Latviešu termini
Šajā LVAK vietnes sadaļā kopš 2010. gada apspriežam dažādu nozaŗu terminus, kas parādījušies nesen (jaunvārdus), kas apraksta jaunas lietas un parādības, kā arī tādus gadījumus, kad kādu terminu gribētos izteikt precīzāk, labot ieviesušos morfoloģisku kļūdu u. t. jpr.
Tiek uzturēts šajā forumā ieteikto un citur pamanītu terminu apkopojums — jaunvārdu vārdnīca, kā arī alfabētisks nevārdu saraksts — nevēlami vārdi ar to labojumiem.
Šīs lapas apakšā, kommentāru lodziņā norādiet terminu, par ko vēlaties diskutēt, un sniedziet argumentus par labu savam variantam!
Katram vārdam, tā sinonimiem, variantiem un tematiski cieši saistītiem vārdiem ir jāveido savs kopējs diskusijas atzars (pavediens), kuŗā kommentētāji atbild cits citam (ar “reply“). Ja turpretī gribat sākt diskutēt par vārdu, kas nav tieši saistīts ar iepriekš apspriestajiem, lūdzu, sāciet jaunu pavedienu (bez “reply” – izmantojiet lodziņu pašā apakšā)!
Nevārdus (sk. kritērijus) varat pieteikt arī LVAK gada vārda, nevārda un teiciena aptaujai, rakstot uz adresi gadavards@inbox.lv.
- Latviešu valodas attīstības kopa - (RLB LVAK) 
vai maldos? Liekas, ka par staiguli (nom. staigule) dēvē klaiņotājas sievietes. Pat ar kādu noteiktu īpašu nozīmi….?
Vārdiem “staigulis” un “staigule” sakrīt tikai vienskaitļa akuzātīvs un daudzskaitļa ģenitīvs. Piem., “dabūt staiguli, jo vēl nav staiguļu”.
(staigulis – staigāšanas palīglīdzeklis slimniekiem, novārdzinātiem cilvēkiem; maziem bērniem; angl.: “walker“)
Kā blakus vārdam “aukle” dažreiz lieto vārdu “auklis”, tā blakus vārdam “staigule” nāk prātā vīriešu dzimtes vārds “staigulis”. Šāda asociācija rodas. Protams, vārdam var būt arī vairākas nozīmes.
Varbūt izmēģināt kādu vārda “staigāt” sinonimu? Gājulis. Nezinu, vai piedēklis -ul- te iederas. Tekt, tecēt > teceklis?
Varbūt gājrīks?
Gāju putni > gājputni.
Gāju ritenis > gājritenis.
Gāju rats > gājrats.
Arī: gāju rīks > gājrīks.
Bet ja vārdu “staigulis” jau visi lieto, tad viss ir kārtībā. Izspiedīs no aprites savu sieviešu dzimtes līdzinieku.
Jā, “staigulis” šajā ‘walker’ nozīmē jau plaši ieviesies (prasiet mediķiem!).
Starp citu, nāk prātā arī Endzelīna ieteiktais “mazgulis” – ‘mazgājamais sūklis’, arī tas sanāk homografisks ar citu tāpat rakstāmu vārdu, kas atvasināts no jēguma ‘maz gulēt’, homografija nav traģēdija. 🙂
STAIGULI VAR APCIETINĀT.kĀPĒC JĀTULKO BURTISKI – VAR STAIGĀT VAR ARĪ IET. – ABOS GADIJUMOS VAR LIETOT IETPALĪGU.
Paldies par ierosinājumu, bet…
“ietpalīgs” nav morfoloģiski pareizs – noriseņa nenoteiksmes formu vai tagadnes formu (“iet”) šādā pozicijā saliktenī iekombinēt nav iespējams!
Ja gribat veidot no “iet”, tad var mēģināt ar “gāj-” (kā vārdā “gājputni”), vai “ejam-” (divdabja forma bez galotnes).
Sanāktu “gājpalīgs”, “ejampalīgs”.
Arī “staigājampalīgs”.
Spriežot pēc raksta iekš http://www.maminuklubs.lv/mazulis/20120827-staigulis-vai-tiesam-ir-nepieciesams-/print/ , “staigulim” nav nekāda sakara ar staigāšanu.
Atvasinājumi, izmantojot vārdus iz Mīlenbaha – Endzelīna vārdnīcas 2.sējuma, kuri raksturo neveiklu pārvietošanos:
211.lpp.
klamacis, klamācis -> klamaša, klamašis, klamāša, klamačuks
klamāns -> klamāneklis, klamānelis, klamāņuks
klambāt, klambāns -> klambulītis, klambeklis, klambulis, klambuļuks
236.lpp
klumpača, klumpačot -> klumpulītis, klumpačelis, klumpaša, klumpaļuks, klumpuļuks
Pastiprinātā emocionālā nokrāsa var sekmēt vārda vieglāku ieviešanos valodā!
Līdz šim mēs diskutējām par “walker” medicīnā, kur tā derīgums netiek apstrīdēts.
Bet kā saukt bērnkopībā ne visai vēlamos staiguļus (interesanti, ka pat kritiskā raksta autors neko jaunu nav izdomājis)…? –
Varbūt šādi:
“pseudoambulātors“,
“itkāstaidzis“.
Grieķiskais “pseudo-” (ar īsu o!) pa latviskam būs “aplam-“, skatīt izcelsmi http://lsj.translatum.gr/wiki/ψευδής
Tāpēc aplamstaidzis, aplamstaiģis.
Staigulis… Nešķiet, ka pateikts nevainojami.
Kādi iebildumi būtu pret staigājamo galdiņu?
Un vēl. Tagad uz akmens burtus kaļ īpaša ierīce, kas dzen ar lielu spiedienu smilšu strūklu. Vāciski tās ir Strahlgeräte für Steinmetzbetriebe (ja nekļūdos, jo kur tie gadi, kad skolā kaut cik mācījos vācu valodu). Vai tādu ierīci varam saukt par drukātāju?
> uz akmens burtus kaļ īpaša ierīce, kas dzen ar lielu spiedienu smilšu strūklu
Tas teōrētiski varētu būt:
“strūklrakstis”… ?
“smilšrakstis”… ?
Tā tipiski darina terminus, nav pārlieku gaŗi, un saturiski sanāk laikam trāpīgi (dažādu “drukātāju” mūsdienās ir ļoti, ļoti daudz, vai tad sauksim visus vienādi?).
Tikai salikteņi ne visiem patīk.
> staigājamais galdiņš
Tas neietvertu tādus modeļus, kam nav nekādas
virsmasvirsas, pat neviena plauktiņa, tikai rāmis.Virsmas vai virsas?
Ainār, paldies par precīzējumu! Šai gadījumā ir domāta virsa – kāda priekšmeta virsējā daļa.
(1) VIRSMA ir priekšmeta ārpuse – galda virsma ir visur: tā virsas augšā, apakšā, malās, galda kājām arī ir virsma.
(2) VIRSA – augšdaļa.
Var nokrāsot visu galda virsmu, bet var nokrāsot arī tikai virsu (turklāt vai nu tikai virsas augšējo virsmu vai, ja vajag, arī virsas sānējo un apakšējo virsmu).
“uz akmens burtus kaļ īpaša ierīce”
Varbūt burtkalis?
Šķiet, tā ir ierīču grupa, un “strūklrakstis” ir viens paveids.
Pat ja visu grupu nosauktu par “burtkaļiem” – tas būtu aptuveni, jo 1) var taisīt akmenī ne tikai burtus, bet arī citus rakstus, zīmējumus, 2) vai smilšu strūkla (un citos variantos – pārējie iespējamie līdzekļi) tiešām “kaļ”, kāds cits vārds būtu trāpīgāks? “Kalt” – dauzīt materiālu ar cietu priekšmetu.
Varbūt burtkalis nav veiksmīgs vārds.
Kas attiecas uz vārdu “burts”, tad šis vārds ir atvasināts no vārda “burt” ar senāku nozīmi “griezt, iegriezt (zīmes kokā)”. Vārda “burts” senākā nozīme manuprāt būtu derīga.
Vārdam “strūklrakstis” ir neskaidrs ģenitīvs un daudzskaitļa formas. Arī trīs triju līdzskaņu savienojumi (str klr kst) diezgan grūti izrunājami.
Alža kritika ir pamatota. Laikam valoda neilgojas pēc “strūklrakšķa”… (tāds sanāktu ģenitīvs ar līdzskaņu miju pēc visklasiskākajiem latv. val. likumiem.) … Gaidīsim vēl kādus ierosinājumus.
Burtkalis ir dzīvs cilvēks. Akmeņkaļu arodā par burtkaļiem sauc tos, kuŗi uz akmens plāksnes iekaļ uzrakstus.
Dzīvs cilvēks laikam arī var tikt saukts par drukātāju. Mjā…
Tad varbūt lietot vairākus vārdus, piem., burtu kaļamā mašīna.
Nepārzinot Aināra amatu un darbarīkus, man nāk prātā tikai vārds “kalts”. Varbūt varētu būt kāds … strūklas kalts?
Ieskatījos etimoloģijas vārdnīcā – vārds “strūkla” ir atvasināts no vārda “strukt” vai “strūkt”.
Kā jukt > jūku > jūklis, tā strukt > strūku > strūkla.
Varbūt derētu vienkārši vārds “strūklis”?
Ja ir dažādi strūkļi, tad var precīzēt: smilšu strūklis, gaisa strūklis, lāzerstrūlis…
“Strūklis”, šķiet, der.
… vai: “strauklis“?
(saknes patskaņa maiņa tad izteic kauzātīvitāti)
(arī sk. etimoloģijas vārdnīcu)
Jā, strauklis būtu precīzāks.
Strūkla pati strūkst, bet straukli kāds strauc 🙂
Nav jāsaka gaŗi “Burtkalis kala burtus ar smilšu strūkli”.
Var teikt īsāk: “Burtkalis strauca burtus”
Kļūdas labojums:
Strūkla pati strūk, bet straukli kāds strauc.
Mani māc šaubas par etimoloģijas pareizību.
‘-kl-‘ rosina domāt, ka strūkla ir atvasināta no ‘strūt’ un/vai ‘strust’. (Salīdzinājumam: strauts, strutas, strutot.)
No ‘strūt’ un ‘strust’ var veidot bagātīgu atvasinājumu klāstu instrumentiem, ierīcēm, piederumiem, kuri izmanto strūklu tehnoloģiju, piemēram:
a) struķis, strūķis, strušķis (analoģija: kušķis, pušķis, leņķis, viļķis, kruķis, snuķis);
b) strūtavas, strustavas (analoģija: dzirnavas, šķiltavas, tītavas);
c) strūvis (sieviešu dzimtes lietvārds, daudzskaitlinieks; analoģija: durvis, pret kurām atduras);
d) struveklis (analoģija: lipeklis, grābeklis, skuveklis, gludeklis).
Lai gan iespējas izveidot jaundarinājumus ir gana plašas, tas šajā gadījumā neiedzīvosies tik ātri, jo būtu vēlams līdztekus atjaunināt kādu no minētajiem darbības vārdiem. (Man, piemēram, ir grūti pieņemt vārdu ‘norisenis’ kā labāku aizstājēju darbības vārdam. Ar to netiks atrisināta ipastāvošā problēma, proti, ka darbības vārds var izteikt gan darbību, gan stāvokli. ‘Drīkstēt’, ‘spēt’, ‘varēt’ nav norises.)
