Archive for the ‘Rasma Grīsle’ Category

2014. g. 1. decembrī pulksten notika latviešu valodas attīstības kopas rīkots priekšlasījums:

«Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?».

Mūsu uzaicinātais lektors Elvis Krumholcs ar sevi iepazīstina intervijā. Pēc izglītības diplomēts komersants un personāla speciālists, taču pēc aicinājuma jau 19 gadus nodarbojas ar rakstisko tulkošanu. E. Krumholcs ir poliglots, kas valodas apguvis galvenokārt pašmācībā, brīvi spēj runāt piecās valodās – latviešu, krievu, angļu, franču, poļu, bet 12 valodas prot lasīšanai un sapratnei pietiekamā līmenī.

Kā pamazām nonāci pie instrumentāļa un adesīva problēmatikas izpētes?

Elvis Krumholcs, priekšlasījums, adesīvs, instrumentālis, locījumi latviešu valodā. RLB LVAK.

Elvis Krumholcs

Liels pavērsiens manā profesionālajā pieredzē aizsākās pirms pieciem gadiem, kad sāku tvert gramatiku sēmazioloģiskā skatījumā. Man pamazām sāka atklāties nianšu nianses, kas ļāva saprast informācijas uztveres atšķirības visplašākajā mērogā. Līdz tam daudzas teikuma konstrukcijas man likās sinonimiskas, tāpēc vairāk vadījos pēc intuitīvām nojausmām un vispārējās valodas prakses. Taču tagad esmu sapratis, ka katram elementam gramatiskajā sistēmā ir sava neatkārtojama vieta un nozīme. Mans skatījums uz pasauli caur sēmazioloģiju un valodniecību ir ievērojami paplašinājies, un es meklēju iespējas dalīties ar jaunajām atklāsmēm. Lai gan valodniecībā esmu praktiķis, bet ne akadēmiķis, šo gadu gaitā man ir radušies daudzi risinājumi latviešu valodas problēmatikā.

Jautājums par piekto locījumu latviešu valodā ilgus gadus nodarbināja manu prātu. Šī locījuma lietojamību es vienmēr esmu sapratis intuitīvi. Intensīvi lasīdams tekstus poliski un krieviski, es pamanīju neatbilstības starp instrumentāļa konstrukcijām slavu valodās un šo locījumu latviešu valodā. Kādreiz man likās, ka pietiekams arguments ir archaiskās “instrumentāļa” paliekas, kas vēl mūslaikos dzirdamas Kurzemē (“trejis ziedis”, “vienis prātis” u. tml.). Taču īstenībā problēma slēpjas citur.

Šķiet, ka austrāliešu valodnieks Teodors Fennels bijis pirmais, kas rosinājis piekto locījumu izņemt iz gramatiskās sistēmas, taču diemžēl viņam saradušies sekotāji Latvijas akadēmiķu aprindās. Rasma Grīsle rakstā “Vai latviešu valodā ir instrumentālis? ” (28.08.1998., Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas avīze” un “Latvija”) argumentēja viņam pretī ar fōnētiskiem un vēsturiskiem dotumiem, taču veica salīdzinājumu tikai ar lietuviešu valodu. Diemžēl mūslaikos šie argumenti ir par vājiem. Kognitīvā lingvistika, kas citastarp pēta arī sēmantiskās saites, ir sākusi attīstīties nesen, taču tieši sēmazioloģiskie apsvērumi ir spēcīgāki un būtiskāki, lai noteiktu locījuma dabu valodā.

Patiešām, stingra saite starp locījumu un prievārdu vai arīdzan parallēlu galotņu pastāvēšana locījumos nav pamats locījuma izņemšanai iz gramatiskās sistēmas. Visās slavu valodās vietas locījums ir neatraujams no prievārda, daudzās slavu valodās instrumentālim galotņu formas sakrīt ar citiem locījumiem. Taču sēmazioloģiskā skatījumā instrumentālis ir vienādu dabu gan slavu valodās, gan visās pārējās, kur tas sastopams.

Atklāsme par piektā locījuma jaudu un plašo tvērumu man dzima pavisam nejauši. Es droši vien pasmīkņātu, ja man jaunībā teiktu, ka kādreiz interesēšos arī par somugru valodām. Lielais locījumu skaits mani tolaik atturēja no somugru valodu mācīšanās, taču manā dabā nav atzīt kādu iespēju par nederīgu uz mūžīgiem laikiem. Man veidojās lietišķi kontakti ar Ungāriju, un, gluži dabiski, tie vedināja mani pašķirstīt ungāru valodas gramatiku. Nemaz tik sarežģīta ungāru valoda nelikās, vienīgi man būtu jāveltī vairāk laika mācībām. Taču tas man deva ieskatu somugriskajā vietas locījumu sistēmā un tās loģikā.

Kā daudzi tulkotāji, tā arī es meklēju iespējas, kā vieglāk izteikt piederību latviešu valodā, jo mums īsta piederības darbības vārda nav (kā, piemēram, angļiem “to have” – red. piez.). Es nolēmu ieskatīties somu valodas gramatikā. Somu valodā piederība tiek izteikta ar adesīvu – klātesības locījumu, kuŗam tiek pieskaņots objekts nōminātīvā. Sapratne par sēmantiskajām saitēm ļāva man atpazīt analoģiju ar piekto locījumu latviešu valodā.

Tādējādi strīds akadēmiķu vidē par piekto locījumu ir terminoloģisks. Ja pierādīsies, ka adesīvs ir piemērots nosaukums, piektā locījuma vieta mūsu valodā tikai nostiprināsies.

Kā sasaucas teōrija par šiem locījumiem un latviešu valodas prakse XX un XXI gadsimtā?

Jānis Endzelīns ir cītīgi mēģinājis aprakstīt latviešu valodas gramatisko sistēmu, tai skaitā locījumus, bet viņa darbības periods iekrita laikā, kad kognitīvā lingvistika vēl nebija radusies. Nenoliedzami, J. Endzelīnam bija spēcīgi pamati klasiskajās valodās, kur viņš meklējis atbildi uz daudzām parādībām latviešu valodā. Taču katrai valodai ir kaimiņvalodu uzslāņojums; latviešu valodā liela nozīme ir atsevišķām somugru valodu parādībām. Es ticu, ka J. Endzelīns, būdams zinātniska kaluma prātu, spētu tur atrast atbildi par piektā locījuma dabu.

