Archive for the ‘pirmskaŗa Latvijā’ Category

Pirmdien, 2019. gada 2. decembrī pulksten 18:00 noritēs tikšanās ar šogad iznākušas grāmatas «Vēstule ar pielikumu» autori vēsturnieci Inesi Dreimani.

Romāna darbība risinās Latvijā XX gadsimta 30. gadu beigās, tiek parādīta dažādu kārtu ļaužu dzīve un liktenīgi vēsturiski pavērsieni.

RLB namā, Merķeļa ielā 13, Kluba zāle. Ieeja brīva.

Rīko Latviešu valodas attīstības kopa.

 


 

Rīgas Latviešu biedrības namā 2016. gada 5. decembrī pulksten 18:00 sāksies LVAK tematiskais vakars, kuŗā runās Ritvars Eglājs. Stāstījuma tema:

«Valoda, dēmografija un vēlēšanas — paša un Latvijas pieredze».

Šajā sanāksmē varēsit uzzināt par latviešu valodas stāvokli kopsakarībā ar tautību procesiem un vēlēšanu iznākumu skaitļiem. Ritvars Eglājs pastāstīs arī par paša personīgām attiecībām ar valodas lietošanu, pieredzējumiem un gūtām atziņām.

latviesu-tautas-domvezi-domvedis-viedoklu-lideris-termini-latviskak-ritvars-eglajs-rlb-lvak-valoda-etnodemografija-velesanas-statistika-likums5. decembŗa referents Ritvars Eglājs kopš 2003. gada strādā karšu apgādā «Jāņa sēta» par redaktoru. Ir bijis balsu skaitītājs Pilsoņu kongresa vēlēšanās 1990. gadā, vēlāk Rīgas pilsētas vēlēšanu komisijas loceklis, bet kopš 2011. gada — Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas loceklis. Studējis Latvijas Ūniversitātes (LU) ģeografijas un zemes zinātņu fakultātē, Prāgas Kārļa Ūniversitātes Starptautiskajā dēmografijas vasaras skolā, absolvējis Rīgas 1. ģimnaziju.

R. Eglājs darbojies arī žurnālistikā un publicistikā. Personīgas domas izpauž vēstīs, ko publicē emuāru vietnē ritvars.wordpress.com, agrāk arī klab.lv/~ritvars/. Neciezdams padomju okupācijas laikā (1944–1991) ieviestos lingvistiski bezjēdzīgos, «komūnisma celtniecības azartā» tapinātos latviešu valodas pārgrozījumus, Ritvars vienmēr raksta klasiskajā latviešu pareizrakstībā, kas tika izkopta priekškaŗa neatkarīgajā Latvijā.

Ritvara emuāros sakrājies daudz rakstu; par piemēru, pirms pieciem gadiem publicēta precīza statistiska analize — par visu 10. Saeimas deputātu un frakciju balsojumiem: cik pretlatviski, vienaldzīgi vai latviski tie bijuši (skatīt grafiku).

Latviešu valodas attīstības kopa (LVAK) rīko brīvi apmeklējumus priekšlasījumus par valodu, valodnieciskām, kultūrālām un tautiskām latviešu lietām, kas notiek RLB namā katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā. Sekojiet turpmākajiem jaunumiem tīmekļa vietnē LVAK.wordpress.com.


Decembŗa un janvāŗa aktuālitāte — piedalīšanās aptaujā par 2016. gada vārda, nevārda un spārnotā teiciena izvēli. Aptaujas noteikumi un iepriekšējo gadu rezultāti:
LVAK.wordpress.com/gada-vards-nevards-teiciens/. Aptaujas rīkotāji pēta sarunvalodu, valodas kvalitāti savēstes līdzekļos, oficiālās un techniskās publikācijās, spēju veidot loģiski pareizus teikumus, bērnu valodisko jaunradi. Katrs latviešu valodas lietotājs var iesūtīt dažādus priekšlikumus un šāgada vērojumus par valodu, izmantojot adresi gadavards@inbox.lv!

Tiekamies 2016. gada 5. decembrī pulksten 18:00 RLB namā, Rīgā, Merķeļa ielā 13!

Valoda un okupācija; etnolingvodemografija; latvietība, latviešu tautas interešu aizstāvība; Endzelīna pareizrakstība (klasiskā latviešu pareizrakstība).Teksta un fotografiju autors: Valters Feists.


 

Aicinām noklausīties zinātniskus referātus par dažādām temām konferencē, kas notiks  2016. gada 11. novembrī LZA ēkā Akadēmijas laukumā 1, LZA sēžu zālē 2. stāvā.

Rīkotāji šo konference veltī oficiālajai LZA TK septiņdesmitgadībai. 1946. gadā tā sāka darboties kā zinātņu akadēmijas struktūrvienība; taču tās priekštece ir arī pirmskaŗa Latvijas Republikas izglītības ministrijas latviešu valodas terminoloģijas un pareizrakstības komisija.

Programma

(Ar 09.11.2016. saņemtiem labojumiem.)

Atklāšanas uzruna 10:00–10:15.

