Klasiskā latviešu pareizrakstība

Klasiskā latviešu pareizrakstība (KLP) atšķiŗas no dažādām «normām», kuŗas ir kombinētas, pārveidotas, ieviestas kopš padomju okupācijas sākuma 20. gadsimta 40. gados. Padomju «normas» vajadzētu atcelt, jo tās tīši attālināja latviešus no pirmās Latvijas Republikas kultūras un zinātnes, bet atcelšanai pietrūka apņēmības trešajā latviešu atmodā. Tomēr 21. gadsimtā KLP joprojām lieto daudzi latviskumam uzticīgi grāmatu apgādi un periodisku izdevumu redakcijas, valodnieki, vārdnīcu autori, latvieši Latvijā un citās zemēs, valodas jomas aktīvisti – LVAK. Taču jāievēro arī, ka daļā publikāciju KLP tiek lietota nepilnīgā veidā, piemēram – Sigurda Gravas «Pilsētvides vārdnīcā» (2006), Pēteŗa Apiņa apjomīgajā sējumā «Cilvēks – anatomija, fizioloģija, patoloģijas pamati» (1998) [lieto ch, ŗ, bet neievēro pareizo KLP gaŗumzīmju sistēmu un  no citām valodām aizgūtu vārdu rakstības principus].

Pazinēji un lietotāji KLP uzskata par tīrāku, ērtāku un vērtīgāku valodas formu, bet padomjlaiku ietekmēto pareizrakstību (PIP) – par «lāča pakalpojumu», kam pamatā ir attālināšanās no skaidras un nebojātas latviešu valodas. Tāpēc ikvienam ir tiesības publiski lietot KLP, kas ir pamatota zinātnē, vēsturē un kultūrā!

KLP no PIP atšķiŗ vairāki aspekti – 1) morfoloģija jeb vārdu uzbūve, locīšana un atvasināšana; 2) no citām valodām aizgūtu vārdu rakstība. Atšķirību nav daudz, tomēr tās ir manāmas. Sākumā mēdz pamanīt mazākos ķieģelīšus – burtus ŗ, ō un digrafu ch. Taču izpratne rodas iedziļinoties – vēlams lietot prātīgas valodas mācības grāmatas, lasīt tekstus, kas sarakstīti labā un pilnīgā KLP, sarunāties ar tās pratējiem. Datorā un mobilajā telefōnā burti ŗ un ō parasti ir pieejami, un jācer, ka būs arī klasiskās pareizrakstības pārbaudes rīks jeb «pārbaudītājs».

Īss klasiskās latviešu pareizrakstības apskats

Vārdu uzbūvē.

• «Kaŗš», «kuŗš», «vaŗš», «gaŗš». Galotne -š seko aiz mīkstinātiem līdzskaņiem un j (izņemot izskaņas -ējs un -(t)ājs). Līdzīgi (der iegaumēšanai!) – «ceļš», «zaļš».

• Turklāt – raksta «gaŗām»; bet bez mīkstinājuma – «gar», «pagarināt», «garens», «gareniski», «kariņš», «kareivis» (jo mīkstinājums zūd i un e priekšā). Līdzīgi – «slapināt» (no «slapjš»), «celiņš» (no «ceļš»).

Lietvārdu locīšanā, arī salikteņos.

Ja 2., 5. deklinācijas vārds beidzas ar «-ris», «-re», jābūt līdzskaņu mijai: r → ŗ.

• 2. dekl. – «pāŗa», «pāŗiem», «pāŗus», «bāŗabērns» (no vārda «bāris», ne «bārs»), «punduŗkrūms» (no vārda «punduris»), «inženieŗoikonomika» (atvas. no vārda «inženieris» ģenitīva, kuŗā ir «-ŗa», «-ŗu»). Līdzīgi – «brāļa», «brāļiem», «miežagrauds»/«miežgrauds» (no vārda «miezis», «mieža»; nepierasti un nelatviski būtu «miezagrauds», «miezgrauds»).
• 5. dekl. – «bēŗu», «bedŗu», «apceŗu» (apcere). Līdzīgi – «vāļu», «mēļu», «egļu», «paceļu» (pacele).

