Saskaņā ar literārās valodas normu noteikto lietojumu un kā jau saprotam pēc pavisam vienkāršas loģikas — apstākļa vārds «citādi» izsaka, ka kaut kas notiek vai pastāv citā veidā (atšķirīgi) («cits» + adverba izskaņa «-ādi»). Piemēram: «A izskatās citādi nekā B». Tāda sēmantika ir arī īpašības vārdam «citāds» — piemēram: «X ir šāds, bet Y ir citāds».

Diemžēl tā vietā itin bieži lieto «savādāk, savādāks». Pat šads vārds, kura uzbūve taču ir pareiza un kurš nav pat nelatvisks, var izrādīties nevārds, kas piesārņo mūsdienu latviešu valodu — tad, ja to lieto nepareizā nozīmē. Līdzīgi jau ir noticis ar vārdiem «ekselence», «saīsināt [darbiniekus]», «uzrunājošs», «pa lielam», «uzstādījumi», «centrs».

Sarunvalodā (vai dažkārt arī oficiālā saziņā, steigas dēļ) literārās vcitādi, savādāk, citādāk, savādāk, savādāki, savādība, atšķirība, sinonimi, oriģināli izteicieni, jocīgs vīriņšalodas normas tiek pārkāptas, un gadās dzirdēt un lasīt izteikumus, kuŗos pieredzējuši valodas lietotāji, redaktori un rakstītāji itin viegli saskatīs loģikas trūkumu: «M ir citādāks nekā N». Loģiski ir sacīt «citādi». Turpretim vārda «citādāk» salīdzināmās pakāpes galotne «-āk» nozīmē, ka kaut kas ir «vēl vairāk citāds».

Vēl viena variācija — pareizo «citādi» mēdz aizstāt ar vārdu «savādāk» (piemēram: «C notiek savādāk nekā D»), kaut gan «savāds» pat īsti nemaz nenozīmē to pašu, ko «citāds».

«Savāds» nozīmē ‘neparasts; dīvains’ (t. i., atšķirīgs no normālā, pierastā, nevis atšķirīgs no kādas turpat nosauktas lietas).

Neliterārais izteiksmes veids ar «savādāk» un «citādāk» pavīd tik bieži, ka tam sāk meklēt attaisnojumu. Čivinātavā ir redzama 2013. g. 8. septembŗa saruna, kuŗā Vents Zvaigzne pauž:

  • «@AldisLauzis @edgarspo / Tagad ‘savāds’ uztveŗam kā sinonimu vārdam ‘dīvains’, bet ‘savādāk’ mēdz lietot agrākajā nozīmē. Jā, nav konsekventi.»
  • «@AldisLauzis @edgarspo / Un vai ‘savādāk’ var lietot kā sinonimu apstākļa vārdam ‘citādi’, vai jāsamierinās ar vienu iespēju?»
  • «@AldisLauzis @edgarspo / Vai nav tā, ka šis nošķīrums ir visai nesens? Vēl Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīcā ‘savāds’ un ‘citāds’ var būt sinonimi.»

Lai precīzētu, ir jāatveŗ Mīlenbacha vārdnīca un jāielūkojas arī kādos XIX gs. beigu un XX gs. sākuma materiālos. Izrādās, tāda vārda «savādāk» vārdnīcā tomēr nav! Mīlenbacha vārdnīcas šķirklī «savāds» ir ietverta tolaik zināma un lietota adverba forma «savādi» ar iekavās minētu variantu «savādāki» (bet ne «savādāk»!):

  • Adv. savādi, eigentümlich, sonderbar, merkwürdig*; (auch: savādāki) anders**.

* = īpaši, dīvaini, neparasti, savdabīgi; ** = citādi.savāds, savādi, Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīca; lappuses fragments no vārdnīcas - internetā. Kārlis Mīlenbachs. ("Mīlenbaha vārdnīca" - padomju rakstībā)
Turpat ME vārdnīcā ir arī šķirklis «savādība» = 1) ‘sevišķums, dīvainība/dīvainums’; 2) ‘atšķirība/atšķirīgums’; kā arī šķirklis «savādīgs» = ‘sevišķs, īpašs…’. Zīmīgi, ka pirmās, būtiskākās nozīmes pozicijā vienmēr minēta ‘neparastuma’ sēmantika, nevis ‘citāduma’ sēmantika.

savādība, savādīgs, Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīca (latviešu, vācu).

Formu «savādāki» (adverbu) un lietvārdu «savādība» var pētīt arī plašsaziņas līdzekļu valodā, paskatoties vietnē periodika.lv, kā tas lietots senāk. Divi piemēri.

