07.03.2016. «Vai latviešu valodas dialekti mūsdienās ir dzīvi?» – stāsta Dr. philol. Anna Stafecka

RLB latviešu valodas attīstības kopa aicina visus 2016. gada 7. martā pulksten 18:00 noklausīties LU Latviešu valodas institūta vadošās pētnieces, valodnieces Dr. philol. Annas Stafeckas stāstījumu «Vai latviešu valodas dialekti mūsdienās ir dzīvi?». Sanāksmē notiks Rīgas Latviešu biedrības namā, Merķeļa ielā 13, Kluba zālē.

A. Stafecka sevišķi pievērsusies leksikas, morfoloģijas un fōnētikas izpētei, vadījusi baltu valodu atlanta izmēģinājumprojektu.

Savu referātu Dr. philol. Anna Stafecka pieteic šādi.

«Latviešu valodu visos Latvijas novados, kā zināms, nerunā vienādi. Dažviet territoriālās atšķirības valodā ir nelielas, citviet to ir tik daudz, ka dažādu dialektu runātājiem savā starpā ir pat grūti saprasties. Dzīvā runātā tautas valoda dažādu iekšēju un ārēju apstākļu ietekmē arvien attīstās un pārveidojas. Arī izloksnes un dialekti pārveidojas, nivelējas, un daudzas valodas parādības zūd. Šīs pārmaiņas nav vienādas visā valodas lietojuma territorijā. Izloksnes cita no citas un no visai nācijai kopīgās jeb literārās valodas atšķiŗas ne tikai ar vārdu krājumu, bet arī ar fōnētiskām, morfoloģiskām īpatnībām un sintaktiskām konstrukcijām. Kas no tā ir saglabājies mūsdienās un vai latviešu valodā izloksnes un dialekti joprojām ir dzīvi — to mēģināsim noskaidrot priekšlasījumā, balstoties uz LZP projektā «Latviešu valodas dialekti XXI gadsimtā: sociolingvistisks aspekts» iegūtajiem rezultātiem.»

---

Senais … pret nenormāli moderno

Cik žēl, ka dialektus cenšas aizstumt kādā pagātnes plauktā! Atkal un atkal kāds izsaucas «novecojis!». Tikmēr virspusības un steidzības dēļ arvien biežāk pamanāms kļūst briesmonis — it kā «moderna», bet īstenībā kroplīga, piesārņota un lauzīta latviešu jaunvaloda.

Ko mums var dot dziļāki meklējumi pašu valodas vārdu krājumā, senos avotos, pētījumos?

Pirmkārt. — Cilvēces izziņas, mākslas un technisko jauninājumu apvāršņi arvien paplašinās, tāpēc lietojam arvien vairāk domu un jēdzienu, un to nosaukšanai ir vajadzīgi termini, kas sākumā šķiet jauni, bet gribot negribot ievijas arī ikdienas valodā. Otrkārt. — Vai sarunvalodu, kā arī sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos lietojamo lietišķo valodu gribam redzēt piebārstītu ar svešcilmes vārdiem, kuŗu vidū ir ne viens vien burtisks pārcēlums jeb kalks?

Iespējas ir, mēģinājumu pamaz

«No lietutiņa bēga… gāzenī iekļuva!»
            (Lietuviešu sakāmvārds.)

Divus minētos apstākļus vērā ņemot, mums ir jāpēta, ko vēl varam atrast savas valodas bagātībās. Latviešu valodas vārdu krājumam nav jāsastingst tai stāvoklī, kādu «oficiāli atļāva» kāda viensējuma vai vairāksējumu vārdnīca, ko nodrukāja padomju okupācijas pēdējā posmā (pabeidza 1996. gadā).

«Jau pagājuši divi gadu desmiti, taču trūkst vienvalodīgas vārdnīcas, kur vienuviet sakopoti gan ikdienas vārdi, gan speciālizētie termini,» kommentē LVAK dalībnieks un vairākkārtējs referents Elvis Krumholcs. Vārdu meklēšanai puslīdz piemēroti ir arī terminu krājumi (glosāriji, piem., dažādās grāmatās), iestāžu vietnēs, konsultācijās pie speciālistiem. Tomēr cilvēki, kuŗu profesionālās darbības vai vaļasprieka lokā ir leksikoloģija vai terminoloģija, arī paši pamazām ir uzkrājuši pieredzi, jaunas atziņas un guvuši apjēgu par dažādiem vārdu avotiem. Tiek iemēģinātas arī jaunvārdu ieviešanas un senāku vārdu atgūšanas iespējas.

Latvietis drīkst nepieņemt  svešvārdus

2015. gadā mūsu gada vārda aptaujai tika atsūtīti nevārdi — «kompartmentālizēts», «konceptuāli atbalstīt» (ne darbiem, ne vārdiem, tikai koncepcijām?), «konsolidēt» (ja domāts ‘taupīt’), «konsīleris», «koučinga trenere», «kulta ēdieni». Savukārt aizpērn pamanīti: «kanisterapija», «kontroversija», «kutikulēšana». Taču pavisam nesen saņēmām ierosinājumu, ka nebūtu jālieto «butiks», jo to pašu izsaka arī «antīku modes preču veikals».

Tautas valodā, dialektos (arī senāku laikmetu leksikā) varam atrast labus vārdus, turklāt gana skanīgus un īsus. LVAK valodniecības darba grupa ir izkopusi dažas metodes, kā meklēt derīgus vārdus Mīlenbacha vārdnīcā, kā arī senākos latviešu tekstos, agrīnās vārdnīcās.

Drosme, patstāvība… vai «aitība» un «avība»?

2008. gada rakstu krājumā «Linguistica Lettica» ietverts plašs Brigitas Bušmanes apskats «Leksēmas aita un avs latviešu valodā». «Avs» lietošana esot gājusi mazumā jau XX gadsimta sākumā — bet vai tāpēc tas ir mazvērtīgs dialektisms? Izteicienos labi zināma gan «aita», gan «avs». Pārnestā nozīmē vārds «aita» izsaka lēnīgumu un muļķību. Savukārt dialektālā vārda «avs» tēlainība atklājas frazeoloģismos: «noklīdusī avs», «šķirt avis no āžiem» un daļēji arī — «vilks avju drānās». Šo trāpīgo «avs» un «aitas» nozīmju atšķirību būtu derīgi izmantot arī mūsdienās. Psīcholoģijas lietpratēji varētu salīdzināt divas parādības: «aitība» un «avība». Pirmais — vientiesība, intellekta trūkums, piekāpība; otrais — nepatstāvība domās un rīcībā, pūļa sindroms, pārmērīgs kollektīvisms. Interesanti arī, kā šajā jēdzienu grupā iekļautos tā dēvētā «asertīvitāte»? Vai asertīvitātes trūkums ir aitības un avības apvienojums? Vai tas, ko angļu valodā dēvē par «sheeple», latviski būtu «aviķi» vai «aitiķi»? — Tas vēl jāapspriež un jānoskaidro.

Valters Feists

Gaidīsim daudz klausītāju un zinātkāru cilvēku 7. marta priekšlasījumā pulksten. 18:00 RLB namā. Ieeja brīva.
Savus jautājumus par valodas lietām varat sūtīt uz adresi LVAK@inbox.lv.

LVAK jaunumi katru mēnesi — mūsu vietnē LVAK.wordpress.com.

06.04.2015.: filoloģijas doktors, profesors, LZA TK priekšsēdis Juris Baldunčiks — «Vārds valodā un vārdnīcā: adekvātuma problēma».

Stāstījumi par valodu – reizi mēnesī: LVAK.wordpress.com.

---

2015. g. 6. aprīlī LVAK sanāksmē noklausījāmies vērtīgu vairāku stundu stāstījumu par vārdiem un vārdnīcām, ko sniedza filoloģijas doktors, Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes profesors Juris Baldunčiks (29.11.1950.—27.07.2022.).

Juris Baldunčiks (terminologs, VeA profesors, “Svešvārdu vārdnīcas” sastādītājs);
Maija Sinka (RLB LVAK koordinātore). – 07.04.2014. sanāksmē

Pēc stāstījuma un diskusijas LVAK koordinātore Maija Sinka secinājusi – tagad ir saprotams, kādēļ arī mūsu jaunās KLP vārdnīcas veidotāji tajā tik pamatīgi iedziļinās jau vairākus gadus, pat dažās šaurākās niansēs; patiesībā vārdnīcu izstrādei ir jābūt krietni pamatīgākai! Vārdnīcu veidojam, par pamatu ņemot Latviešu valodas krātuves vārdnīcas (pēdējie laidieni – XX gs. 40. gadi) un ALA izdotās, Valerijas Bērziņas–Baltiņas un Jāņa Bičoļa sastādītās “Latviešu valodas vārdnīcas” vielu, kā arī vācam, precīzējam un atklājam gan jaunus, gan vēsturiskus terminus. LVAK dalībnieks, apgāda “Eraksti” dibinātājs Ainārs Zelčs piekrīt – vētīšana, sijāšana un slīpēšana jāturpina!

Ja kāda vārda rakstības detaļas (galotne, gaŗumzīmes) vai pat kāds termins vispār tiek mainīts, tam var būt vairāki cēloņi.

Pēdējā lielā, vērtīgā un patiesā latviešu pareizrakstības reforma notika XX gadsimta sākumā, kad pilnīgi atteicās no vāciskiem principiem (sch=š, zch=ž, ah=ā, ee=ie, w=v u. tml.), precīzēja gaŗumzīmes gan latviešu vārdos (nevis “lasija”, bet “lasīja” u. tml.), gan arī svešvārdos (nevis “fīzika” vai “fizīka“, bet “fizika”; nevis “muzejs“, “muzīka“, “muzikants“, bet “mūzejs”, “mūzika”, “mūzikants” – jo visiem pamatā ir “mūza“!).

Šo moderno ortografiju, morfoloģiju, pareizrunu un svešvārdu aizgūšanas principus apkopoja, pabeidza un deva tautai Kārlis Mīlenbachs un Jānis Endzelīns.

