Archive for the ‘sēmazioloģija’ Category

Pirmdien, 2019. gada 4. novembrī pulksten 18:00 aicinām noklausīties priekšlasījumu

«Tematiskās vārdnīcas – īsa vēsture».

 

Referents — valodnieks, filologs Egīls Skudra.

Vieta: Rīgas Latviešu biedrības namā, Merķeļa ielā 13. Ieeja brīva.
Rīko Latviešu valodas attīstības kopa.

Tulkojošās vārdnīcas kalpo svešvalodu apguvei, bet tematiskās vārdnīcas – dzimtās valodas un apkārtējās vides apguvei. Abu tipu vārdnīcām un vēl enciklopaidijām ir ļoti sena vēsture, kas iesniedzas 7. gadsimtā pirms mūsu ēras. Savukārt sēmazioloģija jeb sēmantika (1897. gadā to proponējis franču valodnieks Mišels Breals) ir valodniecības nozare, kas pēta vārdu nozīmes. Kas tad ir šīs vārdu nozīmes? Strādājot pie latviskas tematiskās vārdnīcas izveides, šie jautājumi man ir aktuāli. Domāju, ka arī citus tas varētu interesēt! — Egīls Skudra

 


 

Egīls Skudra, filologs, leksikografs, valodas pētnieks  — LVAK referents 04.05.2015. plkst. 18:00 RLB namā (Merķeļa ielā 13).LVAK piedāvā filoloģijas maģistra Egīla Skudras stāstījumu «Par dažām leksiskām grupām: literārā valoda, aizguvumi, svešvārdi, dialektismi, apvidvārdi u. c.», ko varēs noklausīties 2015. gada 4. maijā pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā. Ieeja brīva.

Egīls Skudra mūsu kopas sanāksmēs iepriekšējos gados referējis par bērnu valodu un par paša veidotu tēzauru: «Latviska tematiskā vārdnīca» (2011).

Senākais latviešu e-grāmatu apgāds Eraksti.lv aicina bez maksas lasīt E. Skudras dzejoļu krājumu, tematisko vārdnīcu, personīgu un sabiedrisku atmiņu grāmatu «Kad lūzis gumijkoks» un izvērstu priekšlikumu par triju atsevišķu grafēmu lietošanu latviešu valodā: o = [uo], ó = [o], ō = [o:]. PDF datnes atradīsit šeit — www.eraksti.lv/autori/egils_skudra.html.

Mūsu valsts neatkarības atjaunošanas deklarācijas 25. gadadienas vakars — īsteni piemērots laiks valodas pārmaiņu vērojumiem, kā arī leksikas slāņu un valodas stilu atšķirību noteikšanai. Apspriedīsim arī presē un sabiedrībā lietojamā valodā atrastus jaunumus un «vecus lingvistiskus grēciņus». Uzzināsim, cik 2015. gada vārda, nevārda, spārnotā teiciena un dīvainākā, šķībākā savārstījuma kandidātus jau savākusi latviešu valodas attīstības kopa. (4. jūnijā saņemti jau 275 dažādi priekšlikumi.)


·  Bundža, kārba, doze, burka, «iepakojums» …
·  Restorāns, ēstuve, kantīne, «ēdnīca» …
·  Stils, valodas reģistrs, valodas slānis …
·  Uzņēmums, uzņēmējsabiedrība, firma, rūpals, «komersants» …

·  Prece, manta, izstrādājumus, «produkts», ražojums …

Katrā šai vārdu rindā vārdi ir pilnīgi vai daļēji sinonimiski. Tie atšķiŗas: 1) – ar precīzitāti; 2) – ar to, kādā kontekstā, kādā nozarē, kādā lietojumā (dokumentos, privātās sarunās, neutrālā vai pārspīlētā izteiksmībā) tie lietojami.

Leksikografi jeb vārdnīcu materiāla vācēji, apkopotāji, redaktori un grāmatu apgādi gadu pēc gada ar dažādām metodēm vāc vielu, vērtē un publicē visiem sabiedrības slāņiem piemērotas un pieejamas vārdnīcas. Protams, tās ir nevis chaotiskas, milzīgas vārdu masas, bet cik iespējams rūpīgi sakārtoti, ar zināmu vērtējumu papildināti un ar īsākām vai gaŗākām piezīmēm skaidroti leksisku vienumu krājumi — lai tos arī kādam gribētos pirkt.