  • 1884. gada 7. marta «Balsī», rakstā «Latviešu rakstība» («Latweeschu rakstiba») {1}Ka muhsu agrakaja ortografija, salihdzinajot ar tagadeju, bija daudz truhcigaka un nepilnigaka, pahr to nebija ko brihnetees. Pirmee Latweeschu rakstneeki nebija cehluschees no paschas tautas, bet bija sveschneeki, kas cik necik bija eemahcijuschees pa latwiski. Teem nemaz nebija eespehjams, walodu zinibai wispahrigi stahwot uz ļoti zema, neattihstita stahwokļa un pat pirmeem grammatikas darbeem Latweeschu walodas laukā truhkstot, cik necik eepazihtees ar Latweeschu walodas pamata likumeem, nojehgt wiņas garu un sawadibu, apceret wiņas pilnibu un smalkumus. — savādība, 1884. gads, avīze "Balss" (vecā ortografija) «Ka mūsu agrākaja ortografija, salīdzinājot ar tagadēju, bija daudz trūcīgāka un nepilnīgāka, pār to nebija ko brīnēties. Pirmie latviešu rakstnieki nebija cēlušies no pašas tautas, bet bija svešnieki, kas cik necik bija iemācījušies pa latviski. Tiem nemaz nebija iespējams, valodu zinībai vispārīgi stāvot uz ļoti zema, neattīstīta stāvokļa un pat pirmiem gramatikas darbiem latviešu valodas laukā trūkstot, cik necik iepazīties ar latviešu valodas pamata likumiem, nojēgt viņas garu un
    savādību, apcerēt viņas pilnību un smalkumus

— Šeit var tikai minēt, vai domāts latviešu valodas sevišķums, dīvainība … vai varbūt atšķirība (no kā?).

  • 1890. g. 1. jūlija «Austrumā», rakstā «Par krāsotu ziedu un insektu vajadzību augu valstī» (t. i., ‘krāsainu’)  {2}Pee dazcheem zeedeem stahw auglenicas daudz augstaki par putekļu trauciņeem, pee dazcheem atkal putekļu trauciņi no auglenicas nost atleekuschees un tā pee katra zeeda gandrihz sawadaki. — savādāki (sawadaki), 1890. gads, "Austrums", "Krāsotu ziedu un insektu vajadzība" (latviešu vecā rakstība) «Pie dažiem ziediem stāv auglenīcas daudz augstāki par putekļu trauciņiem, pie dažiem atkal putekļu trauciņi no auglenīcas nost atliekušies un tā pie katra zieda gandrīz savādāki

— Šeit acīmredzot domāts ‘citādi‘.

KOPSAVILKUMĀ —

  1. skaidras izteiksmes labad būtu jāiesaka lietot literāro formu «citādi»;
  2. senāka perioda izteiksmes atveidošanai varētu lietot «savādāki» (ja gribat izklausīties savādāki, bet, tā kā to var uztvert gan citādības (atšķirīguma no kaut kā), gan neparastuma nozīmē, rodas iespēja tikt pārprastam!);
  3. «savādāk», «citādāk», «savādāks», «citādāks» ir salīdzināmās pakāpes formas, kas nav gluži nelikumīgas, tomēr būtu jālieto tikai attiecīgos (retākos) gadījumos, piemēram, «Jancis ir savāds, bet Brencis ir vēl savādāks»; «Brencis uzvedas citādi nekā Jancis, bet Pēcis vēl daudz citādāk [resp., vēl vairāk atšķiŗas no Janča, ir vēl atšķirīgāks]».
    Nevajag lietot «citādāk» un «savādāk», kur pilnīgi pietiek ar «citādi» (jeb atšķirīgi) un «savādi» (jeb dīvaini).

P. S.: 1. un 2. formu var uzskatīt par sinonimiskām, tomēr pirmo, iespējams, jau gandrīz simts gadus atzīst par ērtāku un vēlamu (tāpēc ka tā ir viennozīmīga!), savukārt otrā varētu būt no XIX gs. palicis mantojums, kam pašlaik parasti tiek arī atņemta galotne «-i».

Valters Feists

Skatīt arī: Latviski vārdi. — Ko lietot nevārdu vietā? — Valodas kļūdas un to labojumi.