Kā īsti ir ar noriseņiem “strust”, “strūst” un lietvārdu “strutas” – kuŗš ir senāks; kuŗš no kuŗa cēlies – noriseņi no “strutām” vai “strutas” no noriseņa?
Varbūt tas ir subjektīvi, bet par šiem “strust” un “strūst” cerīgāks (patīkamāks) šķiet Karuļa etimoloģijas vārdnīcas šķirklī “strauts” minētais norisenis “straut”. Tas jau arī tuvāks senajam indoeiropiešu “sreu”, uz ko visi atsaucas. Kōpija:
“Straut” nozīmējot gan ‘plūst’, gan kauzātīvi – ‘pludināt’.
* Avotu sarakstiņā: “EF” (līdzās citiem saīsinājumiem) norāda uz Ernsta Frenkeļa lietuviešu etimoloģijas vārdnīcu, ko Karulis izmantojis.
(1) Strīdīgs jautājums, kas bijis pirmais – lietvārds vai darbības vārds. Tomēr pārsvarā gadījumu norisenis veido darbības vārds, bet no lietvārda atvasināšanas veidojas cits darbības vārds. Piemēri:
mast ( no kura veidojies ‘manīt’ un ‘matīt’ ) -> māns -> mānīt
zīt -> zīme -> zīmēt; zīt -> ziņa -> ziņot
(2) Piekrītu, ka ‘strust’ un ‘strūst’ neskan tik daiļi kā ‘straut’. Tomēr norisenim ‘straut’ ir attāla līdzība ar strūklu, kas apgrūtinās tā pieņemšanu.
Tai grūtībai nevajadzētu būt pārāk lielai, jo tādi pāŗi jau ir labi zināmi: “žūt” – “žaut”; “lūzt” – “lauzt”; “grūt” – “graut”; “jukt” – “jaukt”; “rukt” – “raukt”; “zust” – “zaudēt”; “kust” – “kausēt”; saknē patskaņa aizstājums ar divskani ievieš transitīvu nozīmi, reizēm kopā ar izskaņas maiņu, resp. pagarinājumu (jāvaicā, vai iespējams arī šāds variants: “strautēt”? un kaut kāda ierīce “strautēklis”?).
1) Tie ir kauzatīvi, kuru nozīme vispārīgā gadījumā ir ‘likt darīt pamata darbību; panākt, ka pamatarbība noris’. ‘Straut’, manuprāt, ir kauzatīvs no ‘strust’ vai ‘strūst’. No ‘straut’, starp citu, veidojies kauzatīvs ‘strāvot’.
2) Var palielināt intensitāti ar piedēkli ‘-al-‘, ‘-āl-‘, ‘-el-‘, ‘-eļ-‘, ‘-ul-‘, ‘-uļ-‘. Strautelēt – vairākkārt straut.
Piemēram, tad varētu rakstīt tā: “Burtkalis kala burtus ar smilšu strūkli.”
(Ja tikai nekļūstam nevajadzīgi krieviski (?), jo krievu valodā šo rīku saukā par “peskostrujku”.
Šķiet, Aldis atradis šādu lietu:
“Līdz ar pirmskaŗa rakstību nāk arī daudzi pirmskaŗa vārdi.
… strūklis, šļāce (duša)”
http://web.archive.org/web/20090426102242/http://www.zemessargs.lv/forums/viewtopic.php?f=10&t=905&start=25
– Tad jau akmeņkaļu rīka nosaukšanai jāņem cits variants … “strūkle”?
Ja ieteiktais jaunvards bus krppls, tam pasam atri vien vajadzes kartigu staiguli.
Digitālizēt: ciparot, saciparot, ieciparot?
1) “Digitālizēt” ir latīņu cilmes vārds. Eiropas valodās ‘skaitļa’, ‘cipara’ nozīmē ieviesies jau viduslaikos. Dabaszinātnēs, dzīvu būtņu nōmenklātūrā lieto latīņu terminu komponentus “digitalis”, “digitaria” – http://termini.lza.lv/term.php?term=digit*&list=&lang=
2) “Cipars” ir arabu cilmes un viduslaiku latīņu valodā esot lietots formā “cifra”.
Ja mēģina vienu aizstāt ar otru, tad jāizpēta, kādas priekšrocības un trūkumi ir katram no tiem…
Šovakar mūsu sapulcē uzzināju, ka lietošanai ir ieteikta “cipariskošana”.
Pašu vairāk velk uz digitālizēšanu.
Latviska vārda šai darbībai laikam nav.
(Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sēj. par ciparu šādi: no arab. zifr, zafar)
digitāls (kādenis)
ciparu (ģenitīvs)
ciparisks (kādenis)
digitālizēt (mulsina piedēklis -iz-)
aktīvēt – padarīt aktīvu, iedarbināt
aktīvizēt – padarīt aktīvāku
loģiskāk būtu bez piedēkļa -iz-
cipariskot šai ziņā ir labs
Latviešu valodā ‘sprigs’ un ‘sprigans’ nozīmē ‘možs, enerģisks, kustīgs, dzirkstošs’, tātad ‘aktīvs’.
Tāpēc var veidot atvasinājumus:
sprigt – aktīvizēties, kļūt aktīvam
atsprigt – dezaktīvizēties, zaudēt aktīvitāti, kļūt neaktīvam
sprigonis – aktīvists
sprigma, sprigme – aktivītāte
sprigmains – aktīvītātēm piepildīts
Guglis vai gugle?
Ar gaŗu “ū”, tā ir oriģinālvalodā!
http://www.thefreedictionary.com/Google
http://www.macmillandictionary.com/dictionary/british/google#google_4
a) “gūglis” un “gūgļot”
b) “gūgle” un “gūglēt”
Ja būtu izpētīts, kuŗu noriseņa formu biežāk lieto vai kuŗa ir labāka, pareizāka, tad attiecīgi – a vai b variants.
Ja “Google” ir meklis, tad vienkārši būtu paturams vīr. dz. – “gūglis”.
Vārdos aktīvēt, motīvēt piedēklis -īv- ir ar gaŗu ī.
Kāpēc vārdā kultivēt ar īsu?
Man visu laiku gribas to lietot ar gaŗu ī: kultīvēt.
akts – aktīvs – aktīvēt
mot[o]- – motīvs – motīvēt
kults – kultīvs – kultīvēt
Airīna vai Irēne?
Atveido pēc izrunas; ja no ANGĻU VALODAS, tad jau ļoti ticams, ka “AIRĪNA”.
“Irēne” būtu tad, ja tā ir dieviete, karaliene vai cita ļoti augsta statusa būtne, kam šad tad piešķiŗam tradicionālizētās vārdu formas. Piem., zviedru karalis “Kārlis” (ne Karls); kristietības svētais Jānis (ne Johanans); franči tagadējo pāvestu sauc ne par “Benediktu”, bet savā tradicionālajā vārdā par “Benuā”.
Vēl šaubas varētu būt par nesenu imigrantu vārdiem. Varbūt konkrētā persona angļvalodīgā zemē tiek saukta par “Airīnu”, bet iekšēji vēl jūtas vairāk kā “Irēne”. Jāni tur apkārtējie sauc par “Janisu”, varbūt pat par “Džanisu”, bet viņš pagaidām vēl jūtas “Jānis”. Divas uzvārda versijas bija archaioloģei Marijai Ģimbutienei: Gimbutienė – lietuviski un Gimbutas – pragmatiski amerikāniski (bez pareizās lietuviešu sievišķās galotnes).
Ja runa ir par viesuļvētrām, tad tās laikam var uzskatīt par īpašām entitātēm jeb lielām “būtnēm” un var lietot neangliskoto nosaukumu, mums latviešiem pierasto nosaukumu “Irēna”. http://en.wikipedia.org/wiki/Irene#Weather
Tāpat šķiet, ka vēlams būtu NEangliskot planētu, ģeografisku vietu, vēsturisku un NEangļvalodīgu tautu pārstāvju un izdomātu personāžu personvārdus. Piemēram, pastāv viedoklis, ka “Pīters Pens” drīzāk esot nevis “Pens”, bet nebēdnīgā grieķu dieva “Pāna” atvasināta, jauniem lasītājiem pielāgota un pārveidota versija. Bet vai skotu rakstnieka varonim tiešām (?) ir jāizklausās “grieķiski”…
Paldies Aldim par ieteikumu lietot “cipariskot”, bet ja skotu rakstnieka varonim nav jāizklausās grieķiski, tad mani tā kā vairāk velk uz mūsu laikmetā, ne senāk iegājušos “digitāls”.
(Cik sarežģītas ir valodas lietas!)
“Irēnas”, “Airīnas” un viesuļvētru vārda priekštecis ir grieķu personvārds, kam sākumā raksta divskani “ei” un atvasināts no vārda “miers“!
Ειρηνη (Eirene)
– http://www.behindthename.com/name/irene
εἰρήνη (eiréné)
– http://en.wikipedia.org/wiki/Irene
… tomēr sengrieķiski izrunāts ar patskani?
– http://en.wikipedia.org/wiki/Eirene_(Greek_goddess)
…[eːrɛ́ːnɛː]; Greek for “peace”
Tvītot vai tvitterot, vai tviterot?
Zatlers pirms pārvēlēšanas sāk «čivināt»
19.05.2011
Ģirts Zvirbulis
“Latvijas Avīze”
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=315789:zatlers-pirms-prvlanas-sk-livintr&Itemid=93
Vairums pašvaldību «čivināt» vēl nesteidzas
23.08.2011
“Liepajniekiem.lv”
Ziņas – Novados
http://www.liepajniekiem.lv/lat/zinas/novados/2011/08/23/vairums-pasvaldibu-civinat-vel-nesteidzas/
Čivināt jau čivina, bet lielas jēgas no tā patlaban nav
Vita Dreijere, 2010. gada 28. augusts
“Diena”
http://www.diena.lv/sodien-laikraksta/civinat-jau-civina-bet-lielas-jegas-no-ta-patlaban-nav-748155
Atvasinājums – «čivinātava» (iespējams, ‘tviteŗa konta’ nozīmē), skatīt: http://tinyurl.com/3lsrtkj
Droši vien, ka par vēlu, bet ieteiktu ‘tweet’ tulkot kā ‘spurģis’.
Darbības vārdam ‘spurgt’ ir nozīme ‘strauji, pēkšņi, vieglā gaitā virzīties’.
Darboties ar ‘Twitter’ būtu spurģelēt.
‘Twitter’ dalībnieks – spurģelis.
Atvasinājumi izklausās labi, un norisenim “spurgt” is cieša saistība ar putniem, pamatā gan ar kustību. Bet vajag kaut ko, kas saistīts ar informācijas paušanu un saziņu (jo tāda ir tviteŗa jēga). Mīlenbacha vārdnīcā minēta arī tāda “spurgt” nozīme – ‘sich in der Luft drehend (u. dabei einen gewissen Laut von sich gebend*) leuchten, glänzen’
(*~ izdodot zināma veida skaņas; tātad it kā komūnikācija).