Konferences 1. daļa 10:15–12:45
Māris Baltiņš Latviešu terminoloģija septiņos gadu desmitos.
Iveta Pūtele Tradicionālais un novatoriskais latviešu termindarināšanā.
Agita Kazakeviča Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisijas (1919–1921) darbības atspoguļojums Terminoloģijas komisijas sēžu protokolos.
Aldis Lauzis Lietvārda ģenitīva un pārējo atribūtīvo līdzekļu sēmantiskais pretstats terminoloģijā: paradeigmas tapšana un problēmas.
Anita Butāne Terminrade un kalkošana.
Regīna Kvašīte Sakne «termin-» latviešu un lietuviešu terminoloģijā.
Margarita Dunska Ekonomikas terminoloģija Latvijā.
Larisa Iļinska, Oksana Ivanova, Zane Seņko Tulkošanas izaicinājumi ekonomikas nozares tekstos.
Marina Platonova Daži aspekti tematiskā lauka «vide un ekoloģija» terminu sistēmu veidošanā un analizē.
Pārtraukums 12:45–13:30
Konferences 2. daļa 13:30–16:30
Juris Gunārs Pommers Spēkratu terminoloģiju kopjot.
Zane Broka Enerģētikas terminoloģijas stāvoklis un attīstības problēmas.
Artūrs Stalažs Augu šķirņu nosaukumu lietošanas un rakstības problēmas starptautisko noteikumu skatījumā.
Helēna Gizeleza Terminrades risinājumi medicīnas terminoloģijā no 1989. līdz 2014. gadam.
Tatjana Smirnova Terminoloģijas jautājumi fōnosēmantikas nozarē.
Gunta Ločmele Rakstiskās tulkošanas terminoloģijas izstrāde: LU pieredze.
Māra Jēkabsone, Inese Kazāka, Aina Štrāle, Inta Virbule Bibliotēku nozares terminu attīstības sākotne Latvijā (līdz 1946. gadam).
Anita Helviga Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas 21. biļetens (1956) literātūrzinātnes terminoloģijas kontekstā.
Astrīda Vucāne Tradicionālās laulības transformācija mūsdienās: terminoloģiskais aspekts.
(Solvita Štekerhofa nereferēs) Juridiskās terminoloģijas attīstība 19. un 20. gadsimtā: nozīmīgākās personības.
Juris Baldunčiks Mūsdienu latviešu terminoloģija valodu kontaktu vējos: lidmašīna, lidaparāts un gaisa kuģis.

Stāstījumi par valodu – reizi mēnesī: LVAK.wordpress.com.


2015. g. 6. aprīlī LVAK sanāksmē noklausījāmies vērtīgu vairāku stundu stāstījumu par vārdiem un vārdnīcām, ko sniedza filoloģijas doktors, Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes profesors Juris Baldunčiks.

Juris Baldunčiks (terminologs, VeA profesors, "Svešvārdu vārdnīcas" sastādītājs); Maija Sinka (RLB LVAK koordinātore).

Juris Baldunčiks (terminologs, VeA profesors, “Svešvārdu vārdnīcas” sastādītājs);
Maija Sinka (RLB LVAK koordinātore). – 07.04.2014. sanāksmē

Pēc stāstījuma un diskusijas LVAK koordinātore Maija Sinka secinājusi – tagad ir saprotams, kādēļ arī mūsu jaunās KLP vārdnīcas veidotāji tajā tik pamatīgi iedziļinās jau vairākus gadus, pat dažās šaurākās niansēs; patiesībā vārdnīcu izstrādei ir jābūt krietni pamatīgākai! Vārdnīcu veidojam, par pamatu ņemot Latviešu valodas krātuves vārdnīcas (pēdējie laidieni – XX gs. 40. gadi) un ALA izdotās, Valerijas Bērziņas–Baltiņas un Jāņa Bičoļa sastādītās “Latviešu valodas vārdnīcas” vielu, kā arī vācam, precīzējam un atklājam gan jaunus, gan vēsturiskus terminus. LVAK dalībnieks, apgāda “Eraksti” dibinātājs Ainārs Zelčs piekrīt – vētīšana, sijāšana un slīpēšana jāturpina!

Ja kāda vārda rakstības detaļas (galotne, gaŗumzīmes) vai pat kāds termins vispār tiek mainīts, tam var būt vairāki cēloņi.

Pēdējā lielā, vērtīgā un patiesā latviešu pareizrakstības reforma notika XX gadsimta sākumā, kad pilnīgi atteicās no vāciskiem principiem (sch=š, zch=ž, ah=ā, ee=ie, w=v u. tml.), precīzēja gaŗumzīmes gan latviešu vārdos (nevis “lasija”, bet “lasīja” u. tml.), gan arī svešvārdos (nevis “fīzika” vai “fizīka“, bet “fizika”; nevis “muzejs“, “muzīka“, “muzikants“, bet “mūzejs”, “mūzika”, “mūzikants” – jo visiem pamatā ir “mūza“!).

Šo moderno ortografiju, morfoloģiju, pareizrunu un svešvārdu aizgūšanas principus apkopoja, pabeidza un deva tautai Kārlis Mīlenbachs un Jānis Endzelīns.

Par vēlākiem šīs klasiskās latviešu pareizrakstības pārveidojumiem (okupācijas laikā) LVAK viedoklis ir negātīvs – tie nav atbalstāmi ne kultūrvēsturiski, ne polītiski. Pirmkārt jau tāpēc, ka tie fantastiski samudžina latviešu valodas morfoloģiju, kā arī citvalodu vārdu atveides principus. Ir notikusi dīvaina tuvināšana krievu valodai – piemēram: oriģinālvalodā tiek izrunāts [veda, ājurveda], bet pēckaŗa laikā krieviskās izrunas akcentētās zilbes pozicijā pievienota bezjēdzīga gaŗumzīme arī latviešu vārdiem: “vēdas“, “ajurvēda” (вéды, аюрвéда). Mūsdienās beidzot “islams” atkal izlabots par “islāmu”, bet pareizi būtu arī “darvīšs” (ne “dervišs“), “arabi” (ne “arābi“). Ungāru “čārdāšs“, ne “čardašs“.