Kas upite, ka netek? / Kas meitiņa, ka nedzied? / Gružiem upe neteceja, / Sērdienite nedziedaja. (Kas upīte, ka netek? / Kas meitiņa, ka nedzied? / Gružiem upe netecēja, / Sērdienīte nedziedāja.) Latviešu tautasdziesmas par bāreņiem. Tautasdziesmu valoda. Pētnieciskais darbs.

Piektais locījums manis piedāvātajā koncepcijā ļauj citādi lasīt tautasdziesmas. J. Endzelīns, piekto locījumu nosaucis par instrumentāli, mēģināja mazpazīstamas formas skaidrot, konkrētajam gadījumam papildus pievienojot kādu prievārdu. Daudzos gadījumos skaidrojums bijis pietiekams sapratnes gūšanai, taču tagad jaunais skaidrojums ir smalkāku nokrāsu. Piemēram, “gružiem upe netecēja” J. Endzelīna skaidrojumā nozīmē ‘gružu dēļ upe netecēja ’. Jaunajā koncepcijā šis tautasdziesmas fragments saprotams citādi – ‘upe netecēja, būdama gružiem noklāta ’. Šī tautasdziesma ir svarīga adesīva pierādīšanai, jo slavu valodās analoģiska konstrukcija ar instrumentāli nav iespējama.

Runātājiem uzskatot piekto locījumu par instrumentāli un ilgu laiku atrodoties divvalodības spaidos, XX un XXI gadsimtā ir ievērojami sašaurinājusies piektā locījuma lietošana latviešu valodā. Kā klausītājiem atklāsies tematiskajā vakarā (01.12.2014. pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā), adesīvs ir plaši lietots locījums klātesības izteikšanai. Tautām ap Baltijas jūru klātesība ir piederības pazīme – proti, piederības noriseni (“būt”, “man ir”, “turēt” – red. piez.) daudzos gadījumos aizstāj atsauces uz piederības faktu. Tradicionāli latviešu valodā piederību izsaka ar ģenitīvu un datīvu, taču tautasdziesmās piederība noteiktos gadījumos tiek izteikta ar piekto locījumu. Piektais locījums ļauj diferencēt piederības sēmantiku – proti, ar ģenitīvu vai datīvu izteiktā piederība balstās pieņēmumā, ka attiecīgais piederums ir subjekta rīcībā, turpretī ar adesīvu izteiktā piederība pauž, ka starp subjektu un piederumu ir tieša saite.

Starp adesīvu un instrumentāli ir pamatīgas sēmantiskas atšķirības. Kā norāda locījuma nosaukums, instrumentālis aktīvi iesaista instrumentu (jeb rīku). Adesīvs ir klātesības locījums, tāpēc ar to var konstatēt tikai darbības sekas, piemēram, “nazi griezta maize”. Lai veidotu instrumentāļa konstrukcijas, latviešu valodā aktīvi tiek lietots prievārds “ar”. Piemērs: “es griežu maizi ar nazi.

Adesīvam ir priekšrocības, kādu nav instrumentālim. Adesīvs var norādīt aktīvu darbības metodes izmantošanu. Tieši tāpēc latviski mēs ejam kājām, bet krieviski nevar iet “ногами” – tas tulkojams ar apstākleni “пешком”! Ja sēmantiskie principi tiktu nostiprināti latviešu valodas gramatikā, runātājiem jau no mazotnes būtu izpratne par atšķirībām starp metodi un instrumentu!

Kuŗi valodniecības novirzieni un jomas pašlaik visvairāk saista tavu interesi?

Salīdzināmā un sastatāmā valodniecība, kognitīvā lingvistika.

Kā dziļāku  valodas un valodniecības jautājumu izpēte saistās ar citām jomām, kuŗās tu darbojies? Palīdz, rada pārsteigumus, apstiprina kādas vispārīgas un lielas filosofiskas atziņas?

Manā redzeslokā pastāvīgi ir cilvēku savstarpējā komūnikācija, vēstījumu pieņemšana, apstrāde un nodošana citiem informācionālās ķēdes dalībniekiem. Es esmu pārliecinājies, ka kļūdainas teikuma konstrukcijas, nepietiekams vārdu krājums un nepiemēroti izteiksmes līdzekļi savstarpējās attiecības šķeļ un pat saārda. Daudzām lietām cilvēki neatrod nosaukumu, jo attiecīgu jomu izprot tikai intuitīvi, aptuveni. Tad veidojas situācijas gluži kā anekdotā – Jautāts, kā pats jūtas, pacients psīchologam atbild: “Es domāju, ka ar mani viss kārtībā!” Tāpēc aicinu ikvienu nestāvēt malā, bet bagātināt savu vārdu krājumu, jo arī dzimto valodu mēs runājam ne vienmēr izcilā kvalitātē.

Ko no mūsdienu latviešu valodas prakses visvairāk vajadzētu izskaust – tavā personīgā skatījumā?

Pašlaik mani visvairāk uztrauc tas, ka skolās latviešu valodu māca analitiski, bet ne sintetiski. Mācoties dzimto valodu analitiski, var apgūt lielu formu daudzumu, taču vienlaikus uzmanībai var paslīdēt gaŗām gramatisko saišu daba. Tieši tāpēc jauniešu valodā esmu novērojis paviršu izpratni par locījumiem un darbības vārdu laikiem. Būdams poliglots, varu apstiprināt patiesību, ka jebkuŗu svešvalodu ir grūti iemācīties, ja dzimtās valodas pamati ir vāji ielikti.

Ar ko latviešu valodu būtu vērts papildināt, uzmanīgi un prātīgi ņemot par paraugu citas valodas?