Atvasināšanā no lietvārdiem.

• «Dūŗains», «stūŗains», «bedŗains» («ŗ» ir no 5. un 2. deklinācijas lietvārdu daudzskaitļa ģenitīva – «dūŗu», «stūŗu», «bedŗu»). Līdzīgi – «akmeņains», «asiņains», «drudžains», «pērļains» (no ģen. «akmeņu», «asiņu», «drudža», «pērļu»).
• «Kaŗot», «apvaŗot» (tie atvasināti no lietvārdiem «kaŗš», «vaŗš»). Līdzīgi – «zaļot», «noapaļot» (no kādeņa «zaļš», no lietvārda «apaļš»).
• «Dzīŗot», «bauŗot», «vīteŗot», «piebedŗot», «sabedŗot» (tie atvasināti no lietvārdu daudzskaitļa ģenitīviem – «dzīŗu», «bauŗu», «vīteŗu», «bedŗu»). Līdzīgi – «mēļot», «sēņot», «streipuļot» (no ddzsk. ģen. «mēļu», «sēņu» , «streipuļu»).

Darbības vārdu locīšanā un atvasinājumos no darbības vārdiem.

• Tagadnē – [viņš, viņi] «aŗ», «beŗ», «ķeŗ», «šķiŗ», «tveŗ», [es] «aŗu», [mēs] «beŗam».
• Divdabjos, kam pamatā tagadnes forma – «aŗams», «beŗams», «pāršķiŗams», «nenotveŗams»; «dzeŗošs», «sveŗošais» u. t. t. Līdzīgi – verbi, kam nenoteiksmē «-lt»: «velt» > «veļu» > «veļams» un «celt» > «ceļu» > «ceļams», «ceļošs».
• Mīkstināšanu (un pareizu šaurā e, ē izrunu) ir viegli iemācīties pēc parallēlēm:
  CELT — ĶERT.
  ceļu — ķeŗu,      ceļams — ķeŗams,     ceļošs — ķeŗošs,
  ceļ   —  ķeŗ,       pieceļas — pieķeŗas,
  jāceļ   —  jāķeŗ,  jāpieceļas — jāpieķeŗas,
  ceļat, ceļam — ķeŗat, ķeŗam,
  ceļot, ceļoties — ķeŗot, ķeŗoties.
  Tāpat parallēlas ir vietas, kur mīkstinājuma nav:
  cel! — ķer!,                   celiet! — ķeriet!
  celdams — ķerdams,   celtu — ķertu,
  cēlu — ķēru,                  cels, celsi, celsit — ķers, ķersi, ķersit,
  cēlējs — ķērējs,             cēlājs — ķērājs,
  cēliens — ķēriens          nocelšot — noķeršot.

Svešvārdu jeb no citām valodām aizgūtu vārdu saknēs – konsekvence.