Par vēlākiem šīs klasiskās latviešu pareizrakstības pārveidojumiem (okupācijas laikā) LVAK viedoklis ir negātīvs – tie nav atbalstāmi ne kultūrvēsturiski, ne polītiski. Pirmkārt jau tāpēc, ka tie fantastiski samudžina latviešu valodas morfoloģiju, kā arī citvalodu vārdu atveides principus. Ir notikusi dīvaina tuvināšana krievu valodai – piemēram: oriģinālvalodā tiek izrunāts [veda, ājurveda], bet pēckaŗa laikā krieviskās izrunas akcentētās zilbes pozicijā pievienota bezjēdzīga gaŗumzīme arī latviešu vārdiem: “vēdas“, “ajurvēda” (вéды, аюрвéда). Mūsdienās beidzot “islams” atkal izlabots par “islāmu”, bet pareizi būtu arī “darvīšs” (ne “dervišs“), “arabi” (ne “arābi“). Ungāru “čārdāšs“, ne “čardašs“.

Vārdnīcu uzdevums būtu arī nepieļaut pārmērīgi daudzu svešvārdu iebrukumu. (“Kredibilitāte”? “Monitorings”? “Simulācija”? “Animācija”? “Autlets”? “Resīvers”? “Mikroblogošana”? “Pop-up kafejnīca”? “Validēt”? “Kancelēt”? “Aplikācija“?)

Maija Sinka zina stāstīt arī, ka pat “Vācijā valodai arī pašlaik grūti laiki. Modē visādi anglicismi un viens otrs citvalodu paķēriens, kas ietilpināti parastos un pat lietišķos tekstos – sarunvalodā, presē, reklāmās, arī bieži literātūrā… Pat vēlēšanu plakātos!”.

Pat vietēju, latvisku lietu nosaukšanai domātie termini reizēm sašķobās, un iemesli ir miglā tīti! Izsenis mūsu novadi ir Kurzeme, Latgale, Sēlija, Vidzeme un Zemgale, tāpēc jāšaubās, vai to pašu vārdu “novadi” ir bijis prātīgi nesen ieviest kādu mazāku territoriju nosaukšanai. Apkaime ir vieta kaut kam apkārt, bet pēc pašiem jaunākiem grozījumiem (sagrozījumiem?) “Teikas apkaime” vairs neesot apvidus ap Teiku, bet Teika pati! (?)

6. aprīļa LVAK sanāksmes lektors ar terminoloģiju un vārdnīcu sastādīšanu nodarbojies jau daudzus gadus. Zinām Juŗa Baldunčika “Svešvārdu vārdnīcu” (vairāk nekā 15 tūkstoši citvalodu cilmes vārdu… starp daži pavisam reti, citur grūti atrodami). Kopš 2013. gada Juris Baldunčiks ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdis.

Stāstījuma tema bija «Vārds valodā un vārdnīcā: adekvātuma problēma».

---

Ģenitīvenis — jēdziens un piemēri; lietojums, gramatika, pētījumi.

Aicinām 2015. gada 2. martā pulksten 18:00 atnākt uz Rīgas Latviešu biedrības namu, kur filologs un terminologs Aldis Lauzis stāstīs par ģenitīveņiem latviešu valodā. Šis ir viens no priekšlasījumiem, ko katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā rīko RLB latviešu valodas attīstības kopa (LVAK.wordpress.com).

A. Lauzis ģenitīveņu pētīšanai pievērsies jau vairākus gadus. Viņaprāt, «sastingstot un iekonservējoties lietvārda ģenitīva formai (padomju, latviešu, angļu, valsts)», rodas jauni nelokāmi adjektīvi. Ir izteikta hipoteze, ka tā ir ģenitīveņu papildgrupa, jo to sēmantika ir pietiekami tāla no ierastā nozīmiskā tvēruma, kas piemīt ģenitīvam — latviešu valodā itin produktīvam, daudznozīmīgam locījumam. Par šo temu Aldis Lauzis jau runājis Endzelīna konferencē 2006. gadā, referātā «Ģenitīveņa un lietvārda ģenitīva robežšķirtne».

Pirmā plašākā publikācija par īstajiem ģenitīveņiem ir Jāņa Kušķa raksts «Ģenitīveņu tipi», kas ietverts «LVU zinātnisko rakstu» 1976. gada laidienā «Valodas sistēma».

Jānis Kušķis skaidro šādi. — «Ģenitīveņi funkcionē tikai ģenitīva formā un atšķirā no nelokāmajiem substantīviem citu locījumu nozīmes neiegūst arī teikumā. Ģenitīveņu otrā daļā var būt vienskaitļa vai daudzskaitļa ģenitīvs. […] Deklinējamos lietvārdus, kas veidoti ar priedēkli, palaikam nešķiŗ no ģenitīveņiem, kam ir tāds pats priedēklis, lai gan ģenitīveņi nav deklinējami.» (Piemēram — «pazeme» un «pazemes» [«pazemes telpa»].)

Bieži (bet ne vienmēr) ģenitīveņi ir salikteņi:

1) ar numerāli pirmajā daļā — «trīsistabu», «vienpartijas», «piecpirkstu», «divbalstu», «daudzdienu»;
2) ar adjektīvu (kādeni) — «smagkravas», «biezsienu», «dažādkrāsu», «viseiropas», «mazcenas»;
3) ar pronōmenu (vietniekvārdu) — «tābrīža», «šāgada», «citpilsētas», «pašnozīmes», «pašfrekvenču»;
4) ar substantīvu pirmajā daļā — «pulveŗveida», «plūcējtipa», «krēmkrāsas»;
5) ar adverbu pirmajā daļā — «iknedēļas», «garkrasta», «gaŗāmbraukšanas», «gaŗāmejas»;
6) ar prepoziciju (prievārdu) pirmajā daļā — «starpvalstu», «bezvadu», «pretvīrusu», «ārpuskārtas».

Tajā pašā publikācijā J. Kušķis arī atzīst — «Pēdējos gadu desmitos ģenitīveņu produktīvitāte pieaugusi.» / «Materiāls ir vākts kopš 1956. gada, izrakstot latviešu periodikā sastopamos ģenitīveņus; tie noklausīti arī Rīgas radioraidījumos. […] Ģenitīveņi nav meklēti terminoloģiskos izdevumos, kur to ir visai daudz.» / «Bagātāks ir ceturtais tips, […] turklāt ģenitīveņu ar -veida kļuvis daudz vairāk.»

Vēl citai nelokāmu adjektīvu grupai piemīt būtiska atšķirība — tie varētu būt radušies no noriseņiem (darbības vārdiem), nevis kādā ģenitīviskā ceļā. Tādi ir, piemēram, «piespiedu», «gāju» [«gāju putni»], «lidu», «pagaidu», «izvedu» [«izvedu muita»] (Jēkabs Dravnieks, 1921). Tāds šķiet redzams arī uz plāksnītes Saeimas nama tuvumā: «Atgriežu iela» — iela, kuŗai vaļā ir tikai viens gals un kuŗa ir tik īsa, ka gājējs itin drīz atgriežas.

Salikteņi ar «peld-» nevarētu būt radušies no darbības vārda tagadnes (latviešu valodas morfoloģijā nepieņemams paņēmiens!); ticamāk — no nelokāma adjektīva «peldu»; vai no kāda lietvārda. «Peldnodoklis», kas peldēt vispār nevar, sākotnēji lietots formā «peldu nodoklis». «Peldviesu» priekštecis bijis «peldu viesi». Peldes varētu būt notikušas «pelžu vietās» (?), tomēr lietots apzīmējums «peldu vieta», vēlāk jau «peldvieta». Mīlenbacha vārdnīcā ir šādi lietvārdi: daudzskaitlinieks «peldi» un 3. deklinācijas vārds «peldus» (atrodams Raiņa radītajā «Fausta» tulkojumā:
«… pēc gaŗu gaŗiem receptiem
Tas zāles kopā maisīja.
Pie lauvas sarkanā kā precinieka sēja
Tur lilju siltā peldū laulībā,
No viena trauka otrā abus lēja,
Kā kāzu gultā, uguns karstumā;»).

Rīgā un Liepājā ir «Peldu iela» — ģenitīvenis šajā nosaukumā tātad vēl pētāms!

Teksts un foto: Valters Feists

---

 

LVAK rīkotie referāti ir apmeklējami bez maksas. Tie notiek RLB nama 301. telpā un Kluba zālē.
Sazinieties ar mums šeit.

 LVAK.wordpress.com

02.02.2015. — «Prievārda ‘gar’ sēmantika un mazāk apjaustās lietojuma iespējas» . . . . . Elvja Krumholca raksts un lekcija

Rīgas Latviešu biedrības namā 2015. gada 2. februārī notiks Elvja Krumholca priekšlasījums par prievārda «gar» sēmantiku un daudziem vēl nezināmām (vai aizmirstām) lietojuma iespējām, kas tiks aplūkotas arī papildu kopsakarībās ar kognitīvās lingvistikas atziņām.
Sākums – pulksten 18:00.
Rīko latviešu valodas attīstības kopa.

Referāts ir piemērots visiem, kam rūp latviešu valoda, un it sevišķi arī, ja interesējaties par kognitīvo lingvistiku – nozari, kuŗā viena otru papildina valodniecība un psīcholoģija.

Šeit publicējam arī ieskatu šai jomā, ko sarakstījis 2. februāŗa referents ELVIS KRUMHOLCS.

---

Zināmais, bet nepietiekami iepazītais:
latviešu valodas prievārds «gar»

 

Prievārds «gar» nonāca manā uzmanības lokā, kad sāku iedziļināties, kā ar latviskiem izteiksmes līdzekļiem var atspoguļot personisku attieksmi. Mūsdienās, kad prievārdi «par» un «pret» ar valodas nīdētāju gādību padarīti gandrīz par apstākleņiem, daudzus runātājus pārņem it kā nedrošība, izsakot tādus teikumus kā «es izturos pret bērniem ar mīlestību», «es pildu pienākumus pret kollēgām» u. t. t. Tauta bija emōcionāli nokaitēta 2012. gadā, kad tika rīkota tautas nobalsošana par (?!) krievu valodu kā otru valsts valodu.

Prievārdi – teōrijā un mūsdienu valodas praksē

Prievārdi ir īpaši jūtīga daļa visā valodas gramatiskajā sistēmā, tāpēc tos sargāt un aprūpēt ir katra valodas kopēja pienākums. Kādeņi, apstākleņi, noriseņi un lietvārdi var papildināt valodas krājumu gandrīz neierobežoti, turpretī jauniem vietniekvārdiem, prievārdiem, pusprievārdiem, saikļiem un partikulām ir mazas iespējas ieviesties valodā. Tāpēc nebūtu pieļaujami, ja kādu vēsturiski lietātu prievārdu vai prievārdisku konstrukciju izslēgtu no valodas gramatiskās sistēmas vai apzīmogotu kā archaisku.

