Klasiskā latviešu pareizrakstība

Klasiskā latviešu pareizrakstība (KLP) atšķiŗas no dažādām “normām”, kuŗas ir kombinētas, pārveidotas, ieviestas kopš padomju okupācijas sākuma 20. gadsimta 40. gados. Padomju “normas” vajadzētu atcelt, jo tās tīši attālināja latviešus no pirmās Latvijas Republikas kultūras un zinātnes, bet atcelšanai pietrūka apņēmības trešajā latviešu atmodā. Tomēr 21. gadsimtā KLP joprojām lieto daudzi latviskumam uzticīgi grāmatu apgādi un periodisku izdevumu redakcijas, valodnieki, vārdnīcu autori, latvieši Latvijā un citās zemēs, valodas jomas aktīvisti – LVAK. Taču jāievēro arī, ka daļā publikāciju KLP tiek lietota nepilnīgā veidā, piemēram – Sigurda Gravas “Pilsētvides vārdnīcā” (2006), Pēteŗa Apiņa apjomīgajā sējumā “Cilvēks – anatomija, fizioloģija, patoloģijas pamati” (1998) [lieto ch, ŗ, bet neievēro pareizo KLP gaŗumzīmju sistēmu un  no citām valodām aizgūtu vārdu rakstības principus].

Pazinēji un lietotāji KLP uzskata par tīrāku, ērtāku un vērtīgāku valodas formu, bet padomjlaiku ietekmēto pareizrakstību (PIP) – par “lāča pakalpojumu”, kam pamatā ir attālināšanās no skaidras un nebojātas latviešu valodas. Tāpēc ikvienam ir tiesības publiski lietot KLP, kas ir pamatota zinātnē, vēsturē un kultūrā!

KLP no PIP atšķiŗ vairāki aspekti – 1) morfoloģija jeb vārdu uzbūve, locīšana un atvasināšana; 2) no citām valodām aizgūtu vārdu rakstība. Atšķirību nav daudz, tomēr tās ir manāmas. Sākumā mēdz pamanīt mazākos ķieģelīšus – burtus ŗ, ō un digrafu ch. Taču izpratne rodas iedziļinoties – vēlams lietot prātīgas valodas mācības grāmatas, lasīt tekstus, kas sarakstīti labā un pilnīgā KLP, sarunāties ar tās pratējiem. Datorā un mobilajā telefōnā burti ŗ un ō parasti ir pieejami, un jācer, ka būs arī klasiskās pareizrakstības pārbaudes rīks jeb “pārbaudītājs”.

Īss klasiskās latviešu pareizrakstības apskats

Vārdu uzbūvē.

  • “Kaŗš”, “kuŗš”, “vaŗš”, “gaŗš”. Galotne -š seko aiz mīkstinātiem līdzskaņiem un j (izņemot izskaņas -ējs un -(t)ājs). Līdzīgi (der iegaumēšanai!) – “ceļš”, “zaļš”.
  • Turklāt – raksta “gaŗām”; bet bez mīkstinājuma – “gar”, “pagarināt”, “garens”, “gareniski”, “kariņš”, “kareivis” (jo mīkstinājums zūd i un e priekšā). Līdzīgi – “slapināt” (no “slapjš”), “celiņš” (no “ceļš”).

Lietvārdu locīšanā, arī salikteņos.

Ja 2., 5. deklinācijas vārds beidzas ar “-ris”, “-re”, jābūt līdzskaņu mijai.

  • 2. dekl. – “pāŗa”, “pāŗiem”, “bāŗabērns” (no vārda “bāris”, ne “bārs”), “punduŗkrūms” (no vārda “punduris”). Līdzīgi – “brāļa”, “brāļiem”, “miežagrauds” (no vārda “miezis”; nepierasti un nelatviski būtu “miezagrauds”, “miezgrauds”).
  • 5. dekl. – “bēŗu”, “bedŗu”. Līdzīgi – “vāļu”, “mēļu”, “egļu”.

Atvasināšanā no lietvārdiem.

  • “Dūŗains”, “stūŗains”, “bedŗains” (“ŗ” ir no lietvārda ģenitīva – “dūŗu”, “stūŗu”, “bedŗu”). Līdzīgi – “akmeņains”, “asiņains”, “druains”, “pērļains” (no ģen. “akmeņu”, “asiņu”, “drua”, “pērļu”).