Vārdnīcu uzdevums būtu arī nepieļaut pārmērīgi daudzu svešvārdu iebrukumu. (“Kredibilitāte”? “Monitorings”? “Simulācija”? “Animācija”? “Autlets”? “Resīvers”? “Mikroblogošana”? “Pop-up kafejnīca”? “Validēt”? “Kancelēt”? “Aplikācija“?)

Maija Sinka zina stāstīt arī, ka pat “Vācijā valodai arī pašlaik grūti laiki. Modē visādi anglicismi un viens otrs citvalodu paķēriens, kas ietilpināti parastos un pat lietišķos tekstos – sarunvalodā, presē, reklāmās, arī bieži literātūrā… Pat vēlēšanu plakātos!”.

Pat vietēju, latvisku lietu nosaukšanai domātie termini reizēm sašķobās, un iemesli ir miglā tīti! Izsenis mūsu novadi ir Kurzeme, Latgale, Sēlija, Vidzeme un Zemgale, tāpēc jāšaubās, vai to pašu vārdu “novadi” ir bijis prātīgi nesen ieviest kādu mazāku territoriju nosaukšanai. Apkaime ir vieta kaut kam apkārt, bet pēc pašiem jaunākiem grozījumiem (sagrozījumiem?) “Teikas apkaime” vairs neesot apvidus ap Teiku, bet Teika pati! (?)

6. aprīļa LVAK sanāksmes lektors ar terminoloģiju un vārdnīcu sastādīšanu nodarbojies jau daudzus gadus. Zinām Juŗa Baldunčika “Svešvārdu vārdnīcu” (vairāk nekā 15 tūkstoši citvalodu cilmes vārdu… starp daži pavisam reti, citur grūti atrodami). Kopš 2013. gada Juris Baldunčiks ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdis.

Stāstījuma tema bija «Vārds valodā un vārdnīcā: adekvātuma problēma».


www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Publicējam rakstu, ko sadarbībā ar latviešu valodas attīstības kopu sarakstījis filologs, tulkotājs un terminologs
ALDIS LAUZIS, kuŗš publiskā LVAK priekšlasījumā 2014. g. 3. novembrī stāstīja par salikteņiem.


 

Vai pēdējā laikā salikteņu mūsu valodā nav saviesies par daudz? Vai salikteņi negrauj latviešu valodas latviskumu, nepiešķiŗ tai vāciskus vaibstus? Vai salikteņi nemazina valodas skanīgumu, vieglumu un raitumu? Vai domu, kas izteikta, izmantojot salikteņus, tikpat labi nevar izteikt bez tiem? Gan valodas lietotājus, gan tās kopējus šādi jautājumi nodarbinājuši jau kopš jaunlatviešu laikiem, un vienprātības nav bijis. Vienprātības nav arī tagad.

 

Dravnieks-valodnieks-salikteni-latviesu-valoda-Latvijas-Vestnesis-Nr-258-12-11.1921

Latviešu valodnieks Jēkabs Dravnieks “Latvijas Vēstneša” 1921. gada 12. novembrī publicēja savu īsu analizi par salikteņu izplatīšanos XX gadsimta sākumā.

Kopš sendienām mūsu valodā bijuši tādi vārdi kā, piemēram, «pirtskrāsns, klētsdurvis, kūtsmēsli, plītspriekša, izkaptskāts, sirsdssāpes, valstssvētki, ugunskurs, ūdensplūdi, akmenskalns un debesspuse»(citēts no Kārļa Krūzas raksta „Pāris vārdu par valodas kopšanu”, Tēvija, 1942, 4. aug.). Salikteņu sistēmas veidošanās pilnā sparā notikusi jau tad, kad latviešiem vēl nebija rakstītās literātūras. Simtiem salikteņu jau ir G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» (1638), un to vidū sastopam arī tagad pazīstamus: ādminis, ārapuse (ārpuse), badadzeguze, bendeskalps, darbadiena, galvaskauss, kaŗaspēks, kaŗavīrs, mēlnesis, mežacūka, mušmires, pilskungs, pirtspalags, rītapuse (austrumi), sienalaiks, ugunsgrēks, varavīksne, zemlikas (veļu laiks). (Interesentiem ieteicu Valentīnas Skujiņas grāmatu «Salikteņi G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» un krājumā «Phraseologia lettica»», 2006.)

XIX gadsimta beigās jau bija izveidojušies veseli salikteņterminu lauki, piem., ar komponentu -kopība: aitkopība, augkopība, biškopība, cūkkopība, dārzkopība, lopkopība, zīdkopība, zirgkopība („Dienas Lapa”, 1887–1889, J. Baldunčika dati).

Protams, salikteņu rašanās nav beigusies. Daudzi tagad plaši lietoti salikteņi radušies nesen. Piemēram, vārds vārdkopa radies XX gs. 30. gadu sākumā. Daudz jaunu salikteņu vai salikteņu kandidātu aizvien tiek pieteikts gada vārda un nevārda konkursam; īpašu uzmanību iemantoja saliktenis ēnstrādnieks.