Rīgas Traumatoloģijas slimnīcā saka: staigājamais rāmis (par staiguli).
Man nepatīk, ka “rāmis”.
Vispirms lūdzu piedošanu, ka nerakstu gluži par temu, un tad rakstu, lūk, par ko:
pirms kaŗa leišiem bija tāds ārlietu ministrs Mykolas Sleževičius.
Ziemeļlatgalē ir vīriešu vārds Mīkuls, kas man šķiet tā kā līdzīgs Mīkolam [Sļeževičum].
Bet vai Mīkola un Mīkuls būtu gan leišu valodā, gan mūsu augšzemnieku dialektā cēlušies no Nikolaja vārda?…
Es par to šaubos.
Leišu valodā Mykolas ir atbilsme krievu Mihail, angļu Michael, nevis Nikolajam.
Nudien, esmu kā balta lapa leišu valodas jautājumos, tāpēc lai nāk no manis šāds prātojums:
Bet ja nu Mykolas ir cēlies no Mykolas?…
Latgale, Kurzeme un Lietuva nonāca krievu valstī un lielā krievu valodas iespaidā tikai 18. gs. beigās. Šķiet neticami, ka leiši un latgaļi līdz tam laikam nebūtu lietojuši Mīkolas un Mīkula vārdus.
Ainār…
“Mykolas ir cēlies no Mykolas?”
… laikam pārrakstīšanās. Kā bija domāts īstenībā? Varu izlabot.
Gan vēsturi, gan likumus raksta tie, kam pieder vara.
Bet ja vara kādu laiku nav leišiem piederējusi, tad – un tas attiecas arī uz latviešiem – tad sveša vara var ,,iedriķēt “, ka viņu (leišu,latviešu) vārds – nav viņu vārds, ka to devušas citas valodas.
Es daudz neraizējos (pēc dabas nebūdams arrogants) par to, ka no manām pārdomām kāda var šķist diletantiska, bet, piemēram, arī latgaliskais Olekšs varbūt nav cēlies no Alekseja?… Un Ontons no Antuāna?…
Ainār, to kādā LVAK sanāksmē varbūt varētu pastāstīt Ojārs Bušs? – Ar īpašvārdu cilmes noskaidrošanu nodarbojas onomastika, arī etimoloģija.
Piemēram, latviešu “Sandra”, iespējams, nav cēlusies kā rietumniekiem no priekšvārda “Aleksandra”, bet gan šādi: Andris –> S (fōnētisks pievienojums) + Andr- + pārcelšana siev. dzimtē –> Sandra.
Te un turpmāk ierakstīšu vārdus, kas dažādi rakstīti jau pirms 2.pas. kaŗa. Bet kā būtu pareizi?
Arendators vai arendātors?
Banjans vai banjāns?
Chunchuzi vai hunhuzi?
Endzelīna rediģētajā Svešvārdu vārdnīcā ir vārds “chunchuzi” (staiguļu tauta Mandžūrijā).
“Arenda” un “arendācija” varētu būt _it kā_ latīnismi (pseudolatīnismi), tāpēc – “arendātors”. Izcelsme tiem ir īpatnēja, sk. http://en.wikipedia.org/wiki/Arendator . Vai tāds vārds mūsdienu latviešu valodā vispār var gadīties?
“Banjans”, jo tajās valodās, no kuŗām šis vārds cēlies, tam ir īss “a”. Endzelīniskais princips ir – aizgūstot vārdus, neko lieku klāt nelikt.
Par arendātoru, – tā gan, “the practice continued in the Russian Empire until the late 19th century”, un vārds tik ātri neizzuda no mūsu valodas, jo līdz 1940. g. (varbūt, pat līdz 1945.) saimnieciskā dzīvē arendātoru netrūka. Tagad šo vārdu vairs nelieto. Varbūt retumis, kāds, kam bieži iznāk darīšanas ar krieviem saimnieciskā laukā, jo nezin kāpēc man šķiet, ka krievu valodā šo vārdu vēl lieto.
Banjans, – skan labāk ar īsu otro “a”, neapšaubāmi.
Chunchuzi – tā arī J. Grīziņa Vārnu ielas republikas 1929. g. izd., kas tika iespiests vēl vecajā drukā.
Drīzāk gan “hunhuzi”. Oriģinālā tur cieto “ch” nav.
Angliski – http://en.wikipedia.org/wiki/Honghuzi
Arī poļiem – nevis ar “ch”, bet “h” abās pozicijās –
http://pl.wikipedia.org/wiki/Hunhuzi
Vikipaidija saka, ka tā saukti laupītāji,
bet pēc senākiem (?) priekšstatiem hunhuzi uzskatīti par tautu.
http://www.panrus.com/books/details.php?bookID=21408
Es tomēr ieteiktu Endzelīna chunchuzus.
Arī Latviešu konversācijas vārdnīcas 3. sēj.(R., 1928-1929) ir chunchuzi (ķīn. hunghutce).
Kāds ir “ch” lietošanas pamatojums šai gadījumā? Jāskatās taču ir oriģinālvalodā.
Angļu atveidojumā (http://en.wikipedia.org/wiki/Honghuzi) tad būtu jābūt “kh” vai “ch”, bet nē – ir “h”; savukārt “g” attiecas uz pirmo zilbi un cietina ar “n” apzīmēto skaņu, nevis “h”.
Vai par helikopteru der teikt “gaiskāpis”?
“Gaiskāpis” drīzāk izklausās pēc “vertikālas pacelšanās un nolaišanās lidmašīnas”:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Vertikālas_pacelšanās_un_nolaišanās_lidmašīna
http://en.wikipedia.org/wiki/VTOL
Savukārt “helikopteram” (vai tā paveidam?) jau ir latviskojums “skrūvspārnis”.
(1) “Kurzemes Vārds”, piektdiena, 23. oktobris, 1936, lapa: 4.
“Lidojuma principi un lidaparātu veidi”
Virsleitn. A. ŠTEINBERGS.
III. AERODINAMISKAIS LIDOJUMA PRINCIPS un LIDMAŠĪNU VEIDI.
Click to access KurzemesVards1936-242.pdf
(2) “1.9. Helikopteru klasifikācija un uzbūve
Pašlaik pamatā tiek izmantotas sekojošas helikopteru schēmas: vienskrūves ar papildus stūres skrūvi; divskrūvju koaksiālā, šķērs- un garenschēma; daudzskrūvju; ar reaktīvo dzenskrūves piedziņu un kombinētās helikopteru schēmas – skrūvspārņi.”
http://www.ai.rtu.lv/studentiem/met_nor/002.phpTīmekļa archīvā: https://web.archive.org/web/20120410042315/http://www.ai.rtu.lv/studentiem/met_nor/002.php
Jāieraksta, kamēr vēl nav aizmirsies vārdiņš “miškaste”. Tas radies kādā bērnudārzā un ātri līp. 🙂
Kādā nozīmē to lieto?
Tā ir atkritumu kaste. Miskaste neizklausās labi, tāpēc vārdiņš pārtaisīts par miškasti ar “Š”.
Miskasti vienmēr esam saukuši par miskasti.
(Viens no vācu valodas ietekmētiem, aplamiem vārdiem, kas vēl tiek lietots itin bieži.)
Man personīgi vārds miskaste jau no bērnības ir asociējies ar kasti, kurā vienkārši samet visādas mizas (kartupeļu, burkānu utt.)
Ir dzirdēts, ka vārds “mizkaste” radies Kurzemē.
Interesanti, ka vāciski atkritumi ir “Müll”, tomēr Austrijas vācu valodā ir – “Mist”;
sk. un sal.:
Müll – http://de.wikipedia.org/wiki/Müll
Müllkiste – http://www.linguatic.com/en-GB/Dictionary-Lookup/Müllkiste.aspx
Mist – http://www.duden.de/rechtschreibung/Mist_Dung_Duenger_Dreck_Sache
Mistschaufel – http://www.dict.cc/?s=Mistschaufel
Mistkübel – http://www.dict.cc/german-english/Mistk%FCbel+%5B%F6sterr+Abfalleimer%5D.html
Florins vai florino?
Atbilde: “florīns“. Italiešiem ir “fiorino“, izrunā [fjor’ino], bet tāda “florino” viņiem nav; interesanti, ka arī ne spāņu, ne katalāņu, ne portugāļu valodā NAV “florino” (vai vispār ar -o); bet “florino” ir ieviests … mākslīgajā valodā esperanto. Tā nu vēsturiska pamata mums lietot “florino” nav, un lokāma forma taču ir izdevīgāka. Bet, ja ļoti gribētu lietot autentisku, vēsturisku formu – tad “fjorino”.
http://it.wikipedia.org/wiki/Fiorino
http://it.wikipedia.org/wiki/Fiorino_(disambigua)
http://en.wikipedia.org/wiki/Florin
No manas 7-gadīgās meitas vārdu jaunrades krājuma: Musulmanis – vīrietis, kam ir lieli muskuļi. Atdarinājums no angļu valodas – “muscle man” [mʌsl mæn].
Lietot kādu vārdu neparastā nozīmē; nejauši mainīt vārdā kādu skaņu vai burtu – tādas parādības ir raksturīgas slengam. Pēc minētajiem piemēriem var spriest, ka pastāv latviešu valodas bērnu slengs jeb neformāls valodas stils.
Viens no LVAK lektoriem – Egīls Skudra kādā citā reizē stāstīja par saviem vērojumiem bērnu valodas jomā – bērni ne tikai lieto savu “slengu”, bet arī rada pareizus, latviešu valodas likumībām atbilstīgus atvasinājumus un jaunvārdus.
Vēl arī tipiski ir dzirdēt bērnus sakām gluži dabiski: “Ulža”, “Valža” (ģenitīvā), nevis par pieklājīgām/labskanīgām (?) uzskatītās formas bez mīkstinājuma (“Ulda”, “Valda”).
Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcā: [pagasta] vecākais. Bet vai ir pareizi tā: [pilsētas] vecaji, [pilsētas] vecajie?
Tie ir lietvārdi. Par adjektīviem kaut kas līdzīgs teikts šeit. –
“413. Valodniecības nodaļas sēde 1936. g. 7. maijā.
[…] 7. Adjektīviem ar noteicamo galotni pilnās (gaŗākās) formas ir tikai tais locījumos, kuŗos noteicamās un nenoteicamās galotnes ir vienādas. Laikrakstos atrodam pilnās formas nevajadzīgi un nepareizi lietotas arī citos locījumos: „mazajie”, „bailīgajais” („Rītā”), „mazajās valstis” („Jaunākajās Ziņās”); pareizās formas: mazie, bailīgais, mazās valstis.”
– Nezinu, vai tas attiecas arī uz lietvārdiem!?
Parādījies (pirms gada) interesants raksts, arī kommentāri, kur skarti dažādi valodas jautājumi, sintakses, terminoloģijas problēmas, arī specifiski izdevējdarbības, datorgrafikas termini.
http://www.designblog.lv/2011/04/18/kur-rodas-valoda-–-saruna-ar-gunu-kalninu/
Interesanti, ka daudzi tur jau saka “dizaineris”, ne “dizainers” (kā bija apstiprināts padomju laikā; lai gan abas formas ir pieņemamas).