Moderna un vārda labākajā nozīmē – latviska vārdnīcu izdošana uzplauka XX gadsimta pirmajā pusē. Visā pasaulē zina un ciena K. Mīlenbacha (Mühlenbacha) Latviešu valodas vārdnīcu (4 sējumi un papildinājumi; 30. gadu beigās darbu pabeidza valodnieki Jānis Endzelīns un Ēdite Hauzenberga-Šturma). Šajā izdevumā maz pievēršas tā laika visjaunākiem aizguvumiem, techniskiem un zinātniskiem nosaukumiem un internacionālistiskiem sārņiem, bet dziļi pēta, šķiro, skaidro visu latvisko, kas ir savākts tā laika valodā, ļauj atrast sinonimus (piemēram – trīs viena lietvārda varianti: «pelde», «peldus», «peldi»!); iekļauj arī labus jaunvārdus.

Klasiskās latviešu pareizrakstības deformēšana notiek laika posmā, kad Latviju ir okupējusi PSRS. Padomju iestādes sekmē to, lai ortografija pamazām tiktu modificēta (vēl jādomā, kā nosaukt 1946.—1990. gada izstrādājumu: neklasiskā; postklasiskā; sovetizētā; okupācijas pārveidotā; varbūt — «padomjlaiku ietekmētā pareizrakstība»?

Vienlaikus ienāk arī padomjtautiskie vārdi – «kafē», «taksi», pat «kafē-uzkožamais» (Marģeŗa Zariņa irōniskā grāmatā). Šķiet, tas ir vulgārs pragmatisms — bet pēc padomiskās valodas jaunlikumības «katrā svešcilmes vārdā — tieši viena gaŗumzīme», ir pasākusi ieviesties nepareiza izruna [pragmātisms].

Savukārt mūsu klasiskajā, trimdas sabiedrībā un publikācijās arvien saglabātajā ortografijā gaŗumzīmes pamato ar vārdu izcelsmes oriģinālvalodu un tradicionālo latviešu morfoloģiju bez gaŗumzīmju lēkāšanas.

Stingri un sīvi padomju laikā centās mainīt arī cilvēku izpratni par vārdiem un – pat vēl svarīgāk – par vārdu izteiktajām lietām. Tā, piemēram, firma padomju izpratnē droši vien ir kas buržuazisks (tātad slikts), rūpals jau sen ir aizliegts un novecojis, bet to vietā nāk «padsaimniecība», «kolchozi» u. t. jpr.

Valodas stilu, leksisko grupu jomā padomju okupācijas laikā, iespējams, lielu jaunizgudrojumu nav. Stabilizējas tādas valodiskas katēgorijas kā vienkāršruna, barbarismi, literārās valodas vārdi, literārā valodā nevēlamie vārdi – gan izpratnes, gan leksikografu darba aspektā.

Okupācijas beigu posmā valdošā vara gan pieļauj drošāk un atklātāk aicināt nelietot rusicismus (nevis «tumba» [audioierīce], bet «skanda»!), bet drīz tuvojas jauni anglicismu uzplūdi un tāda kā ģermānismu reanimēšana … jeb atdzīvināšana, ja medicīniska metafora nešķiet laba.

Dažādu vārdnīcu izdošanā apsīkums nav vērojams ne brīdi! Aptuveni vērtējot, dažādos laikmetos kopumā ir izdots simtiem, varbūt pat tūkstošiem (!) latviešu vārdnīcu, ja šai kopskaitā ietvertu dažādus terminu krājumus, tiešsaistes avotus, iestāžu veidotus iekšējus glosārijus, pēc personīgas iniciātīvas radītus tēzaurus, enciklopaidijas (tāda ir, piemēram, leģendārā «Latviešu konversācijas vārdnīca», kā arī rakstu kopojumus par vēlamiem un nevēlamiem vārdiem.

Valters Feists


Bagātināsim un padarīsim skanīgāku gan katrs savu, gan visai latviešu tautai kopīgo vārdu vāceli!

vārdnīcas - internetā, tematiskas, svešvalodu, speciālizētas (specializētas), pareizrunas, pareizrakstības padomi, izvēle, cenas, atlaides grāmatu izstādē, vienvalodīga (skaidrojošā), sinonimu (sinonīmu vārdnīca) avots, medicīnas svešvārdu, latviešu, vācu, angļu, norvēģu,

Tikai fragments no dāsnā vārdnīcu klāsta 2015. gada grāmatu izstādē Ķīpsalā (@gramatu_izstade) >

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

Aicinām 2015. gada 2. martā pulksten 18:00 atnākt uz Rīgas Latviešu biedrības namu, kur filologs un terminologs Aldis Lauzis stāstīs par ģenitīveņiem latviešu valodā. Šis ir viens no priekšlasījumiem, ko katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā rīko RLB latviešu valodas attīstības kopa (LVAK.wordpress.com).