Prievārdu tiešais uzdevums ir izteikt vai precīzēt to, ko nevar nepārprotami pateikt ar locījumiem. Ja valodā tiek pamests novārtā prievārds, to nomaina prievārdisks izteiciens (franciski «locution prépositive», angliski «prepositional phrase»), kas diemžēl tiek patapināts vai kalkots ar starpniekvalodu palīdzību. Tādu likteni, piemēram, ir piedzīvojis prievārds «iekš», kuŗš labi spētu aizstāt mūslaikos izplatītos «rāmjus», «ietvarus», «robežas» izteicienos «[kaut kā] rāmjos», «[kaut kā] ietvaros», «[kaut kā] robežās».

Sintaktiski un sēmantiski apsvērumi

Atgriežoties pie iepriekš sacītā, sēmantiskā aspektā prievārdiem ir krasi atšķirīgi pārvaldījuma lauki, taču tie iekš viena teikuma spēj cits citu papildināt. Latviešu valodā citu citam pretstatīt var kādeņus, apstākleņus, noriseņus, lietvārdus, bet ne prievārdus. Tāpēc kritiski vērtēju tādus izteicienus kā balsot «par» vai «pret». Latviešu valodas gramatikā īpaša loma ir postpozicijām – pusprievārdiem un apstākleņiem, kas piešķiŗ norisenim pabeigtības nokrāsu (secen, gaŗām, prom, vaļā, u. t. t.), taču prievārdi šai funkcijai neder. Tādējādi teicieniem «balsot par» un «balsot pret» ir visai apšaubāms gramatiskais un sēmantiskais pamatojums, un tos pat var uzskatīt par svešiem valodas garam. Balsojumus pieklātos saukt attiecīgi par «apstiprinājuma balsojumu» un «noraidījuma balsojumu».

Balsot: vispārināti – «GAR»; konkrētāk – «PAR» un «PRET»

Paraudzīsimies, kā minētie prievārdi maina izteikuma jēgu. Prievārdam «par» piemīt aizstāšanas nozīme, tāpēc teikumu «balsot par Pēteri» var saprast arīdzan kā ‘balsot Pēteŗa pilnvarotam‘! Tāpat teikumu «balsot pret Pēteri» var saprast kā ‘balsot, atrodoties iepretī Pēterim‘! Šī sērga gar prievārdiem «par» un «pret» ieviesusies arī terminos, piemēram, LZA datubazē atrodams izteiciens «mainīt attieksmi pret audzēkni», lai gan latviešu valodā ierasts mainīt vienu objektu pret otru, piemēram, mainīt atslēgu pret zīmuli, ideju pret iespēju u. t. t. Minētajā gadījumā nepārprotamības labad latviski varētu teikt «mainīt attieksmi audzēknim pretī». Taču biju gaužām pārsteigts, atradis senākos tekstos apstiprinājumu, ka iespējams «balsot gar Pēteri», kas ir tas pats, kas «balsot jautājumā, kas skaŗ Pēteri», kā tam arī vajadzētu būt lietu dabiskajā kārtībā, proti, neutrāli un neuzbāzīgi.

Atšķirībā no citām vārdšķirām prievārds ir abstraktāks vārds, kuŗa pausto nozīmi mēs izprotam no intuitīvām nojausmām un praktiskās pieredzes. Tomēr prievārda lietojuma iespējas nevar mums atklāties, kamēr neesam sapratuši prievārda invarianto nozīmi – proti, kāda ir prievārda būtība un jēga.

Novērtējuma subjektīvitāte – tuvums un tālums

Invariantās nozīmes meklējumi nav iespējami, ja mēs prievārdu tveŗam tikai un vienīgi valodnieciskā skatījumā. Prievārds piedalās arī kognitīvajos jeb izziņas procesos, ļaujot apjēgt saiknes starp vārdiem, pārvaldījuma laukus un kontekstus. Nevar iztikt ar tīri valodniecisku izpēti, ja vēlamies izprast, kāpēc vieni redz gājējus nākam gar logu, lai gan otri, turpat blakus būdami, nekādu tuvu gaŗāmiešanu nesaredz. Prievārdi, kas raksturo attiecības telpā un laikā, nav atdalāmi no cilvēka kognitīvajiem ierobežojumiem, proti, individa loģiskajām, emōcionālajām, sensoriskajām un intuitīvajām saitēm ar objektiem. Iepriekš minētajā piemērā cilvēki atšķirīgi uztvēruši loga psīcholoģisko telpu. Psīcholoģiskā telpa var būt lielāka nekā reālā fiziskā telpa, citiem vārdiem sakot – psīcholoģisko telpu katrs apjauš savdabīgi. Patiešām, attālums starp logu un gājējiem dažiem šķitis pārāk liels, lai to nevēlētos aprakstīt ar vārdu «gar». Vieni varētu būt saskatījuši, ka gājēji ir visai tālu no istabas vidus (kur paši atrodas), bet otri acīm mērījuši objektīvo attālumu no loga līdz gājējiem – un sanācis: tuvu. Katram sava taisnība!

Prievārdi leksikografijā

Manā skatījumā prievārdu invariantās nozīmes līdz šim izdotās latviešu valodas vārdnīcās nav atklātas pietiekami skaidri. Ar to ir saistāms fakts, ka mēs mēdzam svārstīties, kāds prievārds konkrētajā situācijā iederas labāk. Taču neskaidrība un neziņa paveŗ ceļu tam, ka no citām valodām mūsu valodā ienāk svešķermeņi.

Tautasdziesmā: «ļaudīm mēles nodilušas, gar manīm runājot».

Neatklājis valodas dziļumus, cilvēks var dzīvot pieņēmumā, ka vairāki atšķirīgi prievārdi var nozīmēt vienu un to pašu. Piemēram, tautasdziesmā lasām “Tā nodila ļaudīm mēles, gar manim runājot.” Mūsdienās esam pieraduši noriseni «runāt» lietāt savienojumā ar prievārdu «par», tāpēc varētu likties, ka prievārdi «gar» un «par» ir sinonimi. Tomēr lielākā skaitā izskatīti piemēri atklāj tādas nozīmes nianses, kas daudzu valodnieku prātiem paslīdējušas gaŗām. Prievārdi «par» un «gar» nav sinonimi! Tie spēj cits citu papildināt pat iekš viena teikuma. Senākā periodikā lasām: «[…] tauta nenoliedzami interesējas gar un par jūŗnieku dzīvi […]» («Jūŗnieks», 18.05.1911.) Ja šie prievārdi būtu sinonimiski, nevajadzētu taču tos sastatīt blakus! Taču sapratne par abu prievārdu atšķirīgajām invariantajām nozīmēm ļauj secināt: prievārds «par» konkrētajā teikumā raksturo saturu, turpretī prievārds «gar» raksturo kontekstu. Saturs biedrojas ar kontekstu, kopā tie veido veselu un skaidru ainu. Tā ir loģiskā saderība, par kuŗu mūsu kultūrā nav ierasts priecāties!

Plašāk – tematiskajā vakarā RLB namā

2015. gada 2. februāŗa priekšlasījumā centīšos, cik vien plaši iespējams, iepazīstināt ar prievārdu nozīmēm un lietojuma atšķirībām. Prievārds «gar» vienatā un savienojumos ar citiem vārdiem var aizstāt daudzus kalkus un neveiklas teikuma konstrukcijas, kas ieviesušās latviešu valodā.

Ar raksta autoru var sazināties pa e-pastu — elvis@sveiks.lv

LVAK.wordpress.com

 

---

Elvis Krumholcs intervijā stāsta par saviem pētījumiem –
«Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?»
(01.12.2014.)

 

01.12.2014. – stāsta Elvis Krumholcs: «Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?»

2014. g. 1. decembrī pulksten notika latviešu valodas attīstības kopas rīkots priekšlasījums:

«Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?».

Mūsu uzaicinātais lektors Elvis Krumholcs ar sevi iepazīstina intervijā. Pēc izglītības diplomēts komersants un personāla speciālists, taču pēc aicinājuma jau 19 gadus nodarbojas ar rakstisko tulkošanu. E. Krumholcs ir poliglots, kas valodas apguvis galvenokārt pašmācībā, brīvi spēj runāt piecās valodās – latviešu, krievu, angļu, franču, poļu, bet 12 valodas prot lasīšanai un sapratnei pietiekamā līmenī.

Kā pamazām nonāci pie instrumentāļa un adesīva problēmatikas izpētes?

Elvis Krumholcs

Liels pavērsiens manā profesionālajā pieredzē aizsākās pirms pieciem gadiem, kad sāku tvert gramatiku sēmazioloģiskā skatījumā. Man pamazām sāka atklāties nianšu nianses, kas ļāva saprast informācijas uztveres atšķirības visplašākajā mērogā. Līdz tam daudzas teikuma konstrukcijas man likās sinonimiskas, tāpēc vairāk vadījos pēc intuitīvām nojausmām un vispārējās valodas prakses. Taču tagad esmu sapratis, ka katram elementam gramatiskajā sistēmā ir sava neatkārtojama vieta un nozīme. Mans skatījums uz pasauli caur sēmazioloģiju un valodniecību ir ievērojami paplašinājies, un es meklēju iespējas dalīties ar jaunajām atklāsmēm. Lai gan valodniecībā esmu praktiķis, bet ne akadēmiķis, šo gadu gaitā man ir radušies daudzi risinājumi latviešu valodas problēmatikā.

Jautājums par piekto locījumu latviešu valodā ilgus gadus nodarbināja manu prātu. Šī locījuma lietojamību es vienmēr esmu sapratis intuitīvi. Intensīvi lasīdams tekstus poliski un krieviski, es pamanīju neatbilstības starp instrumentāļa konstrukcijām slavu valodās un šo locījumu latviešu valodā. Kādreiz man likās, ka pietiekams arguments ir archaiskās “instrumentāļa” paliekas, kas vēl mūslaikos dzirdamas Kurzemē (“trejis ziedis”, “vienis prātis” u. tml.). Taču īstenībā problēma slēpjas citur.

