Archive for the ‘svešvalodas’ Category

3. oktōbrī diskutēs par modernu un plašu somu-latviešu valodas vārdnīcu.

30.09.2016. LVAK izvēsts plašsaziņas līdzekļiem.

Rīgas Latviešu biedrības namā pirmdien, 2016. gada 3. oktōbrī pulksten 18:00 iepazīstinās ar topošu divsējumu somu-latviešu vārdnīcu.

Šā veiciena pirmsākums – ideja veidot pašam savu «pagaidu vārdnīcu» radās jau 90. gadu vidū. Izveidoto krājumiņu tulkotājs Matīss Treimanis pārbaudījis praksē, strādādams pie sava pirmā somu romāna tulkojuma. 2010. gadā, krizes laikā, aptrūkstoties citiem darbiem, Matīss pamana, ka viņam jau ir gluži viegli lasīt, pētīt un saprast trīssējumu somu valodas skaidrojošo (vienvalodīgo) vārdnīcu. Tāpēc darbu pie somu-latviešu vārdnīcas nolēmis atsākt.

Jaunās somu-latviešu divvalodu skaidrojošās vārdnīcas galīgais apjoms būs vismaz divi palieli sējumi, kādi 100 tūkstoši vārdu. Pirmā sējuma ievaddaļai jau tiek veidots un precīzēts itin izvērsts latviešu un somu valodas gramatikas pārskats (vārdu, teikumu uzbūve), ko būs viegli apgūt, jo tas veidots pēc sastatījuma principiem.

Matīss Treimanis latviski tulkojis vairāku somu autoru daiļdarbus (Arto Pāsilinnas, Sisko Istanmeki, Kauko Reihkes un Kari Hotakainena), īsprōzu, filmu subtitrus un mazliet dzeju, kā arī lietišķus tekstus. Mācījies Tartu (Igaunijā), beidzis Latvijas Universitāti.

3. oktōbŗa priekšlasījumā M. Treimanis iepazīstinās ar vārdnīcas uzbūvi un savā darbā izmantotiem avotiem. Īpašu interesi varētu raisīt izvērstie jeb tādu vārdu šķirkļi, kam ir ļoti daudzas nozīmes vai lietojuma konteksti (pat līdz trīsdesmit sešiem – vienam pašam vārdam!).

«Šī vārdnīca tiek veidota tā, lai būtu piemērota arī somiem, kas vēlas mācīties latviešu valodu – sniegtas lietvārdu, skaitļa vārdu, īpašības vārdu un divdabju formas abās dzimtēs, sevišķa vērība piešķirta latviešu verbiem ar priedēkļiem,» komentē Matīss Treimanis.

Priekšlasījums «Topošā somu-latviešu divvalodu skaidrojošā vārdnīca» ir viens no RLB Latviešu valodas attīstības kopas (LVAK) ikmēneša tematiskajiem vakariem. Šai diskusijā būtu ieteicams iesaistīties cilvēkiem ar dažādu pieredzi, vēlmēm un turpmākajām interesēm – dažādu valodu lietotājiem, apguvējiem, salīdzināmās, somugru un baltu valodniecības speciālistiem un studentiem, vārdnīcu un literārās valodas kvalitātes vērotājiem, vērtētājiem un kopējiem.


Par LVAK – https://LVAK.wordpress.com/about/
Par RLB – http://www.rlb.lv/sakums/nest-gara-gaismu-un-zinasanas-tautai-
Saziņai – LVAK@inbox.lv, gadavards@inbox.lv.

Informāciju sagatavoja Valters Feists, Latviešu valodas attīstības kopas vietņvedis.


 

Oktōbŗa pirmajā pirmdienā aicinām uz LVAK tematisko vakaru (pulksten 18:00), kuŗā runās Matīss Treimanis. Stāstījuma tema:

„Topošā somu–latviešu
divvalodu skaidrojošā vārdnīca“.

 

Jaunvārds? — Pieraksti un atsūti! (gadavards@inbox.lv) -- suomi-latvia latviaksi sanakirja lätti suomesta finnish latvian dictionary lexicography picture phrasebook; word of the year; zīmētāja, uzzīmēt māju, zīmēt cilvēkus dabā no dabas, jaunvārds, pieraksti, iesūtīt, latviešu valodas gada vārds 2016, 2017

Jaunvārds? — Pieraksti un atsūti!
              gadavards@inbox.lv

No idejas līdz padarītajam; no padarāmā – līdz secinājumiem par valodu atšķirībām, par valodu lietotāju vēlmēm, ērtībām, līdz nebeidzamiem jauninājumiem un jautājumiem. Valodniecības apakšnozare leksikografija – vārdu vākšana, aprakstīšana un atbilsmju veidošana daudzvalodīgās vārdnīcās (arī vārdnīcu nodošana visu vēlamo lietotāju un vērtētāju rokās) tikai šķietami ir vienkārša! Īstenībā tā ir joma, kuŗā sastopas un cita ar citu kontrastējas gan individuāla gaume, gan arī objektīva izziņa, gan lingvistiska un ekstralingvistiska kompetence, gan arī ekspresija.

Matīss Treimanis ir studējis Tartu*, beidzis Latvijas Universitāti. Latviski tulkojis vairāku prōzas autoru darbus no somu valodas – Arto Pāsilinnu, Sisko Istanmeki, Kauko Reihki, Kari Hotakainenu, arī vairākas somu filmas un dažādu jomu lietišķos tekstus. (* – jeb Tērbatā, Igaunijā.)

