Klasiskā latviešu pareizrakstība

Klasiskā latviešu pareizrakstība (KLP) atšķiŗas no dažādām “normām”, kuŗas ir kombinētas, pārveidotas, ieviestas kopš padomju okupācijas sākuma 20. gadsimta 40. gados. Padomju “normas” vajadzētu atcelt, jo tās tīši attālināja latviešus no pirmās Latvijas Republikas kultūras un zinātnes, bet atcelšanai pietrūka apņēmības trešajā latviešu atmodā. Tomēr 21. gadsimtā KLP lieto daudzas latviskumam uzticīgas izdevniecības, valodnieki, vārdnīcu autori, latvieši Latvijā un citās zemēs, valodas jomas aktīvisti – LVAK. Taču jāievēro arī, ka daļā publikāciju KLP tiek lietota nepilnīgā veidā, piemēram – Sigurda Gravas “Pilsētvides vārdnīcā” (2006), Pēteŗa Apiņa apjomīgajā sējumā “Cilvēks – anatomija, fizioloģija, patoloģijas pamati” (1998) [lieto ch, ŗ, bet neievēro pareizo KLP gaŗumzīmju sistēmu un aizguvumu rakstības principus].

Pazinēji un lietotāji KLP uzskata par tīrāku, ērtāku un vērtīgāku valodas formu, bet padomjlaiku ietekmēto pareizrakstību (PIP) – par “lāča pakalpojumu”, kam pamatā ir attālināšanās no skaidras un nebojātas latviešu valodas. Tāpēc ikvienam ir tiesības publiski lietot KLP, kas ir pamatota zinātnē, vēsturē un kultūrā!

KLP no PIP atšķiŗ vairāki aspekti – 1) morfoloģija jeb vārdu uzbūve, locīšana un atvasināšana; 2) no citām valodām aizgūtu vārdu rakstība. Atšķirību nav daudz, tomēr tās ir manāmas. Sākumā mēdz pamanīt mazākos ķieģelīšus – burtus ŗ, ō un digrafu ch. Taču izpratne rodas iedziļinoties – vēlams lietot prātīgas valodas mācības grāmatas, lasīt izdevumus labā un pilnīgā KLP, sarunāties ar tās pratējiem. Datorā un mobilajā telefōnā burti ŗ un ō parasti ir pieejami; jācer, būs arī klasiskās pareizrakstības pārbaudes rīks jeb “pārbaudītājs”.

Īss klasiskās latviešu pareizrakstības apskats

Vārdu uzbūvē.

  • “Kaŗš”, “kuŗš”, “vaŗš”, “gaŗš”. Galotne -š seko aiz mīkstinātiem līdzskaņiem un j (izņemot izskaņas -ējs un -(t)ājs). Līdzīgi (der iegaumēšanai!) – “ceļš”, “zaļš”.
  • Pie tam – raksta “gaŗām”; bet bez mīkstinājuma – “gar”, kā arī “pagarināt”, “garens”, “gareniski”; “kariņš”, “kareivis” (jo mīkstinājums zūd i un e priekšā). Līdzīgi – “slapināt”, “celiņš”.

Lietvārdu locīšanā, arī salikteņos.

Ja 2., 5. deklinācijas vārds beidzas ar “-ris”, “-re”, jābūt līdzskaņu mijai.

  • 2. dekl. – “pāŗa”, “pāŗiem”, “bāŗabērns” (no vārda “bāris”, ne “bārs”), “punduŗkrūms” (no vārda “punduris”). Līdzīgi – “brāļa”, “brāļiem”, “miežagrauds” (no vārda “miezis”; nepierasti un nelatviski būtu “miezagrauds”, “miezgrauds”).
  • 5. dekl. – “bēŗu”, “bedŗu”. Līdzīgi – “vāļu”, “mēļu”, “egļu”.

Atvasināšanā no lietvārdiem.

  • “Dūŗains”, “stūŗains”, “bedŗains” (“ŗ” ir no lietvārda ģenitīva – “dūŗu”, “stūŗu”, “bedŗu”). Līdzīgi – “akmeņains”, “asiņains”, “druains”, “pērļains” (no ģen. “akmeņu”, “asiņu”, “drua”, “pērļu”).

Darbības vārdu locīšanā un atvasinājumos no darbības vārdiem.

  • Tagadnē – [viņš, viņi] “aŗ”, “beŗ”, “ķeŗ”, “šķiŗ”, “tveŗ”, [es] “aŗu”, [mēs] “beŗam”.
  • Divdabjos, kam pamatā tagadnes forma – “aŗams”, “beŗams”, “pāršķiŗams”, “nenotveŗams”; “dzeŗošs”, “sveŗošais” u. t. t. Līdzīgi – verbi, kam nenoteiksmē “-lt”: “velt” > “veļu” > “veļams” un “celt” > “ceļu” > “ceļams”, “ceļošs”.

Svešvārdu jeb no citām valodām aizgūtu vārdu saknēs.