• Vispārīgs likums – viena un tā pati vārddaļa (kam ir arī vienāda vai radniecīga sēmantika), kad to izmanto dažādos vārdos, parasti paliek nemainīga (nepievieno un neatmet gaŗumzīmes, neaizstāj divskaņus ar patskaņiem u. tml.), piemēram:
  A) «prognōze», «prognōzēt» (nevis PIP variants «prognozēt»), «gnōstiķis», «gnōzeoloģija», «diagnōze», «diagnōstisks» – ievērojiet: patskaņa ō gaŗums nekad nemainās; nebalsīgais līdzskanis s var kļūt par balsīgo z tikai vārdos, kur gan pirms, gan pēc tā ir patskanis (cilme – sengrieķu vārds «gnōsis»);
  B) «patoss», «patētisks», «apatisks», «simpatijas», «patogenisks», «osteopatija»;
  C) «grafu teōrija», «grafika», «grafisks», «grafēma», «grafēt», «telegrafs», «telegrafēt», «fotografisks», «leksikografija», «ortografija», «grafīts» (minerāls), «grafiti» (zīmējums, uzraksts uz sienas);
  D) «[grieķu dievs] Pāns», «pānisks», «pānika»;
  E) «mīts», «mītoloģija», «mītisks», «mītiskot», «mītoloģizēts»;
  F) «mūza», «mūzejs», «mūzika», «mūziķis», «mūzikants», «mūzicēt», «mūzikāls», «mūzikālitāte»;
  G) «schizma», «schizofrenija»;
  H) «terrakota» (‘degmāls’), «territorija», «territoriāls»;
  I) «sēma» (‘zīme’), «sēmafors» (‘zīmnesis’), «sēmantika», «sēmazioloģija», «sēmiotika», «polisēmisks», «polisēmantisks».
• Dažādās svešvārdu daļās –
  1) vārdu beigās – «minims», «maksims», «optims», «konsenss» (ne «optimums», «konsensuss»);
  2) vārdu sākumā – «eufēmisms», «eutanazija»;
  3) vārddaļu sadurēs – (nereducē divējus līdzskaņus l, ļ, m, n, ņ, r): «irrēgulārs», «alliterācija», «illūzija», «immatrikulēt».
• Autentiskāka atveide – vārdus no citām valodām pārņem cik iespējams tieši, bez starpniekvalodu pārveidojumiem: «neutrāls», «pseudonims», «oikūmenisks» (PIP – «ekumēnisks»), «oikonomika», «propaideutika», «ŗažanka» (dzeŗams piena produkts, aizg. no ukraiņu val.), «ziŗāņi» (tautība; aizg. no kr. val.). Autentiski atveido arī īpašvārdus – «Eglūna» (no latg. dial. «Aglyuna»), «Euripids», «Hēliopole» (radn. – «hēlijs»), «Kaukazs», «Promētejs», lietuvietis «Kŗaučūns», «Audŗus» (PIP – «Krjaučūns», «Audrjus»), «Bŗanska» (PIP – «Brjanska»), «Ŗazaņa» (pilsēta; arī hokeja komanda), «Suchumi» (lokāms; ar cietu «ch»); Lietuvas pilsēta «Kauna» (lietuviski ir «Kaunas», nav pareiza «Kauņa» tikai kā sabalsojums ar «Viļņu»); vēsturiska tautība «hunni», nevis «huņņi»;
  · Īsi patskaņi – tur, kur tie ir īsi oriģinālvalodā: «Kanada», «Brazilija», «Portugale», «portugaļi», «Čikaga», «slavi», «italieši», «asirieši», «sirieši», «arabi», «arabika», «arabeska», «Arabija», «bengaļi», «slovaki».
  · Gaŗi patskaņi – tur, kur tie ir gaŗi oriģinālvalodā: «Dārvina», «Ņujōrka», «Milvōki», «Tōkija», «Kābula», «Espō», «Afgānistāna».

Svešvārdu atvasināšanā – gaŗumzīmes ir konsekventas!

• Gaŗi patskaņi saglabājami vārdos «reālitāte», «privātizēt», «konsultātīvs», «nōminācija», «provīzorisks», «rutīnēts» (tie atvasināti no vārdiem «reāls», «privāts», «konsultācija», «nōmens», «provīzija», «rutīna»). Savukārt īss «i»: «pozitēt», «pozitīvs», «pozicija», «pozicionāls», «depozits» – tāpēc ka visiem tiem pamatā ir latīņu valodas vārda «positus» celms ar īsu «i».  Tālākos svešvārdu atvasinājumos nav jāaizstāj gaŗi patskaņi ar īsiem (nav jāreducē), pat ja tie ir tālāk no galotnes. Tiek saglabāta tāda pati sistēma kā latviešu cilmes vārdos, piemēram, no vārda «vāle» atvasina šādi:  «vālēt», «vālētājs», nevis ar redukciju – «vāletājs» vai «valetājs» – tāpēc arī svešvārdiem nekāda atsevišķa PIP ieviesta patskaņu gaŗuma bojāšanas metode nav vajadzīga.