LVAK tematiskajā vakarā no M. Treimaņa uzzināsim par vārdnīcas uzbūvi, izmantotiem avotiem, varēsim iepazīt sastādītāja darba paņēmienus un personīgi pavaicāt, kādas atziņas gūtas šai laikā. Lielā ekrānā varēsim pat redzēt fragmentus no gandrīz gatavā manuskripta. . . Ja nu vien vārds „manuskripts“ (käsikirjoitus) jau nav novecojis? Burtiski tas nozīmē: ‚rokraksts‘! Vai mums XXI gadsimtā, kad gandrīz visu rakstām ar kādu ierīci, nevis uz papīra ar roku, būtu jāmaina izpratne par tā nozīmi vai pretēji – jāveido tā vietā kāds jaunvārds?

Vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpā.
Laiks: 2016. gada 3. oktōbrī pulksten 18:00.
Ieeja brīva visiem interesentiem.
Rīko RLB latviešu valodas attīstības kopa —  sīkāk: LVAK.wordpress.com/about/.


LVAK tematiskie vakari notiek katra mēneša pirmajā pirmdienā (izņemot jūliju un augustu).


 

2014. g. 1. decembrī pulksten notika latviešu valodas attīstības kopas rīkots priekšlasījums:

«Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?».

Mūsu uzaicinātais lektors Elvis Krumholcs ar sevi iepazīstina intervijā. Pēc izglītības diplomēts komersants un personāla speciālists, taču pēc aicinājuma jau 19 gadus nodarbojas ar rakstisko tulkošanu. E. Krumholcs ir poliglots, kas valodas apguvis galvenokārt pašmācībā, brīvi spēj runāt piecās valodās – latviešu, krievu, angļu, franču, poļu, bet 12 valodas prot lasīšanai un sapratnei pietiekamā līmenī.

Kā pamazām nonāci pie instrumentāļa un adesīva problēmatikas izpētes?

Elvis Krumholcs, priekšlasījums, adesīvs, instrumentālis, locījumi latviešu valodā. RLB LVAK.

Elvis Krumholcs

Liels pavērsiens manā profesionālajā pieredzē aizsākās pirms pieciem gadiem, kad sāku tvert gramatiku sēmazioloģiskā skatījumā. Man pamazām sāka atklāties nianšu nianses, kas ļāva saprast informācijas uztveres atšķirības visplašākajā mērogā. Līdz tam daudzas teikuma konstrukcijas man likās sinonimiskas, tāpēc vairāk vadījos pēc intuitīvām nojausmām un vispārējās valodas prakses. Taču tagad esmu sapratis, ka katram elementam gramatiskajā sistēmā ir sava neatkārtojama vieta un nozīme. Mans skatījums uz pasauli caur sēmazioloģiju un valodniecību ir ievērojami paplašinājies, un es meklēju iespējas dalīties ar jaunajām atklāsmēm. Lai gan valodniecībā esmu praktiķis, bet ne akadēmiķis, šo gadu gaitā man ir radušies daudzi risinājumi latviešu valodas problēmatikā.

Jautājums par piekto locījumu latviešu valodā ilgus gadus nodarbināja manu prātu. Šī locījuma lietojamību es vienmēr esmu sapratis intuitīvi. Intensīvi lasīdams tekstus poliski un krieviski, es pamanīju neatbilstības starp instrumentāļa konstrukcijām slavu valodās un šo locījumu latviešu valodā. Kādreiz man likās, ka pietiekams arguments ir archaiskās “instrumentāļa” paliekas, kas vēl mūslaikos dzirdamas Kurzemē (“trejis ziedis”, “vienis prātis” u. tml.). Taču īstenībā problēma slēpjas citur.

Šķiet, ka austrāliešu valodnieks Teodors Fennels bijis pirmais, kas rosinājis piekto locījumu izņemt iz gramatiskās sistēmas, taču diemžēl viņam saradušies sekotāji Latvijas akadēmiķu aprindās. Rasma Grīsle rakstā “Vai latviešu valodā ir instrumentālis? ” (28.08.1998., Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas avīze” un “Latvija”) argumentēja viņam pretī ar fōnētiskiem un vēsturiskiem dotumiem, taču veica salīdzinājumu tikai ar lietuviešu valodu. Diemžēl mūslaikos šie argumenti ir par vājiem. Kognitīvā lingvistika, kas citastarp pēta arī sēmantiskās saites, ir sākusi attīstīties nesen, taču tieši sēmazioloģiskie apsvērumi ir spēcīgāki un būtiskāki, lai noteiktu locījuma dabu valodā.

Patiešām, stingra saite starp locījumu un prievārdu vai arīdzan parallēlu galotņu pastāvēšana locījumos nav pamats locījuma izņemšanai iz gramatiskās sistēmas. Visās slavu valodās vietas locījums ir neatraujams no prievārda, daudzās slavu valodās instrumentālim galotņu formas sakrīt ar citiem locījumiem. Taču sēmazioloģiskā skatījumā instrumentālis ir vienādu dabu gan slavu valodās, gan visās pārējās, kur tas sastopams.

Atklāsme par piektā locījuma jaudu un plašo tvērumu man dzima pavisam nejauši. Es droši vien pasmīkņātu, ja man jaunībā teiktu, ka kādreiz interesēšos arī par somugru valodām. Lielais locījumu skaits mani tolaik atturēja no somugru valodu mācīšanās, taču manā dabā nav atzīt kādu iespēju par nederīgu uz mūžīgiem laikiem. Man veidojās lietišķi kontakti ar Ungāriju, un, gluži dabiski, tie vedināja mani pašķirstīt ungāru valodas gramatiku. Nemaz tik sarežģīta ungāru valoda nelikās, vienīgi man būtu jāveltī vairāk laika mācībām. Taču tas man deva ieskatu somugriskajā vietas locījumu sistēmā un tās loģikā.