Darbības vārdu locīšanā un atvasinājumos no darbības vārdiem.

  • Tagadnē – [viņš, viņi] “aŗ”, “beŗ”, “ķeŗ”, “šķiŗ”, “tveŗ”, [es] “aŗu”, [mēs] “beŗam”.
  • Divdabjos, kam pamatā tagadnes forma – “aŗams”, “beŗams”, “pāršķiŗams”, “nenotveŗams”; “dzeŗošs”, “sveŗošais” u. t. t. Līdzīgi – verbi, kam nenoteiksmē “-lt”: “velt” > “veļu” > “veļams” un “celt” > “ceļu” > “ceļams”, “ceļošs”.

Svešvārdu jeb no citām valodām aizgūtu vārdu saknēs.

  • Vispārīgs likums – viena un tā pati vārddaļa (kam ir arī vienāda vai radniecīga sēmantika) dažādos vārdos parasti paliek nemainīga, piemēram:
    A) “prognōze”, “prognōzēt” (nevis PIP variants “prognozēt”), “gnōstiķis”, “gnōzeoloģija”, “diagnōze”, “diagnōstisks” – ievērojiet: patskaņa ō gaŗums nekad nemainās; nebalsīgais līdzskanis s kļūst par balsīgo z tikai vārdos, kur gan pirms, gan pēc tā ir patskanis;
    B) “patoss”, “patētisks”, “apatisks”, “simpatijas”, “patogenisks”, “osteopatija”;
    C) “grafu teōrija”, “grafika”, “grafisks”, “grafēma”, “grafēt”, “telegrafs”, “telegrafēt”, “fotografisks”, “leksikografija”, “ortografija”, “grafīts” (minerāls), “grafiti” (zīmējums, uzraksts uz sienas);
    D) “[grieķu dievs] Pāns”, “pānisks”, “pānika”;
    E) “mīts”, “mītoloģija”, “mītisks”, “mītiskot”, “mītoloģizēts”;
    F) “mūza”, “mūzejs”, “mūzika”, “mūziķis”, “mūzikants”, “mūzicēt”, “mūzikāls”, “mūzikālitāte”;
    G) “schizma”, “schizofrenija”;
    H) “terrakota” (‘degmāls’), “territorija”, “territoriāls”;
    I) “sēma” (‘zīme’), “sēmafors” (‘zīmnesis’), “sēmantika”, “sēmazioloģija”, “sēmiotika”, “polisēmisks”, “polisēmantisks”.
  • Dažādās svešvārdu daļās –
    1) vārdu beigās – “minims”, “maksims”, “optims”, “konsenss” (neoptimums”, “konsensuss”);
    2) vārdu sākumā – “eufēmisms”, “eutanazija”;
    3) vārddaļu sadurēs – (nereducē divējus līdzskaņus l, ļ, m, n, ņ, r): “irrēgulārs”, “alliterācija”, “illūzija”, “immatrikulēt”.
  • Autentiskāka atveide – vārdus no citām valodām pārņem cik iespējams tieši, bez starpniekvalodu pārveidojumiem: “neutrāls”, “pseudonims”, “oikūmenisks” (PIP – “ekumēnisks”), “oikonomika”, “ŗažanka” (dzeŗams piena produkts, aizg. no ukraiņu val.). Autentiski atveido arī īpašvārdus – “Eglūna” (no latg. dial. “Aglyuna”), “Euripids”, “Hēliopole” (radn. – “hēlijs”), “Kaukazs”, “Promētejs”, “Ŗazaņa” (pilsēta; arī hokeja komanda), “Suchumi” (lokāms; ar cietu “ch”); Lietuvas pilsēta “Kauna” (lietuviski ir “Kaunas”, nav pareiza “Kauņa” tikai kā sabalsojums ar “Viļņu”).
    · Īsi patskaņi – tur, kur tie ir īsi oriģinālvalodā: “Kanada”, “Brazilija”, “Čikaga”, “slavi”, “italieši”, “portugaļi”, “asirieši”, “arabi” (arī “arabika”, “arabeska”, “Arabija”), “bengaļi”, “slovaki”.
    · Gaŗi patskaņi – tur, kur tie ir gaŗi oriģinālvalodā: “Dārvina”, “Ņujōrka”, “Milvōki”, “Tōkija”, “Kābula”, “Espō“, “Afgānistāna”.