Svešvārdu izskaņās, piedēkļos, saknēs.

• «-ids» («individs», «oksids»; un «oksidēt»).
• «-ācija» un «-ātors» («rēgulācija», «rēgulātors»).
• «-aze», «-azēt» («fraze», «parafrazēt»).
• «-āls», «-ālizēt», «-ālitāte» («banāls», «banālizēt», «banālitāte»).
• «-āzīvs», «-āzija» («abrāzīvs», «abrāzija»).

Svešvārdos – gan «ch», gan «h»!

Latviešu valodā aizguvumos lietojam trīs dažādas h-veida skaņas — [h], [x], [ç]:
burtu «h» izrunā kā vieglu dvēsumu [h];
digrafu (divus burtus) «ch» izrunā kā cietu [x] un kā mīkstu [ç] — atkarā no fōnētiskās apkārtnes, vārda izcelsmes;
burtu «h» lieto (jau kopš brīvvalsts laikiem) arī ukraiņu un dažādās neeiropiešu un orientālās valodās sastopamās skaņas [ɦ] atveidei, jo latvieši tādu neizrunā (piem.: «hathajōga», sanskritā [ɦəʈʰəˈjoːɡə]); «h» lieto arī [ħ]) un [ɣ]) atveidei.

• Atšķiŗ: «chemiosmōzi» jeb ķīmisku osmōzi no «hemiosmōzes» jeb pusosmōzes; atšķiŗ: «cholografiku» (žults pieraksti) no «holografikas» (vispārējas pierakstes).