A. Lauzis ģenitīveņu pētīšanai pievērsies jau vairākus gadus. Viņaprāt, «sastingstot un iekonservējoties lietvārda ģenitīva formai (padomju, latviešu, angļu, valsts)», rodas jauni nelokāmi adjektīvi. Ir izteikta hipoteze, ka tā ir ģenitīveņu papildgrupa, jo to sēmantika ir pietiekami tāla no ierastā nozīmiskā tvēruma, kas piemīt ģenitīvam — latviešu valodā itin produktīvam, daudznozīmīgam locījumam. Par šo temu Aldis Lauzis jau runājis Endzelīna konferencē 2006. gadā, referātā «Ģenitīveņa un lietvārda ģenitīva robežšķirtne».

Pirmā plašākā publikācija par īstajiem ģenitīveņiem ir Jāņa Kušķa raksts «Ģenitīveņu tipi», kas ietverts «LVU zinātnisko rakstu» 1976. gada laidienā «Valodas sistēma».

Jānis Kušķis skaidro šādi. — «Ģenitīveņi funkcionē tikai ģenitīva formā un atšķirā no nelokāmajiem substantīviem citu locījumu nozīmes neiegūst arī teikumā. Ģenitīveņu otrā daļā var būt vienskaitļa vai daudzskaitļa ģenitīvs. […] Deklinējamos lietvārdus, kas veidoti ar priedēkli, palaikam nešķiŗ no ģenitīveņiem, kam ir tāds pats priedēklis, lai gan ģenitīveņi nav deklinējami.» (Piemēram — «pazeme» un «pazemes» [«pazemes telpa»].)

Bieži (bet ne vienmēr) ģenitīveņi ir salikteņi:

1) ar numerāli pirmajā daļā — «trīsistabu», «vienpartijas», «piecpirkstu», «divbalstu», «daudzdienu»;
2) ar adjektīvu (kādeni) — «smagkravas», «biezsienu», «dažādkrāsu», «viseiropas», «mazcenas»;
3) ar pronōmenu (vietniekvārdu) — «tābrīža», «šāgada», «citpilsētas», «pašnozīmes», «pašfrekvenču»;
4) ar substantīvu pirmajā daļā — «pulveŗveida», «plūcējtipa», «krēmkrāsas»;
5) ar adverbu pirmajā daļā — «iknedēļas», «garkrasta», «gaŗāmbraukšanas», «gaŗāmejas»;
6) ar prepoziciju (prievārdu) pirmajā daļā — «starpvalstu», «bezvadu», «pretvīrusu», «ārpuskārtas».

Tajā pašā publikācijā J. Kušķis arī atzīst — «Pēdējos gadu desmitos ģenitīveņu produktīvitāte pieaugusi.» / «Materiāls ir vākts kopš 1956. gada, izrakstot latviešu periodikā sastopamos ģenitīveņus; tie noklausīti arī Rīgas radioraidījumos. […] Ģenitīveņi nav meklēti terminoloģiskos izdevumos, kur to ir visai daudz.» / «Bagātāks ir ceturtais tips, […] turklāt ģenitīveņu ar -veida kļuvis daudz vairāk.»

Atgriezu-iela-Jekaba-iela-Saeimas-nams-latviesu-valoda-genitiveni-Aldis-Lauzis-Janis-Kuskis-ipasibas-vardi-nelokamiVēl citai nelokāmu adjektīvu grupai piemīt būtiska atšķirība — tie varētu būt radušies no noriseņiem (darbības vārdiem), nevis kādā ģenitīviskā ceļā. Tādi ir, piemēram, «piespiedu», «gāju» [«gāju putni»], «lidu», «pagaidu», «izvedu» [«izvedu muita»] (Jēkabs Dravnieks, 1921). Tāds šķiet redzams arī uz plāksnītes Saeimas nama tuvumā: «Atgriežu iela» — iela, kuŗai vaļā ir tikai viens gals un kuŗa ir tik īsa, ka gājējs itin drīz atgriežas.