Šķiet, ka austrāliešu valodnieks Teodors Fennels bijis pirmais, kas rosinājis piekto locījumu izņemt iz gramatiskās sistēmas, taču diemžēl viņam saradušies sekotāji Latvijas akadēmiķu aprindās. Rasma Grīsle rakstā “Vai latviešu valodā ir instrumentālis? ” (28.08.1998., Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas avīze” un “Latvija”) argumentēja viņam pretī ar fōnētiskiem un vēsturiskiem dotumiem, taču veica salīdzinājumu tikai ar lietuviešu valodu. Diemžēl mūslaikos šie argumenti ir par vājiem. Kognitīvā lingvistika, kas citastarp pēta arī sēmantiskās saites, ir sākusi attīstīties nesen, taču tieši sēmazioloģiskie apsvērumi ir spēcīgāki un būtiskāki, lai noteiktu locījuma dabu valodā.

Patiešām, stingra saite starp locījumu un prievārdu vai arīdzan parallēlu galotņu pastāvēšana locījumos nav pamats locījuma izņemšanai iz gramatiskās sistēmas. Visās slavu valodās vietas locījums ir neatraujams no prievārda, daudzās slavu valodās instrumentālim galotņu formas sakrīt ar citiem locījumiem. Taču sēmazioloģiskā skatījumā instrumentālis ir vienādu dabu gan slavu valodās, gan visās pārējās, kur tas sastopams.

Atklāsme par piektā locījuma jaudu un plašo tvērumu man dzima pavisam nejauši. Es droši vien pasmīkņātu, ja man jaunībā teiktu, ka kādreiz interesēšos arī par somugru valodām. Lielais locījumu skaits mani tolaik atturēja no somugru valodu mācīšanās, taču manā dabā nav atzīt kādu iespēju par nederīgu uz mūžīgiem laikiem. Man veidojās lietišķi kontakti ar Ungāriju, un, gluži dabiski, tie vedināja mani pašķirstīt ungāru valodas gramatiku. Nemaz tik sarežģīta ungāru valoda nelikās, vienīgi man būtu jāveltī vairāk laika mācībām. Taču tas man deva ieskatu somugriskajā vietas locījumu sistēmā un tās loģikā.

Kā daudzi tulkotāji, tā arī es meklēju iespējas, kā vieglāk izteikt piederību latviešu valodā, jo mums īsta piederības darbības vārda nav (kā, piemēram, angļiem “to have” – red. piez.). Es nolēmu ieskatīties somu valodas gramatikā. Somu valodā piederība tiek izteikta ar adesīvu – klātesības locījumu, kuŗam tiek pieskaņots objekts nōminātīvā. Sapratne par sēmantiskajām saitēm ļāva man atpazīt analoģiju ar piekto locījumu latviešu valodā.

Tādējādi strīds akadēmiķu vidē par piekto locījumu ir terminoloģisks. Ja pierādīsies, ka adesīvs ir piemērots nosaukums, piektā locījuma vieta mūsu valodā tikai nostiprināsies.

Kā sasaucas teōrija par šiem locījumiem un latviešu valodas prakse XX un XXI gadsimtā?

Jānis Endzelīns ir cītīgi mēģinājis aprakstīt latviešu valodas gramatisko sistēmu, tai skaitā locījumus, bet viņa darbības periods iekrita laikā, kad kognitīvā lingvistika vēl nebija radusies. Nenoliedzami, J. Endzelīnam bija spēcīgi pamati klasiskajās valodās, kur viņš meklējis atbildi uz daudzām parādībām latviešu valodā. Taču katrai valodai ir kaimiņvalodu uzslāņojums; latviešu valodā liela nozīme ir atsevišķām somugru valodu parādībām. Es ticu, ka J. Endzelīns, būdams zinātniska kaluma prātu, spētu tur atrast atbildi par piektā locījuma dabu.

Piektais locījums manis piedāvātajā koncepcijā ļauj citādi lasīt tautasdziesmas. J. Endzelīns, piekto locījumu nosaucis par instrumentāli, mēģināja mazpazīstamas formas skaidrot, konkrētajam gadījumam papildus pievienojot kādu prievārdu. Daudzos gadījumos skaidrojums bijis pietiekams sapratnes gūšanai, taču tagad jaunais skaidrojums ir smalkāku nokrāsu. Piemēram, “gružiem upe netecēja” J. Endzelīna skaidrojumā nozīmē ‘gružu dēļ upe netecēja ’. Jaunajā koncepcijā šis tautasdziesmas fragments saprotams citādi – ‘upe netecēja, būdama gružiem noklāta ’. Šī tautasdziesma ir svarīga adesīva pierādīšanai, jo slavu valodās analoģiska konstrukcija ar instrumentāli nav iespējama.

Runātājiem uzskatot piekto locījumu par instrumentāli un ilgu laiku atrodoties divvalodības spaidos, XX un XXI gadsimtā ir ievērojami sašaurinājusies piektā locījuma lietošana latviešu valodā. Kā klausītājiem atklāsies tematiskajā vakarā (01.12.2014. pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā), adesīvs ir plaši lietots locījums klātesības izteikšanai. Tautām ap Baltijas jūru klātesība ir piederības pazīme – proti, piederības noriseni (“būt”, “man ir”, “turēt” – red. piez.) daudzos gadījumos aizstāj atsauces uz piederības faktu. Tradicionāli latviešu valodā piederību izsaka ar ģenitīvu un datīvu, taču tautasdziesmās piederība noteiktos gadījumos tiek izteikta ar piekto locījumu. Piektais locījums ļauj diferencēt piederības sēmantiku – proti, ar ģenitīvu vai datīvu izteiktā piederība balstās pieņēmumā, ka attiecīgais piederums ir subjekta rīcībā, turpretī ar adesīvu izteiktā piederība pauž, ka starp subjektu un piederumu ir tieša saite.

Starp adesīvu un instrumentāli ir pamatīgas sēmantiskas atšķirības. Kā norāda locījuma nosaukums, instrumentālis aktīvi iesaista instrumentu (jeb rīku). Adesīvs ir klātesības locījums, tāpēc ar to var konstatēt tikai darbības sekas, piemēram, “nazi griezta maize”. Lai veidotu instrumentāļa konstrukcijas, latviešu valodā aktīvi tiek lietots prievārds “ar”. Piemērs: “es griežu maizi ar nazi.”

Adesīvam ir priekšrocības, kādu nav instrumentālim. Adesīvs var norādīt aktīvu darbības metodes izmantošanu. Tieši tāpēc latviski mēs ejam kājām, bet krieviski nevar iet “ногами” – tas tulkojams ar apstākleni “пешком”! Ja sēmantiskie principi tiktu nostiprināti latviešu valodas gramatikā, runātājiem jau no mazotnes būtu izpratne par atšķirībām starp metodi un instrumentu!

Kuŗi valodniecības novirzieni un jomas pašlaik visvairāk saista tavu interesi?

Salīdzināmā un sastatāmā valodniecība, kognitīvā lingvistika.

Kā dziļāku  valodas un valodniecības jautājumu izpēte saistās ar citām jomām, kuŗās tu darbojies? Palīdz, rada pārsteigumus, apstiprina kādas vispārīgas un lielas filosofiskas atziņas?

Manā redzeslokā pastāvīgi ir cilvēku savstarpējā komūnikācija, vēstījumu pieņemšana, apstrāde un nodošana citiem informācionālās ķēdes dalībniekiem. Es esmu pārliecinājies, ka kļūdainas teikuma konstrukcijas, nepietiekams vārdu krājums un nepiemēroti izteiksmes līdzekļi savstarpējās attiecības šķeļ un pat saārda. Daudzām lietām cilvēki neatrod nosaukumu, jo attiecīgu jomu izprot tikai intuitīvi, aptuveni. Tad veidojas situācijas gluži kā anekdotā – Jautāts, kā pats jūtas, pacients psīchologam atbild: “Es domāju, ka ar mani viss kārtībā!” Tāpēc aicinu ikvienu nestāvēt malā, bet bagātināt savu vārdu krājumu, jo arī dzimto valodu mēs runājam ne vienmēr izcilā kvalitātē.

Ko no mūsdienu latviešu valodas prakses visvairāk vajadzētu izskaust – tavā personīgā skatījumā?

Pašlaik mani visvairāk uztrauc tas, ka skolās latviešu valodu māca analitiski, bet ne sintetiski. Mācoties dzimto valodu analitiski, var apgūt lielu formu daudzumu, taču vienlaikus uzmanībai var paslīdēt gaŗām gramatisko saišu daba. Tieši tāpēc jauniešu valodā esmu novērojis paviršu izpratni par locījumiem un darbības vārdu laikiem. Būdams poliglots, varu apstiprināt patiesību, ka jebkuŗu svešvalodu ir grūti iemācīties, ja dzimtās valodas pamati ir vāji ielikti.

Ar ko latviešu valodu būtu vērts papildināt, uzmanīgi un prātīgi ņemot par paraugu citas valodas?

Latviešu valoda ir izteiksmes līdzekļiem bagāta, tā ļauj ļoti niansēti atklāt iekšējos un ārējos procesus. Taču mūsu valodā lielākā problēma ir kādeņu un apstākleņu nepietiekama izmantošana, atteikšanās no atvasināšanas iespējām. Mani sarūgtina brīži, kad cilvēki atsakās lietot rēgulāru un valodas normām atbilstošu darinājumu, jo citi tā nerunājot vai attiecīgais vārds neesot uzņemts vārdnīcā. Zināmā mērā šo procesu kavē akadēmiķi, jaunradi ierobežodami ar norādi “nav produktīva”, kas citu prātos pārveidojas par secinājumu “tā runāt nedrīkst”. Manā skatījumā akadēmiķim ir jāspēj dot plašāku pamatojumu, kāpēc teōrētiski iespējamā forma būtu uzskatāma par vēlamu vai nevēlamu, vērtīgu vai nevērtīgu. Tieši tas viņu padara akadēmiskā titula cienīgu.

Kā tava izpratne par valodu un attieksme pret to ir laika gaitā mainījusies? Kādā vecumā pirmo reizi iedomājies, ka valoda var tikt pētīta un kopta?

Kopš bērnības man valoda bijusi eksistences forma. Visam, ko vien esmu apzinājies, esmu meklējis apzīmējumus un nosaukumus. Tāpat jau no mazotnes esmu cītīgi šķirstījis vārdnīcas un gramatikas grāmatas, vairākkārt pārlasījis klasiķu darbus, lai man veidotos savs vārdu krājums.