Comments
  1. Arturs Hansons says:

    Nav pamata nošķirt ‘savādāk’ un ‘savādāki’, kas ir tā paša vārda senāka (?) forma, ‘i’ tika lietots kā apstākļa vārda indikators. Lai arī nevēlama nozīme (vārda saknes un pārākās pakāpes dēļ), tā ir tā pati, ko piemin Endzelīns (‘anders’). Ievērosim, ka norādīts tikai veida apstākļa lietojums (‘anders’), bet ne pretstatījuma ievadītāja lietojums (‘sonst’), kas arī sarunvalodā bieži sastopams (Ēd zupu, savādāk/citādi neaugsi liels.).

  2. Vents Zvaigzne says:

    Paldies par manis uzdoto jautājumu apspriešanu.

    Jautājumu par “savādāk” kā “citādi” sinonīmu rosināja nevis apstāklis, ka “neliterārais izteiksmes veids ar «savādāk» un «citādāk» pavīd tik bieži”, bet novērojums, ka šis izteiksmes veids atrodams senākā un jaunākā latviešu literatūrā, ieskaitot klasiķu darbus, tāpēc diez vai būtu saucams par neliterāru. Par to, cik vēlams vai nevēlams tas ir dažādos rakstu valodas žanros, protams, var diskutēt.

    Nav arī tiesa, ka “savādāk” nav minēts Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā. Tas atrodams izmirušo vārdu saimē:

    ‡ savâd,
    anders:
    vai ta[d] kurs s. runā? Kaltenbr. n. FBR. XVII, 71; Komparativ savādāk, anders: valuoda tāda pati, kâ bijusi; s. nevar iemācīties Orellen.
    Avots: EH XVI, 464

    ‡ savâds,
    2) anders beschaffen
    AP.: ir savādas šīs skaņas nekâ vakar Poruks Pērļu zvejn. (1939), S. 24. savāda mīlestība dienu kâ nakti 30. ja auss niez vai knieš, tad būs s. laiks Lttic. 1520 (ähnlich in Linden in Kurl.). Komparativ savâdâks, anders beschaffen Seyershof: zirgs pa vasaru ir s. un pa ziemu ir s.
    Avots: EH XVI, 464

    Tā gan nav būtiska piebilde, jo piekrītu Artura Hansona komentāram, ka “savādāk” ir tas pats “savādāki”, kam līdzīgi citām senākām apstākļa vārdu pārākās pakāpes formām zudis gala “i”. Līdzīgi man nav iebildumu, ka lietišķajā saziņā un jurisprudencē valodnieki iesaka lietot vārdu “citādi”, jo “savādāk” var radīt nevēlamus pārpratumus.

    Taču man nešķiet pareizi, ka “savādāk” līdzīgi vairākiem citiem vārdiem mēģina vispār izskaust no literārās valodas un ka latviešu valodas skolotāji bērniem iemāca uz šo vārdu raudzīties tikai kā uz “savādi” pārāko pakāpi. Vārds ir ar savu vēsturi, pietiekami sen lietots, nav citvalodu kalks, kāpēc no tā atteikties? Valtera Feista argumenti par stingru loģiku, disciplīnu un iespējamiem pārpratumiem man šķiet piemēroti valsts ierēdņiem domātam valodas normu krājumam, nevis literārajai valodai kopumā, kur būtu vēlama pēc iespējas lielāka sinonīmu daudzveidība, noteiktos gadījumos nevairoties no iespējamām divdomībām, vārdu spēlēm, pārpratumiem utt.

    Piemēram, Imanta Ziedoņa veltījums Ojāram Vācietim: “Liels dzejnieks ir kultūras kristāls. Mums tāds ir. Kā asara. Kā sveķis. Kā izlauzies avots. Viņš redz pasauli savādāk, jo skatās no vairākumam it kā nepieņemama redzesleņķa. Viņš iet augšup pret straumi un lec pāri aizsprostiem.”

    Kā šeit būtu skaidrojama vārda “savādāk” nozīme? Kā pārākā pakāpe no “savādi” vai tomēr kā “citādi” sinonīms? Vai varbūt abējādi – ar savveida divdomību? Visvairāk negribētos, lai šajā un līdzīgos gadījumos kāda uzcītīga latviešu valodas skolotāja, valodnieku balstīta, skolēniem stāstītu, ka runa ir vienkārši par neliterāru, nedisciplinētu valodas lietojumu.

    Man vēl būs jautājumi arī par citiem vārdiem, ko daļa valodnieku tur par skaužamiem. Piemēram, kā raksta autors raugās uz paša lietoto vārdu “viennozīmīga”? Pēc jēgas tas nav ar vārdu “nozīmīgs” veidots saliktenis, tāpēc arī var radīt pārpratumus. Savukārt vārds “viennozīmisks” latviešu valodā nav ieviesies. Esmu lasījis ieteikumus visos gadījumos iztikt ar “nepārprotams”, tomēr tādējādi kārtējo reizi samazinās sinonīmu daudzveidība. Priecāšos par viedokli.