Salikteņi ar «peld-» nevarētu būt radušies no darbības vārda tagadnes (latviešu valodas morfoloģijā nepieņemams paņēmiens!); ticamāk — no nelokāma adjektīva «peldu»; vai no kāda lietvārda. «Peldnodoklis», kas peldēt vispār nevar, sākotnēji lietots formā «peldu nodoklis». «Peldviesu» priekštecis bijis «peldu viesi». Peldes varētu būt notikušas «pelžu vietās» (?), tomēr lietots apzīmējums «peldu vieta», vēlāk jau «peldvieta». Mīlenbacha vārdnīcā ir šādi lietvārdi: daudzskaitlinieks «peldi» un 3. deklinācijas vārds «peldus» (atrodams Raiņa radītajā «Fausta» tulkojumā:
«… pēc gaŗu gaŗiem receptiem
Tas zāles kopā maisīja.
Pie lauvas sarkanā kā precinieka sēja
Tur lilju siltā peldū laulībā
,
No viena trauka otrā abus lēja,
Kā kāzu gultā, uguns karstumā;»).

Rīgā un Liepājā ir «Peldu iela» — ģenitīvenis šajā nosaukumā tātad vēl pētāms!

Peldu-iela-Vecriga-klubi-klubs-kafejnica-plaksnite-nosaukums-genitiveni-latviesu-valodaTeksts un foto: Valters Feists


 

LVAK rīkotie referāti ir apmeklējami bez maksas. Tie notiek RLB nama 301. telpā un Kluba zālē.
Sazinieties ar mums šeit.

 LVAK.wordpress.com

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

01.12.2014. - Elvis Krumholcs, LVAK priekšlasījums Rīgas Latviešu biedrības namā, prievārds, latviešu valodas prievārdi, prepozicija, gar, sintakse, sēmantika, valodniecība, valodas referātiRīgas Latviešu biedrības namā 2015. gada 2. februārī notiks Elvja Krumholca priekšlasījums par prievārda «gar» sēmantiku un daudziem vēl nezināmām (vai aizmirstām) lietojuma iespējām, kas tiks aplūkotas arī papildu kopsakarībās ar kognitīvās lingvistikas atziņām.
Sākums – pulksten 18:00.
Rīko latviešu valodas attīstības kopa.

Referāts ir piemērots visiem, kam rūp latviešu valoda, un it sevišķi arī, ja interesējaties par kognitīvo lingvistiku – nozari, kuŗā viena otru papildina valodniecība un psīcholoģija.

Šeit publicējam arī ieskatu šai jomā, ko sarakstījis 2. februāŗa referents ELVIS KRUMHOLCS.


Zināmais, bet nepietiekami iepazītais:
latviešu valodas prievārds «gar»

 

Prievārds «gar» nonāca manā uzmanības lokā, kad sāku iedziļināties, kā ar latviskiem izteiksmes līdzekļiem var atspoguļot personisku attieksmi. Mūsdienās, kad prievārdi «par» un «pret» ar valodas nīdētāju gādību padarīti gandrīz par apstākleņiem, daudzus runātājus pārņem it kā nedrošība, izsakot tādus teikumus kā «es izturos pret bērniem ar mīlestību», «es pildu pienākumus pret kollēgām» u. t. t. Tauta bija emōcionāli nokaitēta 2012. gadā, kad tika rīkota tautas nobalsošana par (?!) krievu valodu kā otru valsts valodu.

Prievārdi – teōrijā un mūsdienu valodas praksē

Prievārdi ir īpaši jūtīga daļa visā valodas gramatiskajā sistēmā, tāpēc tos sargāt un aprūpēt ir katra valodas kopēja pienākums. Kādeņi, apstākleņi, noriseņi un lietvārdi var papildināt valodas krājumu gandrīz neierobežoti, turpretī jauniem vietniekvārdiem, prievārdiem, pusprievārdiem, saikļiem un partikulām ir mazas iespējas ieviesties valodā. Tāpēc nebūtu pieļaujami, ja kādu vēsturiski lietātu prievārdu vai prievārdisku konstrukciju izslēgtu no valodas gramatiskās sistēmas vai apzīmogotu kā archaisku.

Prievārdu tiešais uzdevums ir izteikt vai precīzēt to, ko nevar nepārprotami pateikt ar locījumiem. Ja valodā tiek pamests novārtā prievārds, to nomaina prievārdisks izteiciens (franciski «locution prépositive», angliski «prepositional phrase»), kas diemžēl tiek patapināts vai kalkots ar starpniekvalodu palīdzību. Tādu likteni, piemēram, ir piedzīvojis prievārds «iekš», kuŗš labi spētu aizstāt mūslaikos izplatītos «rāmjus», «ietvarus», «robežas» izteicienos «[kaut kā] rāmjos», «[kaut kā] ietvaros», «[kaut kā] robežās».