Latviešu valoda ir izteiksmes līdzekļiem bagāta, tā ļauj ļoti niansēti atklāt iekšējos un ārējos procesus. Taču mūsu valodā lielākā problēma ir kādeņu un apstākleņu nepietiekama izmantošana, atteikšanās no atvasināšanas iespējām. Mani sarūgtina brīži, kad cilvēki atsakās lietot rēgulāru un valodas normām atbilstošu darinājumu, jo citi tā nerunājot vai attiecīgais vārds neesot uzņemts vārdnīcā. Zināmā mērā šo procesu kavē akadēmiķi, jaunradi ierobežodami ar norādi “nav produktīva”, kas citu prātos pārveidojas par secinājumu “tā runāt nedrīkst”. Manā skatījumā akadēmiķim ir jāspēj dot plašāku pamatojumu, kāpēc teōrētiski iespējamā forma būtu uzskatāma par vēlamu vai nevēlamu, vērtīgu vai nevērtīgu. Tieši tas viņu padara akadēmiskā titula cienīgu.

Kā tava izpratne par valodu un attieksme pret to ir laika gaitā mainījusies? Kādā vecumā pirmo reizi iedomājies, ka valoda var tikt pētīta un kopta?

Kopš bērnības man valoda bijusi eksistences forma. Visam, ko vien esmu apzinājies, esmu meklējis apzīmējumus un nosaukumus. Tāpat jau no mazotnes esmu cītīgi šķirstījis vārdnīcas un gramatikas grāmatas, vairākkārt pārlasījis klasiķu darbus, lai man veidotos savs vārdu krājums.

Nepieciešamību pēc valodas pētīšanas un kopšanas es sapratu agri, jau pirmajā klasē saņēmu uzslavas par vārdiņu mācīšanos. “Latviešu valodas kultūras jautājumus” un tiem pielīdzināmus avotus es sāku aktīvi lasīt apmēram desmit gadu vecumā. To arī varētu uzskatīt par laiku, kad iedomājos savu dzīvi saistīt ar valodu.

Ar raksta autoru var sazināties pa e-pastu — elvis@sveiks.lv

(Intervēja Valters Feists.)


Skatīt arī: Elvja Krumholca raksts «Zināmais, bet nepietiekami iepazītais: latviešu valodas prievārds ‘gar’» (2015. g. februāris)

LVAK

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

2014. gada 6. oktōbrī pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā (Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpā) piedāvājam Gizelas Vilcānes stāstījumu “Atmiņas par valodnieci Rasmu Grīsli”.

Jau drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Rasma Grīsle enerģiski aicināja: nav jāturpina lietot pareizrakstību ar dažādiem padomju okupācijas laika pārveidojumiem, kas bija izsludināti 1946., 1957. gadā. “Padomju papildinājumiem” bija divi iemesli – savdabīga, disharmoniska jaunrade (ne valodas dziļākās likumībās balstīta, bet sociālistisku virspusību vadīta), kuŗai pievērsās tā daļa valodnieku, kas nespēja vai negribēja saprast klasiskās latviešu pareizrakstības labās īpašības, un polītiska nozākāšana un nereti pat vajāšana, kuŗu vērsa pret visu, kas radīts, kopts un mīlēts pirms padomju “atbrīvotāju” ienākšanas. Diemžēl šo abu parādību kopīgais produkts eksistē joprojām.

Lai aicinātu tam pretoties, Rasma Grīsle atklātā vēstulē PBLA valdes priekšsēdei Vairai Paeglei (Laiks, Nr. 10, 08.03.1997.) raksta, ka padomjlaiku mutanta vietā būtu atkal jālieto “ortografija, ko jau šā [divdesmitā] gadsimta sākumā pamatprincipos izveidoja mūsu valodniecības klasiķi Mīlenbachs un Endzelīns un kas Latvijas brīvvalsts laikā Endzelīna vadībā izkopta un sīkumos nemitīgi pilnīgota”. Citiem vārdiem sakot, – vai tas nav absurds, ka vēstures mācībgrāmatas, kas tapa ārpus okupētās Latvijas resp. trimdā un gan formas, gan satura ziņā bija pretstats sovjetizācijai, pēc valsts neatkarības atgūšanas (!) kļūst par to pašu padomisko pārveidojumu objektu?

Vēl viena R. Grīsles iemīļota darba joma bija latvisku vārdu izcelšana, skaidrošana un ieteikšana, lasītāju ieinteresēšana par valodnieka Jāņa Endzelīna atziņām. Dažkārt Grīsles norādes par atsevišķu vārdu svešo, nelatvisko izcelsmi ir izbrīnījušas lasītājus, tomēr ideju bagātība viņas rakstu krājumos “Spēkildze” piesaista ne vienu vien saturīgu recenziju. (Eduards Silkalns: “Vai bungu vietā runāsim par paupenēm?”, Laiks, Nr. 15, 08.04.2006.)

Ir iespējami divi ceļi: mēģināt vairot klasiskās pareizrakstības lietotāju skaitu bez valstiskiem rīkojumiem, paļauties tikai uz ideālisku tieksmi pēc zinībām un pēc attīrīšanās no padomju putrojumiem. Vai arī, kā rosina E. Silkalns, “vispirms lemt par grozījumiem valsts līmenī, un tikai tad skolām būs solids pamats pārkārtoties. Pirms skolēniem sāk mācīt Endzelīna rakstību, uz šādu rakstību jāpāriet viņu mācību grāmatām,”– Kuŗš būs iedarbīgāks?

Mūža nogalē Rasma Grīsle pabeidza daudzu gadu gaitā rūpīgi izstrādātu darbu akcentoloģijā: “Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi”, ko 2008. gadā izdeva apgāds “Zinātne”. Tā uzdevums ir palīdzēt nejaukt latviešu valodas zilbju intonācijas (piem., [luôgs], [luõks], [lùoks] – trīs atšķirīgi vārdi). Jauks šā sējuma apskats publicēts “Jaunajā Gaitā” Nr. 260 (“Nozīmīgs intonāciju pētījums”, recenzente Lalita Muižniece).