    • V•F•_ says:

      Ja runā par sēmantiku, kāpēc lai nedrīkstētu lietot “viennozīmīgs”? Jā, tam varētu būt variants “viennozīmes -” (ģenitīvenis), bet to ne vienmēr ir ērti lietot, piemēram, ja neseko apzīmējamais vārds (fraze: “šis vārds ir viennozīmes”). Vai vajadzīgs arī “viennozīmisks”, šaubos.

      Man šķiet, ka vārdu “viennozīmīgi” visvairāk kritizē tad, ja to lieto vārda “noteikti”, “acīmredzami”, “izteikti”, “ļoti” u. tml. vietā, piemēram, “viņš viennozīmīgi bija piedzēries”, “viennozīmīga neveiksme” – tas nu būtu jauks neliterāra izteiksmes veida piemērs! 🙂

    • V•F•_ says:

      V. Z. raksta: ““savādāk” … nav citvalodu kalks”.

      Nevaru apgalvot, ir vai nav kalks, jo tad būtu labi jāzina, kas tajās citās valodās bijis pirms 100-170 gadiem.
      Tomēr tas ir līdzīgs vācu adverbam “eigentümlich” (sal.: “eigen” = ‘savs’), kas tagadējās vārdnīcās skaidrots kā ‘neparasti’, ‘dīvaini’, ‘savā īpašā veidā’ u. t. t. (bet ne ‘citādi’!)
      http://www.wordreference.com/deen/eigentümlich
      http://www.dict.cc/?s=eigent%C3%BCmlich
      “Savādāk(i)” varētu būt kalks, kam mainīta/sagrozīta nozīme, un tādējādi ir sanācis falšs kalkveidīgs aizguvums. 😉

  3. V•F•_ says:

    Tas, ko sauc par “literāro valodu”, un tas, ko sauc par “lietišķo valodu”, tiešām atšķiŗas. Lietišķajai valodai ir stingrāki noteikumi, kā jau Vents Zvaigzne kommentējis.
    Lietišķo valodu lieto lietišķajā saziņā rakstiski un mutiski, arī terminoloģijā.
    Kur un kas lieto literāro valodu? Liekas, tie ir cilvēki, kam rūp valodas kopšana – tie tad arī kaut ko ļoti neliterāru vairās lietot. Vēl varētu mēģināt un, iespējams, pat vajadzētu nošķirt literāro valodu no literātūras valodas, jo literātūrā (mākslas literātūrā, ne lietišķajā) principā var tikt ietverts gandrīz jebkas.
    Lietišķo valodu lieto tur, kur vēlas un kur vajadzīga maksimāla precīzitāte.
    Minētie valodas paveidi ir pietiekami atšķirīgi, ka reizēm katrs diskutē no sava skatpunkta, respektīvi, lietišķās valodas kopējiem un lietotājiem nav it kā jēgas prātot par vārdu “savādāk”, ja ir jau norunāts un vairākumam labi zināms, ka attiecīgās nozīmes izteikšanai eksistē nepārprotams vārds “citādi”.

  4. V•F•_ says:

    Paldies, Vent, arī par piemēru “dzejnieks […] redz pasauli savādāk”! Tas tiešām ir literātūras stils … vai literārais stils? Hmmm.

    Līdzīgi arī populāras dziesmas tekstā:
    “Bet dzīvē viss ir savādāk…”
    – te jau pavisam grūti apgalvot, vai domāts ‘dīvaināk, neparastāk’, vai tomēr tas lietots kā vārda “citādi” sinonims?

    Tīmeklī šīs dziesmas teksts pat ievietots divās variācijās:

    “Bet dzīvē viss ir savādāk / Vai kas ir mainījies / Mākoņēnas vienmēr skrien / Un nestāv vienu viet / Bet dzīvē viss ir savādāk / Vai kas ir mainījies

    “Bet dzīvē viss ir savādāk / Vai kas ir mainījies? / Mākoņainas vienmēr skrien un nestāv vienuviet. / Bet dzīvē viss ir savādāk, / Nekas nav mainījies.”.

    Dzejā priōritāte nav nepārprotamība, bet gan ritms un bieži vien arī tīšas divdomības, neskaidrības, pārprotamības, rotaļas, provokācijas.