Sintaktiski un sēmantiski apsvērumi

Atgriežoties pie iepriekš sacītā, sēmantiskā aspektā prievārdiem ir krasi atšķirīgi pārvaldījuma lauki, taču tie iekš viena teikuma spēj cits citu papildināt. Latviešu valodā citu citam pretstatīt var kādeņus, apstākleņus, noriseņus, lietvārdus, bet ne prievārdus. Tāpēc kritiski vērtēju tādus izteicienus kā balsot «par» vai «pret». Latviešu valodas gramatikā īpaša loma ir postpozicijām – pusprievārdiem un apstākleņiem, kas piešķiŗ norisenim pabeigtības nokrāsu (secen, gaŗām, prom, vaļā, u. t. t.), taču prievārdi šai funkcijai neder. Tādējādi teicieniem «balsot par» un «balsot pret» ir visai apšaubāms gramatiskais un sēmantiskais pamatojums, un tos pat var uzskatīt par svešiem valodas garam. Balsojumus pieklātos saukt attiecīgi par «apstiprinājuma balsojumu» un «noraidījuma balsojumu».

Balsot: vispārināti – «GAR»; konkrētāk – «PAR» un «PRET»

Paraudzīsimies, kā minētie prievārdi maina izteikuma jēgu. Prievārdam «par» piemīt aizstāšanas nozīme, tāpēc teikumu «balsot par Pēteri» var saprast arīdzan kā ‘balsot Pēteŗa pilnvarotam‘! Tāpat teikumu «balsot pret Pēteri» var saprast kā ‘balsot, atrodoties iepretī Pēterim‘! Šī sērga gar prievārdiem «par» un «pret» ieviesusies arī terminos, piemēram, LZA datubazē atrodams izteiciens «mainīt attieksmi pret audzēkni», lai gan latviešu valodā ierasts mainīt vienu objektu pret otru, piemēram, mainīt atslēgu pret zīmuli, ideju pret iespēju u. t. t. Minētajā gadījumā nepārprotamības labad latviski varētu teikt «mainīt attieksmi audzēknim pretī». Taču biju gaužām pārsteigts, atradis senākos tekstos apstiprinājumu, ka iespējams «balsot gar Pēteri», kas ir tas pats, kas «balsot jautājumā, kas skaŗ Pēteri», kā tam arī vajadzētu būt lietu dabiskajā kārtībā, proti, neutrāli un neuzbāzīgi.

Atšķirībā no citām vārdšķirām prievārds ir abstraktāks vārds, kuŗa pausto nozīmi mēs izprotam no intuitīvām nojausmām un praktiskās pieredzes. Tomēr prievārda lietojuma iespējas nevar mums atklāties, kamēr neesam sapratuši prievārda invarianto nozīmi – proti, kāda ir prievārda būtība un jēga.

Novērtējuma subjektīvitāte – tuvums un tālums

Invariantās nozīmes meklējumi nav iespējami, ja mēs prievārdu tveŗam tikai un vienīgi valodnieciskā skatījumā. Prievārds piedalās arī kognitīvajos jeb izziņas procesos, ļaujot apjēgt saiknes starp vārdiem, pārvaldījuma laukus un kontekstus. Nevar iztikt ar tīri valodniecisku izpēti, ja vēlamies izprast, kāpēc vieni redz gājējus nākam gar logu, lai gan otri, turpat blakus būdami, nekādu tuvu gaŗāmiešanu nesaredz. Prievārdi, kas raksturo attiecības telpā un laikā, nav atdalāmi no cilvēka kognitīvajiem ierobežojumiem, proti, individa loģiskajām, emōcionālajām, sensoriskajām un intuitīvajām saitēm ar objektiem. Iepriekš minētajā piemērā cilvēki atšķirīgi uztvēruši loga psīcholoģisko telpu. Psīcholoģiskā telpa var būt lielāka nekā reālā fiziskā telpa, citiem vārdiem sakot – psīcholoģisko telpu katrs apjauš savdabīgi. Patiešām, attālums starp logu un gājējiem dažiem šķitis pārāk liels, lai to nevēlētos aprakstīt ar vārdu «gar». Vieni varētu būt saskatījuši, ka gājēji ir visai tālu no istabas vidus (kur paši atrodas), bet otri acīm mērījuši objektīvo attālumu no loga līdz gājējiem – un sanācis: tuvu. Katram sava taisnība!