Gizela Vilcāne, skolotāja. Par valodnieci Rasmu Grīsli.Gizela Vilcāne (foto) ir Rasmas Grīsles māsas meita, strādā par fizikas un ķīmijas skolotāju Ogres vidusskolā. LVAK koordinātore Maija Sinka par Gizelas Vilcānes paveikto un vēl tagad turpināmo darbu: “Ar patiesu sirsnību un cieņu dzīvoja līdzi valodnieces Grīsles kundzes rūpēm par mūsu valodas problēmām un nākotni. Tādējādi bija arī palīdzīga Grīsles kundzes pēdējās grāmatas izdošanā, proti, Jāņa Endzelīna latviešu valodas propaideutikas lekciju kursa pierakstu publicēšanā. Pēc Rasmas Grīsles nāves 2013. gada maijā šķiro Grīsles daudzos materiālus, piemēram, ilgu gadu saraksti ar citiem valodniekiem visā pasaulē, un nozīmīgākos nodod Misiņa bibliotēkas krājumos.”.

Gizela Vilcāne runās LVAK sanāksmē jau otro reizi. Pirmais stāstījums RLB namā notika 2014. g. 2. jūnijā, tā ierakstu varat noklausīties arī mūsu vietnē:

LVAK.wordpress.com/2014/06/10/rudolfs-hofmanis-1921-2014-rasma-grisle-1922-2013-audioieraksts-no-latviesu-valodas-attistibas-kopas-pieminas-sanaksmes/

RLB latviešu valodas attīstības kopas tematiskās sanāksmes ir pieejamas ikvienam interesentam. Tās notiek katra mēneša pirmajā pirmdienā plkst. 18:00, Rīgā, Merķeļa ielā 13 (izņemot jūliju un augustu).

LVAK.wordpress.com

 

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org (RLB LVAK referāti: latviešu valoda - problēmas, kļūdas, vēsture, lingvistika, vārdnīcas, jaunvārdi)

RLB latviešu valodas attīstības kopas sanāksme pirms vasaras pārtraukuma notika 2014. gada 2. jūnijā plkst. 18:00 (šoreiz – Rīgas Latviešu biedrības Kluba zālē).

Esam publicējuši šajā piemiņas sarīkojumā sacīto runu audioierakstus un fotografijas.

Ingmars Zemzaris, komponists, mācītājs, izdevējs, tulkotājs. «Mūsu valodas spēkildze un tās vērtību sargi mūsu atmiņās un piemiņā», RLB LVAK 02.06.2014.

Ingmars Zemzaris

Tema: «Mūsu valodas spēkildze un tās vērtību sargi mūsu atmiņās un piemiņā». Runātāji: tulkotājs, komponists, mācītājs un izdevējs Ingmars Zemzaris, ārsts Jānis Liepiņš, filologs Pēteris Kļaviņš, Tālivaldis Paegle, Ojārs Celle un citi.

Kopt mūsu valodā patiesi latvisko, rosināt attīstīties tam, kas nav pretrunā ar tās tīrajām saknēm, un pamatot, kāpēc daži jaunievedumi, «vienkāršojumi» un modīgas «izmaiņas» īstenībā ir sārņi un putekļi smalkā mechanismā – latviešu valodā kā sistēmā. Šāda vērtību aizstāvība daudzus jo daudzus gadus bija pa spēkam profesora Jāņa Endzelīna tiešiem skolniekiem – Rasmai Grīslei, vienai no LVAK aizsācējām 2001. gadā, un Rūdolfam Hofmanim.

Mūsdienu latvietim būtu grūti atšifrēt, ko pirms 130 gadiem nozīmējis mācīties «bokstābus, turnēšanu un ceiķināšanu». Jā, tādu terminoloģiju lietoja aizpagājušā gadsimta izglītības sistēmas ierēdņi, kam varbūt likās, ka latviska latviešu valoda nav nekas īpaši vērtīgs, ja to nepakļauj dažbrīd «rietumnieciskai», citbrīd krieviskai pārveidei – gluži atbilstīgi kārtējām polītiskām vēsmām un globālām ietekmēm. Trīs mīklainie vārdi nāk no dokumentiem, kas lietoti Kauguru pamatskolā, kur mācījies Jānis Endzelīns. Varbūt tādi nosaukumi viņu izbrīnīja jau bērnībā, kad Latvijas Republikas vēl nav, bet ir Krievijas imperija? Bokstābi, iespējams pat bogstābi (vācu valodā Buchstaben) – burti; turnēšana (Turnen) – vingrošana; ceiķināšana (Zeichnen) – zīmēšana. Neraugoties uz šādu aizguvumu ķēmību, joprojām varam sastapt viedokļus, ka esot bez ierobežojuma jāaizgūst jebkādi vārdi un teicieni no svešvalodām – sākot ar blogiem, pilotprojektiem, māsterplāniem, brendiem, pīāru, provaideriem, laptopiem un beidzot ar euro, paralimpiskajām spēlēm, pastu (līdz šim – makaroni!), laineri (vairs ne kuģošanai, bet acu izdaiļošanai?), galerijām (patiesībā – tirgotavas, universālveikali), soctīklotājiem, sablenderēšanu, koučingu, koučiem un veselu outletu (latviski – izpārdotuvju) uzlidojumu Rīgai!

Godprātīgāki un tālredzīgāki valodnieki aicina mūs visus vispirms raudzīties pēc latviskiem vārdiem un uzmanīgi darināt jaunvārdus, turpinādami to darīt pat vislielākās polītiskās apspiestības laikos – par spīti dažādiem, ne vien vulgāriem, bet pat akadēmiski rafinētiem latvietības noliegumiem, kas tiek pamatoti gan ar vienaldzību, gan kūtrumu, gan tagad arī ar vēlmi «tālredzīgi izpatikt Eiropai» u. tml.