Gafelšoneris vai gafeļšoneris?
Gafele – angliski šo detaļu sauc par “gaff”, sk. šeit:
http://en.wikipedia.org/wiki/Gaff_rig
http://de.wikipedia.org/wiki/Gaffelschoner
http://de.wikipedia.org/wiki/Gaffelsegel
Kaut arī tādam kuģim parasti (visbiežāk?) ir vairāk nekā viens masts, tātad arī vairākas gafeles (tādam gadījumam derētu “gafeļ[u ]šoneris”), tomēr iegājies, šķiet, ir sēmantiski vispārīgākais atvasinājums no vienskaitļa, t. i., ar šādu domu: “gafele” > “gafeles (gafeliskā) sistēma” > “GAFELŠONERIS”.
Vietnē periodika.lv, Latvijas pirmskaŗa izdevumos ir “gafelšoneris“, arī “gafelšoners“; bet neredzēju, ka būtu arī “gafeļ-“.
LZA terminu vietnē, akadēmiskajā terminu datubazē ir ar nemīkstinātu “l“.
http://termini.lza.lv/term.php?term=gafel%C5%A1oneris&list=gafe*&lang=LV
Pašlaik arī publiskajā tīmeklī gandrīz visur ar nemīkstinātu “l“.
Richarda Valdesa “Jūŗas vilki”: ,,Glābšanas laivai grūti piekļūt „Kalpam”. Var tikai piestāties zem vēja. Bet tur viļņos masts, gafeļi, buras.” (R., 1930.g.)
Citur mīkstināto “l” neesmu redzējis. Vēl gan jāielūkojas Anša Bandreviča (1850-1935) jūrniecības vārdnīcā.
Tā gan ir, ka gafelšoneris skan labāk par gafeļšoneri.
Vai klejojošās kāpas smiltis var saukt par klaidsmilti?
Pirmkārt – “klaidsmiltis” – kāpēc gan ne? Tās jau klejo ne tikai vienā īsā, ierobežotā laika posmā (tad gan varētu apzīmēt ar -ošs/-ošas), bet ir tādas ilgu laiku, tātad pastāvīga parādība. Un salīdzinājumam – terminu vārdnīcās ir arī “klaidstrāva” (vsk.), “klaidstrāvas” (dsk.) un “klaidvilnis”.
Otrkārt – var būt vajadzība pēc vēl citiem līdzīgiem terminiem. Piemēram, kā valodnieki latviski izteiktu ‘stray adjunction‘ (sk. http://www2.let.uu.nl/UiL-OTS/Lexicon/zoek.pl?lemma=Stray+adjunction&lemmacode=260) – “klaidu pievienojums”, “klaidu adjunkts”; “klaidpievienošana”, “klaidadjunkcija”?
Treškārt – ja ir skepse pret salikteņiem, var jau lietot pilnu frazi: “klaidu smiltis“. (Sal. “gāju putni”, “Peldu iela”, “tupu stāvoklis”.)
Vai mākslinieku, kas darbojas vairākās jomās, nozarēs, ir labi saukt par “daudzzari“?
Piemērs (ar korriģētu rakstību):
… “daudzzaris, kaut gan pasaule šo amatu pazīst kā multimākslinieks vai polimats. Pilsētvides vēsturnieks un kultūras pētnieks. Mūzika, teātris, jaunie mediji (kino, foto, web, skaņa, Adobe, cīņa ar radošām installācijām…), tūrisms, pasākumi, literātūra u. c.”
http://engelis.mplab.lv/engelis_par.html
Kāds ir tāds mākslinieks, to, manuprāt, labāk pateikt vairākiem vārdiem, aprakstoši, nepūloties visu pateikt ar vienu vārdu.
Moskovits vai moskovīts?
Ar gaŗo “ī”, jo tam ir latīņu cilmes izskaņa “-īts”. Vai par to būtu šaubas?
… Un vai runa ir par cilvēku vai par minerālu?
http://termini.lza.lv/term.php?term=muscov*&list=&lang=EN
http://tinyurl.com/98ujslz (“muskovīts” – vai klasiskajā latv. pareizrakstībā tāpat?)
http://en.wikipedia.org/wiki/Muscovite
1) Moskovīts – dzīva būtne, kātad. Šur tur ticis pieminēts ar īsu “i”.
2) Muskovīts klasiskajā jeb okupācijas varas nemaitātā pareizrakstībā tāpat, ar “ī”.
PALDIES PAR PASKAIDROJUMU- CILVĒKS DZĪVO UN MĀCĀS.TAČU STAIGULIS TOMĒR NAV PIEŅEMAMS.
Izsekojot vārda izcelsmei tap-house ir dzertuve, krogs,,bet tapster – krodzinieks, kas pārdot lētāko alu no mucas( ko Latvijā dēvē ļoti dīvainā vārdā izlejamais alus(!!!)
Kā redzams, pamatā ir vārds tap– alus mucas spunde.
Iespējams, ka tiek izmantota vārda tap otra nozīmi-uzsist, piesist.’
Ienāca prātā raidijums- Krodziņā pie Raimonda Paula. Vai tad Maestro sauksim par tapieri
Varētu pārprast vārda tapiera izcelsmi ,pieņemot, ka tas cēlies no angļu vārda tape un taper kam nav nekāds sakars ar krogu.
.
“Tapieris“. 7. aprīļa LVAK sanāksmē tika vaicāts, ko nozīmē “tapieris” – tā nosaukta nesen iznākusi dokumentāla filma (2014).
Tā sauc mūzikantu (it sevišķi XIX gs. beigās un XX gs. sākumā), piemēram, pianistu, kuŗš spēlē dejās, ballēs, izklaides vietās un mēmo kinofilmu seansos.
http://ru.wikipedia.org/wiki/Тапёр
1989. gadā iznākusi vēl cita filma, tikai vārds lietots citā formā – “Tapers” – http://lv.wikipedia.org/wiki/Tapers_%28filma%29 .
Vārds “tapieris” latviešu periodiskajos izdevumos – http://periodika.lv/#searchResults;simpleQuery=tapieri .
Kā lietosim klasiskajā latviešu pareizrakstībā – ar “s” vai “z”:
nāzāls?
nāsāls?
Līdzskani, kas atrodas starp patskaņiem, skaitās pieņemami padarīt balsīgu (s –> z), piemēram, “erōzija”, “bazāls”, “-ōze” u. t. jpr., kur orīģinālā ir “s”.
Tomēr ALA vārdnīcā ir “nāsāls”.
Par pirmā “ā” gaŗumu šaubu nav, jo latīniski ir “nāsus” http://en.wiktionary.org/wiki/nasus#Noun
Padomju pārveidotajā rakstībā ir “nazāls“.
Nāsāls arī Valodas krātuves pareizrakstības vārnīcā.
Sanāk interesanti, ka (kāpēc?) vārdā “nāsāls” s nebalsīguma paturēšana (neaizstāšana ar z) tiek atbalstīta, bet vārdam “filosofija“, kur pareizai dziļākai izpratnei (sophia – gudrība [grieķu val.]; arī saikne ar tādiem jēdzieniem kā ‘sofisms’, ‘sofisti’, ‘teosofija’) s būtu vēl svarīgāks, tas tiek atbalstīts retāk.
Vai “filozofija” būtu stiprāk iegājusies nekā “nāzāls”?
(1) Kāpēc vajag sarežģīt dzīvi ar svešvārdu ‘nazāls’ vai ‘nāzāls’, ja latviski ir ‘nāsis’ un iespējami kādeņi nāsisks, nāsišķs, nāsinisks, nāsens, nāsīgs, utt.? Lietuviešiem ir ‘nosinis’ !
(2) Patskaņi a, ā, u, ū ir cieti, tie saglabā iepriekšējā līdzskaņa balsīgumu vai nebalsīgumu, mīkstību vai cietību. Ja vēlaties paturēt svešvārdu, labāk “nāsāls”. Latviešu valodā s var mīties ar š, taču nekādā gadījumā ar z. Arī lielo tautu valodās rakstībā saglabājies līdzskanis s, lai gan izrunāts tiek z!
(3) Vārds ‘filozofija’ kā obligātā valodas norma ir spļāviens sejā visiem inteliģences pārstāvjiem, kam rūpējusi gudrības mīlestība. Zenta Mauriņa un citi latviešu filosofi savos darbos runā par filosofiju. Mēs nedzīvojam vācu valodas ietekmē un mums nav jāmaksā iztapības nodeva, paturot zinātnes apzīmējumā līdzskani z.
Lietuviešu “nosinis” nozīmē “degunisks” (no vārda “nosis” – deguns, nevis nāss).
Nāzālie/deguniskie patskaņi jau arī skan ne gluži tikai nāsī, bet kā akustisko rezonātoru iedarbina visu degunu – kaulu un mīkstos audus – to var katrs pats pārbaudīt, pieliekot pirkstu.
Man nāk prātā franču valodas nodarbības, kurās mēs mācījāmies nāsālos patskaņus izrunāt, viegli aizspiežot nāsis, lai saprastu nāsālo patskaņu veidošanās principus. Taču piekrītu, ka ‘nosinis’ ir degunisks, un rakstīju aplamdraudzības iespaidā. Taču, patiešām, var būt deguniski un pusdeguniski patskaņi. Ja snīpis nav ģermānisms, var būt arī snīpiski un pussnīpiski patskaņi 🙂
“resursprasīgs” – vai šāds informācijas technoloģiju termins šķiet labs?
Angliski to sauc par “highly resource-intensive” jeb “resource-demanding“.
Uzņēmums “Microsoft” ir atzinis, ka “resource-intensive” būtu “resursietilpīgs”.
Liekas, ka “resursprasīgs” tomēr ir tiešāk izteikts, īsāks un ērtāks par “ļoti resursietilpīgs”.
Runa ir par programmātūru un vietnēm, kas prasa daudz datora resursu (procesora jaudas, atmiņas, vietas diskā). Jā, tieši prasa, nevis resursi tiek kaut kur ietilpināti.
“Resursprasīgs” jau tiek lietots praksē.
Piemēram … “aprīkots ar jaudīgu […] procesoru, 2GB operātīvo atmiņu un jaudīgu […] četru kodolu grafisko procesoru, kas nodrošina teicamu planšetdatora veiktspēju pat pie īpaši resursprasīgu uzdevumu izpildes”.
(Kā diletants) es tādā reizē mēģinātu iztikt bez salikteņa. Bet tā jau zināma lieta, ka man salikteņi nepatīk.
Sarunvalodā varētu teikt – “badīgs“; piemēram, “badīga programma” – tāda programma, kas aprij daudz datora resursu.
Starp citu, līdzās “resursietilpīgam” un “resursprasīgam” neoficiālās diskusijās var atrast vēl dažus variantus tieši salikteņa formā: “resursrijīgs“, “resursēdelīgs“.
Angļu neoficiālais termins (lietvārds) “resource hog” savukārt varētu būt iedvesmojis apzīmējumu “resursu rīma”.