Prievārdi leksikografijā

Manā skatījumā prievārdu invariantās nozīmes līdz šim izdotās latviešu valodas vārdnīcās nav atklātas pietiekami skaidri. Ar to ir saistāms fakts, ka mēs mēdzam svārstīties, kāds prievārds konkrētajā situācijā iederas labāk. Taču neskaidrība un neziņa paveŗ ceļu tam, ka no citām valodām mūsu valodā ienāk svešķermeņi.

Briežam ragi nodiluši, / Krūmus, mežus lodajot; / Tà nodila ļaudim mēles, / Gar manim runajot.

Tautasdziesmā: «ļaudīm mēles nodilušas, gar manīm runājot».

Neatklājis valodas dziļumus, cilvēks var dzīvot pieņēmumā, ka vairāki atšķirīgi prievārdi var nozīmēt vienu un to pašu. Piemēram, tautasdziesmā lasām “Tā nodila ļaudīm mēles, gar manim runājot.” Mūsdienās esam pieraduši noriseni «runāt» lietāt savienojumā ar prievārdu «par», tāpēc varētu likties, ka prievārdi «gar» un «par» ir sinonimi. Tomēr lielākā skaitā izskatīti piemēri atklāj tādas nozīmes nianses, kas daudzu valodnieku prātiem paslīdējušas gaŗām. Prievārdi «par» un «gar» nav sinonimi! Tie spēj cits citu papildināt pat iekš viena teikuma. Senākā periodikā lasām: «[…] tauta nenoliedzami interesējas gar un par jūŗnieku dzīvi […]» («Jūŗnieks», 18.05.1911.) Ja šie prievārdi būtu sinonimiski, nevajadzētu taču tos sastatīt blakus! Taču sapratne par abu prievārdu atšķirīgajām invariantajām nozīmēm ļauj secināt: prievārds «par» konkrētajā teikumā raksturo saturu, turpretī prievārds «gar» raksturo kontekstu. Saturs biedrojas ar kontekstu, kopā tie veido veselu un skaidru ainu. Tā ir loģiskā saderība, par kuŗu mūsu kultūrā nav ierasts priecāties!

Plašāk – tematiskajā vakarā RLB namā

2015. gada 2. februāŗa priekšlasījumā centīšos, cik vien plaši iespējams, iepazīstināt ar prievārdu nozīmēm un lietojuma atšķirībām. Prievārds «gar» vienatā un savienojumos ar citiem vārdiem var aizstāt daudzus kalkus un neveiklas teikuma konstrukcijas, kas ieviesušās latviešu valodā.

Ar raksta autoru var sazināties pa e-pastu — elvis@sveiks.lv

LVAK.wordpress.com

 

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org


Elvis Krumholcs intervijā stāsta par saviem pētījumiem –
«Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?»
(01.12.2014.)

 

Saskaņā ar literārās valodas normu noteikto lietojumu un kā jau saprotam pēc pavisam vienkāršas loģikas — vārds «citādi» izsaka, ka kaut kas notiek vai pastāv citā veidā («cits» + adverba izskaņa «-ādi»), piemēram: «A izskatās citādi nekā B». Tāda sēmantika ir arī adjektīvam (kādenim) «citāds» — piemēram: «X ir šāds, bet Y ir citāds».

Diemžēl tā vietā itin bieži lieto «savādāk, savādāks» — vienu no nevārdiem, kas piesārņo mūsdienu latviešu valodu.

Sarunvalodā (vai dažkārt arī oficiālā saziņā, steigas dēļ) literārās vcitādi, savādāk, citādāk, savādāk, savādāki, savādība, atšķirība, sinonimi, oriģināli izteicieni, jocīgs vīriņšalodas normas tiek pārkāptas, un gadās dzirdēt un lasīt izteikumus, kuŗos pieredzējuši valodas lietotāji, redaktori un rakstītāji itin viegli saskatīs loģikas trūkumu: «M ir citādāks nekā N». Loģiski ir sacīt «citādi», nevis «citādāk», kuŗa salīdzināmās pakāpes galotne «-āk» it kā nozīmētu, ka kaut kas ir «vēl vairāk citāds». Vēl viena variācija — pareizo «citādi» mēdz aizstāt ar vārdu «savādāk» (piemēram: «C notiek savādāk nekā D»), kaut gan «savāds» pat īsti nemaz nenozīmē to pašu, ko «citāds».

