Kā atšķiŗas «citādi» un «savādāki» no «savādāk», «citādāk»?

Saskaņā ar literārās valodas normu noteikto lietojumu un kā jau saprotam pēc pavisam vienkāršas loģikas — apstākļa vārds «citādi» izsaka, ka kaut kas notiek vai pastāv citā veidā (atšķirīgi) («cits» + adverba izskaņa «-ādi»). Piemēram: «A izskatās citādi nekā B». Tāda sēmantika ir arī īpašības vārdam «citāds» — piemēram: «X ir šāds, bet Y ir citāds».

Diemžēl tā vietā itin bieži lieto «savādāk, savādāks». Pat šads vārds, kura uzbūve taču ir pareiza un kurš nav pat nelatvisks, var izrādīties nevārds, kas piesārņo mūsdienu latviešu valodu — tad, ja to lieto nepareizā nozīmē. Līdzīgi jau ir noticis ar vārdiem «ekselence», «saīsināt [darbiniekus]», «uzrunājošs», «pa lielam», «uzstādījumi», «centrs».

Sarunvalodā (vai dažkārt arī oficiālā saziņā, steigas dēļ) literārās valodas normas tiek pārkāptas, un gadās dzirdēt un lasīt izteikumus, kuŗos pieredzējuši valodas lietotāji, redaktori un rakstītāji itin viegli saskatīs loģikas trūkumu: «M ir citādāks nekā N». Loģiski ir sacīt «citādi». Turpretim vārda «citādāk» salīdzināmās pakāpes galotne «-āk» nozīmē, ka kaut kas ir «vēl vairāk citāds».

Vēl viena variācija — pareizo «citādi» mēdz aizstāt ar vārdu «savādāk» (piemēram: «C notiek savādāk nekā D»), kaut gan «savāds» pat īsti nemaz nenozīmē to pašu, ko «citāds».

«Savāds» nozīmē ‘neparasts; dīvains’ (t. i., atšķirīgs no normālā, pierastā, nevis atšķirīgs no kādas turpat nosauktas lietas).

Neliterārais izteiksmes veids ar «savādāk» un «citādāk» pavīd tik bieži, ka tam sāk meklēt attaisnojumu. Čivinātavā ir redzama 2013. g. 8. septembŗa saruna, kuŗā Vents Zvaigzne pauž:

• «@AldisLauzis @edgarspo / Tagad ‘savāds’ uztveŗam kā sinonimu vārdam ‘dīvains’, bet ‘savādāk’ mēdz lietot agrākajā nozīmē. Jā, nav konsekventi.»
• «@AldisLauzis @edgarspo / Un vai ‘savādāk’ var lietot kā sinonimu apstākļa vārdam ‘citādi’, vai jāsamierinās ar vienu iespēju?»
• «@AldisLauzis @edgarspo / Vai nav tā, ka šis nošķīrums ir visai nesens? Vēl Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīcā ‘savāds’ un ‘citāds’ var būt sinonimi.»

Lai precīzētu, ir jāatveŗ Mīlenbacha vārdnīca un jāielūkojas arī kādos XIX gs. beigu un XX gs. sākuma materiālos. Izrādās, tāda vārda «savādāk» vārdnīcā tomēr nav! Mīlenbacha vārdnīcas šķirklī «savāds» ir ietverta tolaik zināma un lietota adverba forma «savādi» ar iekavās minētu variantu «savādāki» (bet ne «savādāk»!):

• Adv. savādi, eigentümlich, sonderbar, merkwürdig*; (auch: savādāki) anders**.

* = īpaši, dīvaini, neparasti, savdabīgi; ** = citādi.
Turpat ME vārdnīcā ir arī šķirklis «savādība» = 1) ‘sevišķums, dīvainība/dīvainums’; 2) ‘atšķirība/atšķirīgums’; kā arī šķirklis «savādīgs» = ‘sevišķs, īpašs…’. Zīmīgi, ka pirmās, būtiskākās nozīmes pozicijā vienmēr minēta ‘neparastuma’ sēmantika, nevis ‘citāduma’ sēmantika.

Formu «savādāki» (adverbu) un lietvārdu «savādība» var pētīt arī plašsaziņas līdzekļu valodā, paskatoties vietnē periodika.lv, kā tas lietots senāk. Divi piemēri.

• 1884. gada 7. marta «Balsī», rakstā «Latviešu rakstība» («Latweeschu rakstiba») {1} — «Ka mūsu agrākaja ortografija, salīdzinājot ar tagadēju, bija daudz trūcīgāka un nepilnīgāka, pār to nebija ko brīnēties. Pirmie latviešu rakstnieki nebija cēlušies no pašas tautas, bet bija svešnieki, kas cik necik bija iemācījušies pa latviski. Tiem nemaz nebija iespējams, valodu zinībai vispārīgi stāvot uz ļoti zema, neattīstīta stāvokļa un pat pirmiem gramatikas darbiem latviešu valodas laukā trūkstot, cik necik iepazīties ar latviešu valodas pamata likumiem, nojēgt viņas garu un
  savādību, apcerēt viņas pilnību un smalkumus.»

— Šeit var tikai minēt, vai domāts latviešu valodas sevišķums, dīvainība … vai varbūt atšķirība (no kā?).

• 1890. g. 1. jūlija «Austrumā», rakstā «Par krāsotu ziedu un insektu vajadzību augu valstī» (t. i., ‘krāsainu’)  {2} — «Pie dažiem ziediem stāv auglenīcas daudz augstāki par putekļu trauciņiem, pie dažiem atkal putekļu trauciņi no auglenīcas nost atliekušies un tā pie katra zieda gandrīz savādāki.»

— Šeit acīmredzot domāts ‘citādi‘.

KOPSAVILKUMĀ —

1. skaidras izteiksmes labad būtu jāiesaka lietot literāro formu «citādi»;
2. senāka perioda izteiksmes atveidošanai varētu lietot «savādāki» (ja gribat izklausīties savādāki, bet, tā kā to var uztvert gan citādības (atšķirīguma no kaut kā), gan neparastuma nozīmē, rodas iespēja tikt pārprastam!);
3. «savādāk», «citādāk», «savādāks», «citādāks» ir salīdzināmās pakāpes formas, kas nav gluži nelikumīgas, tomēr būtu jālieto tikai attiecīgos (retākos) gadījumos, piemēram, «Jancis ir savāds, bet Brencis ir vēl savādāks»; «Brencis uzvedas citādi nekā Jancis, bet Pēcis vēl daudz citādāk [resp., vēl vairāk atšķiŗas no Janča, ir vēl atšķirīgāks]».
   Nevajag lietot «citādāk» un «savādāk», kur pilnīgi pietiek ar «citādi» (jeb atšķirīgi) un «savādi» (jeb dīvaini).

P. S.: 1. un 2. formu var uzskatīt par sinonimiskām, tomēr pirmo, iespējams, jau gandrīz simts gadus atzīst par ērtāku un vēlamu (tāpēc ka tā ir viennozīmīga!), savukārt otrā varētu būt no XIX gs. palicis mantojums, kam pašlaik parasti tiek arī atņemta galotne «-i».

Valters Feists

Skatīt arī: «Latviski vārdi. Ko lietot nevārdu vietā?» — Valodas kļūdas un to labojumi.