Resursprasīgs kā termins ir diezgan garš un neērts lietošanā. Bez tam, šai gadījumā es neredzu pamatojuma salikteņa veidošanai ar ģenitīvu. Mūsu valoda ir bagāta valoda, un apzīmētāja izteikšana ar ģenitīvu nebūt nav vienīgais iespējamais veids. Apzīmētājs var būt arī citos locījumos.
Ģenitīvs ir cilmes locījums, tādējādi ‘resursus prasīgs’ nozīmē ‘prasīgs resursus, lai tie pastāvētu’.
Lokatīvs ir atrašanās locījums, tādējādi ‘resursos prasīgs’ nozīmē ‘resursu ziņā prasīgs’. Konkrētajā gadījumā resursi ir atskaites punkts prasīguma salīdzinājumam. Lai skaidrāk saprastu, kāpēc lokatīvs, sniegšu piemērus: talantīgs dziedāšanā, drosmīgs kaujā, gādīgs ģimenē utt. (Kad apzīmētājs tiek izteikts lokatīvā, tas var nostāties gan pirms, gan pēc paskaidrojamā vārda, tāpēc vārdu secībai īpašas nozīmes nav.)
1) Vai saliktenī ir obligāti jāsaskata ģenitīvs (tā pirmajā komponentā)? … Varbūt var (drīkst) domāt arī tā, ka “resursprasīgs” jau ir interpretējams kā ‘resursiski prasīgs’ jeb ‘resursu ziņā prasīgs’?
2) Ģenitīvs ne vienmēr nozīmē cilmi, piederību. Locījumi jau sen ir kļuvuši polisēmantiski. Piemēram, “krāsu televīzors” – krāsas nav šāda televīzora cilme, televīzors nepieder krāsām. Arī “tintes printeris” u. t. jpr.
3) Ar ģenitīvu darinātām vārdkopām ir labāka teikumspēja un tālākatvasināmība nekā tām, kuŗās izmantots datīvs, lokātīvs. Arī salikteņiem labāka. Piemēram: ērta fraze – “izpētīt programmātūras resursprasīgumu”, bet neērtāk – “izpētīt programmātūras prasīgumu resursos / prasīgumu pēc resursiem u.tml.” – gaŗāk un var radīt piņķeŗus un divdomības.
1) Jā, diemžēl salikteņi veidojas pārsvarā gadījumu no ģenitīva, nedaudz retāk no instrumentāļa (kas gramatiski pilda ne tik daudz indoeieropiešu instrumentāļa funkcijas, bet somugru adesīva funkcijas). ‘Resursprasīgs’ var būt tikai saprotams tikai kā resursus prasīgs, bet nekādā gadījumā resursos prasīgs.
J. Endzelīns stingri vērsās pret nestandarta salikteņiem, tālab viņš cīnījās pret kuļmašīnu, jo to var saprast kā mašīnu kulēm, bet ne mašīnu kulšanai! Ja atmiņa neviļ, viņš nedeva piekrišanu pat “Sniegbaltītei”.
2) Ģenitīvs gramatiski ir cilmes locījums. Jebkurš ģenitīva paveids:
a) piederības ģenitīvs,
b) pielikuma ģenitīvs,
c) partitīvais ģenitīvs,
d) ablatīvais ģenitīvs,
e) pastiprināmais ģenitīvs,
f) piederuma ģenitīvs,
ir saistīts ar cilmi. Latviešu valodā ir ieviesusies surogātu ģenitīvu sērga, nepamatoti izmantojot lietvārdu ģenitīva formas terminu darināšanai.
Īsti ģenitīveņi ir, piemēram, papildu, piespiedu, bezalgas, trejgalvu, jo tiem attiecīga lietvārda ikdienas saziņā nav! Turpretī ‘krāsu televizors’ un ‘tintes printeris’ ir surogātiski ģenitīveņi. Latviešu valodā ģenitīvam ir daudz plašāks lietošanas lauks nekā citās valodās, tāpēc valodā ieviest ģenitīveņus nevajag!
Kāda ir alternatīva ģenitīvam?
Kādeņu veidošana! Latviešu valodā ir pietiekams skaits piedēkļu, taču runātāji ir slinki, kūtri un nevērīgi, lai veidotu pienācīgus kādeņus, bet skolās atšķirt kādeni no lietvārda neiemāca. Tāpēc daudziem aizgūtiem kādeņiem un lietvārdiem rakstība ir vienāda, lai gan kādenim iespējama izskaņa -isks, piemēram, absurds un absurdisks, utt.
Tieši tāpēc latviešu valodā bez papildu konteksta viegli pārprast tādus apzīmējums kā ‘tēva nazis’, kas var būt 1) tēva darināts, 2) tēva rīcībā, 3) pēc tēva pasūtījuma taisīts, 4) no tēva dots. ‘Tintes printeris’ var būt 1) No tintes taisīts, 2) pielāgots tintes sastāvam vai saderīgs ar tintes sastāvu, 3) iemainīts vai iemaināms pret tinti (salīdzināšanai koncerta biļete, braukšanas biļete). Tādējādi, veidojot terminu ar ģenitīveni, ir jāizvērtē daudznozīmība, kura jūsu rakstītajā paskrējusi garām!
Tāpēc nevajadzētu kautrēties no kādeņu veidošanas! Tintens printeris (pat sarunvalodā dzirdam ‘tintenieks’), krāsens televizors utt. Tāpat, ne vides problēmas (environmental problems angliski), bet vidiskas problēmas, jo tās ir cilvēkiem, bet ne videi.
3) Mums nebūs mainīt valodas gramatisko sistēmu, piešķirot locījumiem citas funkcijas. Jau tagad tiek skausts ārā partitīvais ģenitīvs, kurš tiek aizstāts ar akuzatīvu, taču bez tā grūti iemācīties svešvalodas. Arī akadēmiķi grib atbrīvot latviešu valodu no instrumentāļa, nesaprazdami, ka tas ir somugru substrāta ietekmē veidojies vietas locījums klātesamības apzīmēšanai.
Tāpēc katram locījumam ir sava vieta! Lietosim ģenitīvu, kur tam ir pienācīga vieta, bet nekabināsim tam klāt svešu locījumu funkcijas!
Ērtāka izmantojamība ir objektīvs arguments inženierzinātnēs, bet nekādā gadījumā valodniecībā. Valodā svarīgāki principi ir nepārprotamība un labskanība.
Tāpēc neveiksmīgo un nevēlamo resursprasīgumu vajag aizstāt atkaru no konteksta:
a) prasīgums resursos, b) resursisks prasīgums, c) resursens prasīgums, d) prasīgums pret resursiem, e) prasīgums gar resursiem (prievārds gar var izteikt saskarsmi un saistību ar objektu, ka arí atsauci uz objektu, piemēram, strādāt gar projektu, nevis strādāt pie projekta, kas veidojies, pielīdzinot krievisko prievārdu при latviskajam pie).
Ko domājat par vārdu “domubiedrs“?
Ko šajā saliktenī izsaka ģenitīvs? Vai tas būtu jūsu minētais piederuma ģenitīvs, jo domas it kā ir rīks/piederums, kas sabiedro domubiedrus, līdzeklis, kas viņus vieno.
Vai ir jēdzīgi rakstīt arī “domu biedrs” (divos vārdos)?
‘Domubiedrs’ ir saliktenis, kas veidojies no pielikuma ģenitīva, un tam nav nekādas vainas. Biedrs ir persona, ar kuru mums ir kaut kas kopīgs. (Lietuviski bendras – kopīgs,) Taču var būt dažādi iemesli, kas tur mūsu kopību, tai skaitā piederība kaut kādai grupai, struktūrai, organizācijai. Tāpēc ir domu biedri, cīņas biedri, organizācijas biedri, biedrības biedri, partijas biedri, darba biedri, komandas biedri, klases biedri, skolas biedri, studiju biedri utt.
Salīdziniet ar salikteņiem ‘muižkungs’, ‘baznīckungs’ u.tml.!
Resursprasīgs – dārgs lietošanā.
Kāpēc nevar būt divi vārdi- domu biedrs, darba biedrs, skolas biedrs
Var un drīkst būt!
Dažos gadījumos abi vārdi obligāti rakstāmi šķirti.
Latviski mēs skaidri varam norādīt nozīmes atšķirības:
mans skolasbiedrs -> persona, kas man bija par biedru skolā
manas skolas biedrs -> biedrs no manas skolas
Tāpēc atkaru no konteksta iespējami abi varianti.
a) “dzīvesbiedrs” – vīrs, sieva.
b)”dzīves biedrs” – kāda persona, būtne, ar kuŗu dzīvē ir saskare biedriskā līmenī un apjomā (radinieks, kaimiņš, kollēģis, ceļabiedrs, varbūt pat mājdzīvnieks).
a) “domubiedrs” – cilvēks, ar kuŗu pietiekami daudzās jomās vai pietiekami lielā mērā saskan uzskati, domas, viedoklis, nostāja pret dzīvi.
b) “domu biedrs“… ? – varbūt cilvēks, ar kuŗu sakritušas dažas domas, ar kuŗu tiek kopīgi veikta kāda domāšana.
Piemēram, var sapulcēties bariņš polītiķu, kuŗi nav domubiedri, bet drīzāk pretinieki, oponenti cits citam, tomēr viņiem ir jābūt domu biedriem tai laikā, kad jāpārdomā un jāapspriež kāds likumprojekts.
Tas ir gan laikam savādi, ka man grūti saprast šo starpību.
a) “avīžpapīrs” – lietojams plašā kontekstā, piemēram, “rūpnīca ražo avīžpapīru”.
b) “avīzes papīrs” – lietojams šaurā kontekstā: kādas konkrētas avīzes papīrs, piemēram, “pagultē atrastais avīzes papīrs izskatījās saburzījies un izbalējis”.
a) “celmlauzis” – tāds, kas lauž celmus (tiešā vai pārnestā nozīmē) un dara to ilgi, pastāvīgi, bieži.
b) “celmu lauzējs” – šaurākā, īslaicīgākā kontekstā, piemēram, “kaŗavīrus, pilsētniekus, stiprākos studentus u. tml. norīkoja strādāt par celmu lauzējiem”.
+ Un ir iespējams vēl šaurāks konteksts, kuŗā derēs:
c) “celma izlauzējs“, piemēram, “šā milzīgā celma izlauzējs ir īsts stiprinieks!”
E_K rakstīja 22.06.2014. plkst. 16:38 – “Kāda ir alternātīva ģenitīvam? Kādeņu veidošana!”
Kādeņi un apstākleņi dažreiz ļauj izlabot nejēdzīgas frazes. Piemēram: “valsts nozīmes piemineklis” (“valsts nozīme” – absurds, kas radies pārāk burtiskā tulkojumā no krievu val.) –> “valstiski nozīmīgs piemineklis“!
Valstiski svarīgs piemineklis – vai tā var teikt nozīmīgā vietā?
Vai “nozīmīgs” (šādā kontekstā) ir labāks, sliktāks vai tāds pats kā “svarīgs” – vērts padomāt!
Bet ko darīt ar veidojumu “valsts nozīmes bibliotēku kopkatalogs“?
Tur, šķiet, neder ne “svarīgs”, ne “nozīmīgs”, jo tas ir vienkārši lielākais, plašākais, augstākās katēgorijas vai līmeņa katalogs, savukārt svarīgs (nozīmīgs?) var izrādīties pat kādas mazas, speciālizētas bibliotēkas katalogs.