Visu laiku turpinās salikteņu veidošana no vārdkopām, kuŗās pirmais vārds ir verbāllietvārds ar izskaņu -šana, kam saliktenī šī izskaņa zūd. Piemēram, pēc jau agrāk radušās salikteņa elpvads parauga no vārdkopas elpošanas ceļi radies saliktenis elpceļi. Patlaban aktīvs salikteņrades pirmais komponents ir rīcīb-. 1933. gadā Saeimā līdzās vārdam tiesībspēja un darbībspēja (lietoti jau 20. gados) sāk skanēt arī vārds rīcībspēja (no rīcības spēja). Vēlāk Civīllikumā parādījās arī vārds rīcībnespēja. 90. gados radās vārdi rīcībpolītika un rīcībplāns. Otrais no šiem vārdiem gan ieviešas nepelnīti gausi. Joprojām lasām un dzirdam tādas neveiklas vārdkopas kā, piemēram, „ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas ieviešanas rīcības plāns“ (te savā starpā saistāmi ieviešanas un plāns, kā arī rīcības un plāns, bet ne ieviešanas un rīcības, tāpēc ..ieviešanas rīcībplāns atvieglotu visa gaŗā nosaukuma lasīšanu). Rīcībplāns, starp citu, ir kalks no angļu termina action plan.

Jau kopš jaunlatviešu laikiem valodas lietotāju un kopēju vidū par salikteņiem bijuši nebeidzami strīdi.

Piemēram, laikā, kad latviešu valoda pierādīja spēju pilnvērtīgi dzīvot patstāvīgi, bez vācu valodas palīdzības, ļoti noturīgas domstarpības bijušas par to, vai salikteņa pirmais komponents drīkstētu pēc vācu valodas parauga būt atvasināts no darbības vārda finītas formas (resp., tagadnes). Klasiski strīdu objekti ir šādi pāŗi (pirmajā izmantota finīta forma; otrajā – divdabis vai cita forma; abas formas var būt arī strupinātas): kuļmašīna/kuļammašīna, pildspalva/pildāmspalva, slīpmašīna/slīpējammašīna, gājputns/gājuputns, slīdkalniņš. Par sēdvietu/sēžamvietu tādu strīdu, šķiet, nav bijis. Šai sakarā interesants ir savdabīgais militārais termins neķerlauks. 20. un 30. gados tas plaši lietots laikrakstā „Latvijas Kareivis”, kā arī žurnālos „Artilerijas Apskats”, „Militārais Apskats” un „Kadets”, 50. gados „Daugavas Vanagu” izdevumos, bet 70. un 80. gados Latvijā iznākušajos žurnālos „Zvaigzne” un „Liesma”. Tas atrodams arī „Latvijas padomju enciklopaidijā”, „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” un „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā” (1995). Citāts no „Latvijas Kareivja” (1928): „Grāmatas pirmā, otrā un trešā nodaļā doti daži techniski definējumi par šaušanas līniju, šaušanas plāksni, baterijas vēdekli, pacēluma un kritiena leņķiem, šāviņa lidojuma tālumu, trajektoriju, minimālo pacēlumu, neķerlauku, šāvienu izkliedi, varbūtējiem klīdumiem u. t. t.” (Verba tagadnes forma būtu nevis neķer, bet neķeŗ; tātad neķerlauks, iespējams, atvasināts no lietvārda neķere — red. piez.)

Salikteņu darināmības kritēriji

  1. Divvārdu veidojumus, ko jau kā vienu vārdu izrunā ar kopīgu pirmās zilbes uzsvaru, bieži vien var būt vēlami un derīgi par salikteņiem atzīt arī rakstu valodā. Piemēram, kādā Endzelīna dienas konferencē šo argumentu izmantoja pieredzējis leksikografs: uz pārmetumu, ka Terminoloģijas komisija suņu šķirņu grupu nosaukumos apstiprinājusi tādus salikteņus kā aitusuns, putnusuns un kalnusuns, viņš kritiķi uzaicināja izrunāt vārdkopu putnu suns un, atbildi saņēmis, rezumēja: „Jūs pats taču arī sakāt putnusuns.” (TK apsvērumi bija sintaktiski, sk. http://termini.lza.lv/article.php?id=168.)
  2. Kā salikteņi runā un rakstos jālieto tādi divvārdu veidojumi, kuŗos viena vai abu komponentu nozīme atšķiŗas no tās, kāda tiem ir citā, ar šo veidojumu nesaistītā kontekstā. Piemēram, 1940. gadā Izglītības ministrijas Latviešu valodas pareizrakstības komisija uz šāda pamata par salikteņiem neatzina tādus savienojumus kā augļu dārzs, brāļa dēls, bruņu kuģis, gada pārskats, goda biedrs, rīta kurpes, zemes lode u. tml. (tajos rakstījums kopā vai šķirti nozīmi nemaina), bet atzina savienojumus (skaidrojumā: «ar pilnu pirmā vārda ģenitīva galotni») bruņurupucis, ciltskoks, dievanams, dzīvesbiedrs, ellesmašīna, kaŗaskola, kaŗaspēks, kaŗavīrs, lietaskoks, lietussargs, namamāte, namatēvs, pūcesspieģelis, ratasiers, rokudarbs, saulesbrālis, saulessargs, skatulogs, skolasbērns, tautasnams, tēvuzeme, ūdenslīdējs, ūdenssmēlējs (mašīna), ūdenszīme, vaskadrāna, vērtspapīrs, zemesceļš, zemesgrāmata, zemessargs, zemestēvs, ziemassvētki, ziepjuzāles utt. http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_jazi1940n91|article:DIVL317|query:salikteni|issueType:P
  3. Terminoloģijā par salikteņiem veido, piem.:

– lietvārda un īpašības vārda savienojumus, piem., virsmaktīvās vielas (nevis virsmas aktīvās vielas, kā bija pieņemts līdz 80. gadiem), darbtiesiskās attiecības (nevis „darba tiesiskās attiecības“, kā līdz šim pārsvarā lieto), rīcībspējīga persona (nevis „rīcības spējīga persona“), darbaspējīgs vai darbspējīgs (nevis „darba spējīgs“), karstumturīgs, karstumizturīgs (nevis „karstuma turīgs“, „karstuma izturīgs“);

– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa veidu vai aspektu, + verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu}, piem.: traucējumnoturība (nevis „traucējumu noturība“), darbspēja, rīcībspēja, mākoņdatošana, kur pirmais komponents parasti nozīmē nevis procesa/īpašības subjektu vai objektu, bet gan procesa/īpašības veidu, apstākli, aspektu; piem., nevis traucējumi ir noturīgi, bet kaut kam piemīt noturība traucējumu apstākļos;

– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa subjektu vai objektu, + īsformas verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu vai arī procesa veicēju}, piem.: mašīnbūve (salīdz. ar mašīnu būvēšana), kaulveide (salīdz. ar kaulu veidošanās), audrade, dīgļrade, šūnrade, organrade, zīmolrade; krūmgriezis (salīdz. ar krūmu griezējs), ledlauzis (salīdz. ar ledus lauzējs), gāzesvads, ūdensvads, viļņvads, asinsvads;

utt., utt. Salikteņterminu sintaktiskajai vēlamībai ir divi vispārīgi kritēriji. Proti, ir vēlams:

1) lai termins būtu ērti iesaistāms plašākās vārdkopās, t. i., papildināms ar trešo komponentu (parasti kreisajā pusē), ja tāda vajadzība paredzama; piemēram, šis bija viens no iemesliem, kādēļ 70. gados vārdkopu izšķiršanas spēja aizstāja ar izšķirtspēju (piem., paplašināma kā aparāta izšķirtspēja);

2) lai t"Elektriskā gāzizlāde" vai "elektriskā izlāde gāzēs" (terminu teikumspēja)?ermins būtu ērti lietojams ne vien nōminātīvā, bet arī ikvienā citā locījumā (un, protams, arī ģenitīvā, kas visbiežāk sagādā grūtības); piemēram, šis bija galvenais iemesls, kādēļ 80. gados vārdkopu „elektriskā izlāde gāzēs“ (электрический разряд в газах / electric discharge in gases / décharge électrique dans le gaz) aizstāja ar vārdkopu elektriskā gāzizlāde; šajā ziņā grūtības radījusi arī, piem., vārdkopa „ietekme uz vidi“, jo par labu un atdarināmu paraugu nevar uzskatīt bieži lasāmo „ietekmes uz vidi novērtējumu“ (évaluation des incidences sur l’environnement / environmental impact assessment). Ja neveido salikteņus, atliek vārdkoptermini, kuŗos pašos jau ir smagnējas konstrukcijas ar datīvu, instrumentāli, lokātīvu, prievārdiem un kuŗi teikumos rada pamatīgas neveiklības („elektriskās izlādes gāzēs strāvas mērīšana“; salīdz. ar elektriskās gāzizlādes strāvas mērīšana — !).

Terminiem, kam paredzama bieža lietošana paplašinātās vārdkopās, vajadzības gadījumā būtu jāpieņem parallēls variants, ko ar citiem teikuma locekļiem varētu sasaistīt bez stilistiskiem zaudējumiem. Minētajai vārdkopai ietekme uz vidi agrāk tāds parallēls termins bija ekoloģiskā ietekme (ekoloģiskās ietekmes novērtēšana ir   s i n t a k t i s k i   nevainojama vārdkopa, taču ar vides jautājumiem saistīto zinātnieku vairākums pret to iebilst); pēdējos 15 gados ieteikti vairāki jauni varianti, piem., videsietekme.
Divi parallēlu vārdkopu piemēri no LZA TK Informācijas technoloģijas, telekomūnikācijas un elektronikas terminu apakškomisijas nesenās prakses:

access path independence
The separation of a data description from its access path so that changes to the access path do not require changes to the data description in a program.
neatkarība no piekļuves ceļa,
piekļuvneatkarība
Tas, ka datu apraksts programmā ir tādā veidā šķirts no piekļuves ceļa, lai, piekļuves ceļam mainoties, nebūtu jāpārveido.
data independence
The property of a database management system that allows for application programs to be independent of changes in the data structure.
neatkarība no datu struktūras,
datneatkarība
Datubazes pārvaldības sistēmas īpašība, kas lietojumprogrammas dara neatkarīgas no pārmaiņām datu struktūrā.

 

Latviešu terminoloģijā jau sen izkristallizējušies principi, kā izšķirt, kur veidojams saliktenis un kur jāpaliek pie divvārdu vai trīsvārdu vārdkopas. 70. gadu beigās un 80. gados terminoloģiski rediģējot «Latvijas padomju enciklopaidijas» dabzinātniskos un techniskos šķirkļus, nesastapos ar tādiem gadījumiem, kur šajā ziņā būtu jāmeklē pavisam jauni risinājumi. Šo principu pamatus lielākoties iedibinājis jau Jānis Endzelīns. Piem., “Latviešu pareizrakstības vārdnīcā” (1942) ir pat tādi salikteņi, kuŗus Terminoloģijas komisija pieņēma tikai 70.-90. gados. Viens ērti aplūkojams piemērs:

gaismizturīgs (v. lichtbeständig)
gaismjutīgs (v. lichtempfindlich)
gaismlaidīgs (v. durchleuchtend)

Termins gaismjutība ir jau Endzelīna rediģētajā «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā» (1922), bet Terminoloģijas komisija (TK) to pieņēma tikai 80. gados (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismjut*&list=&lang=LV&h=yes). Enciklopaidijā es šo terminu (tāpat kā īpašības vārdu gaismjutīgs un vairākus citus) pēc analoģijas ar līdzīgiem terminiem ieviesu bez saskaņošanas ar TK.