Rasma Grīsle dzimusi 1922. gada 19. janvārī Trikātas pagastā, mirusi 2013. gada 23. maijā Rīgā. Viņas studijas un darba gaitas rit Latvijā, kuŗa nav brīva, tomēr Latvijas Universitātē profesors ir daudzu cienītais, nelokāmais zinātnieks Jānis Endzelīns. Vēlāk nostrificētās filoloģijas doktores Grīsles pārspriedumi un korrespondence par valodnieciskām temām atsevišķās grāmatās iznāk tikai krietnu laiku pēc padomju okupācijas beigām – «Spēkildze I» (2005), «Spēkildze II» (2007), «Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi» (2008), «Jāņa Endzelīna latviešu valodas propaideutikas lekciju kurss» (2010), kā arī vietnē Eraksti.lv elektroniski bez maksas pieejamā 1958. gada disertācija «XVII gadsimta gramatikas kâ latviešu valodas vēstures avots». Rakstīdama par «Spēkildzēm», Dr. philol. Maija Baltiņa atzīst: «Vienkopus saņemti, viņas raksti noder ne tikai valodniekiem, bet arī tiem, kuŗiem ir interese par latviešu valodniecībā notikušo, notiekošo tagad un to, kas vēl tikai būs.»

Jānis Endzelīns - darbi, grāmatas, vārdnīca, gramatika, pareizrakstība, dažādas valodas kļūdas, Latvijas vietu vārdi (Vidzeme, Kurzeme, Latgale), lekcijas, latviešu valodas skaņas un formas

Jānis Endzelīns. Daži no darbiem, kas iznāca pirms otrā pasaules kaŗa.

R. Grīsle īsā autobiografijā stāsta, ka vienmēr referējusi baltistu konferencēs Rīgā un Viļņā, pēc neatkarības atjaunošanas arī ASV un Kanadā. No 1958. līdz 1967. gadam strādājusi LZA Valodas un literātūras institūtā – līdz brīdim, kad šai iestādei šķiet absolūti peļama Grīsles prasība arī Endzelīna darbu jaunizdevumos kommentāru daļas drukāt klasiskajā latviešu valodas pareizrakstībā, ne «padomju uzlabotajā» (no tās izmests ŗ, ch, ō, un tā ir vājinājusi morfoloģiju un svešvārdu atveides sistēmu, tomēr Latvijā ieraduma pēc tā dominē joprojām). Rasma Grīsle strādājusi arī par docētāju LVU, RPI un RMI (tagad – LU, RTU un RSU), ražīgi piedalījusies latviešu medicīnas terminoloģijas bagātināšanā. Ir iespēja, ka tiks sakārtots un kopīgiem spēkiem izplatīts vēl kāds R. Grīsles rakstiskā mantojuma kopums – valodnieciska sarakste ar domubiedriem.

Rūdolfs Hofmanis dzimis 1921. gada 13. janvārī Rīgā, miris 2014. gada 10. maijā Losandželosā. Viņš bija Dienvidkalifornijas latviešu sabiedrības stūŗakmens. «Līdz ar viņu zudusi liela šejienes vēstures daļa, jo viņš daudzus pazina un no viņa varēja uzzināt informāciju par iebraucējiem Losandželosā pēc otrā pasaules kaŗa,» pauž kollēģe, redaktore Astra Moora. R. Hofmanis gādāja, lai tiktu iespiesti un izplatīti vērtīgi manuskripti, piemēram, «Profesora J. Endzelīna atbildes» (Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli, 1933–1942).

Aleksandrs Rūdolfs Hofmanis (1921 - 2014)Astra Moora dalās savās atmiņās: «No Rūdolfa Hofmaņa ļoti daudz iemācījos, jo studēju vācu valodu, nevis latviešu, domāju, ka man latviešu valoda nebūs vajadzīga. Bet, ja es varēju iemācīties Endzelīna pareizrakstību, tad visi var! Diemžēl ļoti daudzi Latvijā un īpaši pēdējā laikā jauniebraucēji neko jaunu mācīties nevēlas. Valodas okupācija diemžēl ir visnoturīgākā! Pat Latvijas 50 gadu okupācijas mūzejā valodas okupācija tiek apzināti noklusēta.»

Pēteris Kļaviņš (arī Endzelīna skolnieks) iesaistījās kopīgā darbā ar Rūdolfu Hofmani un Astru Mooru, kad tika kārtotas iespiešanai jau minētās «Profesora J. Endzelīna atbildes». Šī grāmatiņa aizvien noderīga mūsdienu latviešu valodas lietotājiem (ne tikai valodas smalkāko nianšu pētītājiem, bet ikvienam, kas darbā vai sadzīvē vēlas lietot pareizākus vārdus, teicienus u. t. t. (Izdevusi «Ramave», ASV, 2001. Ir LVAK grāmatu krājumā.)

 

 

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org
 

Citi ar 2. jūnija temu saistīti materiāli:

Grāmatas par valodu, valodniecību un latvietību; vārdnīcas. «Kas valda valodu, valda prātu». Rasma Grīsle, «Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi». «Latviešu nācijas izredzes» (1990). Mīlenbachs, Endzelīns, ideju turpinājums, baltistika. Latviešu valodas attīstības kopai (LVAK) Rīgā ir grāmatu krājums, ko palīdzējušas sagādāt dažādas draudzīgas organizācijas un individuāli palīgi. Aicinām iepazīt, lietot šos izdevumus, diskutēt par tiem LVAK sanāksmēs (katra mēneša sākumā) vai sazināties ar kopu atsevišķi.