Tātad, ne “valsts nozīmes bibliotēku kopkatalogs“, bet…
1) “valsts virskatalogs“?
2) “valsts augstākā līmeņa katalogs“?
3) “nācionālais katalogs“?
Interesanti, ka “bibliotēku” var ērti un bez divdomībām pievienot tikai pēdējā no trim variantiem.
Galvenais katalogs.
“valsts galvenais bibliotēku kopkatalogs” (varbūt pat bez “kop-“) – izklausās labi.
Tikai nianse – “galvenais” izsaka to, ka tas būtu ūnikāls un noteikti paša augstākā ranga katalogs (nevar būt vairāki galvenie).
Savukārt “valsts augstākā līmeņa (kop)katalogi” varētu būt vairāki (ne obligāti, bet drīkstētu). Varbūt tieši to ir mēģinājuši izteikt ar apzīmējumu “valsts nozīmes –“?
“valsts nozīmes bibliotēku kopkatalogs“ – šeit varētu piemērot analoģiju, kāda ir kādeņos, kas darināti no vārda “lieta” – lietisks un lietišķs. Lietisks ir tas, kas skar lietu vai rodas no lietas, turpretī lietišķs ir tas, kas nepieciešams lietai vai sader ar lietu. Šajā gadījumā valstij ir nepieciešams kataloģizēt publiskas bibliotēkas, tāpēc varētu droši teikt “valstišķs bibliotēku kopkatalogs”!
Ka vārdam domu biedri, kas rakstīts kā saliktenis ir cita nozīme , izklausās komiski..Par cik tematiem jābūt vienās domās, lai ” likumīgi” vārdu drīkstētu rakstīt domubiedri.Kā lai šo starpību parāda sarunā?
Runātā valodā ļoti vienkārši – “domu biedrs” ir izrunājams šķirti un ar uzsvērtām abu vārdu pirmajām zilbēm; “domubiedrs” ir izrunājams kopā, un uzsvērta ir tikai pirmā zilbe.
Līdzīgi pāŗi ar atšķirīgām nozīmēm –
“darba vieta” un “darbavieta”;
“ziemas svētki” (jebkuŗi svētki ziemā) un “ziemsvētki” (“ziemassvētki”) (saulgrieži);
“pilsētas vide” un “pilsētvide”;
“gada grāmata” un “gadagrāmata”;
“mēneša raksts” un “mēnešraksts”;
“ziloņa kauls” un “ziloņkauls”;
“melna zeme” un “melnzeme”.
Tomēr ir arī gadījumi, kad atšķirības nav. Piemēram “klavieŗkoncerts” diez vai atšķiŗas no “klavieŗu koncerta”.
Kas gar klavieŗkoncertu vai klavieŗu koncertu, iespējamas nozīmju atšķirības. Uzreiz nemācēšu pateikt, kas gar kuŗu, bet viens var būt koncerts no klavieŗu spēlēšanas, turpretī otrs var būt skaņdarbs, kas uzrakstīts klavierēm.
Jā, tikai “klavieŗkoncertam” (skaņdarbam!) ir tāda problēma, ka ne visi pēc tādas paradeigmas darināti skaņdarbu nosaukumi ir ieviesušies salikteņu formā. Precīzi būtu: “flautkoncerts”, “mežragkoncerts”, “trompetkoncerts”, “saksofōnkoncerts”, “kontrabaskoncerts”.
Vai atšķiŗas “ģitarspēle” no “ģitaru spēlēšanas”/”ģitaras spēlēšanas”?
Ģitarspēle – ģitaras spēlēšanas technika, kuŗu mācās un izkopj ģitarists.
Ģitaras / ģitaru spēlēšana – mūzicēšana ar ģitaru.
Ja būtu rakstīts vai pateikts, ka “meitas uzņēmumā ēda baltu maizi un biezu putru, sēdēdami pie cieta koka galda”, būtu jāšaubās, vai domāts meitasuzņēmums, baltmaize, biezputra un cietkoks.
Tāpat arī, ja gadās dzirdēt vai lasīt par “domu biedriem” (divos vārdos), var rasties šaubas – 1) vai domāts tas pats, ko vairākums sauc par “domubiedriem”, un sacītājs/rakstītājs ir salikteņu nemīlētājs, 2) vai arī domāts jau kas cits. (?!)
E_K 22.06.2014., plkst 16:38 rakstīja
“1) Jā, diemžēl salikteņi veidojas pārsvarā gadījumu no ģenitīva, nedaudz retāk no instrumentāļa”
Viens piemērs, kur visai noderīgs un pareizai saprašanai labvēlīgs būtu saliktenis no LOKĀTĪVA, tieslietu nozares termins:
“spēkāesība”.
Pagaidām to lieto reti, un pat terminoloģijas datubazēs redzam tādas frazes (vārdkopas) kā “likuma spēkā esamības robežas”, kas diemžēl ir pilnīgi pārprotamas: “[likuma spēkā] [esamības robežas]“!
Tikpat dīvains ir “laulības spēkā neesamība“, kas būtu jālabo: “laulības spēkāneesība“!
“Spēkāstāšanās” jau ir šur tur atrodama (tiesas.lv, saeima.lv).
Iespējams, vēl ērtāk būtu “spēkāiestāja“/”spēkāstāja” (jo atgriezeniskajam -šanās nav visu locījumu galotnes, piem., datīva).
(Izpētes avoti: Google un termini.lza.lv/term.php)
Latviešu valodā no lokātīva formas veidoti salikteņi ir ļoti reta parādība, turklāt salīdzinoši jauna. Šķiet, ‘bojāeja’ un ‘līdzāspastāvēšana’ ir devusi precēdentu ‘spēkāesībai’. Nevar noliegt, ka termina izteikšana saliktenī ir labāks paņēmiens nekā veidošana divos vārdos, tāpēc šajā aspektā ‘spēkāesība’ būtu vērtējama pozitīvi. Taču sēmantiskā aspektā ‘spēkāesība’ vērtējama negātīvi, jo nedod skaidru priekšstatu par termina būtību.
Kaut arī krievu valodas ietekme nedaudz vājinājusies, tomēr tās līdzāspastāvēšana ir veicinājusi gramatisku konstrukciju veidošanu pēc ārējas līdzības. Nevienā slāvu valodā nav lokatīva, to aizstāj nostatīšanas locījums, kas izsaka vietu vai stāvokli. Bez tam, šis nostatīšanas locījums tiek izmantots vienīgi ar prievārdu. Savukārt krievu prievārds ‘в’ var biedroties gan ar akuzātīvu, gan ar nostatīšanas locījumu, taču ne vienmēr tas tulkojams latviski ar lokātīvu.
Ko nozīmē lokātīvs ‘spēkā’ iekš termina ‘spēkāesība’? Tas ir apstāklenis. Taču lokātīvā apstāklenis izsaka:
a) vietu – ārā, iekšā, augšā utt.;
b) laiku – vakarā, rītā, naktī utt.;
c) kārtu jeb mēru – rikšos, soļos, aulēkšos utt.
Taču ‘spēkāesība’ nav ne vieta, ne laiks, ne kārta, ne mērs! Šajā terminā ir veida apstāklis, bet lokātīvs šo funkciju izpilda tikai retos gadījumos! Veida apstākļi biežāk sastopami adesīvā (kas aiz nezināšanas par somugru substrātu austrumbaltu valodās nosaukts par instrumentāli) – ziediem rotāta pļava, iet kājām utt.
Tāpēc latviski varētu sacīt: līgums ir spēku! Tā kā tas ir adesīvs, tas nozīmē, ka līgumam ir virsū spēks, līgums pārklāts ar spēku, līgumam klāt pielikts spēks.
Veida apstākleņi veidojas ne vien no lokātīva, bet arī no noriseņiem, tos atvasinot ar izskaņu -us! Visi esam pārvietojušies rāpus, teciņus, skriešus, braukšus utt. Taču virziena vai stāvokļa kategorija nav vienīgā iespējamā! Latviski var tīksmināties apbrīņus, un tas ir daudz pareizāk nekā tīksmināties apbrīnā vai tīksmināties ar apbrīnu! Tāpēc, atvasinot attiecīgo noriseni, iegūstam veida apstākli ‘spēkus’. Proti, var teikt, ka līgums stājies spēkus, tāpēc līgumam var būt ‘spēkusstāja’!
Šeit paveŗas iespēja atdzīvināt un papildīt trešās deklinācijas lietvārdu klāstu! Ļoti ticams, ka ‘pelus’, ‘lietus’, ‘medus’ un citi varētu būt veidojušies no veida apstākleņiem, kas atvasināti no darbības vārdiem! Tāpēc ‘spēkus’ kā īss un kodkolīgs trešās deklinācijas lietvārds varētu aizstāt ‘spēkāesību’! Taču skeptiski noskaņotie var darināt arī ‘spēkusesību’!
Reizēm nepieciešams kādenis. No kādeņiem ar -isk- un -išķ- arī veidojas veida apstākleņi. Kādeņi ‘spēcisks’ un ‘spēcišķs’ ikdienas valodā netiek lietoti, bet tie ir latviskāki nekā ‘spēkāesošs’! Tie savukārt ļauj ‘spēkāesību’ nosaukt par ‘spēciskumu’ vai ‘spēcišķumu’!
Taču ir vēl viens līdzeklis termina darināšanai, proti, lietvārdi ar izskaņu -asts. Latviski bieži pieminam cienastu un mielastu. Taču var būt arī spēkasts, kas nozīmē to pašu ‘spēkāesību’, un no spēkasta var veidoties virkne kādeņu un apstākleņu!
Man gribētos ticēt, ka man izdevās pārliecināt jūs, ka ‘spēkāesība’ nav labakais risinājums termina veidošanā. Proti, mūsu valodā apslēpti ļoti lieli dārgumi, kuŗus laiks celt gaismā!
XX gadsimta 20., arī 30. gados lietoja “nākt spēkā”, “spēkā nākt” (sk. vietni periodika.lv “nācis spēkā” u. t.) – kalku no vācu valodas “in Kraft treten”; ietverts arī 1922. g. terminoloģijas vārdnīcā.
LV spēkā nākt
RU вступить в силу
DE in Kraft treten
Zinātniskās terminoloģijas vārdnīca. — R., 1922
“spēkā stāties” kļūst populārāks it kā mazliet vēlāk – XX gs. 30. gados; “stāties” laikam ir tuvāks krievu v. “вступить”, “ступить”, “наступить” (gan tiešā, gan pārn. noz.) .
Par ,,spēkā stāties” – vai nu vienmēr kr. valoda stāv aiz katra teiciena, kas valodā ieviešas. Turklāt, ja tāds teiciens kļuvis iecienīts latviskuma ziedu laikos, Latvijas laikā.
Nevar simtprocentīgi apgalvot, no kuŗas valodas ir kalkots. Bet kalkots ir noteikti. ‘Spēka’ metafora šīs grupas terminos izmantota daudzās valodās. Piem., franču – “entrer en vigueur” (burtiski: nākt/ienākt spēkā), “entrée en vigueur” (ienākšana spēkā).