Tikai 80. gados TK apstiprināja arī terminu gaismizturība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur*&list=&lang=LV&h=yes). Bet īpašības vārds gaismizturīgs apstiprināts tikai 1998. gadā (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur%C4%ABgs&list=gaismiztur*&lang=LV).

Vārds gaismlaidība nepelnīti nav ieviesies. Tā vietā TK kopš 1989. gada dažādās nozarēs apstiprinājusi terminu gaismcaurlaidība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismcaurlaid*&list=&lang=LV&h=yes).

*

Kāda ir mana atbilde uz sākumā izteiktajiem jautājumiem? Ja jāatbild dažos teikumos un par visiem valodas stiliem reizē, atbilde ir šāda. Salikteņu mums varētu būt vismaz trīsreiz mazāk, ja latviešu valodā aktīva būtu kaut vai tik niansēta īpašības vārdu darināšanas sistēma, kāda ir leišu valodā. Kamēr jaunu īpašības vārdu darināšanā aktīvs būs gandrīz vai tikai piedēklis -isk-, atbrīvošanās no salikteņiem, it īpaši terminoloģijā, teikumus padarītu grūtāk uztveŗamus, nereti samocītus un arī neprecīzus. Tāda valoda būtu daudz tālāk no valodas latviskuma ideāla, no tā izteiksmes raituma un caurredzamības, kas piemīt dainām un varētu būt atsevišķa apcerējuma temats.

Es, protams, nerunāju par iespēju no salikteņiem atbrīvoties, vienkāršojot domas, ko uzticam valodai. Šī iespēja būtu iespēja savai valodai parakstīt bauŗu valodas likteni, un diez vai kāds to nopietni apcer.

Jādomā par ko citu. Vai skaidri apzināmies, kādos gadījumos salikteņi no valodas raituma viedokļa ir vēlami un kādos bez tiem varētu iztikt, jo tie vai nu gluži vienkārši nav vajadzīgi, vai arī ir samērā ērti aizstājami ar citiem valodas līdzekļiem? Arī tas būtu pētāms atsevišķi.


 

Skatīt arī: 03.11.2014. Salikteņi latviešu valodā – Alža Lauža stāstījums

salikteņi, latviešu valodas normas, sintakse, problēmas, valodnieki, morfoloģija, terminoloģija, vārdnīcas, salikteņu darināšana, kā ir pareizi, pareizrakstība, Latvian compound nouns analysis, linguistic, scientific paper, language publications, 2014, Riga, LLAG. Photograph © Valters Feists. Article © Aldis Lauzis.

Pēc nedēļas – 2014. g. 6. janvārī plkst. 18:00 piedāvājam noklausīties literātes – dzejnieces un atdzejotājas Astrīdes Ivaskas stāstījumu «Ramave – ilgi glabāts noslēpums».

Vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Merķeļa ielā 13 (otrā stāva 301. telpā).
Ilgums – aptuveni pusotra stunda, ieskaitot diskusiju.
Ieeja brīva visiem interesentiem.

Dziesmiņās, saulītē / Bārenīšu rāmavīte: / Dziesmiņās remdējās, / Saulītē kaltējās.

(Teksts pēc dainu skapja kartītes: 4379-1)

Ramaves darbības sākums ir 1929. gada marts, tās desmit dibinātāju vidū – Alvils Augstkalns, Jānis Bičolis, Kārlis Draviņš, Jānis Oskars Freimanis. Rudenī Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas studentu Ramave kļuva par oficiāli apstiprinātu studentu organizāciju, kuŗā aktīvi darbojas latviešu filologi un filozofi. Dibinātājuprāt, citas tā laika studentu biedrības ar līdzīgu ievirzi nebija pietiekami saliedētas. Pēc desmit darbības gadiem filoloģijas un filozofijas studentu Ramave jau atskatās uz 701 sarīkotu saietu, 275 nolasītiem referātiem (ne tikai par latviešu filoloģiju, bet arī par klasisko, ģermāņu, slavu kultūru…).

Ramave aktīvi sekoja aktuālitātēm latviešu rakstniecībā, jaunākajām grāmatām, rīkoja tikšanās ar rakstniekiem, tai skaitā – publiskas. Biedrības mērķi – draudzība un vienība filoloģijas un filozofijas darbinieku starpā, kas turpinās arī pēc studiju beigšanas, šo nozaŗu darbības sekmēšana, sabiedrības iepazīstināšana ar jaunumiem un sasniegto. Studijas beigušiem biedriem biedrības satversmē bija paredzēta īpaša veterānu katēgorija. Bija arī goda biedri, piemēram, profesors Jānis Endzelīns.

Biedrības nosaukums atrasts latvju dainās, iespējams – četrrindē, ko tautasdziesmu vācēji pierakstījuši Cēsu apriņķī.

Astrīde Ivaska. RLB LVAK (latviešu valodas attīstības kopa).

Astrīde Ivaska 2011. g. 4. aprīlī RLB namā – viena no runātājām LVAK 100. sanāksmē «Valodas vērtības un nākotnes izredzes», kas piesaistīja pilnu «Līgo» zāli klausītāju.