«CH» un «H» lietojumu var apskatīt 3 daļās

• (1) lieto «ch» – daudzos (bet ne visos)
  ♦ GRIEĶU cilmes vārdos, piemēram: «technika», «mechanika», «hierarchija», «architektūra», «drachma» (naudas vienība), «monarchs», «patriarchāls», «matriarchāts», «anarchija», «katechisms», «chameleonisks», «epocha», «epochāls», «ichtioloģija», «psīchologs», «archaioloģija», «archaisks», «archibīskaps», «archipelags», «archīvs», «schēma», «charta», «chronoloģija», «chrēstomatija», «sinchronizēt», «chrōmatisks»,  «sacharīns», «chinīns», «stichisks», «schizofrenija», «bronchas» (organs, siev. dz. daudzsk.), «bronchīts», «rachīts», «cholera», «choleriķis», «chlōrs», «chlōrofills», «tracheja», «triptichs», «eunūchs», «achaji» (viegli iegaumēt, ka arī angļu valodā gandrīz visās šais vietās raksta «ch»);
  ♦ SLAVISKAS un ♦ ĀZIĀTISKAS (austrumnieciskas — gan semītu/Rietumāzijas, gan, iespējams, Centrālāzijas un Austrumāzijas) cilmes vārdos, piemēram: «šļachta», «chalva», «chākī» – persiešu oriģinālā: [xɒːˈkiː], «chalīfs» (muhamedāņu valdnieks) un «chalīfāts», «Chalīfa tornis» jeb «Burdžchalīfa» (ēka, debesskrāpis), «Šanchaja» (mandarīniski: [ʂâŋ.xàɪ]), «churals» (mongoļu saeima), «brāchmanisms», «čechi», «Čechija», «Lechs» (poļu vīr. vārds), «Michals»/«Michaels»/«Michails» (sākotnēji no ebrēju valodas), «Chaims» (žīdu vīr. vārds), «juchtāda» (šis ir rusoģermānisms; labāk der «juftāda» – no persiešu vārda «ǰuft»), «kazachi», «abchazi», «Bachmuta» (Ukrainā), «Abchazija», «Chorezma», «Chiva», «šachs» (gan prāta spēles, gan valdnieka titula nozīmē), «šeichs», «chāns», «tachta», «almanachs», «Chartuma» (galvaspilsēta), «Chaŗkova»/«Charkiva» (krievu/ukraiņu), «Terechova», «Čuchnāni» (Latvijā), vēsturiskos jēdzienos «kolchozs», «sovchozs», arī latviešu uzvārdos un vārdos ar [x], [ç] skaņām, kas cēlušies citā valodā — vācu: «Rozenštrauchs», «Frīdrichsons», «Richards», «Heinrichs»; slavu/krievu: «Tichomirovs»;
  ♦ ĪRU īpašvārdos, personvārdos: «ō Hōchegāņs» – īru valodā: [oː ˈhoːxəɡaːnʲ]), «Lochreja» (pilsēta); skotu – «Lochness» (jeb «Nesa ezers»), «lochs» (ezers; jūras līcis);
  ♦ VĀCU cilmes vārdos: 1) «baldachīns», «Minchene», «Āchene» — ieteicamā izruna: mīksts ç, tāpēc ka tam līdzās «e», «i» skaņa;
  2) «Bachs», «jachta» (izcelsme — viduslejsvācu val.), «jachtklubs», «cechs», «šachta», «reichstāgs», «reichsmarka» — izruna: nebalsīgs ciets x, tāpēc ka mīkstinātājskaņas līdzās nav;
  ♦ NĪDERLANDIEŠU (holandiešu) vārdos, kuŗos viņi raksta burtu ch, mēs rakstām ch un izrunājam cietu x («Utrechta», «Dordrechta», «Māstrichta», «Schīdama», «Albrechts», «Michīls»); taču ja tas ir pašās vārda beigās, nīderlandieši to neizrunā – tāpēc mēs izlaižam («Hertōgenbosa», «Boss» — nīderlandiski attiecīgi: ‘s-Hertogenbosch un Bosch);
  ♦ SPĀNISKAS cilmes vārdos, kur viņi raksta burtu j, mēs izrunājam cietu x un rakstām: «Chuans», «Chesuss», «Chulio», «Sanchosē», «Mechiko» (Méjico), «Chalisko» (Jalisco, pavalsts Meksikā), Gvanachvato (Guanajuato), «Gvadalachara», «Chorche», «Chosē» (vai «Chozē»), «Chuaresa», «Borchess», «marichuana», «cheress» (dzēriens), «mochito» (kokteilis), «chalapeņo» (pipari), «Rjocha» (spāniski: Rioja, novads Spānijā), «Truchiļo», «Tichuana», «Tacho» (upe), «donkichotisks»; ievērojiet — «mohikānis» nav spāniskas cilmes, tajā neraksta ch;
  LATĪŅAMERIKAS SPĀŅU vārdos to pašu cieto skaņu (x) reizumis apzīmē ar burtu x (piemēram, «Mexico», «Oaxaca») — arī to latviski rakstām kā ch: «Mechiko», «Oachaka» (vai «Vachaka»);
  ievērojiet — Amerikā sastopami arī neeiropiskas izcelsmes , t. i., pirmiedzīvotāju tautu valodu īpašvārdi/vietvārdi, kuŗos spāņu, arī angļu valodā raksta x, bet tad latviskā atveide ir sevišķi jāpārbauda: piemēram, Meksikā ir «Ušmala» (no maiju valodas), ko viņi raksta «Uxmal»); ASV dzīvo «mohikāņi» jeb «māhīkani» (no algonkinu valodas) — neraksta «mochikāņi»;
  ♦ KARTVEĻU (GRUZĪNU) cilmes vārdos: «chačapuri», «chinkali», «chmelisuneli», «čachochbili», «čurčchela», «pchali», «chvančkara» jeb «Chvančkaras vīns»;
  ♦ ARMĒŅU cilmes vārdos: «chašs» vai «chaša» (jērgaļas zupa);
• (2) lieto «h» – daudzos svešvārdos, piemēram: «homeopatija», «hellēnisks» (grieķisks), «hipotēkārs», «hiacinte», «hibrids», «humors», «hipiji», «helovīna», «hercs» (frekvences mērvienība), «hokejs», «hobijs», «huligans» (vai «hūligans»), «humānitārs», «handikaps», «horizonts», «homonims», «haimorīts», «Haimora dobumi» (no angļu uzvārda), «abstrahēt» (latīņu val. — «abstrahēre»), īpašvārdos «Haralds», «Harijs», «Helsinki», «Stokholma», «Kopenhāgena», «Hamburga», «Hāga», «Holande», «Henrijs», «Hindenburgs», «Vilhelms», «Hermione», «Hēsiods», «Hērodots», «Hērakls», «Hipokrats», «Homērs», «bohēma», «bohēmisks» u. c.;
  ♦ ARABISKAS (ARABU) cilmes vārdos «alkohols», «Muhameds», «hašīšs»; SENEBREJU: «behemots» u. c.,
  citos ♦ austrumnieciskas cilmes vārdos – «hinduisms», «Harbina», «Honkonga», «Hanoja», «Bahreina» (tāpēc ka arabu [ħ]), «Karabaha» (tāpēc ka azerbaidžāņu [ɣ]);
• (3) lieto «h» arī tad, kad atveidojams ♦ UKRAIŅU valodas balsīgais cietais līdzskanis ɦ (viņu rakstībā – kirilliskais burts: г; angļu rakstībā tam atbilst h), tātad latviešu rakstībā: etniska grupa «huculi» (nevis «gucuļi» / Konversācijas vārdnīcā: «To antrōpoloģiskais tips tuvāks dienvidslaviem nekā austrumslaviem.»); naudas vienība «hrivņa» (nevis «grivna»; oriģ.: [ˈɦrɪu̯nʲɐ], гривня), «Luhaņska» (oriģ.: [ɫuˈɦɑnʲsʲk]), «Čerņihiva» (oriģ.: [t͡ʃerˈɲiɦiu̯]), «Užhoroda», «Bohdans» (salīdzinājumam: angļu, vācu un leišu rakstībā tos raksta ar h);
  taču ukraiņiem (kā jau slavu tautai) ir arī nebalsīgais cietais x — tad rakstām «ch»: «Chmeļnickis», «Charkiva», «Chersona», «Kachovka», «Bachmuta» (kirilliskajā rakstībā burts х; angļu rakstībā lieto kh; vācu un leišu rakstībā lieto ch).