Re, Kanadā arī spriež (joprojām!), kā kuŗā gadījumā ir labāk: http://www.justice.gc.ca/eng/rp-pr/csj-sjc/legis-redact/juril/no51.html
Franču valodā prievārds ‘en’ piedalās veida apstākleņu un kādeņu darināšanā, tāpēc pārsvarā gadījumu tas sēmantiski atveidojams ar kādeni, apstākleni vai adesīvu (instrumentāli). Latvisko lokātīvu franču valodā daudz biežāk izsaka ar prievārda ‘dans’ palīdzību.
Izteicienam ‘nākt spēkā’ ir tāds pats trūkums, proti, ar to netiek izteikta spēka iegūšana. Arī šajā gadījumā būtu vēlams adesīvs ‘nākt spēku’ (salīdzināšanai: (a) meitene nāk saldējumu rokā, (c) vīri nāk staltu augumu, brašu gaitu, platiem soļiem, nospodrinātiem zābakiem kājās; (d) bērni nāk prieku sirdīs).
Mūsdienu valodas lietotājiem visvieglāk ir iebaŗot akuzātīvu:
“gūt spēku”, “zaudēt spēku”;
attiecīgi “spēkguve”, “spēkzaude”;
bet “spēkāesība”…?
Diemžēl – mums tāda nav noriseņa kā angļiem “to have”, vāciešiem “haben”… gandrīz vienīgā iespēja ir aizgūt no leišiem “turēt” (“turėti”*), proti, “spēkāesības” sinonims varētu būt “SPĒKTURĪBA” (?).
Līdzīgi kā “dievturība”, “dievtuŗi” (viņi nevis “tur dievu/dievus” burtiskā nozīmē, bet viņiem ir dievs, respektīvi apziņa par dievišķo). Sal.: “turīgs” – tāds, kam ir (daudz mantas).
* – http://letonika.lv/groups/default.aspx?r=10631062&q=tur%C4%97ti&cid=957666&&g=2
Latviešu valodā ir vairāki paņēmieni piederības izteikšanai:
1) Piederuma turētājs datīvā + būt + piederums nominatīvā
Zēnam ir suns.
2) Piederuma turētājs jebkurā locījumā + piederums adesīvā (instrumentālī)
Meitene glītu seju = Meitene, kurai ir glīta seja = Meitenei ir glīta seja
Puika glaunām biksēm = Puika, kuram glaunas bikses = Puikam ir glaunas bikses
Īpaši svarīgi tas ir nestandarta gadījumos.
Īstenības izteiksme – Man ir zeķes kājās. Es esmu zeķēm kājās.
Vajadzības izteiksme – Man jābūt zeķēm kājās. (zeķēm – adesīvs)
Līdzīgi:
Īstenības izteiksme – Draugam ir kaķis.
Vajadzības izteiksme – Draugam jābūt kaķi (+ rīcībā / īpašumā / telpā).
3) Piederuma turētājs datīvā + turēties + piederums nōminatīvā
Saimniekam turas nauda.
Man sirdī turas pateicība.
Tulkotāji bieži apmulst, kad sastopas ar tādām konstrukcijas kā angļu ‘having had’, franču ‘ayant eu’, krievu ‘имея’ un ‘при’. Lielā daļā gadījumu var būt noderīgi iepriekšējos punktos aprakstītie paņēmienu.
Taču arī šajā gadījumā iespējama jaunrade.
Proti, no noriseņa ‘būt’ ir atvasināta virkne citu noriseņu – ‘sabūt’, ‘izbūt’, ‘dabūt’, ‘pabūt’. Taču šajā gadījumā īpaši noderīgs būtu ‘piebūt’, kuru tagadnē varētu konjugēt ‘es piebūnu, tu piebūni, viņš / viņa piebūn, mēs piebūnam, jūs piebūnat, viņi / viņas piebūn.’ Šajā gadījumā piebūt nozīmē ‘būt klāt pie kaut kā’, no kā itin viegli izsecināt, ka tas var nozīmēt atrašanos kaut kā rīcībā, proti, to pašu, ko angļu ‘to have’, franču ‘avoir’.
Piemēri:
Saimniekiem piebūn pirts. (‘Saimniekiem ir pirts’ var saprast ļoti plašā kontekstā, turpretī šajā nepārprotami atklājas atrašanās rīcībā.)
Prezidentam piebūn cieņa. (‘Prezidentam ir cieņa’ var saprast gan kā prezidenta persōnīgo attieksmi, gan kā citu persōnu attieksmi pret prezidentu. Tāpēc ‘prezidentam piebūn cieņa’ raksturo attieksmi, ko pelnījis prezidents amata dēļ.)
Tādēļ arī varētu teikt ‘likumam piebūn spēks’!
‘Spēkturība’ man dod priekšstatu tikai par labu fizisko rūdījumu un gatavību smagiem darbiem.
Runātājiem lielu vēlmi pēc akuzātīva darināms norisenis ‘būnāt’, kas ir kauzatīvs no ‘būt’. Tad varētu teikt ‘likums būnā spēku’, un ‘spēkāesību’ aizstātu ‘spēkbūna’.
Vēl viens variants – “TUROT” vai “TURĀT” (es turoju/turāju, viņš turo/turā, mēs turojam/turājam = I have, he has, we have).
Kāpēc? – Tāpēc, ka pie vārda “tur(ēt)” lietošanas ‘piemišanas’, ‘būšanas kā īpašumā’, ‘piederēšana’ nozīmē jau daļēji esam pieraduši –
dievtuŗiem ir dievs,
vartuŗiem ir vara,
vergtuŗiem ir vergi,
dažādām lietām ir saturs,
ar mājturību visbiežāk nodarbojas tas, kam māja, resp., saimniecība pieder,
turīgam cilvēkam pieder daudz mantas,
zemtuŗiem – zemes,
fondturis,
bišturis,
…
Vispār šāda vārda izdomāšana vai atrašana būtu vesela konkursa vērta!
Drīzāk tas būtu ‘turt’ vai ‘turīt’ nekā ‘turāt’ vai ‘turot’. Turēt ir atvasināts darbības vards, kurš visticamāk cēlies no ‘turt’. (Lietuviešu valodā man zināmi trīs noriseņi ar šo sakni: turėti, turtėti, turtinti.)
K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcas 4.sējumā iekš šķirkļa ‘turēt’ minēts norisenis ‘turīt’ ar nozīmi ‘haben’. Norisenim ‘turīt’ sakrīt vairākas formas ar noriseni ‘turēt’, un tas nav labskanīgs.
Ja izvēlamies noriseni ‘turt’, nozīmes izšķiršanas labad to varētu konjugēt pēc ‘gurt’ parauga – ‘es turstu, tu tursti, viņš / viņa turst, mēs turstam, jūs turstat, viņi / viņas turst’, taču pagātnē pēc ‘durt’ parauga – ‘es tūru, tu tūri, viņš/viņa tūra, mēs tūram, jūs tūrat, viņi / viņas tūra’.
Ja lieto klasisko latviešu pareizrakstību (ar ŗ), tad noriseņu “turt” un “turēt” tagadnes personformas un attiecīgie divdabji jau atšķiŗas, “turīt” nebūtu vajadzīgs, un “turt” ir izlokāms īsi un veikli (tāpat kā “durt”):
a) turt (to have) – es tuŗu, mēs tuŗam, viņš/viņa tuŗ, tuŗams, tuŗošs, tuŗot (un turdams) + pagātnes formas – es tūru, mēs tūrām, viņi tūra u. t. t.;
b) turēt (to hold) – es turu, mēs turam, viņš/viņa tur, turams, turošs, turot (un turēdams).
Homografija sāk parādīties tikai vārdā “turība” (no “turt” vai no “turēt”?). Ja tas šķiet nevēlami, tad varētu būt “turstība”, “turtība” (ja no “turst”/”gurst” paradeigmas); vai “tūrums” (ja no “tūra”/”dūra” paradeigmas).
Norisenim ‘turt’ var arī dot pamatojumu. Proti, turēt var to, kas ir ilglaicīgi turts! Piedēklis ‘ē’ bieži norāda uz darbības atkārtošanos jeb iterātivitāti; salīdzināšanai ‘raut’ un ‘ravēt’. Man pašam patiktu norisenis ‘turt’!
Arī Konstantīns Karulis etimoloģijas vārdnīcā, šķirklī “turēt” pauž, ka varētu būt eksistējis norisenis “turt“. Un nozīmi ‘būt kā īpašumā’ illustrē ar dažiem piemēriem (gan ar turēt: “turēt kumeliņu”, “turēt drošu prātu, sirdi”.
Spēkāesība (stāvoklis, kad likums/līgums tuŗ spēku jeb likumam/līgumam ir spēks; arī spēkāesības laika periods) – atvasinot no noriseņa “turt” pagātnes formas saknes “tūr-” (es tūru, viņš tūra), sanāktu “spēktūre“; bet, tāpat kā no “durt” ir “atdure”, “sadure”, arī no “turt” laikam vieglāk būtu “ture” un attiecīgi “spēkture“.
Nupat kā atnāca ķecerīga doma. Vai apstāklenis ‘tur’ gadījumā nav cēlies no noriseņa ‘turt’ (salīdzināšanai franču ‘il y a’ – latviski ‘ir’, ko dažos kontekstos iederas atveidot ar apstākleni ‘tur’)? Latviešu valodā pazīstam teicienu ‘Lai tur vai kas’, kuŗā ‘tur’ var saprast gan kā apstākleni, gan kā noriseni!
Šajā gadījumā krievu valodas ietekme ir lietvārda grāmatiskajā formā, bet ne noriseņa izvēlē.
Kādā dzimtē jālieto “Saldus“?
Pilsētas gandrīz vienmēr ir sieviešu dzimtē.
“No tālās Saldus” – siev. dz.! http://www.diena.lv/arhivs/valdemars-ancitis-1921-6-vi-2006-5-xii-12986520
“Saldui” – siev. dz. datīvs! (kommentāros zem raksta) http://sportacentrs.com/basketbols/lbl/26122009-bk_saldus_revansejas_barons_ridzene
Tomēr ļoti daudz lieto “Saldum” – vīr. dz. datīvu.
Vīriešu dzimtē.
Jā, vieglāk – “Saldus” vīriešu dzimtē.
Tomēr ir iespējams izlocīt arī siev. dz. vārdus ar “-us“; liekas, tie visi ir uzvārdi. Abās dzimtēs sakrīt vsk. ģenitīvs (-“us”), akuzātīvs (-“u”) un lokātīvs (-“ū”), bet atšķiŗas vsk. datīvs – siev. dz. “-ui”, vīr. dz. “-um”. Kam? – “Markui”, “Balčui” (siev.); “Markum”, “Balčum” (vīr.).
Vai Saldus drīkst būt kā citi vārdi ar galotni – us, kā ledus un medus?.Nevar gan zināt, varbūt ar laiku Saldus būs Salds!!!.Arī cirkus un krogus tagad ir cirks un krogs. –
Vācijā pie Frankfurtes ir kalnājs “Taunus” un rajons “Main-Taunus-Kreis“.
Vai obligāti tie jāsauc par “Taunusiem”, “Taunusām”?
