrakstības lietošanu, liecina divdaļīgs videomateriāls vietnē «Youtube».

— I. —


— II. —

Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa un izdevējs Ingmars Zemzaris aicināja valodas un kultūras darbiniekus un interesentus būt klāt sarīkojumā, kuŗā tika laista klajā profesora Jāņa Endzelīna kādreizējās studentes Dr. philol. RASMAS GRĪSLES (1922–2013) grāmata

«JĀŅA ENDZELĪNA
latviešu valodas propaideutikas lekciju kurss».

Tas noritēja 2010. gada 1. novembrī plkst. 18 Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē.

«Šis kurss īsti ir latviešu valodas praktiskais kurss — to klājas zināt katram izglītotam latvietim par savu dzimto valodu. Kā pareizi jārunā un jāraksta latviešu valodā.» (No Endzelīna propaideutikas kursa ievadlekcijas.)

Grāmata ir tikusi nogādāta atsevišķām akadēmiskām iestādēm dažādās valstīs, kā arī baltistikas studentiem Latvijā; piedāvāta grāmatu veikalos.

«Propaideutika» ir grieķu izcelsmes vārds, kas nozīmē kādas mācības sākumu, pamatus, ievadu (πρό [pro] + παιδεύω [paideuō]), kas arī izskaidro sējumiņa saturu. Interesenti var to saņemt lietošanā arī no LVAK grāmatu krātuves.

Jānis Endzelīns - latviešu valodas propaideutika. 2010. gada 1. novembris: vārds izdevējiem un atbalstītājiem.

No kreisās: LVAK koordinātore Maija Sinka, kas grāmatas atvēršanas sarīkojumā RLB namā īpaši pateicās Amerikas latviešu apvienības kultūras fondam par financiālu atbalstu; valodniece Rūta Augstkalne; izdevējs Ingmars Zemzaris.

Papildu ziņas:

Par e-grāmatām var saukt pietiekami apjomīgas publikācijas, ko izdevēji izplata elektroniskā veidā. Vairākas e-grāmatas, ko sagatavojuši un klajā laiduši LVAK biedri, jau pieteiktas mūsu emuāru lapās – latviešu pareizrakstības apskatā un vēstī par elektronizēto mācību grāmatu “Turi pa rokai, iemet aci”. Savukārt latviešu terminologi 2010. gadā ir sprieduši par pareizāko nosaukumu rīkam, ko angliski sauc par “e-book reader (‘elektroniska ierīce, kuŗa domāta galvenokārt elektronisku grāmatu un periodisku izdevumu lasīšanai un kuŗas ekrānā izmanto e-tintes technoloģiju‘). Izrādās, nebūtu vēlams ierīci saukt par “lasītāju” (tāpat kā cilvēku), jo rastos pārpratumi, piemēram: “bibliotēka ziņo, ka ar 30 jaunajiem e-grāmatu lasītājiem jau darbojas ap 500 e-grāmatu lasītāju“. Varbūt ierīce jāsauc par “lasīkli” vai jāizmanto kāda cita vārdrades iespēja, jāveido saliktenis? Saņemti vairāki ierosinājumi – sk. stabiņu! Tiem priekšā var, ja vajag, likt arī paskaidrojumu (“e-” vai “e-grāmatu -“), lai sanāktu “e-lasāmrīks”, “e-grāmatu lasāmrīks” u.tml.

Jaunvārdu vārdnīca, termini, piemēri, darināšana, vēsture, etimoloģija, vārdu nozīme.grāmatdators ierīce lasāmais lasāmierīce lasāmrīks laseklis lasīkla lasīklis lasītājs lasors lasule lasulis

Ko par izskaņām “-īklis“, “-īkla“, “-eklis” Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokolos (1933–1942) atzinis Jānis Endzelīns? » 471. sēdē – “vārds formāli nepareizi darināts: “gaismeklis” vai “gaismekle” būtu atvasināts no subst. [lietvārda!] gaisma, bet rīku apzīmējumi ar piedēkli, kur sastopams -kl-, atvasināti tikai no verbiem” piezīme: (bet – varētu skaidrot, ka tas darināts no vārda “[ap]gaismot” – ?). » 473. sēdē – “No nōmeniem gan ir atvasināti ar skaņu kopu -kl- piedēkļi substantīvi, kas apzīmē vietu, piem., sūneklis, biezeklis, bet daiktu apzīmējumi tikai no verbiem” piezīme: (ar “-eklis” ir vārdi “jauneklis”, “gludeklis”, “loceklis”, “luteklis”, “māceklis”, “miteklis”, “moceklis”, “puteklis”, “riebeklis”, tomēr starp tiem tikai “gludeklis” ir gludināšanas rīks, kamēr pārējie nav mācīšanas, locīšanas, mocīšanas rīki, bet tikai šo norišu objekti vai dalībnieki). » 538. sēdē – ieteikts rīka nosaukums “sildeklis” piezīme: (likumīgs veidojums būtu arī “sildīkla” – ?). Ievērojot šīs tendences, “laseklis” varbūt īsti neizklausās pēc rīka, bet … pēc objekta (līdzīgi: gremoklis = ‘tas, ko gremo’, nevis ‘tas, ar ko gremo’). Jau tagad datoriķu sarunvalodā ir “disku lasīklis”, “ziņu lasīklis”; ir arī “e-talonu lasīklis”. Tātad “e-book reader” latviešu nosaukuma pamatvārds varētu būt “lasīklis“, līdz ar izvērstajiem variantiem “e-lasīklis“, “e-grāmatu lasīklis“, “elektronisko grāmatu lasīklis“. Kā domājat jūs? » Vai “lasīklis” šķiet trāpīgs un labā valodas stilā pieņemams? » Ja ne “lasīklis”, tad kuŗš variants šķiet visvēlamākais?