1939. gadā Ramaves bibliotēkā ir vairāk nekā 1300 vienumi, bet latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas darbā septiņos gados jau uzkrāts 12 000 lapiņu… Tas ir laiks, kad elektronisku krātuvju un globālu saziņas līdzekļu vēl nav – Ramaves iekšējā avīze iznāca rokrakstā, vienā eksemplārā, bet ar illustrācijām! Rēgulāri tiek iespiests arī rakstu krājums «Ceļi».

Kāpēc tik dedzīgs un ražens varēja būt ap 70 latviešu darbs pirmskaŗa Ramavē? – Varbūt tāpēc, ka laiks negaidīja, pār Eiropu jau savilkās polītiski un militāri draudi. Latviešu organizācijas, kuŗas vadīja saimnieki un kuŗām bija sava satversme, tika aizliegtas jau 1940. gada okupācijas sākumā, īpašumi atņemti, iestrādnes iznīcinātas.

Mūsdienās ir daudz vieglāk – ar datoriem visam var izveidot kōpijas, ātri elektroniski pārsūtīt ikvienu ideju uz jebkuŗu pasaules malu. Ja netiekat uz ikmēneša priekšlasījumiem, varat sazināties ar RLB latviešu valodas attīstības kopu rakstiski.

6. janvāŗa referente A. Ivaskas kundze darbojusies biedrības otrajā darba posmā – latviešu trimdā Rietumos, kad to jau dēvēja par „Akadēmisko organizāciju Ramavi“. «Ramaves locekļi tagad dzīvo daudzās zemēs,» 1979. gadā raksta «Jaunā Gaita» un nosauc arī aktīvākos biedrības darbības atjaunotājus – tie ir M. Zīverts, N. un H. Zālīši, V. Draviņa, J. Andrups, M. Rozentāle, K. Zvejnieks. Tai laikā tiek gatavots «Ceļu» 17. sējums. Biedru skaits tuvojies jau diviem simtiem; goda biedru vidū – arī valodniece Ēdite Hauzenberga-Šturma.

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Novembŗa Rīgas Latviešu biedrības nams, sarīkojums par valodu: Alvils Augstkalns - Rūtas Augstkalnes atmiņās. Brūklenes, meža ogas, rudens.pirmās pirmdienas vakarā LVAK piedāvā redaktores Rūtas Augstkalnes stāstījumu «Atmiņas par valodnieku Alvilu Augstkalnu».

2009. gadā iznācis 560 lappušu sējums – Alvils Augstkalns: «Darbu izlase». Tajā ietverti zinātniski, populārzinātniski raksti, vēstījumi par Latviešu valodas krātuvi un kollēģiālas recenzijas (izdevējs – LU Latviešu valodas institūts).

Alvila Augstkalna (1907–1940) darbības jomas bija valodas vēsture un dialektoloģija. 1936. gadā «Ramave» izdevusi A. Augstkalna «Leišu valodas elementus latviešu ģimnazijai».

Atmiņu stāstījuma norises vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Merķeļa ielā 13 (otrā stāva 301. telpā).
Laiks: pirmdien, 2013. gada 4. novembrī plkst. 18:00.
Ilgums – aptuveni pusotra stunda, ieskaitot diskusiju.
Ieeja brīva visiem interesentiem.

Sekojiet jaunumiem vietnē LVAK.wordpress.com – šeit atrodama informācija par latviešu valodas attīstības kopas ikmēneša tematiskajām sanāksmēm, pareizrakstību, diskusijas par jaunvārdiem un terminiem, norādes uz noderīgām grāmatām, gada vārda un nevārda aptaujas rezultāti kopš 2003. gada u. c.

 

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

RLB latviešu valodas attīstības kopa aicina noklausīties stāstījumu «Valodnieku Mīlenbacha un Endzelīna mantojuma sargāšana trimdas latviešu rakstu valodā», ko sniegs skolotājs, vēsturnieks Jānis Mežaks.

Vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Rīgā, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpā.
Laiks: pirmdien, 2013. gada 4. februārī plkst. 18:00.

Jānis Endzelīns, Kārlis Mīlenbachs, latviešu valodnieki.2013. gadā – apaļas jubilejas: Kārlim Mīlenbacham 160; Jānim Endzelīnam 140. Iepriekšējos gados jau esam ziņojuši, ka sagatavots piemineklis abiem valodniekiem, taču tā uzbūvēšanai vēl tiek vākti ziedojumi.

Plaši pazīstams un vērienīgumā nepārspēts ir abu valodnieku veikums leksikoloģijā –  «K. Mǖlenbacha Latviešu valodas vārdnīca. / Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns», kas iznāca ļoti drīz pēc Latvijas valsts nodibināšanās, 20. gadsimta 20. gados un 30. gadu sākumā. Četros sējumos ir aptuveni tūkstotis lappušu katrā.

Šī vārdnīca ir gan liecība par latviešu valodas bagātību, gan arī iezīmēja drošu pāreju no vācu valodai līdzīgās iepriekšējās sistēmas (periods līdz 1. pasaules kaŗam) uz jauno latviešu ortografiju, ko pašlaik var dēvēt par klasisko latviešu pareizrakstību. To var ātri pazīt pēc digrafa ch, un burtu ŗ, ō lietojuma, kā arī tādas morfoloģijas, kuŗa respektē no citām valodām aizgūtu vārdu rakstību bez nevajadzīgiem pārveidojumiem un atvasinātos vārdos nedeformē vārddaļas, nepadara tās nepazīstamas. Latviešu trimdā pēc 2. pasaules kaŗa droši turpināja lietot endzelīnisko standartu, jo nebija vajadzības sekot vairākkārtējiem lingvistiskiem pārveidojumiem, kas tika padarīti par obligātiem okupētajā Latvijā.