Nepieciešamību pēc valodas pētīšanas un kopšanas es sapratu agri, jau pirmajā klasē saņēmu uzslavas par vārdiņu mācīšanos. “Latviešu valodas kultūras jautājumus” un tiem pielīdzināmus avotus es sāku aktīvi lasīt apmēram desmit gadu vecumā. To arī varētu uzskatīt par laiku, kad iedomājos savu dzīvi saistīt ar valodu.

Ar raksta autoru var sazināties pa e-pastu — elvis@sveiks.lv

(Intervēja Valters Feists.)

---

Skatīt arī: Elvja Krumholca raksts «Zināmais, bet nepietiekami iepazītais: latviešu valodas prievārds ‘gar’» (2015. g. februāris)

LVAK

«Salikteņi» – Jēkabs Dravnieks raksta «Latvijas Vēstnesī» 12.11.1921.

Par salikteņu noderīgumu latviešu valodā jau pirms 93 gadiem – 1921. gada 12. novembŗa «Latvijas Vēstnesī» īsi, skaidri un saprotami rakstījis valodnieks Jēkabs Dravnieks.

---

 

Salikteņi.

Pēdējā laikā var novērot tieksmi lietot vienmēr jo vairāk salikteņu līdz šim parasto divu vārdu vietā. Tā mēs senāk teicām: gāju putni, skatu logs, peldu vieta, pievedu dzelzsceļš, izvedu muita u. t. t., bet tagad vairāk parasts lietot: gājputni, gājzvaigznes, skatlogs, peldvieta, skatkarte, peldviesi, peldnodoklis, zīmognodoklis, izvedmuita, mājlopi, mājputni, mežputni u. t. t. Parādījušies presē pat tādi salikteņi, kā: zemnieksavienība, ierēdņalgas, pasažieŗtarifs u. c.

Šī tieksme izskaidrojama ar vēlēšanos izteikties nevien īsi, bet arī skaidri un saprotami. Lieta tā, ka, salikteņa vietā divus vārdus lietojot, bieži var celties pārpratumi. Ja mēs sakām: jūŗmalā maksā lielu peldu nodokli, tad gan neviens nevar šaubīties, ka liels attiecas uz nodokli, bet tik vienkārša tā lieta nav daudzos citos gadījumos; piemēram: veco ierēdņu algu izmaksāšana turpinās katru dienu, jauno pasažieŗu tarifu ievedīs ar 1. janvāri. Šādos gadījumos dažkārt nevar zināt, vai īpašības vārds zīmējas uz pirmo vai otro lietas vārdu, vai domāti piem. jaunie pasažieŗi, vai jaunais tarifs; bet nekādu šaubu nevar būt, lietojot salikteni pasažieŗtarifs.

Attiecībā uz vienu nesen «Latv. Vēstnesī» iespiesto rakstu par svešvārdu izskaušanu man piesūtīts aizrādījums, ka bez vārda eksports mēs taču nevarēšot iztikt, jo kā tad teikšot eksporta osta (izvedamā osta?). Varētu jau teikt arī izveduma osta, bet daudz īsāki un skaidrāki iznāk, ja lietojam izvedosta (tāpat kā izvedmuita). Vārdi eksports un imports mums nav vajadzīgi.

J. Dravnieks

---

Arī mūsdienās der paprātot – kā labāk:

1)  «karogmasts» vai «karoga masts»?

2) «karognesis», «karognesējs» vai «karoga nesējs»?

---

 

Lasiet arī:

«Salikteņi: kā pret tiem izturēties?» – Aldis Lauzis.

Salikteņi: kā pret tiem izturēties? – Aldis Lauzis.

Publicējam rakstu, ko sadarbībā ar latviešu valodas attīstības kopu sarakstījis filologs, tulkotājs un terminologs ALDIS LAUZIS (1939–2022), kuŗš publiskā LVAK priekšlasījumā 2014. g. 3. novembrī stāstīja par salikteņiem.

---

Vai pēdējā laikā salikteņu mūsu valodā nav saviesies par daudz? Vai salikteņi negrauj latviešu valodas latviskumu, nepiešķiŗ tai vāciskus vaibstus? Vai salikteņi nemazina valodas skanīgumu, vieglumu un raitumu? Vai domu, kas izteikta, izmantojot salikteņus, tikpat labi nevar izteikt bez tiem? Gan valodas lietotājus, gan tās kopējus šādi jautājumi nodarbinājuši jau kopš jaunlatviešu laikiem, un vienprātības nav bijis. Vienprātības nav arī tagad.

Latviešu valodnieks Jēkabs Dravnieks “Latvijas Vēstneša” 1921. gada 12. novembrī publicēja savu īsu analizi par salikteņu izplatīšanos XX gadsimta sākumā.

Kopš sendienām mūsu valodā bijuši tādi vārdi kā, piemēram, «pirtskrāsns, klētsdurvis, kūtsmēsli, plītspriekša, izkaptskāts, sirsdssāpes, valstssvētki, ugunskurs, ūdensplūdi, akmenskalns un debesspuse» (citēts no Kārļa Krūzas raksta „Pāris vārdu par valodas kopšanu”, Tēvija, 1942, 4. aug.). Salikteņu sistēmas veidošanās pilnā sparā notikusi jau tad, kad latviešiem vēl nebija rakstītās literātūras. Simtiem salikteņu jau ir G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» (1638), un to vidū sastopam arī tagad pazīstamus: ādminis, ārapuse (ārpuse), badadzeguze, bendeskalps, darbadiena, galvaskauss, kaŗaspēks, kaŗavīrs, mēlnesis, mežacūka, mušmires, pilskungs, pirtspalags, rītapuse (austrumi), sienalaiks, ugunsgrēks, varavīksne, zemlikas (veļu laiks). (Interesentiem ieteicu Valentīnas Skujiņas grāmatu «Salikteņi G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» un krājumā «Phraseologia lettica»», 2006.)

XIX gadsimta beigās jau bija izveidojušies veseli salikteņterminu lauki, piem., ar komponentu -kopība: aitkopība, augkopība, biškopība, cūkkopība, dārzkopība, lopkopība, zīdkopība, zirgkopība („Dienas Lapa”, 1887–1889, J. Baldunčika dati).

Protams, salikteņu rašanās nav beigusies. Daudzi tagad plaši lietoti salikteņi radušies nesen. Piemēram, vārds vārdkopa radies XX gs. 30. gadu sākumā. Daudz jaunu salikteņu vai salikteņu kandidātu aizvien tiek pieteikts gada vārda un nevārda konkursam; īpašu uzmanību iemantoja saliktenis ēnstrādnieks.

Visu laiku turpinās salikteņu veidošana no vārdkopām, kuŗās pirmais vārds ir verbāllietvārds ar izskaņu -šana, kam saliktenī šī izskaņa zūd. Piemēram, pēc jau agrāk radušās salikteņa elpvads parauga no vārdkopas elpošanas ceļi radies saliktenis elpceļi. Patlaban aktīvs salikteņrades pirmais komponents ir rīcīb-. 1933. gadā Saeimā līdzās vārdam tiesībspēja un darbībspēja (lietoti jau 20. gados) sāk skanēt arī vārds rīcībspēja (no rīcības spēja). Vēlāk Civīllikumā parādījās arī vārds rīcībnespēja. 90. gados radās vārdi rīcībpolītika un rīcībplāns. Otrais no šiem vārdiem gan ieviešas nepelnīti gausi. Joprojām lasām un dzirdam tādas neveiklas vārdkopas kā, piemēram, „ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas ieviešanas rīcības plāns“ (te savā starpā saistāmi ieviešanas un plāns, kā arī rīcības un plāns, bet ne ieviešanas un rīcības, tāpēc ..ieviešanas rīcībplāns atvieglotu visa gaŗā nosaukuma lasīšanu). Rīcībplāns, starp citu, ir kalks no angļu termina action plan.

Jau kopš jaunlatviešu laikiem valodas lietotāju un kopēju vidū par salikteņiem bijuši nebeidzami strīdi.

Piemēram, laikā, kad latviešu valoda pierādīja spēju pilnvērtīgi dzīvot patstāvīgi, bez vācu valodas palīdzības, ļoti noturīgas domstarpības bijušas par to, vai salikteņa pirmais komponents drīkstētu pēc vācu valodas parauga būt atvasināts no darbības vārda finītas formas (resp., tagadnes). Klasiski strīdu objekti ir šādi pāŗi (pirmajā izmantota finīta forma; otrajā – divdabis vai cita forma; abas formas var būt arī strupinātas): kuļmašīna/kuļammašīna, pildspalva/pildāmspalva, slīpmašīna/slīpējammašīna, gājputns/gājuputns, slīdkalniņš. Par sēdvietu/sēžamvietu tādu strīdu, šķiet, nav bijis. Šai sakarā interesants ir savdabīgais militārais termins neķerlauks. 20. un 30. gados tas plaši lietots laikrakstā „Latvijas Kareivis”, kā arī žurnālos „Artilerijas Apskats”, „Militārais Apskats” un „Kadets”, 50. gados „Daugavas Vanagu” izdevumos, bet 70. un 80. gados Latvijā iznākušajos žurnālos „Zvaigzne” un „Liesma”. Tas atrodams arī „Latvijas padomju enciklopaidijā”, „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” un „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā” (1995). Citāts no „Latvijas Kareivja” (1928): „Grāmatas pirmā, otrā un trešā nodaļā doti daži techniski definējumi par šaušanas līniju, šaušanas plāksni, baterijas vēdekli, pacēluma un kritiena leņķiem, šāviņa lidojuma tālumu, trajektoriju, minimālo pacēlumu, neķerlauku, šāvienu izkliedi, varbūtējiem klīdumiem u. t. t.” (Verba tagadnes forma būtu nevis neķer, bet neķeŗ; tātad neķerlauks, iespējams, atvasināts no lietvārda neķere — red. piez.)