«Savāds» nozīmē ‘neparasts; dīvains’ (t. i., atšķirīgs no normālā, pierastā, nevis atšķirīgs no kādas turpat nosauktas lietas).
Neliterārais izteiksmes veids ar «savādāk» un «citādāk» pavīd tik bieži, ka tam sāk meklēt attaisnojumu. Čivinātavā ir redzama 2013. g. 8. septembŗa saruna, kuŗā Vents Zvaigzne pauž:

  • «@AldisLauzis @edgarspo / Tagad ‘savāds’ uztveŗam kā sinonimu vārdam ‘dīvains’, bet ‘savādāk’ mēdz lietot agrākajā nozīmē. Jā, nav konsekventi.»
  • «@AldisLauzis @edgarspo / Un vai ‘savādāk’ var lietot kā sinonimu apstākļa vārdam ‘citādi’, vai jāsamierinās ar vienu iespēju?»
  • «@AldisLauzis @edgarspo / Vai nav tā, ka šis nošķīrums ir visai nesens? Vēl Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīcā ‘savāds’ un ‘citāds’ var būt sinonimi.»

Lai precīzētu, ir jāatveŗ Mīlenbacha vārdnīca un jāielūkojas arī kādos XIX gs. beigu un XX gs. sākuma materiālos. Izrādās, tāda vārda «savādāk» vārdnīcā tomēr nav! Mīlenbacha vārdnīcas šķirklī «savāds» ir ietverta tolaik zināma un lietota adverba forma «savādi» ar iekavās minētu variantu «savādāki» (bet ne «savādāk»!):

  • Adv. savādi, eigentümlich, sonderbar, merkwürdig*; (auch: savādāki) anders**.

* = īpaši, dīvaini, neparasti, savdabīgi; ** = citādi.savāds, savādi, Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīca; lappuses fragments no vārdnīcas - internetā. Kārlis Mīlenbachs. ("Mīlenbaha vārdnīca" - padomju rakstībā)
Turpat ME vārdnīcā ir arī šķirklis «savādība» = 1) ‘sevišķums, dīvainība/dīvainums’; 2) ‘atšķirība/atšķirīgums’; kā arī šķirklis «savādīgs» = ‘sevišķs, īpašs…’. Zīmīgi, ka pirmās, būtiskākās nozīmes pozicijā vienmēr minēta ‘neparastuma’ sēmantika, nevis ‘citāduma’ sēmantika.

savādība, savādīgs, Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīca (latviešu, vācu).

Formu «savādāki» (adverbu) un lietvārdu «savādība» var pētīt arī plašsaziņas līdzekļu valodā, paskatoties vietnē periodika.lv, kā tas lietots senāk. Divi piemēri.

  • 1884. gada 7. marta «Balsī», rakstā «Latviešu rakstība» («Latweeschu rakstiba») {1}Ka muhsu agrakaja ortografija, salihdzinajot ar tagadeju, bija daudz truhcigaka un nepilnigaka, pahr to nebija ko brihnetees. Pirmee Latweeschu rakstneeki nebija cehluschees no paschas tautas, bet bija sveschneeki, kas cik necik bija eemahcijuschees pa latwiski. Teem nemaz nebija eespehjams, walodu zinibai wispahrigi stahwot uz ļoti zema, neattihstita stahwokļa un pat pirmeem grammatikas darbeem Latweeschu walodas laukā truhkstot, cik necik eepazihtees ar Latweeschu walodas pamata likumeem, nojehgt wiņas garu un sawadibu, apceret wiņas pilnibu un smalkumus. — savādība, 1884. gads, avīze "Balss" (vecā ortografija) «Ka mūsu agrākaja ortografija, salīdzinājot ar tagadēju, bija daudz trūcīgāka un nepilnīgāka, pār to nebija ko brīnēties. Pirmie latviešu rakstnieki nebija cēlušies no pašas tautas, bet bija svešnieki, kas cik necik bija iemācījušies pa latviski. Tiem nemaz nebija iespējams, valodu zinībai vispārīgi stāvot uz ļoti zema, neattīstīta stāvokļa un pat pirmiem gramatikas darbiem latviešu valodas laukā trūkstot, cik necik iepazīties ar latviešu valodas pamata likumiem, nojēgt viņas garu un
    savādību, apcerēt viņas pilnību un smalkumus

— Šeit var tikai minēt, vai domāts latviešu valodas sevišķums, dīvainība … vai varbūt atšķirība (no kā?).