Šķiet, vienkāršāk būtu tāpat kā mūsu Saldus – “Taunus”; ko – “Taunu”; kam – “Taunum”; kur – “Taunū”.
Jelkādi indoeiropiešu cilmes īpašvārdi ar -u- celmu principiāli un konsekventi būtu latviski atveidojami ar galotni -us. Tikai tradicionālu apsvērumu dēļ (bet, visticamāk, poļu ietekmē) “Vilnius” ir Viļņa nevis Viļņus!
Piezīme: slāvu valodās burtu salikums -us vārda beigās ne vienmēr norāda galotni, tāpēc tā nav nepārprotama -u- celma pazīme! Tieši tādēļ poļu rakstnieks Bolesław Prus latviski atveidots Boļeslavs Pruss.
Sviestbeka vai sviesta beka?
Bioloģijas nozares terminologi lieto salikteni – “sviestbeka“.
http://latvijas.daba.lv/perl/Fluid_Dynamic/search.pl?Match=0&Realm=Latvijas+daba&Terms=sviestbeka
“parastā sviestbeka”; “zeltainā sviestbeka”; “priežu sviestbeka”.
Ja šajos gadījumos nebūtu salikteņi, tad sanāktu gluži vai kōmiski – kas tad ir “parastais sviests”, “zeltainais sviests” un “priežu sviests”, kuŗiem katram tad būtu sava beka? (piem., “
priežu sviesta beka“). 🙂time management skills = laikpratība
Arī:
adj. laikpratīgs priekšnieks, darbinieks;
adv. jāstrādā ne tikai cītīgi, bet arī laikpratīgi!
self-knowledge = pašpratība
http://en.wikipedia.org/wiki/Self-knowledge_%28psychology%29
Cilvēka zināšanas par sevi, savu personību, spējām, rakstura iezīmēm, trūkumiem, tipiskiem rīcības un reaģēšanas veidiem; informācija par to, “kāds es esmu”.
ecological awareness, environmental awareness = dabpratība
(Līdz šim tulkots ļoti vāji:
“raise environmental awareness” ~~ “paaugstināt vides apziņu”;
“raised environmental awareness” ~~ “palielināta izpratne par vides aizsardzību “;
“requires … the general raising of environmental awareness” ~~ “pieprasa … vispārēju informētības par vidi uzlabošanu”.)
lietpratis – jau 1922. gadā Rīgā izdotajā “Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā” (ZTV) pieņemts latvisks apzīmējums ‘ekspertam’ (vāciski: Expert, Sachverständiger)
http://termini.lza.lv/term.php?term=lietpratis&list=&lang=LV&h=yes
ZTV veidošanā piedalījies Jānis Endzelīns. Mazliet par to var lasīt šeit (3. rindkopā) – http://valoda.ailab.lv/latval/vidusskolai/literval/lit20.htm
Vai lietpratējs neder?
Salikteņos ieteicamāka ir īsā forma, un tādā veidā darinātu vārdu ir daudz jo daudz – mantzinis, grāmatvedis, lupatlasis, vējtveris, grāmatmīlis, malkcirtis, Lāčplēsis, Koknesis, abrkasis, starmetis, tālrunis.
Bet “putekļusūcējs” un “ugunsdzēsējs” ir izņēmumi.
“lietpratis”, kaut arī retāk dzirdēts, ir atrodams grāmatās – http://gramatas.lndb.lv/#searchResults;simpleQuery=lietpratis
Vai “lietpratējs” un “lietpratis” varētu nozīmēt divas atšķirīgas lietas?
Diezin vai.
Ar “-pratis” varētu atvasināt daudz derīgu vārdu. Piemēram: “skaņpratis” – īsāk taču nekā “audiotechnoloģiju speciālists”, “akustikas eksperts”. 🙂
Neesmu dzirdējusi apzīmējumu “” lietpratis”” vai tā b’tu nenoteicamā izteiksme no vārda'” lietpratējs
Varbūt domāju galīgi greizi,Taču, nupat redzēju vienā rakstā vārdu I”imidžī”kas mani nokaitināja.Kā atbrīvoties no sērgas lietot svešvārdus latviešu valodā?!
Gramatikas teōrijā nav tāda jēdziena “lietvārda nenoteicamā izteiksme” (latviešu valodā).
“Imidžs” tiešām ir viens no tādiem svešvārdiem, bez kā var itin labi iztikt.
Angļu “image” var nozīmēt vairākas lietas: 1) attēls (informācija, kas tiek attēlota, arī pārraidīta, atskaņots, piemēram – videoattēls); 2) attēls (konkrēts, atsevišķs vienums, piem. – fotografija); 3) tēls (īpašību kopums, kuŗas citi saskata kādā subjektā – personā, organizācijā u. tml.), piem., “uzņēmējsabiedrības ārējais tēls”; 4) attēls (datorikā) – dažādu (ne tikai vizuālu) datu un mapju kopums, ko mēdz izmantot eksemplāru un dublikātu taisīšanai.
Tā ir veca sērga, kas diemžēl nav gājusi mazumā.
Vai kāds var pateikt cik jaunvārdu ir radušies beidzamajos 20 gados?Nesen redzēju sludinājumu- servisa pakalpojums.
Kāds pamats deju uzvedumus nodēvēt par koncertiem???
Vai vingrošana un brīvās kustības izpildīšana mūzikas pavadībā arī ir koncerti?
Uzdošu jautājumu par dažiem vārdiem, kuŗus neatrodu vārdnīcā.
Kuŗi no variantiem ir pareizi:
“diagnōstika” (jo diagnōze) vai tomēr “diagnostika”;
“diagnōstiķis” vai “diagnostiķis”;
“diktors” vai “diktōrs”, vai varbūt ar izrunu “diktuors”;
“komēdija”, “kōmēdija” vai “kōmedija”;
“Ķemeri” vai “Ķemeŗi”;
“Gaŗupe” (saistīta ar gaŗumu) vai “Garupe” (saistīta ar gariem);
ja lieto “jūŗa” ar ŗ, tad “Jūrmala” vai “Jūŗmala”?
Vēl viena neskaidrība ir par “nācija”, “nācionāls” un “nacionāls”. 2007. gada elektroniski izdotajā klasiskās pareizrakstības vārdnīcā ir “nacionāls”, “nacionālists”, taču pareizāk tomēr šķiet paturēt gaŗumzīmi veidojot jaunas formas no vārda “nācija” Vienīgi neliels mulsums ir par to, vai Trešā reicha laikā valdīja nacisti vai nācisti.
Līdzīgs jautājums par “enciklopēdiju” un “enciklopaidiju”. Vārdnīcā ir “enciklopēdija”, taču ir redzēts, un šķiet loģisks arī “enciklopaidija”.
Diagnōstika; komēdija. Par pārējiem vārdiem neko daudz nemācēšu teikt. Laikam Ķemeri, jo nav Ķemeris; laikam Gaŗupe, bet tad jāpēta arī vecos rakstos, kā senāk ticis rakstīts; laikam Jūrmala, jo nav jūŗa jālieto. Nacionāls ar īsu a, kā izņēmums. Enciklopaidiju varbūt var lietot kā otru šī vārda pareizas rakstības formu.
“IZŅEMT” …
1) to bieži lieto, kad policija paņem pierādījumus (bet tas nav tas pats, kas konfiscēt);
2) bērnu varot “izņemt” no nelabvēlīgas ģimenes.
Jautājumi.
a) Vai tāds “izņemt” lietojums nav ieviesies krievu un/vai vācu valodas ietekmē, varbūt pat diezgan sen? Kas atrodams vecākās grāmatās, vārdnīcās, presē, likumos, juristu rakstos?
b) Vai tiešām tas ir apstiprināts mūsdienu oficiālā terminoloģijā?
c) Vai atradīsim kādu labu aizstājēju?
“Izņemt”, “izņemšana” nešķiet labs tāpēc, ka priekšmets, ko policisti “izņem”, var atrasties arī klajā laukā, nevis kaut kur iekšā.
Vārdam “izņemt” ir daudz nozīmju, un minētā nozīme nav ne latviskāka, ne nelatviskāka to klāstā. Šo vārdu tādā aizgūtā nozīmē lieto sen, un jēga to apspriest būtu tikai tad, ja būtu uzradies pietiekami labs aizstājējs. Terminologi to meklē jau vismaz kopš XX gs. 70. gadiem (tāpat kā vārda “kratīšana’ aizstājēju), taču neko nav izdevies atrast. Vārds “izņemt” šādā nozīmē ir 1970. gada Juridisko terminu vārdnīcā (http://termini.lza.lv/term.php?term=iz%C5%86em%C5%A1ana&list=iz%C5%86em%C5%A1ana&lang=LV).
Vispirms ,jautājums vai ir vajadzīgs tikai viens vārds abos minētajos gadījumos.
Attiecība uz bērnu ‘izņemt” no …. Vai būtu pieņemams teikt bērnu atsavināt no nelabvēlīgas ģimenes
Un tā viņi izņem un izņem, kā jau Krievijā…
Par tipveida es teiktu: vienāda veida.
Manā izpratnē vienāda veida nav tas pats kas tipveida( tipisks ,bet pastāv arī cita veida)
Riekšava ir latviešu tilpuma mērs. 1 tīne = 3 pūri = 9 sieki = 720 riekšavas = 162 stopi = 208 litri.
Kaisīja saujām.
Šķiet, ka riekšava ir tikai tilpuma mērs, un, kā no augstāk rakstītā
redzams, arī ne aptuvens mērs; kaut mūsu dienās gan domāsim, ka tāds mērs
aptuvens.
Apmeklējot vasaras festivālus radās priekšlikums jaunam vārdam. Tātad, festivālu apmeklētāji nevar iztikt bez āra tualešu apmeklējumu. Vīriem ir pieejami arī pisuāri brīvā dabā. Vārds “pisuārs” manī rada nedaudz rupju asociāciju un neskaidrību. Tā nu radās jauns vārds “stāvuārs”. Manuprāt, ļoti latvisks un intuitīvi saprotams termins.
Humoram, var attīstīt arī tālāk un teikt, ka parastās āra tualetes ir “sēžuāri”, bet tualetes tikai ar caurumu ir “sēžuāri”.
🙂
Tie pēdejie bija domāti “tupuāri” 😉
“Mašīnmācīšanās” drīzāk nozīmē kaut kā mācīšanos ar mašīnu, nevis pašas mašīnas mācīšanos/pašmācību (kā mašīnrakstīšana nozīmē rakstīšanu ar mašīnu). TK apakškomisija nemainīšot un atsaucas uz modeli “mašīnbūve” (un virkni citu ar mašīn- pirmajā daļā), taču tajos mašīna vai mašīnas nav subjekta lomā (ir objekta, rīka vai citā). Tā būtu dēvējama vai nu par “mašīnu pašmācību/mācīšanos” (tajā ietilpst arī “[mašīnu] dziļā mācīšanās”), vai citādi. Apakškomisijā piezīmēja gan, ka mašīnas protot mācīties automātiski un to arī pašas darot, Angļu apzīmējumi: machine learning (bez defises!), deep learning. Bez tam termini.gov.lv dod angļu sinonīmu “automatic learning”, taču Vikipēdija tādu (vairs?) neizmanto.