  1. Latviešu valodas vārdnīca” – vārdu pareizrakstība, izruna, formas, nozīme. Valerija Bērziņa–Baltiņa un Jānis Bičolis. Izd. Amerikas Latviešu apvienība (ALA) / American Latvian Association in the United States, Inc. “Pamatavots šim darbam … J. Endzelīna valodnieciskie darbi un Mǖlenbacha [un] Endzelīna Latviešu valodas vārdnīca, kā arī citas J. Endzelīna rediģētās vārdnīcas un valodnieciskie pētījumi. Vārdnīcas darbu Latviešu valodas komisijas ierosmē uzsāka ar 1972. gadu baltologs un literātūrvēsturnieks Jānis Bičolis.” Otrais iespiedums – ar Latvijas Brīvības fonda, ALA Latviešu institūta u. c. palīdzību un iesaistījumu. Valodnieka Jāņa Endzelīna piemiņai. 1993.
  2. Profesora J. Endzelīna atbildes” – Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli 1933–1942. Pēteŗa Kļaviņa priekšvārdi un rādītāji. Manuskripta sagatavotāji Rūdolfs Hofmanis un Astra Moora. Izd. “Ramave”, ASV, 2001.
  3. Jānis Endzelīns, grāmata. Jāņa Endzelīna latviešu valodas propaideutikas lekciju kurss. Ingmara Zemzaŗa apgāds, Rīga, 2010.Jāņa Endzelīna latviešu valodas propaideutikas lekciju kurss” – Rasma Grīsle, redaktore Rūta Augstkalne. (Saturā: leišu, latviešu, prūšu valoda; latv. val. dialekti; svešu valodu patapinājumi; slavu, ģermāņu valodu ietekme; aizguvumi no somu, leišu, kuršu valodas; gaŗumzīmes; līdzskaņu gaŗums; akcents, intonācijas; gramatiskā terminoloģija; skaņu mācība; r mīkstināšana; salikteņi; piedēkļi; deklinācija, celmi; divskaitlis; adjektīvi; skaitleņi; vietniekvārdi; prepozicijas; adverbi; saikļi; dēbitīvs; atstāstāmā izteiksme; divdabji; perfektīvi un imperfektīvi verbi; refleksīvie verbi; noteiktās, nenoteiktās adjektīva formas; locījumu lietāšana; u. c.) Izd. “Ingmara Zemzaŗa apgāds” un Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa, ar Amerikas latviešu apvienības kultūras fonda financiālu atbalstu. 142 lpp. 2010. (Skatīt arī – “Propaideutika”, 01.11.2010.)
  4. Spēkildze” (I sējums) – populārvalodniecisku rakstu izlase, autore filoloģijas doktore Rasma Grīsle. Izd. “Antava”, atbalstītājs ALA Kultūras fonds, RLB Latviešu valodas attīstības kopas izdevums. 2005.
  5. Spēkildze” (II sējums) – populārzinātnisku un kultūrvēsturisku rakstu izlase, autore filoloģijas doktore Rasma Grīsle. Izd. “Antava”, atbalstītājs Anglijas Latviešu izglītības fonds, RLB Latviešu valodas attīstības kopas izdevums. 2007.
  6. Angļu–latviešu pilsētvides terminu vārdnīca” / “English–Latvian Dictionary of the Urban Environment”. Autors Sigurds Grava, literārā konsultante Gundega Blumberga. Atbalstītājs Rīgas pilsētas architekta birojs. Izd. “Jāņa Rozes apgāds”. 2006.
  7. Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi”. Autore filoloģijas doktore Rasma Grīsle. Atbalstītāji Valsts kultūrkapitāla fonds, valsts pētījumu programma “Letonika”, Sidnejas latvieši. Izd. apgāds “Zinātne”. 2008.
  8. Mūsu valoda II – padomi latviskas valodas cienītājiem”. Antoloģijas rakstu autors filoloģijas maģistrs Jānis Kušķis, zīmētājs – Māris Bišofs. Financiālie atbalstītāji Latviešu fonds, Pasaules brīvo latviešu apvienība. Kopā ar audiovideopielikumu diskā “Kas valda valodu, valda prātu” (zīmētāja Baiba Eichenberga, teksta ierunātājs Aidis Tomsons). Izd. biedrība “Latvietis”. 2009.
  9. Latviešu techniskās terminoloģijas vārdnīca” (latviski – angliski – vāciski). Pavisam 5 sējumos; krājumā pagaidām ir četri. Izd. Latviešu inženieŗu apvienība ārzemēs (Association of Latvian Engineers Abroad). Galvenais redaktors E. V. Dravnieks. Terminu apkopotāji – 150 attiecīgo nozaŗu lietpratēji; terminu pārbaudītāji un labotāji – septiņi ārzemēs dzīvojoši latviešu valodnieki. 1972.
  10. Latviešu personvārdu vārdnīca”. Autors Klāvs Siliņš. Izd. “Zinātne” (Zinātņu akadēmija; Valodas un literātūras institūts). Recenzenti A. Vanags, O. Bušs. (“Pēdējos 50 gados ir savākts un kartotēkā sakārtots vairāk nekā pusmiljona vienību, to skaitā apmēram 10 000 atsevišķu personvārdu. … Vārdnīcā… ievietots ap 8000 vārdu.” Vārdu izcelsme, nozīme, varianti, pirmās parādīšanās gads.) 1990.
  11. Ērģemes izloksnes vārdnīca” trijos sējumos. Autores Elga Kagaine (1.-3. sēj.), Silvija Raģe (1.-2. sēj.). Izd. “Zinātne”, ZA valodas un literātūras institūts. (“Pilna tipa vienas izloksnes vārdnīca, kuŗā ietverta gan specifiski dialektālā leksika, gan izloksnē un latviešu literārajā valodā kopīgie vārdi”; “Ērģemes izloksne … pieder pie vidus dialekta Vidzemes izlokšņu grupas … Valkas rajona ziemeļdaļā”.) 536 lpp. + 591 lpp. + 800 lpp. 1977; 1978; 1983.
  12. Kas valda valodu, valda prātu – latviešu valoda okupāciju apstākļos”. 2007. gada 14. aprīļa valodas konferences referātu materiāli. Publicēto referātu autori Rasma Grīsle, Jānis Priedkalns, Jānis Kušķis, Dzintra Hirša, Ieva Zuicena, Māris Ruks, Antra Mieze u. c. (“Trīspadsmit referentu Barikāžu mūzejā runāja par latviešu valodas deformācijām okupāciju apstākļos. Referēja ne vien augsti diplomēti filologi, bet arī citu nozaŗu pārstāvji.”) Financiāls atbalsts projektam (konferencei, izstādei, grāmatai) no Latviešu fonda; mērķa ziedojums Pēteŗa un Zelmas Strautnieku piemiņai. Izd. Latvijas Okupācijas mūzeja biedrība. 2007.