Kā daudzi tulkotāji, tā arī es meklēju iespējas, kā vieglāk izteikt piederību latviešu valodā, jo mums īsta piederības darbības vārda nav (kā, piemēram, angļiem “to have” – red. piez.). Es nolēmu ieskatīties somu valodas gramatikā. Somu valodā piederība tiek izteikta ar adesīvu – klātesības locījumu, kuŗam tiek pieskaņots objekts nōminātīvā. Sapratne par sēmantiskajām saitēm ļāva man atpazīt analoģiju ar piekto locījumu latviešu valodā.

Tādējādi strīds akadēmiķu vidē par piekto locījumu ir terminoloģisks. Ja pierādīsies, ka adesīvs ir piemērots nosaukums, piektā locījuma vieta mūsu valodā tikai nostiprināsies.

Kā sasaucas teōrija par šiem locījumiem un latviešu valodas prakse XX un XXI gadsimtā?

Jānis Endzelīns ir cītīgi mēģinājis aprakstīt latviešu valodas gramatisko sistēmu, tai skaitā locījumus, bet viņa darbības periods iekrita laikā, kad kognitīvā lingvistika vēl nebija radusies. Nenoliedzami, J. Endzelīnam bija spēcīgi pamati klasiskajās valodās, kur viņš meklējis atbildi uz daudzām parādībām latviešu valodā. Taču katrai valodai ir kaimiņvalodu uzslāņojums; latviešu valodā liela nozīme ir atsevišķām somugru valodu parādībām. Es ticu, ka J. Endzelīns, būdams zinātniska kaluma prātu, spētu tur atrast atbildi par piektā locījuma dabu.

Kas upite, ka netek? / Kas meitiņa, ka nedzied? / Gružiem upe neteceja, / Sērdienite nedziedaja. (Kas upīte, ka netek? / Kas meitiņa, ka nedzied? / Gružiem upe netecēja, / Sērdienīte nedziedāja.) Latviešu tautasdziesmas par bāreņiem. Tautasdziesmu valoda. Pētnieciskais darbs.

Piektais locījums manis piedāvātajā koncepcijā ļauj citādi lasīt tautasdziesmas. J. Endzelīns, piekto locījumu nosaucis par instrumentāli, mēģināja mazpazīstamas formas skaidrot, konkrētajam gadījumam papildus pievienojot kādu prievārdu. Daudzos gadījumos skaidrojums bijis pietiekams sapratnes gūšanai, taču tagad jaunais skaidrojums ir smalkāku nokrāsu. Piemēram, “gružiem upe netecēja” J. Endzelīna skaidrojumā nozīmē ‘gružu dēļ upe netecēja ’. Jaunajā koncepcijā šis tautasdziesmas fragments saprotams citādi – ‘upe netecēja, būdama gružiem noklāta ’. Šī tautasdziesma ir svarīga adesīva pierādīšanai, jo slavu valodās analoģiska konstrukcija ar instrumentāli nav iespējama.

Runātājiem uzskatot piekto locījumu par instrumentāli un ilgu laiku atrodoties divvalodības spaidos, XX un XXI gadsimtā ir ievērojami sašaurinājusies piektā locījuma lietošana latviešu valodā. Kā klausītājiem atklāsies tematiskajā vakarā (01.12.2014. pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā), adesīvs ir plaši lietots locījums klātesības izteikšanai. Tautām ap Baltijas jūru klātesība ir piederības pazīme – proti, piederības noriseni (“būt”, “man ir”, “turēt” – red. piez.) daudzos gadījumos aizstāj atsauces uz piederības faktu. Tradicionāli latviešu valodā piederību izsaka ar ģenitīvu un datīvu, taču tautasdziesmās piederība noteiktos gadījumos tiek izteikta ar piekto locījumu. Piektais locījums ļauj diferencēt piederības sēmantiku – proti, ar ģenitīvu vai datīvu izteiktā piederība balstās pieņēmumā, ka attiecīgais piederums ir subjekta rīcībā, turpretī ar adesīvu izteiktā piederība pauž, ka starp subjektu un piederumu ir tieša saite.

Starp adesīvu un instrumentāli ir pamatīgas sēmantiskas atšķirības. Kā norāda locījuma nosaukums, instrumentālis aktīvi iesaista instrumentu (jeb rīku). Adesīvs ir klātesības locījums, tāpēc ar to var konstatēt tikai darbības sekas, piemēram, “nazi griezta maize”. Lai veidotu instrumentāļa konstrukcijas, latviešu valodā aktīvi tiek lietots prievārds “ar”. Piemērs: “es griežu maizi ar nazi.

Adesīvam ir priekšrocības, kādu nav instrumentālim. Adesīvs var norādīt aktīvu darbības metodes izmantošanu. Tieši tāpēc latviski mēs ejam kājām, bet krieviski nevar iet “ногами” – tas tulkojams ar apstākleni “пешком”! Ja sēmantiskie principi tiktu nostiprināti latviešu valodas gramatikā, runātājiem jau no mazotnes būtu izpratne par atšķirībām starp metodi un instrumentu!

Kuŗi valodniecības novirzieni un jomas pašlaik visvairāk saista tavu interesi?

Salīdzināmā un sastatāmā valodniecība, kognitīvā lingvistika.

Kā dziļāku  valodas un valodniecības jautājumu izpēte saistās ar citām jomām, kuŗās tu darbojies? Palīdz, rada pārsteigumus, apstiprina kādas vispārīgas un lielas filosofiskas atziņas?