Svešvārdos – citu nepamatotu parādību novērsumi.

• Bez iestarpinātiem patskaņiem – «prōzists», «prōzisks» (nevēlams: «prōzaiķis», «prōzaisks»), «eiropisks» (nevēlams: «eiropeisks»).
• Svešvārdu rakstību/izrunu uzzina tieši no orīģināla: «Venesuela» (valsts; no spāņu val.), «azalija» (puķe; no grieķu val.) – tātad bez vācu valodas starpniecības (nelieto «Venecuēla», «acālija»).

Noderīgi elektroniski bezmaksas avoti

• «Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca» (1944. g. redakcija), vietnē «Eraksti» kopš 2007. g., PDF datne – http://www.eraksti.lv/fetchbook.php?urlkey=8875131.
• «Profesora J. Endzelīna atbildes» (Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli, 1933–1942), vietnē «Eraksti», PDF datne – http://www.eraksti.lv/fetchbook.php?urlkey=6513378.
• «Kas valda valodu, valda prātu» – 13 minūšu dokumentāla filma par pareizrakstības attīstību no 19. gadsimta līdz mūsdienām (videopielikums Jāņa Kušķa grāmatai «Mūsu valoda II»), datums 29.11.2009.,
  http://www.latvietis.com/index.cgi?action=39 <!–http://www.nacionalisti.lv/raksts/585/izglitiba-vide/multfilma-kas-valda-valodu-valda-pratu/–>.

Aprakstu veidojis Valters Feists.
Pārskatījis Jurģis Šuba.