  13. Latvijas Okupācijas mūzeja gadagrāmata – 2007”. Divdesmit autoru rakstu kopojums. 109. lappusē – Baibas Kangeres un Pēteŗa Vanaga raksts “Interpretējot 1960.-1970. gadu valodas polītiku Latvijā un tās izpausmi tā laika valodnieciskajos rakstos” (“Latviešu valodas uzturēšanas nelabvēlīgs apstāklis bija arī Latvijas augstais industriālizācijas potenciāls, kas nozīmēja, ka Latvijā varēja novietot vissavienības projektu daļas un importēt darbaspēku, tādējādi ietekmējot jau kaŗa laikā pazemināto latviešu iedzīvotāju īpatsvaru. Ģeografiski Latvija bija arī visas [padomju okupantiem] neuzticamās Baltijas centrs.”). Izd. Latvijas okupācijas mūzeja biedrība. 2009.
  14. Latviešu nācijas izredzes”. 1990. gada 28. septembŗa konference. Rezolūcija; 20 referāti, piemēram: Rasma Grīsle – “Latviešu valodas glābšanas labad”; Elmārs Pelkaus – “Latviskas valsts problēma [pirmās] Latvijas Republikas laikā”. (“Kolonistiem jābrauc projām. Tas ir godīgi un tālredzīgi.”) Izd. “Zinātne”. 1990.
  15. Īsvēsture – patiesā Vaira Vīķe–Freiberga”. Autors Dr. philol. Māris Ruks.  Teksts pārsvarā pirmsokupācijas latviešu ortografijā. Izd. “Antava”. 2008.
  16. Usage of Language in Diaspora: Evaluation of Policy of Latvia and Experience of Other Countries”, izd. Latviešu valodas aģentūra; projekta grupa: Gunta Kļava, Velga Līcīte, Kristīne Motivāne, Jānis Valdmanis, Inese Vasiļjeva–Muchka, Inita Vītola; projekta speciālistes: Dace Dalbiņa, Ina Druviete. 24. lpp. 2009.
  17. The use of language within diaspora: the practice of other countries and evaluation of action policy of Latvia”, izd. Latviešu valodas aģentūra; projekta dalībnieki – sk. iepr. grāmatu sarakstā. 120. lpp. 2009.
  18. Valodas lietojums diasporā: citu valstu prakse un Latvijas rīcībpolitikas izvērtējums”, izd. Latviešu valodas aģentūra; projekta dalībnieki – sk. iepr. grāmatu sarakstā. 2009.
  19. Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms LatvijāVineta Poriņa, «Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā», 2009; konsult. Baiba Metuzāle–Kangere, recenz. Zaiga Ikere, Maija Brēde.– monografijas autore Vineta Poriņa. Izdevēji un palīgi – LU Latviešu valodas institūts, valsts pētījumu programma “Letonika: pētījumi par vēsturi, valodu un kultūru”. Zinātniskā konsultante Baiba Metuzāle–Kangere, recenzentes Zaiga Ikere, Maija Brēde. 2009.
  20. Latviešu valoda statistikas spogulī”, autors Valsts valodas komisijas loceklis ģeografijas maģistrs, doktors Ilmārs Mežs. Redaktori Jānis Turlajs, Ilze Antēna, Ritvars Eglājs. Izd. “Jāņa sēta”. 2004.
  21. The Latvian Language in the Mirror of Statistics”, autors Valsts valodas komisijas loceklis ģeografijas maģistrs, doktors Ilmārs Mežs. Izd. “Jāņa sēta”. 2005.
  22. Lithuanian Grammar” / “Lietuvių kalbos gramatika” (“Lietuviešu valodas gramatika”). Vytautas Ambrazas, Emma Geniušienė, Aleksas Girdenis, Nijolė Sližienė, Dalija Tekorienė, Adelė Valeckienė, Elena Valiulytė / Vītauts Ambrazs, Emma Ģeņušiene, Alekss Ģirdenis, Nijōle Sļižiene, Dalija Tekoriene, Adele Vaļeckiene, Elena Vaļulīte. Second revised edition. Institute of the Lithuanian Language. Izd. “Baltų lankų leidykla”. 2006.
  23. Starptautiskais baltistu kongress “Baltu valodas laikmetu griežos”, 03.10.2000.-06.10.2000., referātu tezes, izd. LU Latviešu valodas institūts. 363 lpp. (“Jau kopš 1965. gada iedibinātā tradicija visu valstu baltistiem sapulcēties Viļņā vai Rīgā… Latviešu valodniekiem ir liels gods un atbildība organizēt 9. starptautisko baltistu kongresu…”).
  24. XI starptautiskais baltistu kongress” / “XI tarptautinis baltistų kongresas” / “11th International Congress of Baltistics”, Rīga, referātu tezes, 27.09.2010.-30.09.2010., izd. LU un LU LVI, 206 lpp. (20. lpp. – Maija Baltiņa: “Latvijas kultūras kanona publicētajā versijā … vienīgais teksts resp. darbs par valodu iekļauts literātūras sarakstā. Tā ir K. Mīlenbacha un J. Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīca”. … kanona paplašinājums ar sadaļu VALODA paplašinās skatījumu uz kultūras kanonu, kultūrtekstu un valodu.”).
  25. Latviešu valodas gramatika”, 2013, izd. LU Latviešu valodas institūts, Latvijas Universitāte. 1024 lpp. Ilze Auziņa, Ieva Breņķe, Juris Grigorjevs, Inese Indričāne, Baiba Ivulāne, Andra Kalnača, Linda Lauze, Ilze Lokmane, Dace Markus, Daina Nītiņa, Gunta Smiltniece, Baiba Valkovska, Anna Vulāne. Grāmata paredzēta valodniekiem, latviešu valodas skolotājiem, augstskolu paidagogiem, studentiem un citiem interesentiem.Izdevums tapis 2008.-2013. g., laists klajā 2014. g. Fōnētika, fōnoloģija; morfēmika, morfōnoloģija; vārddare, salikteņi, morfoloģija [lietvārdi, kādeņi, skaitļavārdi, noriseņi, apstākļvārdi, saikļi, partikulas, izsauksmes vārdi]; sintakse [teikumi, to sēmantiskā struktūra, teksta sintakse]. Detālizēts saturrādis LU LVI vietnē (pdf).