Svešvārdu atvasināšanā – gaŗumzīmes ir konsekventas!

  • “Reālitāte”, “privātizēt”, “konsultātīvs”, “nōminācija”, “provīzorisks”, “rutīnēts” (atvasināti no vārdiem “reāls”, “privāts”, “konsultācija”, “nōmens”, “provīzija”, “rutīna”). Tāpat arī “pozitēt”, “pozitīvs”, “pozicija”, “depozits”.  Tālākos svešvārdu atvasinājumos nav jāaizstāj gaŗi patskaņi ar īsiem (nav jāreducē), pat ja tie ir tālāk no galotnes. Tiek saglabāta tāda pati sistēma kā latviešu cilmes vārdos, piemēram, no vārda “vāle” atvasina šādi: “vālētājs”, nevis ar redukciju – “vāletājs”; tāpēc arī svešvārdiem nekāda atsevišķa PIP ieviesta metode nav vajadzīga.

Svešvārdu izskaņās.

  • “-ids” (“individs”, “oksids”; un “oksidēt”).
  • “-ācija” un “-ātors” (“rēgulācija”, “rēgulātors”).
  • “-azija”, “-azēt”. (Vairāk skatīt vārdnīcās!)

Svešvārdos – gan ch”, gan h”!

Latviešu valodā aizguvumos ir trīs h-veida skaņas – [h], [x], [ç]:
grafēmu “
h izrunā kā vieglu dvēsumu [h];
grafēmu “ch izrunā kā cietu [x] un mīkstu [ç];
grafēmu “h lieto (kopš brīvvalsts laikiem) arī ukraiņu un dažādās neeiropiešu un orientālās valodās sastopamās ceturtās skaņas – [ɦ] atveidei, jo latvieši tādu neizrunā (piem.: “hathajōga“, sanskritā [ɦəʈʰəˈjoːɡə].)

  • Atšķiŗ: “chemiosmōzi” (ķīmisku osmōzi) no “hemiosmōzes” (pusosmōzes); “cholografiku” (žults pieraksti) no “holografikas” (vispārējas grafikas, attēlojuma, pierakstes).
  • Lieto:
    (1) ch – daudzos grieķu cilmes vārdos, piemēram: “technika”, “mechanika”, “hierarchija”, “charta”, “chronoloģija”, “chrōmatisks”, “achaji”;
    chslaviskas un āziātiskas cilmes vārdos, piemēram: “šļachta”, “chalva”, “chaki” (vai “chākī” – persiešu oriģinālā: [xɒːˈkiː]), “Chaŗkova”, “Terechova”;
    vācu cilmes vārdos: “Minchene”, “Richards” (izruna: mīksts ç, jo tam seko “e”, “i”), “Bachs” (izruna: ciets x);
    (2) h – daudzos svešvārdos, piemēram: “homeopatija”, “hipotēkārs”, “humors”, “hipiji”, “helovīna”, “hokejs”, “hobijs”, “horizonts”, īpašvārdos “Helsinki”, “Haralds”, “Hermione”, “Hēsiods”; arabu cilmes vārdā “alkohols”, citos austrumnieciskas cilmes vārdos – “hinduisms”, “Harbina”;
    (3) ar “h” atveidojams arī ukraiņu valodas balsīgais līdzskanis ɦ (raksta: г), tātad latviešu rakstībā: “Luhaņska” (oriģ.: [ɫuˈɦɑnʲsʲk]), “Užhoroda”, “Bohdans”; bet ukraiņiem ir arī nebalsīgais cietais x: “Chmeļnickis”.

Svešvārdos – citu nepamatotu parādību novērsumi.

  • Bez iestarpinātiem patskaņiem – “prōzists”, “prōzisks” (nevēlams: “prōzaiķis”, “prōzaisks”), “eiropisks” (nevēlams: “eiropeisks”).

Noderīgi elektroniski bezmaksas avoti

Aprakstu veidojis Valters Feists.
Pārskatījis Jurģis Šuba.