Salikteņu darināmības kritēriji

1. Divvārdu veidojumus, ko jau kā vienu vārdu izrunā ar kopīgu pirmās zilbes uzsvaru, bieži vien var būt vēlami un derīgi par salikteņiem atzīt arī rakstu valodā. Piemēram, kādā Endzelīna dienas konferencē šo argumentu izmantoja pieredzējis leksikografs: uz pārmetumu, ka Terminoloģijas komisija suņu šķirņu grupu nosaukumos apstiprinājusi tādus salikteņus kā aitusuns, putnusuns un kalnusuns, viņš kritiķi uzaicināja izrunāt vārdkopu putnu suns un, atbildi saņēmis, rezumēja: „Jūs pats taču arī sakāt putnusuns.” (TK apsvērumi bija sintaktiski, sk. http://termini.lza.lv/article.php?id=168.)
2. Kā salikteņi runā un rakstos jālieto tādi divvārdu veidojumi, kuŗos viena vai abu komponentu nozīme atšķiŗas no tās, kāda tiem ir citā, ar šo veidojumu nesaistītā kontekstā. Piemēram, 1940. gadā Izglītības ministrijas Latviešu valodas pareizrakstības komisija uz šāda pamata par salikteņiem neatzina tādus savienojumus kā augļu dārzs, brāļa dēls, bruņu kuģis, gada pārskats, goda biedrs, rīta kurpes, zemes lode u. tml. (tajos rakstījums kopā vai šķirti nozīmi nemaina), bet atzina savienojumus (skaidrojumā: «ar pilnu pirmā vārda ģenitīva galotni») bruņurupucis, ciltskoks, dievanams, dzīvesbiedrs, ellesmašīna, kaŗaskola, kaŗaspēks, kaŗavīrs, lietaskoks, lietussargs, namamāte, namatēvs, pūcesspieģelis, ratasiers, rokudarbs, saulesbrālis, saulessargs, skatulogs, skolasbērns, tautasnams, tēvuzeme, ūdenslīdējs, ūdenssmēlējs (mašīna), ūdenszīme, vaskadrāna, vērtspapīrs, zemesceļš, zemesgrāmata, zemessargs, zemestēvs, ziemassvētki, ziepjuzāles utt. http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_jazi1940n91|article:DIVL317|query:salikteni|issueType:P
3. Terminoloģijā par salikteņiem veido, piem.:

– lietvārda un īpašības vārda savienojumus, piem., virsmaktīvās vielas (nevis virsmas aktīvās vielas, kā bija pieņemts līdz 80. gadiem), darbtiesiskās attiecības (nevis „darba tiesiskās attiecības“, kā līdz šim pārsvarā lieto), rīcībspējīga persona (nevis „rīcības spējīga persona“), darbaspējīgs vai darbspējīgs (nevis „darba spējīgs“), karstumturīgs, karstumizturīgs (nevis „karstuma turīgs“, „karstuma izturīgs“);

– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa veidu vai aspektu, + verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu}, piem.: traucējumnoturība (nevis „traucējumu noturība“), darbspēja, rīcībspēja, mākoņdatošana, kur pirmais komponents parasti nozīmē nevis procesa/īpašības subjektu vai objektu, bet gan procesa/īpašības veidu, apstākli, aspektu; piem., nevis traucējumi ir noturīgi, bet kaut kam piemīt noturība traucējumu apstākļos;

– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa subjektu vai objektu, + īsformas verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu vai arī procesa veicēju}, piem.: mašīnbūve (salīdz. ar mašīnu būvēšana), kaulveide (salīdz. ar kaulu veidošanās), audrade, dīgļrade, šūnrade, organrade, zīmolrade; krūmgriezis (salīdz. ar krūmu griezējs), ledlauzis (salīdz. ar ledus lauzējs), gāzesvads, ūdensvads, viļņvads, asinsvads;

utt., utt. Salikteņterminu sintaktiskajai vēlamībai ir divi vispārīgi kritēriji. Proti, ir vēlams:

1) lai termins būtu ērti iesaistāms plašākās vārdkopās, t. i., papildināms ar trešo komponentu (parasti kreisajā pusē), ja tāda vajadzība paredzama; piemēram, šis bija viens no iemesliem, kādēļ 70. gados vārdkopu izšķiršanas spēja aizstāja ar izšķirtspēju (piem., paplašināma kā aparāta izšķirtspēja);

2) lai termins būtu ērti lietojams ne vien nōminātīvā, bet arī ikvienā citā locījumā (un, protams, arī ģenitīvā, kas visbiežāk sagādā grūtības); piemēram, šis bija galvenais iemesls, kādēļ 80. gados vārdkopu „elektriskā izlāde gāzēs“ (электрический разряд в газах / electric discharge in gases / décharge électrique dans le gaz) aizstāja ar vārdkopu elektriskā gāzizlāde; šajā ziņā grūtības radījusi arī, piem., vārdkopa „ietekme uz vidi“, jo par labu un atdarināmu paraugu nevar uzskatīt bieži lasāmo „ietekmes uz vidi novērtējumu“ (évaluation des incidences sur l’environnement / environmental impact assessment).

Ja neveido salikteņus, atliek vārdkoptermini, kuŗos pašos jau ir smagnējas konstrukcijas ar datīvu, instrumentāli, lokātīvu, prievārdiem un kuŗi vēlāk teikumos rada pamatīgas neveiklības: „elektriskās izlādes gāzēs strāvas mērīšana“ — salīdziniet to ar „elektriskās gāzizlādes strāvas mērīšana“!

Terminiem, kam paredzama bieža lietošana paplašinātās vārdkopās, vajadzības gadījumā būtu jāpieņem parallēls variants, ko ar citiem teikuma locekļiem varētu sasaistīt bez stilistiskiem zaudējumiem. Minētajai vārdkopai ietekme uz vidi agrāk tāds parallēls termins bija ekoloģiskā ietekme (ekoloģiskās ietekmes novērtēšana ir   s i n t a k t i s k i   nevainojama vārdkopa, taču ar vides jautājumiem saistīto zinātnieku vairākums pret to iebilst); pēdējos 15 gados ieteikti vairāki jauni varianti, piem., videsietekme.
Divi parallēlu vārdkopu piemēri no LZA TK Informācijas technoloģijas, telekomūnikācijas un elektronikas terminu apakškomisijas nesenās prakses:

access path independence The separation of a data description from its access path so that changes to the access path do not require changes to the data description in a program.	neatkarība no piekļuves ceļa, piekļuvneatkarība Tas, ka datu apraksts programmā ir tādā veidā šķirts no piekļuves ceļa, lai, piekļuves ceļam mainoties, nebūtu jāpārveido.
data independence The property of a database management system that allows for application programs to be independent of changes in the data structure.	neatkarība no datu struktūras, datneatkarība Datubazes pārvaldības sistēmas īpašība, kas lietojumprogrammas dara neatkarīgas no pārmaiņām datu struktūrā.

Latviešu terminoloģijā jau sen izkristallizējušies principi, kā izšķirt, kur veidojams saliktenis un kur jāpaliek pie divvārdu vai trīsvārdu vārdkopas. 70. gadu beigās un 80. gados terminoloģiski rediģējot «Latvijas padomju enciklopaidijas» dabzinātniskos un techniskos šķirkļus, nesastapos ar tādiem gadījumiem, kur šajā ziņā būtu jāmeklē pavisam jauni risinājumi. Šo principu pamatus lielākoties iedibinājis jau Jānis Endzelīns. Piem., “Latviešu pareizrakstības vārdnīcā” (1942) ir pat tādi salikteņi, kuŗus Terminoloģijas komisija pieņēma tikai 70.-90. gados. Viens ērti aplūkojams piemērs:

gaismizturīgs (v. lichtbeständig)
gaismjutīgs (v. lichtempfindlich)
gaismlaidīgs (v. durchleuchtend)

Termins gaismjutība ir jau Endzelīna rediģētajā «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā» (1922), bet Terminoloģijas komisija (TK) to pieņēma tikai 80. gados (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismjut*&list=&lang=LV&h=yes). Enciklopaidijā es šo terminu (tāpat kā īpašības vārdu gaismjutīgs un vairākus citus) pēc analoģijas ar līdzīgiem terminiem ieviesu bez saskaņošanas ar TK.

Tikai 80. gados TK apstiprināja arī terminu gaismizturība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur*&list=&lang=LV&h=yes). Bet īpašības vārds gaismizturīgs apstiprināts tikai 1998. gadā (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur%C4%ABgs&list=gaismiztur*&lang=LV).

Vārds gaismlaidība nepelnīti nav ieviesies. Tā vietā TK kopš 1989. gada dažādās nozarēs apstiprinājusi terminu gaismcaurlaidība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismcaurlaid*&list=&lang=LV&h=yes).

*

Kāda ir mana atbilde uz sākumā izteiktajiem jautājumiem? Ja jāatbild dažos teikumos un par visiem valodas stiliem reizē, atbilde ir šāda. Salikteņu mums varētu būt vismaz trīsreiz mazāk, ja latviešu valodā aktīva būtu kaut vai tik niansēta īpašības vārdu darināšanas sistēma, kāda ir leišu valodā. Kamēr jaunu īpašības vārdu darināšanā aktīvs būs gandrīz vai tikai piedēklis -isk-, atbrīvošanās no salikteņiem, it īpaši terminoloģijā, teikumus padarītu grūtāk uztveŗamus, nereti samocītus un arī neprecīzus. Tāda valoda būtu daudz tālāk no valodas latviskuma ideāla, no tā izteiksmes raituma un caurredzamības, kas piemīt dainām un varētu būt atsevišķa apcerējuma temats.

Es, protams, nerunāju par iespēju no salikteņiem atbrīvoties, vienkāršojot domas, ko uzticam valodai. Šī iespēja būtu iespēja savai valodai parakstīt bauŗu valodas likteni, un diez vai kāds to nopietni apcer.

Jādomā par ko citu. Vai skaidri apzināmies, kādos gadījumos salikteņi no valodas raituma viedokļa ir vēlami un kādos bez tiem varētu iztikt, jo tie vai nu gluži vienkārši nav vajadzīgi, vai arī ir samērā ērti aizstājami ar citiem valodas līdzekļiem? Arī tas būtu pētāms atsevišķi.

---

Skatīt arī: 03.11.2014. Salikteņi latviešu valodā – Alža Lauža stāstījums

06.10.2014.: Atmiņas par valodnieci Rasmu Grīsli – stāsta Gizela Vilcāne

2014. gada 6. oktōbrī pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā (Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpā) piedāvājam Gizelas Vilcānes stāstījumu “Atmiņas par valodnieci Rasmu Grīsli”.