Manā redzeslokā pastāvīgi ir cilvēku savstarpējā komūnikācija, vēstījumu pieņemšana, apstrāde un nodošana citiem informācionālās ķēdes dalībniekiem. Es esmu pārliecinājies, ka kļūdainas teikuma konstrukcijas, nepietiekams vārdu krājums un nepiemēroti izteiksmes līdzekļi savstarpējās attiecības šķeļ un pat saārda. Daudzām lietām cilvēki neatrod nosaukumu, jo attiecīgu jomu izprot tikai intuitīvi, aptuveni. Tad veidojas situācijas gluži kā anekdotā – Jautāts, kā pats jūtas, pacients psīchologam atbild: “Es domāju, ka ar mani viss kārtībā!” Tāpēc aicinu ikvienu nestāvēt malā, bet bagātināt savu vārdu krājumu, jo arī dzimto valodu mēs runājam ne vienmēr izcilā kvalitātē.

Ko no mūsdienu latviešu valodas prakses visvairāk vajadzētu izskaust – tavā personīgā skatījumā?

Pašlaik mani visvairāk uztrauc tas, ka skolās latviešu valodu māca analitiski, bet ne sintetiski. Mācoties dzimto valodu analitiski, var apgūt lielu formu daudzumu, taču vienlaikus uzmanībai var paslīdēt gaŗām gramatisko saišu daba. Tieši tāpēc jauniešu valodā esmu novērojis paviršu izpratni par locījumiem un darbības vārdu laikiem. Būdams poliglots, varu apstiprināt patiesību, ka jebkuŗu svešvalodu ir grūti iemācīties, ja dzimtās valodas pamati ir vāji ielikti.

Ar ko latviešu valodu būtu vērts papildināt, uzmanīgi un prātīgi ņemot par paraugu citas valodas?

Latviešu valoda ir izteiksmes līdzekļiem bagāta, tā ļauj ļoti niansēti atklāt iekšējos un ārējos procesus. Taču mūsu valodā lielākā problēma ir kādeņu un apstākleņu nepietiekama izmantošana, atteikšanās no atvasināšanas iespējām. Mani sarūgtina brīži, kad cilvēki atsakās lietot rēgulāru un valodas normām atbilstošu darinājumu, jo citi tā nerunājot vai attiecīgais vārds neesot uzņemts vārdnīcā. Zināmā mērā šo procesu kavē akadēmiķi, jaunradi ierobežodami ar norādi “nav produktīva”, kas citu prātos pārveidojas par secinājumu “tā runāt nedrīkst”. Manā skatījumā akadēmiķim ir jāspēj dot plašāku pamatojumu, kāpēc teōrētiski iespējamā forma būtu uzskatāma par vēlamu vai nevēlamu, vērtīgu vai nevērtīgu. Tieši tas viņu padara akadēmiskā titula cienīgu.

Kā tava izpratne par valodu un attieksme pret to ir laika gaitā mainījusies? Kādā vecumā pirmo reizi iedomājies, ka valoda var tikt pētīta un kopta?

Kopš bērnības man valoda bijusi eksistences forma. Visam, ko vien esmu apzinājies, esmu meklējis apzīmējumus un nosaukumus. Tāpat jau no mazotnes esmu cītīgi šķirstījis vārdnīcas un gramatikas grāmatas, vairākkārt pārlasījis klasiķu darbus, lai man veidotos savs vārdu krājums.

Nepieciešamību pēc valodas pētīšanas un kopšanas es sapratu agri, jau pirmajā klasē saņēmu uzslavas par vārdiņu mācīšanos. “Latviešu valodas kultūras jautājumus” un tiem pielīdzināmus avotus es sāku aktīvi lasīt apmēram desmit gadu vecumā. To arī varētu uzskatīt par laiku, kad iedomājos savu dzīvi saistīt ar valodu.

Ar raksta autoru var sazināties pa e-pastu — elvis@sveiks.lv

(Intervēja Valters Feists.)


Skatīt arī: Elvja Krumholca raksts «Zināmais, bet nepietiekami iepazītais: latviešu valodas prievārds ‘gar’» (2015. g. februāris)

LVAK

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Publicējam rakstu, ko sadarbībā ar latviešu valodas attīstības kopu sarakstījis filologs, tulkotājs un terminologs
ALDIS LAUZIS, kuŗš publiskā LVAK priekšlasījumā 2014. g. 3. novembrī stāstīja par salikteņiem.


Vai pēdējā laikā salikteņu mūsu valodā nav saviesies par daudz? Vai salikteņi negrauj latviešu valodas latviskumu, nepiešķiŗ tai vāciskus vaibstus? Vai salikteņi nemazina valodas skanīgumu, vieglumu un raitumu? Vai domu, kas izteikta, izmantojot salikteņus, tikpat labi nevar izteikt bez tiem? Gan valodas lietotājus, gan tās kopējus šādi jautājumi nodarbinājuši jau kopš jaunlatviešu laikiem, un vienprātības nav bijis. Vienprātības nav arī tagad.

Dravnieks-valodnieks-salikteni-latviesu-valoda-Latvijas-Vestnesis-Nr-258-12-11.1921

Latviešu valodnieks Jēkabs Dravnieks “Latvijas Vēstneša” 1921. gada 12. novembrī publicēja savu īsu analizi par salikteņu izplatīšanos XX gadsimta sākumā.