Comments
  1. Digrafu “ch” Endzelīns ieviesa tikai tāpēc, ka tobrīd nebija pieejams plašāks burtu (precīzāk, burtstabiņu) komplekts grāmatu salikšanai.
    Patiesībā tas ir “mīkstais h”, kuram mūsdienu standartos atbilst rakstzīme “ḩ”.
    Lietojot Latviešu moderno tastatūru, http://odo.lv/Recipes/LatvianKeyboard mīksto ḩ var ievadīt tāpat kā visus citus mīkstos un garos burtus.
    Ja LVAK skatās ne tika grūtsirdīgi pagātnē, bet arī radoši nākotnē, aicinu izmantot Latviešu moderno tastatūru un rakstīt ne tikai pareizi, bet arī mūsdienīgi.
    Piedevām, lai latviešu valodu uzlabotu un sakārtotu, es aicinu legalizēt divskaņa “uo” rakstību latgaliskajā formā arī latviešu valodā.
    Pretējā gadījumā par īpašu valodas kārtību runāt nevar — vārdā “Mīlenbachs” vienu skaņu “ḩ” raksta ar diviem burtiem “ch”, bet vārdā “oga” divskani “uo” ar vienu burtu “o”.
    Salīdziniet latviešu — “koks sola kolu” un latgaļu un latgaļu rakstību — “koks kuokā suola kōlu”.

    • Un vēl, tā paša burtu trūkumu dēļ “š” vietā rakstīja “sch”, ko darīt mūsdienās būtu absolūti atpakaļrāpulīgi.

    • V•F•_ says:

      1) Nākotnē rakstzīme varētu būt. Būtu gan labi kommatiņu novietot vidū (sal.: ņ, ķ), nevis kā pagaidām – vairāk pa kreisi (ḩ). Tas būtu uzdevums šriftu izstrādātājiem un grafiķiem. Ja ir ķ, ļ, ņ, ŗ, tad arī ḩ teōrētiski ir leģitims.
      2) Ar digrafu “ch” apzīmē ne tikai mīksto h. Ir arī “cietais h”! – Piemēram, vārdos “Mīlenbachs”, “Bachs”, “choleriķis”, “achrōmatisks”, “šachs”, “chākī” un daudzos citos. Kāda varētu būt rakstzīme?
      3) Arī “dz” un “dž” ir digrafi. Digrafi varētu būt arī skaņumijā itin bieži lietotie “bj”, “fj”, “mj”, “pj” un “vj” (durvju, kāpju).

      • Manuprāt, ja ievieš “ḩ”, tad rakstzīmju “h” izrunai pietiek — “h” ir cietais, bet “ḩ” ir mīkstais. Dz kā digrafu varētu rakstīt ar ʒ un dž kā ǯ, bet līdzskaņu digrafi nav tik izplatīti, lai rakstīšana un lasīšana ar tiem kļūtu īpaši ērtāka.

        • V•F•_ says:

          Lūdzu, vēlreiz uzmanīgi ieskatieties klasiskās latviešu pareizrakstības aprakstā! Jūsu iedalījums “cietais h un mīkstais h” ir nepilnīgs.
          Jau digrafs ch apzīmē divas skaņas; trešā ir ar vienu pašu burtu h apzīmētā. Turklāt eksistē vēl ceturtā h grupas skaņa, kas sastopama, piemēram, ukraiņu valodā – vārdos Bohdans, Luhaņska; IPA rakstzīme ɦ; ir tradicija šo ceturto rakstīt ar h, bet arī šai skaņai kādreiz varētu izvēlēties atsevišķu diakritisku zīmi.

  2. ib says:

    vajadzētu ievērot arī vārda noteiktās galotnes. nevis periodisku izdevumu redakcijas, bet periodisko, nevis divējs līdzskanis, bet divējais. Nav saprotams, kapēc latviešu valodā jāiepotē svešās h artikulācijas (neesam nekādi ēģiptieši, proti ebreji). Nekas nav ieteikts vārdiem, lappa, takka, sukka, mutte ..? kas tiek ieteikts stieptajai, lauztajai un krītošajai intonācijai. domāju, tas ir daudz būtiskāk. kurš ir izdomājis vārdu dators?? kas ar vārdu antibiotika? kas ar pēteri čaikovski? neviens ar mīksto ŗ vairs nerunā, kur jaunā paaudze to apgūs?? un kapēc tieši endzelīns, vai mums citu latvju gramatiķu aptrūcies? piemēram, plūdonis. ES NEKRITIZĒJU. ES NESAPROTU. starp citu, ar padomju laiku gramatiku nav tik vienkārši.

Kommentāru lodziņš:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s