  • 1890. g. 1. jūlija «Austrumā», rakstā «Par krāsotu ziedu un insektu vajadzību augu valstī» (t. i., ‘krāsainu’)  {2}Pee dazcheem zeedeem stahw auglenicas daudz augstaki par putekļu trauciņeem, pee dazcheem atkal putekļu trauciņi no auglenicas nost atleekuschees un tā pee katra zeeda gandrihz sawadaki. — savādāki (sawadaki), 1890. gads, "Austrums", "Krāsotu ziedu un insektu vajadzība" (latviešu vecā rakstība) «Pie dažiem ziediem stāv auglenīcas daudz augstāki par putekļu trauciņiem, pie dažiem atkal putekļu trauciņi no auglenīcas nost atliekušies un tā pie katra zieda gandrīz savādāki

— Šeit acīmredzot domāts ‘citādi‘.

KOPSAVILKUMĀ —

  1. skaidras izteiksmes labad būtu jāiesaka lietot literāro formu «citādi»;
  2. senāka perioda izteiksmes atveidošanai varētu lietot «savādāki» (ja gribat izklausīties savādāki, bet, tā kā to var uztvert gan citādības (atšķirīguma no kaut kā), gan neparastuma nozīmē, rodas iespēja tikt pārprastam!);
  3. «savādāk», «citādāk», «savādāks», «citādāks» ir salīdzināmās pakāpes formas, kas nav gluži nelikumīgas, tomēr būtu jālieto tikai attiecīgos gadījumos, piemēram, «Jancis ir savāds, bet Brencis ir vēl savādāks»; «Brencis uzvedas citādi nekā Jancis, bet Pēcis vēl daudz citādāk [resp., vēl vairāk atšķiŗas no Janča, ir vēl atšķirīgāks]»;
    nevajag lietot «citādāk» un «savādāk», kur pietiek ar «citādi» un «savādi».

P. S.: 1. un 2. formu var uzskatīt par sinonimiskām, tomēr pirmo, iespējams, jau gandrīz simts gadus atzīst par ērtāku un vēlamu (jo viennozīmīga!), savukārt otrā varētu būt no XIX gs. palicis mantojums, kam pašlaik parasti tiek arī atņemta galotne «-i».

Valters Feists

Skatīt arī: Latviski vārdi. — Ko lietot nevārdu vietā? — Valodas kļūdas un to labojumi.

2011. g. 3. janvārī filologs Egīls Skudra sniedz priekšlasījumu par saviem pētījumiem –

Tematiskās vārdnīcas un sēmazioloģija“.

Laiks – pirmdien, 2011. gada 3. janvārī plkst. 18:00.
Vieta – Rīgas Latviešu biedrības namā, Rīgā, Merķeļa ielā 13, 301. telpā (no vestibila – kāpnes pa kreisi, 2. stāvā).

RLB LVAK lekcijas ir brīvi apmeklējamas, tās notiek katra mēneša pirmajā pirmdienā pulksten sešos vakarā.

Sava priekšlasījuma ievirzi Egīls Skudra raksturo šādi:

«Tulkojošās vārdnīcas kalpo svešvalodu apguvei, bet tematiskās vārdnīcas – dzimtās valodas un apkārtējās vides apguvei. Abu tipu vārdnīcām un vēl enciklopaidijām ir ļoti sena vēsture, kas iesniedzas 7. gadsimtā pirms mūsu ēras. Savukārt sēmazioloģija jeb sēmantika (1897. gadā to proponējis franču valodnieks Mišels Breals) ir valodniecības nozare, kas pēta vārdu nozīmes. Kas tad ir šīs vārdu nozīmes? Strādājot pie latviskas tematiskās vārdnīcas izveides, šie jautājumi man ir aktuāli. Domāju, ka arī citus tas varētu interesēt!»

Elektroniskā apgāde «Eraksti» vietnē jau ievietotas vairākas jaunākās Egīla Skudras publikācijas e-grāmatu formātā. Autors ierosinājis papildināt latviešu ortografiju ar īpašu burtu īsajam patskanim [o], kas rakstāms kā Ó, ó — piemēram: «kólēģis», «filózōfs», «Óksfórda», «Sósīrs», «leksikólōģija», kuŗus jau lieto savās publikācijās.
•   «O vārdnīca jeb burta O fakultātīvā rakstība».
•   «Latviska tematiskā vārdnīca».

Egīla Skudras e-grāmatas fragments.

Par saistītu temu:
•   Kā sauc ierīces, kuŗas lieto e-grāmatu lasītāji?