Kopš sendienām mūsu valodā bijuši tādi vārdi kā, piemēram, «pirtskrāsns, klētsdurvis, kūtsmēsli, plītspriekša, izkaptskāts, sirsdssāpes, valstssvētki, ugunskurs, ūdensplūdi, akmenskalns un debesspuse» (citēts no Kārļa Krūzas raksta „Pāris vārdu par valodas kopšanu”, Tēvija, 1942, 4. aug.). Salikteņu sistēmas veidošanās pilnā sparā notikusi jau tad, kad latviešiem vēl nebija rakstītās literātūras. Simtiem salikteņu jau ir G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» (1638), un to vidū sastopam arī tagad pazīstamus: ādminis, ārapuse (ārpuse), badadzeguze, bendeskalps, darbadiena, galvaskauss, kaŗaspēks, kaŗavīrs, mēlnesis, mežacūka, mušmires, pilskungs, pirtspalags, rītapuse (austrumi), sienalaiks, ugunsgrēks, varavīksne, zemlikas (veļu laiks). (Interesentiem ieteicu Valentīnas Skujiņas grāmatu «Salikteņi G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» un krājumā «Phraseologia lettica»», 2006.)

XIX gadsimta beigās jau bija izveidojušies veseli salikteņterminu lauki, piem., ar komponentu -kopība: aitkopība, augkopība, biškopība, cūkkopība, dārzkopība, lopkopība, zīdkopība, zirgkopība („Dienas Lapa”, 1887–1889, J. Baldunčika dati).

Protams, salikteņu rašanās nav beigusies. Daudzi tagad plaši lietoti salikteņi radušies nesen. Piemēram, vārds vārdkopa radies XX gs. 30. gadu sākumā. Daudz jaunu salikteņu vai salikteņu kandidātu aizvien tiek pieteikts gada vārda un nevārda konkursam; īpašu uzmanību iemantoja saliktenis ēnstrādnieks.

Visu laiku turpinās salikteņu veidošana no vārdkopām, kuŗās pirmais vārds ir verbāllietvārds ar izskaņu -šana, kam saliktenī šī izskaņa zūd. Piemēram, pēc jau agrāk radušās salikteņa elpvads parauga no vārdkopas elpošanas ceļi radies saliktenis elpceļi. Patlaban aktīvs salikteņrades pirmais komponents ir rīcīb-. 1933. gadā Saeimā līdzās vārdam tiesībspēja un darbībspēja (lietoti jau 20. gados) sāk skanēt arī vārds rīcībspēja (no rīcības spēja). Vēlāk Civīllikumā parādījās arī vārds rīcībnespēja. 90. gados radās vārdi rīcībpolītika un rīcībplāns. Otrais no šiem vārdiem gan ieviešas nepelnīti gausi. Joprojām lasām un dzirdam tādas neveiklas vārdkopas kā, piemēram, „ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas ieviešanas rīcības plāns“ (te savā starpā saistāmi ieviešanas un plāns, kā arī rīcības un plāns, bet ne ieviešanas un rīcības, tāpēc ..ieviešanas rīcībplāns atvieglotu visa gaŗā nosaukuma lasīšanu). Rīcībplāns, starp citu, ir kalks no angļu termina action plan.

Jau kopš jaunlatviešu laikiem valodas lietotāju un kopēju vidū par salikteņiem bijuši nebeidzami strīdi.

Piemēram, laikā, kad latviešu valoda pierādīja spēju pilnvērtīgi dzīvot patstāvīgi, bez vācu valodas palīdzības, ļoti noturīgas domstarpības bijušas par to, vai salikteņa pirmais komponents drīkstētu pēc vācu valodas parauga būt atvasināts no darbības vārda finītas formas (resp., tagadnes). Klasiski strīdu objekti ir šādi pāŗi (pirmajā izmantota finīta forma; otrajā – divdabis vai cita forma; abas formas var būt arī strupinātas): kuļmašīna/kuļammašīna, pildspalva/pildāmspalva, slīpmašīna/slīpējammašīna, gājputns/gājuputns, slīdkalniņš. Par sēdvietu/sēžamvietu tādu strīdu, šķiet, nav bijis. Šai sakarā interesants ir savdabīgais militārais termins neķerlauks. 20. un 30. gados tas plaši lietots laikrakstā „Latvijas Kareivis”, kā arī žurnālos „Artilerijas Apskats”, „Militārais Apskats” un „Kadets”, 50. gados „Daugavas Vanagu” izdevumos, bet 70. un 80. gados Latvijā iznākušajos žurnālos „Zvaigzne” un „Liesma”. Tas atrodams arī „Latvijas padomju enciklopaidijā”, „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” un „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā” (1995). Citāts no „Latvijas Kareivja” (1928): „Grāmatas pirmā, otrā un trešā nodaļā doti daži techniski definējumi par šaušanas līniju, šaušanas plāksni, baterijas vēdekli, pacēluma un kritiena leņķiem, šāviņa lidojuma tālumu, trajektoriju, minimālo pacēlumu, neķerlauku, šāvienu izkliedi, varbūtējiem klīdumiem u. t. t.” (Verba tagadnes forma būtu nevis neķer, bet neķeŗ; tātad neķerlauks, iespējams, atvasināts no lietvārda neķere — red. piez.)