Jau drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Rasma Grīsle enerģiski aicināja: nav jāturpina lietot pareizrakstību ar dažādiem padomju okupācijas laika pārveidojumiem, kas bija izsludināti 1946., 1957. gadā. “Padomju papildinājumiem” bija divi iemesli – savdabīga, disharmoniska jaunrade (ne valodas dziļākās likumībās balstīta, bet sociālistisku virspusību vadīta), kuŗai pievērsās tā daļa valodnieku, kas nespēja vai negribēja saprast klasiskās latviešu pareizrakstības labās īpašības, un polītiska nozākāšana un nereti pat vajāšana, kuŗu vērsa pret visu, kas radīts, kopts un mīlēts pirms padomju “atbrīvotāju” ienākšanas. Diemžēl šo abu parādību kopīgais produkts eksistē joprojām.

Lai aicinātu tam pretoties, Rasma Grīsle atklātā vēstulē PBLA valdes priekšsēdei Vairai Paeglei (Laiks, Nr. 10, 08.03.1997.) raksta, ka padomjlaiku mutanta vietā būtu atkal jālieto “ortografija, ko jau šā [divdesmitā] gadsimta sākumā pamatprincipos izveidoja mūsu valodniecības klasiķi Mīlenbachs un Endzelīns un kas Latvijas brīvvalsts laikā Endzelīna vadībā izkopta un sīkumos nemitīgi pilnīgota”. Citiem vārdiem sakot, – vai tas nav absurds, ka vēstures mācībgrāmatas, kas tapa ārpus okupētās Latvijas resp. trimdā un gan formas, gan satura ziņā bija pretstats sovjetizācijai, pēc valsts neatkarības atgūšanas (!) kļūst par to pašu padomisko pārveidojumu objektu?

Vēl viena R. Grīsles iemīļota darba joma bija latvisku vārdu izcelšana, skaidrošana un ieteikšana, lasītāju ieinteresēšana par valodnieka Jāņa Endzelīna atziņām. Dažkārt Grīsles norādes par atsevišķu vārdu svešo, nelatvisko izcelsmi ir izbrīnījušas lasītājus, tomēr ideju bagātība viņas rakstu krājumos “Spēkildze” piesaista ne vienu vien saturīgu recenziju. (Eduards Silkalns: “Vai bungu vietā runāsim par paupenēm?”, Laiks, Nr. 15, 08.04.2006.)

Ir iespējami divi ceļi: mēģināt vairot klasiskās pareizrakstības lietotāju skaitu bez valstiskiem rīkojumiem, paļauties tikai uz ideālisku tieksmi pēc zinībām un pēc attīrīšanās no padomju putrojumiem. Vai arī, kā rosina E. Silkalns, “vispirms lemt par grozījumiem valsts līmenī, un tikai tad skolām būs solids pamats pārkārtoties. Pirms skolēniem sāk mācīt Endzelīna rakstību, uz šādu rakstību jāpāriet viņu mācību grāmatām,”– Kuŗš būs iedarbīgāks?

Mūža nogalē Rasma Grīsle pabeidza daudzu gadu gaitā rūpīgi izstrādātu darbu akcentoloģijā: “Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi”, ko 2008. gadā izdeva apgāds “Zinātne”. Tā uzdevums ir palīdzēt nejaukt latviešu valodas zilbju intonācijas (piem., [luôgs], [luõks], [lùoks] – trīs atšķirīgi vārdi). Jauks šā sējuma apskats publicēts “Jaunajā Gaitā” Nr. 260 (“Nozīmīgs intonāciju pētījums”, recenzente Lalita Muižniece).

Gizela Vilcāne (foto) ir Rasmas Grīsles māsas meita, strādā par fizikas un ķīmijas skolotāju Ogres vidusskolā. LVAK koordinātore Maija Sinka par Gizelas Vilcānes paveikto un vēl tagad turpināmo darbu: “Ar patiesu sirsnību un cieņu dzīvoja līdzi valodnieces Grīsles kundzes rūpēm par mūsu valodas problēmām un nākotni. Tādējādi bija arī palīdzīga Grīsles kundzes pēdējās grāmatas izdošanā, proti, Jāņa Endzelīna latviešu valodas propaideutikas lekciju kursa pierakstu publicēšanā. Pēc Rasmas Grīsles nāves 2013. gada maijā šķiro Grīsles daudzos materiālus, piemēram, ilgu gadu saraksti ar citiem valodniekiem visā pasaulē, un nozīmīgākos nodod Misiņa bibliotēkas krājumos.”.

Gizela Vilcāne runās LVAK sanāksmē jau otro reizi. Pirmais stāstījums RLB namā notika 2014. g. 2. jūnijā, tā ierakstu varat noklausīties arī mūsu vietnē:

LVAK.wordpress.com/2014/06/10/rudolfs-hofmanis-1921-2014-rasma-grisle-1922-2013-audioieraksts-no-latviesu-valodas-attistibas-kopas-pieminas-sanaksmes/

RLB latviešu valodas attīstības kopas tematiskās sanāksmes ir pieejamas ikvienam interesentam. Tās notiek katra mēneša pirmajā pirmdienā plkst. 18:00, Rīgā, Merķeļa ielā 13 (izņemot jūliju un augustu).

LVAK.wordpress.com

 

02.06.2014. – RLB namā par latviešu valodas vērtību sargiem stāstīs Ingmars Zemzaris, Jānis Liepiņš un Pēteris Kļaviņš

RLB latviešu valodas attīstības kopas sanāksme pirms vasaras pārtraukuma notika 2014. gada 2. jūnijā plkst. 18:00 (šoreiz – Rīgas Latviešu biedrības Kluba zālē).

Esam publicējuši šajā piemiņas sarīkojumā sacīto runu audioierakstus un fotografijas.

Ingmars Zemzaris

Tema: «Mūsu valodas spēkildze un tās vērtību sargi mūsu atmiņās un piemiņā». Runātāji: tulkotājs, komponists, mācītājs un izdevējs Ingmars Zemzaris, ārsts Jānis Liepiņš, filologs Pēteris Kļaviņš, Tālivaldis Paegle, Ojārs Celle un citi.

Kopt mūsu valodā patiesi latvisko, rosināt attīstīties tam, kas nav pretrunā ar tās tīrajām saknēm, un pamatot, kāpēc daži jaunievedumi, «vienkāršojumi» un modīgas «izmaiņas» īstenībā ir sārņi un putekļi smalkā mechanismā – latviešu valodā kā sistēmā. Šāda vērtību aizstāvība daudzus jo daudzus gadus bija pa spēkam profesora Jāņa Endzelīna tiešiem skolniekiem – Rasmai Grīslei, vienai no LVAK aizsācējām 2001. gadā, un Rūdolfam Hofmanim.

Mūsdienu latvietim būtu grūti atšifrēt, ko pirms 130 gadiem nozīmējis mācīties «bokstābus, turnēšanu un ceiķināšanu». Jā, tādu terminoloģiju lietoja aizpagājušā gadsimta izglītības sistēmas ierēdņi, kam varbūt likās, ka latviska latviešu valoda nav nekas īpaši vērtīgs, ja to nepakļauj dažbrīd «rietumnieciskai», citbrīd krieviskai pārveidei – gluži atbilstīgi kārtējām polītiskām vēsmām un globālām ietekmēm. Trīs mīklainie vārdi nāk no dokumentiem, kas lietoti Kauguru pamatskolā, kur mācījies Jānis Endzelīns. Varbūt tādi nosaukumi viņu izbrīnīja jau bērnībā, kad Latvijas Republikas vēl nav, bet ir Krievijas imperija? Bokstābi, iespējams pat bogstābi (vācu valodā Buchstaben) – burti; turnēšana (Turnen) – vingrošana; ceiķināšana (Zeichnen) – zīmēšana. Neraugoties uz šādu aizguvumu ķēmību, joprojām varam sastapt viedokļus, ka esot bez ierobežojuma jāaizgūst jebkādi vārdi un teicieni no svešvalodām – sākot ar blogiem, pilotprojektiem, māsterplāniem, brendiem, pīāru, provaideriem, laptopiem un beidzot ar euro, paralimpiskajām spēlēm, pastu (līdz šim – makaroni!), laineri (vairs ne kuģošanai, bet acu izdaiļošanai?), galerijām (patiesībā – tirgotavas, universālveikali), soctīklotājiem, sablenderēšanu, koučingu, koučiem un veselu outletu (latviski – izpārdotuvju) uzlidojumu Rīgai!

Godprātīgāki un tālredzīgāki valodnieki aicina mūs visus vispirms raudzīties pēc latviskiem vārdiem un uzmanīgi darināt jaunvārdus, turpinādami to darīt pat vislielākās polītiskās apspiestības laikos – par spīti dažādiem, ne vien vulgāriem, bet pat akadēmiski rafinētiem latvietības noliegumiem, kas tiek pamatoti gan ar vienaldzību, gan kūtrumu, gan tagad arī ar vēlmi «tālredzīgi izpatikt Eiropai» u. tml.

Rasma Grīsle dzimusi 1922. gada 19. janvārī Trikātas pagastā, mirusi 2013. gada 23. maijā Rīgā. Viņas studijas un darba gaitas rit Latvijā, kuŗa nav brīva, tomēr Latvijas Universitātē profesors ir daudzu cienītais, nelokāmais zinātnieks Jānis Endzelīns. Vēlāk nostrificētās filoloģijas doktores Grīsles pārspriedumi un korrespondence par valodnieciskām temām atsevišķās grāmatās iznāk tikai krietnu laiku pēc padomju okupācijas beigām – «Spēkildze I» (2005), «Spēkildze II» (2007), «Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi» (2008), «Jāņa Endzelīna latviešu valodas propaideutikas lekciju kurss» (2010), kā arī vietnē Eraksti.lv elektroniski bez maksas pieejamā 1958. gada disertācija «XVII gadsimta gramatikas kâ latviešu valodas vēstures avots». Rakstīdama par «Spēkildzēm», Dr. philol. Maija Baltiņa atzīst: «Vienkopus saņemti, viņas raksti noder ne tikai valodniekiem, bet arī tiem, kuŗiem ir interese par latviešu valodniecībā notikušo, notiekošo tagad un to, kas vēl tikai būs.»