  26. Latviešu literārās valodas morfoloģiskās sistēmas attīstība”, 2. daļa – “Nelokāmās vārdšķiras”, 2007, izd. LU Latviešu valodas institūts, Latvijas Universitāte. 472 lpp. Daina Nītiņa (prepozicijas), Tamāra Porīte (partikulas), Janīna Strode (interjekcijas), Ruta Veidemane (adverbi), Aina Blinkena (konjunkcijas); atbildīgā redaktore Kornēlija Pokrotniece.
  27. Latviešu valodas patskaņu sistēmas akustisks un auditīvs raksturojums” – Juris Grigorjevs, 2008, izd. LU Latviešu valodas institūts; valsts pētījumu programma “Letonika”. 232 lpp. Zinātniskā redaktore Ilga Jansone. Trīspadsmit gadu ilgā J. Grigorjeva doktora disertācijas tapšanas laikā apkopotās atziņas, “ierosmes avots tiem, kas plāno veikt līdzīgus literārās valodas  vai izlokšņu vokālisma pētījumus, kā arī runas technoloģiju izstrādātājiem”. [Patskaņu akustiskās ideālformas; auditīvās ideālformas; patskaņu sistēmas fōnoloģiskā interpretācija; patskaņu izrunas apzīmēšana starpt. fōnētiskajā transkripcijā (IPA).]
  28. Izteikt neizsakāmo” – Ruta Veidemane, 1977, izd. “Liesma”. 261 lpp. Meklējumi dzejas valodas analizē un aprakstīšanā. Allegorija, alliterācija, asociācijas, atskaņas, daiļliterātūras stils, dzejoļi prōzā, ekspresija, epiteti, [dzejas] forma, hiperbolas, jaunvārdi, kolorīts, kontūratskaņas, lipogramma, metaforas, metonimija, oksimōroni, personifikācija, poētika, poētismi, publicistikas stils, salīdzinājumi, sarkasms, sarunvalodas vārdi, satira, simboli, sinaistēzija, sinonimi, sintagma, termini, tēzaurs, tropi, vārddares paradeigmas, vārdkopa, vārdu secība (tiešā, apgrieztā), vecvārdi, zemteksts u. c.
  29. Bērnu valoda Latvijā 21. gadsimtā” – zinātnisku rakstu krājums, izd. apgāds “Zinātne”, sagatavojusi Rīgas Paidagoģijas un izglītības vadības akadēmija, 2015, 319. lpp. Rakstu autori – Zenta Anspoka, Aigars Atvars, Dace Bērziņa, Inese Freiberga, Viktorija Kuzina, Dace Markus, Rasma Purmale, Jēkabs Raipulis, Egīls Skudra, Inga Stangaine, Ilze Stikāne, Agrita Tauriņa, Ingēra Tomme-Jukēvica, Sarmīte Tūbele, Olga Ureka, Vladislava Uršuļska, Anna Vulāne. Grāmata, kuŗas pamatā ir Letonikas V kongresa referāti, ļauj ielūkoties bērnu domāšanā un pasaules uztverē, valodas apguves procesā un valodiskajā jaunradē.
  30. Adjektīvu sēmantiskā diferenciācija latviešu un lietuviešu valodā” – Anta Trumpa, izd. LU Latviešu valodas institūts, 2010, 400 lpp. Sēmantikas virzienu un skolu attīstība. Latvieši un lietuviešu kādeņi, kas apzīmē morāles īpašības, skaistumu, garšas izjūtas, fiziskas nepilnības, garīgas un fiziskas aktīvitātes, vērīgumu, dārdzību, lokanumu, krāsas. Metaforas, metonimija; ekstralingvistiskas parādības; homoģenētiski kādeņi (adjektīvi). Grāmatas pamatā – 2006. gadā aizstāvēts promocijas darbs.
  31. Latvijas vietvārdu vārdnīca: Paaglis – Piķu –” – sastādījusi Vallija Dambe; redakcijas kollēģija: Benita Laumane, Elga Kagaine, Anna Stafecka; redaktori: Ojārs Bušs, Laimute Balode, Dzintra Hirša; papildinājumi, struktūra, kārtojums – Antra Trumpa, Asnate Baņģiere, Sanda Rapa. Izd. LU Latviešu valodas institūts, 2003, 381 lpp. Vallija Dambe (1912-1995) bija zinātniskā redaktore un papildinātāja Endzelīna darbam par vietvārdiem. Četrdesmit gadus pēc J. Endzelīna radītā darba (2. sējuma – jau pēckaŗa laikā) iznākšanas LU LVI kartotēkas apjoms ir palielinājies 5-6 reizes. LVV pamatā saglabāta J. Endzelīna izstrādātā vietvārdu vārdnīcas šķirkļu un subšķirkļu struktūra.
  32. Vēstules – ceļš uz valsts valodu“. Izd. Valsts valodas centrs, 1994. Faksimilizdevums, 168 lpp. Ir 1988. gads. Latvieši savā tēvu zemē Latvijā prasa sev tiesības lasīt, rakstīt un runāt savā mātes valodā. [Vēstulēs] esam mēs paši ne tikai 1988. gadā … esam tikai ceļā uz latviešu valodu kā valsts valodu, ceļā uz neatkarību. (Ievadteksts: Valsts valodas centra vadītāja Dzintra Hirša). Vēstules - ceļš uz valsts valodu (1988 - 1993). Kommentārs - Dzintra Hirša, Valsts valodas centrs (vadītāja).
  33. Valodas vēstures un dialektoloģijas problēmas” (rakstu izlase lietuviešu, latviešu un krievu valodā), 2. sējums / “Kalbos istorijos ir dialektologijos problemos, 2 dalis“, izd. Lietuviešu valodas institūts, Vilņā, 2008, 627 lpp. Redaktori – Sauļus Ambrazs, Lidija Leikuma, Dangole Mikulēniene, Jurijs Otkupščikovs, Daniels Petī, Anna Stafecka. Temas: vēsture un personības (etimologs Kazimirs Būga, profesore Marta Rudzīte), vēstules; kādeņi, izlokšņu klasifikācija, uzsvari un vokāļu mija, noriseņu morfoloģija un infiksi, personvārdi, etnoģenēze, senraksti, dialektu vārdnīcas, lietvārdi, locījumi: inesīvs, illātīvs, teikuma struktūra, fōnētiskas īpatnības, vārddarināšanas modeļi, Lietuvas un Latvijas novadi, baltistika.