Salikteņu darināmības kritēriji

  1. Divvārdu veidojumus, ko jau kā vienu vārdu izrunā ar kopīgu pirmās zilbes uzsvaru, bieži vien var būt vēlami un derīgi par salikteņiem atzīt arī rakstu valodā. Piemēram, kādā Endzelīna dienas konferencē šo argumentu izmantoja pieredzējis leksikografs: uz pārmetumu, ka Terminoloģijas komisija suņu šķirņu grupu nosaukumos apstiprinājusi tādus salikteņus kā aitusuns, putnusuns un kalnusuns, viņš kritiķi uzaicināja izrunāt vārdkopu putnu suns un, atbildi saņēmis, rezumēja: „Jūs pats taču arī sakāt putnusuns.” (TK apsvērumi bija sintaktiski, sk. http://termini.lza.lv/article.php?id=168.)
  2. Kā salikteņi runā un rakstos jālieto tādi divvārdu veidojumi, kuŗos viena vai abu komponentu nozīme atšķiŗas no tās, kāda tiem ir citā, ar šo veidojumu nesaistītā kontekstā. Piemēram, 1940. gadā Izglītības ministrijas Latviešu valodas pareizrakstības komisija uz šāda pamata par salikteņiem neatzina tādus savienojumus kā augļu dārzs, brāļa dēls, bruņu kuģis, gada pārskats, goda biedrs, rīta kurpes, zemes lode u. tml. (tajos rakstījums kopā vai šķirti nozīmi nemaina), bet atzina savienojumus (skaidrojumā: «ar pilnu pirmā vārda ģenitīva galotni») bruņurupucis, ciltskoks, dievanams, dzīvesbiedrs, ellesmašīna, kaŗaskola, kaŗaspēks, kaŗavīrs, lietaskoks, lietussargs, namamāte, namatēvs, pūcesspieģelis, ratasiers, rokudarbs, saulesbrālis, saulessargs, skatulogs, skolasbērns, tautasnams, tēvuzeme, ūdenslīdējs, ūdenssmēlējs (mašīna), ūdenszīme, vaskadrāna, vērtspapīrs, zemesceļš, zemesgrāmata, zemessargs, zemestēvs, ziemassvētki, ziepjuzāles utt. http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_jazi1940n91|article:DIVL317|query:salikteni|issueType:P
  3. Terminoloģijā par salikteņiem veido, piem.:

– lietvārda un īpašības vārda savienojumus, piem., virsmaktīvās vielas (nevis virsmas aktīvās vielas, kā bija pieņemts līdz 80. gadiem), darbtiesiskās attiecības (nevis „darba tiesiskās attiecības“, kā līdz šim pārsvarā lieto), rīcībspējīga persona (nevis „rīcības spējīga persona“), darbaspējīgs vai darbspējīgs (nevis „darba spējīgs“), karstumturīgs, karstumizturīgs (nevis „karstuma turīgs“, „karstuma izturīgs“);

– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa veidu vai aspektu, + verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu}, piem.: traucējumnoturība (nevis „traucējumu noturība“), darbspēja, rīcībspēja, mākoņdatošana, kur pirmais komponents parasti nozīmē nevis procesa/īpašības subjektu vai objektu, bet gan procesa/īpašības veidu, apstākli, aspektu; piem., nevis traucējumi ir noturīgi, bet kaut kam piemīt noturība traucējumu apstākļos;

– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa subjektu vai objektu, + īsformas verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu vai arī procesa veicēju}, piem.: mašīnbūve (salīdz. ar mašīnu būvēšana), kaulveide (salīdz. ar kaulu veidošanās), audrade, dīgļrade, šūnrade, organrade, zīmolrade; krūmgriezis (salīdz. ar krūmu griezējs), ledlauzis (salīdz. ar ledus lauzējs), gāzesvads, ūdensvads, viļņvads, asinsvads;

utt., utt. Salikteņterminu sintaktiskajai vēlamībai ir divi vispārīgi kritēriji. Proti, ir vēlams:

1) lai termins būtu ērti iesaistāms plašākās vārdkopās, t. i., papildināms ar trešo komponentu (parasti kreisajā pusē), ja tāda vajadzība paredzama; piemēram, šis bija viens no iemesliem, kādēļ 70. gados vārdkopu izšķiršanas spēja aizstāja ar izšķirtspēju (piem., paplašināma kā aparāta izšķirtspēja);

2) lai t"Elektriskā gāzizlāde" vai "elektriskā izlāde gāzēs" (terminu teikumspēja)?ermins būtu ērti lietojams ne vien nōminātīvā, bet arī ikvienā citā locījumā (un, protams, arī ģenitīvā, kas visbiežāk sagādā grūtības); piemēram, šis bija galvenais iemesls, kādēļ 80. gados vārdkopu „elektriskā izlāde gāzēs“ (электрический разряд в газах / electric discharge in gases / décharge électrique dans le gaz) aizstāja ar vārdkopu elektriskā gāzizlāde; šajā ziņā grūtības radījusi arī, piem., vārdkopa „ietekme uz vidi“, jo par labu un atdarināmu paraugu nevar uzskatīt bieži lasāmo „ietekmes uz vidi novērtējumu“ (évaluation des incidences sur l’environnement / environmental impact assessment). Ja neveido salikteņus, atliek vārdkoptermini, kuŗos pašos jau ir smagnējas konstrukcijas ar datīvu, instrumentāli, lokātīvu, prievārdiem un kuŗi teikumos rada pamatīgas neveiklības („elektriskās izlādes gāzēs strāvas mērīšana“; salīdz. ar elektriskās gāzizlādes strāvas mērīšana — !).