Jānis Endzelīns. Daži no darbiem, kas iznāca pirms otrā pasaules kaŗa.

R. Grīsle īsā autobiografijā stāsta, ka vienmēr referējusi baltistu konferencēs Rīgā un Viļņā, pēc neatkarības atjaunošanas arī ASV un Kanadā. No 1958. līdz 1967. gadam strādājusi LZA Valodas un literātūras institūtā – līdz brīdim, kad šai iestādei šķiet absolūti peļama Grīsles prasība arī Endzelīna darbu jaunizdevumos kommentāru daļas drukāt klasiskajā latviešu valodas pareizrakstībā, ne «padomju uzlabotajā» (no tās izmests ŗ, ch, ō, un tā ir vājinājusi morfoloģiju un svešvārdu atveides sistēmu, tomēr Latvijā ieraduma pēc tā dominē joprojām). Rasma Grīsle strādājusi arī par docētāju LVU, RPI un RMI (tagad – LU, RTU un RSU), ražīgi piedalījusies latviešu medicīnas terminoloģijas bagātināšanā. Ir iespēja, ka tiks sakārtots un kopīgiem spēkiem izplatīts vēl kāds R. Grīsles rakstiskā mantojuma kopums – valodnieciska sarakste ar domubiedriem.

Rūdolfs Hofmanis dzimis 1921. gada 13. janvārī Rīgā, miris 2014. gada 10. maijā Losandželosā. Viņš bija Dienvidkalifornijas latviešu sabiedrības stūŗakmens. «Līdz ar viņu zudusi liela šejienes vēstures daļa, jo viņš daudzus pazina un no viņa varēja uzzināt informāciju par iebraucējiem Losandželosā pēc otrā pasaules kaŗa,» pauž kollēģe, redaktore Astra Moora. R. Hofmanis gādāja, lai tiktu iespiesti un izplatīti vērtīgi manuskripti, piemēram, «Profesora J. Endzelīna atbildes» (Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli, 1933–1942).

Astra Moora dalās savās atmiņās: «No Rūdolfa Hofmaņa ļoti daudz iemācījos, jo studēju vācu valodu, nevis latviešu, domāju, ka man latviešu valoda nebūs vajadzīga. Bet, ja es varēju iemācīties Endzelīna pareizrakstību, tad visi var! Diemžēl ļoti daudzi Latvijā un īpaši pēdējā laikā jauniebraucēji neko jaunu mācīties nevēlas. Valodas okupācija diemžēl ir visnoturīgākā! Pat Latvijas 50 gadu okupācijas mūzejā valodas okupācija tiek apzināti noklusēta.»

Pēteris Kļaviņš (arī Endzelīna skolnieks) iesaistījās kopīgā darbā ar Rūdolfu Hofmani un Astru Mooru, kad tika kārtotas iespiešanai jau minētās «Profesora J. Endzelīna atbildes». Šī grāmatiņa aizvien noderīga mūsdienu latviešu valodas lietotājiem (ne tikai valodas smalkāko nianšu pētītājiem, bet ikvienam, kas darbā vai sadzīvē vēlas lietot pareizākus vārdus, teicienus u. t. t. (Izdevusi «Ramave», ASV, 2001. Ir LVAK grāmatu krājumā.)

 

• Audioieraksti un fotografijas no Rasmas Grīsles un Rūdolfa Hofmaņa piemiņas sanāksmes 02.06.2014.

 

 

Citi ar 2. jūnija temu saistīti materiāli:

• «Profesora J. Endzelīna atbildes» (elektroniska grāmata vietnē «Eraksti.lv», PDF)

• «Par mūža guvumu» – valodniece Maija Baltiņa par Rasmu Grīsli «Dienā» 14.09.2007.
• «Valodas mācība pirms 100 gadiem» – Rūdolfs Hofmanis par Jāņa Rūķa 1904. gada «Pareizrakstību iesācējiem» («Jaunā gaita», 2006).

• «Endzelīna jubilejā» – Ingmars Zemzaris «Latvijas Avīzē» 19.02.2013.

07.04.2014. – Aldis Lauzis: «Teikuma vērsums un vārdkārta»

Iepriekšējās LVAK lekcijas šogad bijušas par tulkotāja attieksmi pret oriģināltekstu, kalkiem un puskalkiem leksikoloģiskā skatījumā, kā arī par LU filoloģijas un filozofijas studentu ieguldījumu valodas pētniecībā un attīstībā.

Aldis Lauzis – redaktors, tulkotājs un terminologs runās LVAK tematiskajā sanāksmē 2014. g. 7. aprīlī.

Aprīļa pirmajā pirmdienā (07.04.2014., plkst 18:00) aicinām noklausīties Alža Lauža stāstījumu «Teikuma vērsums un vārdkārta». Vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpa; ieeja brīva visiem interesentiem.

Par teikuma vērsuma un vārdkārtas jautājumiem A. Lauzis domājis un savus secinājumus tulkošanas un rediģēšanas praksē pārbaudījis jau kopš XX gs. 60. gadiem. Savas atziņas izklāstījis referātā «Sarežģīta teksta sintakse» konferencē «Zinātnes valoda» (Valsts valodas komisija, 2003), seminārā «Teikuma vērsums angļu un latviešu valodā» Eiropas Parlamenta tulkotājiem un redaktoriem (2010) un rakstā «Teikuma vērsums un vārdu kārta», kas publicēts populārzinātnisku rakstu krājuma «Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi» 4. numurā (2009). Viņa pieeja mazliet atšķiŗas no tā, kā šos jautājumus latviešu sintaksē līdz šim risina profesionālie valodnieki (sk., piemēram, Ilzes Lokmanes nodaļu «Izteikuma komūnikātīvā struktūra un aktuālais dalījums» 2014. gadā iznākušajā, pašlaik jaunākajā akadēmiskajā «Latviešu valodas gramatikā»).

Alža Lauža (1939–2022) darbavietu vidū var minēt žurnālu «Zinātne un Technika», Galveno enciklopaidiju redakciju un SIA «Latvijas standarts». No 1975. gada – Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas loceklis. No 1992. līdz 2009. gadam – Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas loceklis. Interešu lokā – sēmiotika, loģikas zinātne, filozofija, terminoloģija, tulkošanas teōrija un prakse (tulko no angļu un krievu valodas) u. c. Ir publicēts vairāk nekā 100 A. Lauža populārzinātnisku rakstu un izdots vairāk nekā 20 no angļu un krievu valodas tulkotu grāmatu. Rediģēto darbu vidū – «So­ci­o­lo­ģi­jas vārdnīca» (1997), «Ideju vārdnīca» (1998), «Svešvārdu vārdnīca» (1999). Jaunākie iznākušie A. Lauža tulkojumi: Deivida Hjūma «Traktāts par cilvēka dabu. 2. grām.: Par jūtām.» (2008) un Ričarda Dōkinsa «Dieva delūzija» (2014).

* * *

«Valodas prakses» 4. laidienā (2009) A. Lauzis raksta:

• «Jo trāpīgāk runātājs/rakstītājs šos vērsuma signālus izmanto, jo pilnīgāk viņa teksts veic savu komūnikātīvo uzdevumu — iedomāto paudumu novadīt līdz klausītāja/lasītāja apziņai.»
• «Latviešu valodā vārdu kārta [..] brīva [..] ir tikai relātīvi, piemēram, salīdzinājumā ar angļu valodu, kur vārdu kārta teikumā galvenokārt palīdz uztvert, kāds teikuma loceklis ir katrs tā vārds. Latviešu valodā, kur ir lokāmas vārdšķiras, tas ir vārdu galotņu uzdevums un vārdu kārtu var brīvi izmantot teikuma vērsuma norādīšanai.»

Teikumā jēga ir ne tikai vārdu izvēlei un tam, kā vārdi gramatiski saistīti (par kādiem teikuma locekļiem tie lietoti vai, vispārīgāk, kāda ir to sintaktiskā loma). Daudzos teikumos vēl lielāka jēga ir vārdkārtai (jeb vārdu secībai). Salīdzināsim četrus teikumus:

Inta strādā Valmierā. // Valmierā strādā Inta. // Inta Valmierā strādā. // Valmierā Inta strādā.

Leksiski (pēc vārdu izvēles) un teikuma locekļu sintakses ziņā visi četri teikumi ir vienādi. Tie atšķiŗas tikai pēc vārdkārtas. Varbūt tā nav būtiska atšķirība? Vai tad bieži nedzirdam sakām, ka latvieši valodā vārdu kārtība esot brīva? Jā, tā ir diezgan brīva, un to liecina arī piemērs ar četriem «vienādajiem» teikumiem. Taču šo brīvību nevaram izmantot patvaļīgi, jo teikuma doma, emōcijas, tēlainība u. t. t. mainās arī atkarā no vārdkārtas. Visos valodas stilos un abos valodas pamatveidos (runas vai rakstu valoda) vārdkārtai nav vienādi uzdevumi. Taču viens uzdevums vārdkārtai vairāk vai mazāk ir jebkurā stilā: ar vārdkārtu izteic teikuma vērsumu — to, kā teikums iesaistīts runas/teksta plūdumā. Emōcionāli neutrālos rakstu valodas tekstos tas ir pats galvenais teikuma vārdkārtas uzdevums. Katram no piemēra četriem teikumiem ir citāds vērsums (dažādie vērsuma locekļi attēloti attiecīgi slīpā, parastā un trekninātā rakstā):

Inta strādā Valmierā. // Valmierā strādā Inta. // Inta Valmierā strādā. // Valmierā Inta strādā.

Par to, kas ir šie trīs atšķirīgie vērsuma locekļi un kāda ir to loma domas izteikšanā un teikuma sasaistē ar tā tekstuālo apkaimi, 2014. g. 7. aprīlī pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā savā priekšlasījumā stāstīs redaktors, tulkotājs un terminologs Aldis Lauzis.

P. S. Lai sagatavotos labi saprast teikuma vērsuma loģiku, būtu vērtīgi pārdomāt tādus jēdzienus kā «diskurss» (izteikumu virkne konkrētā kontekstā), «emfaze» (izcēlums – ar akcentu vai pārvirzījumu) un «rakurss» (izteikuma daļa, kas norāda aspektu). [Plašāk – sk. izdevumu «Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi 4».]

---

Lasiet arī: «Salikteņi: kā pret tiem izturēties?» – Aldis Lauzis (2014)