  • Vispārīgs likums – viena un tā pati vārddaļa (kam ir arī vienāda vai radniecīga sēmantika) dažādos vārdos parasti paliek nemainīga, piemēram:
    A) “prognōze”, “prognōzēt” (nevis PIP variants “prognozēt”), “gnōstiķis”, “gnōzeoloģija”, “diagnōze”, “diagnōstisks” – ievērojiet: patskaņa ō gaŗums nekad nemainās; nebalsīgais līdzskanis s kļūst par balsīgo z tikai vārdos, kur gan pirms, gan pēc tā ir patskanis;
    B) “patoss”, “patētisks”, “apatisks”, “simpatijas”, “patogenisks”;
    C) “grafu teōrija”, “grafika”, “grafisks”, “grafēma”, “grafēt”, “telegrafs”, “telegrafēt”, “fotografisks”, “leksikografija”, “ortografija”, “grafīts” (minerāls), “grafiti” (zīmējums, uzraksts uz sienas);
    D) “[grieķu dievs] Pāns”, “pānisks”, “pānika”;
    E) “mīts”, “mītoloģija”, “mītisks”, “mītiskot”, “mītoloģizēts”;
    F) “mūza”, “mūzejs”, “mūzika”, “mūziķis”, “mūzikants”, “mūzicēt”, “mūzikāls”, “mūzikālitāte”;
    G) “schizma”, “schizofrenija”;
    H) “terrakota” (‘degmāls’), “territorija”, “territoriāls”;
    I) “sēma” (‘zīme’), “sēmafors” (‘zīmnesis’), “sēmantika”, “sēmazioloģija”, “sēmiotika”.
  • Dažādās svešvārdu daļās –
    1) vārdu beigās – “minims”, “maksims”, “optims”, “konsenss” (neoptimums”, “konsensuss”);
    2) vārdu sākumā – “eufēmisms”, “eutanazija”;
    3) vārddaļu sadurēs – (nereducē divējus līdzskaņus l, ļ, m, n, ņ, r): “irrēgulārs”, “alliterācija”, “illūzija”, “immatrikulēt”.
  • Autentiskāka atveide – vārdus no citām valodām pārņem cik iespējams tieši, bez starpniekvalodu pārveidojumiem: “neutrāls”, “pseudonims”, “oikūmenisks” (PIP – “ekumēnisks”), “oikonomika”, “ŗažanka” (dzeŗams piena produkts, aizg. no ukraiņu val.). Autentiski atveido arī īpašvārdus – “Eglūna” (no latg. dial. “Aglyuna”), “Euripids”, “Hēliopole” (radn. – “hēlijs”), “Kaukazs”, “Promētejs”, “Ŗazaņa” (pilsēta; arī hokeja komanda), “Suchumi” (lokāms; ar cietu “ch”); Lietuvas pilsēta “Kauna” (lietuviski ir “Kaunas”, nav pareiza “Kauņa” tikai kā sabalsojums ar “Viļņu”).
    · Īsi patskaņi – tur, kur tie ir īsi oriģinālvalodā: “Kanada”, “Brazilija”, “Čikaga”, “slavi”, “italieši”, “portugaļi”, “asirieši”, “arabi” (arī “arabika”, “arabeska”, “Arabija”), “bengaļi”, “slovaki”.
    · Gaŗi patskaņi – tur, kur tie ir gaŗi oriģinālvalodā: “Dārvina”, “Ņujōrka”, “Milvōki”, “Tōkija”, “Kābula”, “Espō“, “Afgānistāna”.

Svešvārdu atvasināšanā – gaŗumzīmes ir konsekventas!

  • “Reālitāte”, “privātizēt”, “konsultātīvs”, “nōminācija”, “provīzorisks”, “rutīnēts” (atvasināti no vārdiem “reāls”, “privāts”, “konsultācija”, “nōmens”, “provīzija”, “rutīna”). Tālākos svešvārdu atvasinājumos nav jāaizstāj gaŗi patskaņi ar īsiem (nav jāreducē), pat ja tie ir tālāk no galotnes. Jau latviešu valodā, piemēram, no vārda “vāle” atvasina šādi: “vālētājs”, nevis ar redukciju – “valētājs”; tāpēc arī svešvārdiem nekāda atsevišķa PIP ieviesta metode nav vajadzīga.

Svešvārdu izskaņās.

  • “-ids” (“individs”, “oksids”; un “oksidēt”).
  • “-ācija” un “-ātors” (“rēgulācija”, “rēgulātors”).
  • “-azija”, “-azēt”. (Vairāk skatīt vārdnīcās!)

Svešvārdos – gan ch”, gan h”!

Šķiŗ grafēmu “h (izrunā kā vieglu dvēsumu h)
no grafēmas “ch (izrunā kā cietu x un mīkstu ç).

  • Atšķiŗ, piemēram: “chemiosmōzi” (ķīmisku osmōzi) no “hemiosmōzes” (pusosmōzes); “cholografiku” (žults pieraksti) no “holografikas” (vispārējas grafikas, attēlojuma, pierakstes).
  • Lieto:
    (1) ch – daudzos grieķu cilmes vārdos, piemēram: “technika”, “mechanika”, “hierarchija”, “charta”, “chronoloģija”, “chrōmatisks”, “achaji”;
    ch – slaviskas un āziātiskas cilmes vārdos, piemēram: “šļachta”, “chalva”, “chaki” (vai “chākī” – persiešu oriģinālā: [xɒːˈkiː]), “Chaŗkova”, “Terechova”, vācu cilmes vārdos: “Minchene”, “Richards” (izruna: mīksts ç, jo tam seko “e”, “i”), “Bachs” (izruna: ciets x);
    (2) h – daudzos svešvārdos, piemēram: “homeopatija”, “hipotēkārs”, “humors”, “hipiji”, “helovīna”, “hokejs”, “hobijs”, “horizonts”, īpašvārdos “Helsinki”, “Haralds”, “Hermione”, “Hēsiods”; arabu cilmes vārdā “alkohols”, citos austrumu cilmes vārdos – “hinduisms”, “Harbina”.

Svešvārdos – citu nepamatotu parādību novērsumi.

  • Bez iestarpinātiem patskaņiem – “prōzists”, “prōzisks” (nevēlams: “prōzaiķis”, “prōzaisks”), “eiropisks” (nevēlams: “eiropeisks”).

Noderīgi elektroniski bezmaksas avoti

Aprakstu veidojis Valters Feists.
Pārskatījis Jurģis Šuba.

Kommentāru lodziņš:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s