Terminiem, kam paredzama bieža lietošana paplašinātās vārdkopās, vajadzības gadījumā būtu jāpieņem parallēls variants, ko ar citiem teikuma locekļiem varētu sasaistīt bez stilistiskiem zaudējumiem. Minētajai vārdkopai ietekme uz vidi agrāk tāds parallēls termins bija ekoloģiskā ietekme (ekoloģiskās ietekmes novērtēšana ir   s i n t a k t i s k i   nevainojama vārdkopa, taču ar vides jautājumiem saistīto zinātnieku vairākums pret to iebilst); pēdējos 15 gados ieteikti vairāki jauni varianti, piem., videsietekme.
Divi parallēlu vārdkopu piemēri no LZA TK Informācijas technoloģijas, telekomūnikācijas un elektronikas terminu apakškomisijas nesenās prakses:

access path independence
The separation of a data description from its access path so that changes to the access path do not require changes to the data description in a program.
neatkarība no piekļuves ceļa,
piekļuvneatkarība
Tas, ka datu apraksts programmā ir tādā veidā šķirts no piekļuves ceļa, lai, piekļuves ceļam mainoties, nebūtu jāpārveido.
data independence
The property of a database management system that allows for application programs to be independent of changes in the data structure.
neatkarība no datu struktūras,
datneatkarība
Datubazes pārvaldības sistēmas īpašība, kas lietojumprogrammas dara neatkarīgas no pārmaiņām datu struktūrā.

Latviešu terminoloģijā jau sen izkristallizējušies principi, kā izšķirt, kur veidojams saliktenis un kur jāpaliek pie divvārdu vai trīsvārdu vārdkopas. 70. gadu beigās un 80. gados terminoloģiski rediģējot «Latvijas padomju enciklopaidijas» dabzinātniskos un techniskos šķirkļus, nesastapos ar tādiem gadījumiem, kur šajā ziņā būtu jāmeklē pavisam jauni risinājumi. Šo principu pamatus lielākoties iedibinājis jau Jānis Endzelīns. Piem., “Latviešu pareizrakstības vārdnīcā” (1942) ir pat tādi salikteņi, kuŗus Terminoloģijas komisija pieņēma tikai 70.-90. gados. Viens ērti aplūkojams piemērs:

gaismizturīgs (v. lichtbeständig)
gaismjutīgs (v. lichtempfindlich)
gaismlaidīgs (v. durchleuchtend)

Termins gaismjutība ir jau Endzelīna rediģētajā «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā» (1922), bet Terminoloģijas komisija (TK) to pieņēma tikai 80. gados (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismjut*&list=&lang=LV&h=yes). Enciklopaidijā es šo terminu (tāpat kā īpašības vārdu gaismjutīgs un vairākus citus) pēc analoģijas ar līdzīgiem terminiem ieviesu bez saskaņošanas ar TK.

Tikai 80. gados TK apstiprināja arī terminu gaismizturība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur*&list=&lang=LV&h=yes). Bet īpašības vārds gaismizturīgs apstiprināts tikai 1998. gadā (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur%C4%ABgs&list=gaismiztur*&lang=LV).

Vārds gaismlaidība nepelnīti nav ieviesies. Tā vietā TK kopš 1989. gada dažādās nozarēs apstiprinājusi terminu gaismcaurlaidība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismcaurlaid*&list=&lang=LV&h=yes).

*

Kāda ir mana atbilde uz sākumā izteiktajiem jautājumiem? Ja jāatbild dažos teikumos un par visiem valodas stiliem reizē, atbilde ir šāda. Salikteņu mums varētu būt vismaz trīsreiz mazāk, ja latviešu valodā aktīva būtu kaut vai tik niansēta īpašības vārdu darināšanas sistēma, kāda ir leišu valodā. Kamēr jaunu īpašības vārdu darināšanā aktīvs būs gandrīz vai tikai piedēklis -isk-, atbrīvošanās no salikteņiem, it īpaši terminoloģijā, teikumus padarītu grūtāk uztveŗamus, nereti samocītus un arī neprecīzus. Tāda valoda būtu daudz tālāk no valodas latviskuma ideāla, no tā izteiksmes raituma un caurredzamības, kas piemīt dainām un varētu būt atsevišķa apcerējuma temats.

Es, protams, nerunāju par iespēju no salikteņiem atbrīvoties, vienkāršojot domas, ko uzticam valodai. Šī iespēja būtu iespēja savai valodai parakstīt bauŗu valodas likteni, un diez vai kāds to nopietni apcer.

Jādomā par ko citu. Vai skaidri apzināmies, kādos gadījumos salikteņi no valodas raituma viedokļa ir vēlami un kādos bez tiem varētu iztikt, jo tie vai nu gluži vienkārši nav vajadzīgi, vai arī ir samērā ērti aizstājami ar citiem valodas līdzekļiem? Arī tas būtu pētāms atsevišķi.


Skatīt arī: 03.11.2014. Salikteņi latviešu valodā – Alža Lauža stāstījums

salikteņi, latviešu valodas normas, sintakse, problēmas, valodnieki, morfoloģija, terminoloģija, vārdnīcas, salikteņu darināšana, kā ir pareizi, pareizrakstība, Latvian compound nouns analysis, linguistic, scientific paper, language publications, 2014, Riga, LLAG. Photograph © Valters Feists. Article © Aldis Lauzis.

RLB latviešu valodas attīstības kopas 2013. g. 8. aprīļa sanāksmē «Vēsturisku pārskatu par citvalodu īpašvārdu atveidi latviešu valodā» sniedza Dr. philol. Juris Baldunčiks. Priekšlasījumam sekoja diskusija.

Katra mēneša pirmajā pirmdienā (izņemot jūliju un augustu) pulksten 18:00 esat gaidīti Rīgas Latviešu biedrības namā, kur notiek LVAK rīkotās tematiskās sanāksmes par valodu.