Sīkāk – http://LVAK.wordpress.com/klasiska-latviesu-pareizrakstiba/
(materiāla beigās arī saite uz attiecīgu vārdnīcu elektroniskās grāmatas formātā).

Arī jaunieši Latvijā gan grib, gan spēj izprast un interesēties par pirmsokupācijas pareizrakstības lietošanu, liecina divdaļīgs videomateriāls vietnē «Youtube».

— I. —


— II. —

RLB latviešu valodas attīstības kopa (LVAK) savu 2012. g. rudens sezonu sāk 3. septembŗa vakarā ar rakstnieces, tulkotājas Annas Velēdas Žīgures stāstījumu «Pārdomas par latviešu valodu mūsdienās».

Latviešu valoda, kādu to pazīstam tagad, nebūtu izveidojusies bez daudzu valodnieku, publicistu, terminologu un literātu darba – vai viņus visus mēs zinām un atzīstam?

A. Žīgures stāstījums aptvers vairāku viņas dzimtas paaudžu vēsturi – sākot no vecvectēva Stērstu Andreja, kuŗš bija autors pirmajai «Latviešu valodas mācībai» (izd. 1879, 1880) un citām publikācijām un ir piedalījies latviešu valodas pilnveidošanā. Tad klausītāji uzzinās par nākamo paaudžu – vecvecāku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas, tēva Jāņa Žīgura – attieksmi pret latviešu valodu. Beigās A. Žīgure izteiks savus vērojumus par pašreizējo valodas situāciju. Būs iespējams uzdot jautājumus un diskutēt.

Baltiešu un somugru tautu kultūras saikne, kuŗas uzturēšanā un bagātināšanā darbojas A. Žīgure, ir ražīga abos virzienos: ir pazīstami ne tikai viņas tulkojumi no igauņu un somu valodas (kopš XX gs. 70. gadiem), bet arī A. Žīgures darbi ir tulkoti somiski un igauniski. Īss, bet spilgts ieskats viņas grāmatā «Es stāstu par Latviju» un dzīves gājumā publicēts trimdas latviešu kultūras žurnālā «Jaunā Gaita».

Kā parasti, latviešu valodas attīstības kopas rīkoto priekšlasījumu var brīvi noklausīties ikviens interesents. Tā ir arī iespēja satikties ar citiem LVAK dalībniekiem un domubiedriem, uzdot visdažādākos jautājumus pieredzējušiem valodniekiem un literātiem.

Vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Rīgā, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpā.
Laiks: pirmdien, 2012. gada 3. septembrī plkst. 18:00
(ilgums – aptuveni pusotra stunda kopā ar diskusiju).

LVAK - latviešu valodas attīstības kopa. Priekšlasījums - Anna Žīgure par latv. val.

Spridzinātāji - Māŗa Ruka grāmata [Spridzinataji, Antava, Maris Ruks]Ceturtdien, 2011. gada 2. jūnijā pulksten 16:00 prezentēja rakstnieka un publicista Māŗa Ruka jaunāko grāmatu “Spridzinātāji”. Norises vieta – J. Rozes grāmatnīca Rīgā Krišjāņa Barona ielā.

Aktuālā M. Ruka grāmata piesaista ar diviem aspektiem.
Forma: izmantota klasiskā latviešu pareizrakstība, bez pārveidojumiem, kas latviešu valodu skāra pēc 1945. gada.  (*)
Saturs: pētījums par to, ka Rīgā, Uzvaras laukuma centrā diez vai ir jāatrodas padomju betona kompleksam, nez kādēļ vēl dēvētam par pieminekli Rīgas “atbrīvotājiem”.

Varbūt ir laiks atbrīvoties no 1945.–1990. g. perioda uzslāņojumiem valodas normās, kā arī vēstures apziņā? Gan to, ka Latvijā daudzi latvieši (vairākums) arī pašlaik pat nepamēģina rakstīt tā, kā rakstīja Latvijas Republikas pirmās neatkarības laikā – ar  ch, ŗ, ō, ar nesaīsīnātām vārdu izskaņām u.t.t., gan to, ka par okupācijas vēsturi “nav pieņemts” runāt tik tieši un atklāti, cik to prasa godīgums pret padomju agresijas upuŗiem… tieši šos abus kultūrfainomenus, padomju ideoloģijas atlikumus, jau atkal izaicina Māris Ruks.

gramata, prezentacija, latviešu rakstnieki, 2011. gada grāmatas

Māris Ruks stāsta par jauno grāmatu.

Grāmata iepazīstina ar pavisam citādām norisēm, kas pirms kaŗa notikušas Uzvaras laukumā (vai būtu varējušas  notikt – ja neiejauktos 1940. gada okupanti): ar latviešu dziesmusvētkiem un iecerēm par lielas dziesmusvētku skatuves un iespaidīga stadiona būvēšanu. Savukārt 1997. gada 6. jūnija naktī, cenšoties likvidēt 1985. gadā uzcelto komūnisma simboliku [pieminēto betona kompleksu], sprādzienā bojā gāja divi jaunieši.

“Spridzinātājus” (2011, 240 lpp., ISBN 9789984998473) izdevusi izdevniecība “Antava”. Līdzšinējās M. Ruka publikācijas – “Lielzirneklis K: Latvija Valērija Kargina tīklā” (2009. g.), “Īsvēsture: patiesā Vaira Vīķe–Freiberga” (2008. g.), “No zemes un debesīm Pērkons” (par rokgrupu, 2006. g.) u. c.