Jau pirms 111 gadiem, 1902. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas sanāksmē enerģiski diskutēts par «Latviešu konversācijas vārdnīcas» tekstā lietojamo lingvistisko principu izvēli. Pastāvēja vairāki viedokļi — gan atbalsts rūpīgai īpašvārdu atveidei latviskā ortografijā, gan arī pretestība tai. Fōnētisko atveidi (rakstīšanu pēc izrunas un līdz ar to arī iespēju lietot galotnes, locījumus un bez aizķeršanās veidot lasītājiem viegli saprotamus teikumus) sevišķi atbalstīja Kārlis Mīlenbachs. «Ar lielu balsu pārsvaru uzvarējuši atveides principa atbalstītāji,» atzīst valodnieks J. Baldunčiks (sk. «Letonikā»).

Arī, ja salīdzina pirms vairāk nekā 400 gadiem — 16. gadsimta beigās un tikai nedaudz vēlāk — 17. gadsimtā drukātus izdevumus latviešu valodā, jau vērojams progress, respektīvi — «atsevišķi īpašvārdu gramatiskās integrācijas gadījumi», «pamazām svešo īpašvārdu lietojums rakstos pieskaņojās latviešu valodas īpatnībām» (J. Baldunčiks).

ipasvardu, personvardu atveide latviesu valoda, burti, personvārdi, vietvārdi, īpašvārdi, dokumentos, svešvalodas

Kā jāizrunā — «Uuh»…?

Atveidošanas pretiniekiem varētu pavaicāt — kā tagad izlasīsit un sapratīsit «Անի», ja nebūs rakstības latviešu valodā? Kuŗas valodas rakstu zīmes tās ir? Kā no galvas uzrakstīsit tās datorā? Nē, tas nav [uuh] vai [ūh]. Tas ir senas armēņu pilsētas nosaukums, pamanīts arī Rīgā, pie tam armēņu valoda mums sanāk tuvāka par igauņu valodu, jo pirmā ir indoeiropiešu valoda, bet otra – nav, kaut arī lieto latīņu burtus. Mīklas atšifrējums sekos… (sk. zemāk šajā rakstā!).

Mūsdienās īpašvārdu atveides sistēmu var uzskatīt par pabeigtu, rakstītājiem un izdevējiem saprotamu. Problēmas tajā ir risināmas, un atsevišķi aspekti saistībā ar konkrētām svešvalodām — precīzējami. Vairāku principu pretstāves gadījumos (transkripcija; transliterācija) ir rodams kompromiss, ņemot vērā arī atveidojuma atpazīstamību un praksi jeb tā dēvētos tradicionālismus, pie kuŗiem esam pieraduši — «Dublina», «Kopenhāgena», «Oslo», «Parīze», «Prāga» u. c. latviskie nosaukumi, kas daļēji vai pilnīgi nesakrīt ar vietējo vai attiecīgās valodas literārās formas izrunu.

Klasiskā latviešu pareizrakstība — Mīlenbacha un Endzelīna izstrādātie un 20. gadsimta sākumā ieviestie ortografijas, morfoloģijas un aizgūšanas principi, bez padomju laika pārgrozījumiem un redukcijām — ļauj citu valodu personvārdus un vietvārdus atveidot pat vēl precīzāk, ja nebaidāmies no dažu «pašlaik neatļautu» burtu lietošanas!
Piemēram —
Ŗ
• pilsētas Ŗazaņa, Chaŗkova, vīriešu vārdi Audŗus, Andŗus;
CH
• a) ar mīkstu skaņu [1]: Minchene (Vācijā),
• b) ar cietu skaņu [2]: Chaŗkova jeb Charkiva (Ukrainā), Terechova (Latvijā), Gvadalachara (Spānijā), Utrechta (Nīderlandē jeb Nēderlandē), Bachs (uzvārds, komponists), Lochness (ezers Skotijā);
Ō
• Hōkings (uzvārds, zinātnieks), Dōkinss (uzvārds, zinātnieks), Dōrseta (Anglijā), Bōrnmuta (Anglijā), Espō (Somijā), Tōms (igauņu uzvārds, režisors), Kōls (vācu uzvārds, polītiķis), Džōrdans (angļu uzvārds).
Ja šo burtu nav, tad jāsāk zīlēt — gaŗš [ō] vai īss [o], un ja nu [uo]? Kāpēc tomēr ir [ŗazaņa], nevis [r…jazaņa]?

Jānis Endzelīns arī iebildis pret aplamiem «tradicionālismiem», kas veidoti it kā uz savdabīgas rīmēšanas jeb virspusīgas līdzības pamatiem. Tā, piemēram, 1) Lietuvas pilsētas nosaukums pareizāk ir «Kauna», nevis «Kauņa» (šai vārdā nav mīkstinājuma oriģinālvalodā — «Kaunas» [kaunas], kas atšķiŗas no vietvārda «Vilnius» [viļņus], kuŗā mīkstinājums ir); 2) franču personvārda «Vincent» [vɛ̃sɑ̃] atbilstīgāks atveidojums ir «Vensans» (ne «Vensāns»), jo pēdējās zilbes uzsvērums (franču val.) nav gluži ekvivalents gaŗam patskanim, savukārt -āns, kā zināms, der latgaliešu uzvārdu rakstīšanai.

Valters Feists

Ani, Անի

Papildu avoti: «Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca» (1944. g.); «Profesora J. Endzelīna atbildes» (Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli, 1933–1942).


Lasiet arī: 03.03.2014. – Juris Baldunčiks: «Kalki un puskalki latviešu valodā – pelēkais plankums latviešu leksikoloģijā».