ALDIS LAUZIS šai rakstā: par sen un plaši zināmu, stabilu atšķirību starp apzīmējumiem “vispārējs” un “vispārīgs”, kuŗus Izglītības un zinātnes ministrija un likumdevēji lieto aplami, kaut arī šo 1986. gadā iedibinājušos kļūdu ir lūgts izlabot jau vairākkārt. 2012. gadā raksta autors ar atklātu vēstuli čivinātavā vērsies pie izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa. 2013. gadā par to lēmusi LZA TK (sk. šeit).
Aldis Lauzis ir filologs, terminologs, tulkotājs un redaktors, kas daudzus gadus darbojas LZA Terminoloģijas komisijā, kā arī bieži referē LVAK tematiskajos vakaros.
A: izglītība visiem ; B: izglītība par visu. A ≠ B !
2000. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija jaunajai tūkstošgadei izvirzīja astoņus lielus pasaules attīstības mērķus. Otrais to vidū bija “sasniegt VISPĀRĒJU pamatizglītību / achieve UNIVERSAL primary education (izcēlumi ir mani — A. L.)”, kas konkrēti nozīmēja “nodrošināt, lai jau 2015. gadā BĒRNIEM VISUR PASAULĒ — gan zēniem, gan meitenēm — būtu iespējams pabeigt pilnu pamatskolas kursu / ensure that, by 2015, CHILDREN EVERYWHERE, boys and girls alike, will be able to complete a full course of primary schooling” (mērķis nav sasniegts).
Latvijas ministriju un citu iestāžu oficiālajos tekstos biežāk nekā “sasniegt vispārēju pamatizglītību” atrodami ne tik precīzie latviskojumi “panākt vispārēju pamatizglītību” un “nodrošināt vispārēju pamatizglītību”. Taču visbiežāk lasāms vēl cits neprecīzs interpretējums “nodrošināt VISIEM IEDZĪVOTĀJIEM pamatizglītību”, kuŗā ir pazaudēts territoriālais aspekts.
Kāpēc tā? Varbūt pārskatu un ziņojumu rakstītāji un tulkotāji nav ņēmuši vērā, ka universal ir ‘vispārējs’ (universal suffrage — vispārējas vēlēšanu tiesības; universal conscription — vispārēja kaŗaklausība; universal education — vispārēja izglītība; universal security — vispārēja drošība; universal applause — vispārēji aplausi)?
Sākumā bija «latweeschu wispahrigee dzeedaschanas swehtki». Bet kopš Jāņa Endzelīna darbības perioda ir atzīts, ka labāk der «vispārējie latviešu dziesmusvētki».
Jā, dziesmusvētki nav ‘nekonkrēti’, ‘nespeciālizēti’ (vispārīgi), bet gan tādi, kuŗos piedalās visa latviešu tauta – vispārēji! Foto: V•F•_
Jaunākiem rakstītājiem un tulkotājiem tas tiešām varētu arī būt paslīdējis gaŗām (tāpat kā, piem., var nebūt zināms, ka vajadzētu sacīt vārāmā sāls, nevis “vārāmais sāls”). Vārdnīcām daudzi neuzticas (vai arī – nezina, kuŗai vārdnīcai, kuŗiem valodas normētājiem uzticēties). Savukārt no skolas grāmatām rindkopa, kuŗā skaidrots, ko nozīmē vispārīgs un ko vispārējs, ir izmesta. Šis skaidrojums no gramatikas grāmatām pazuda 90. gados. Atkal — kāpēc? Diezgan droši var teikt, ka bija jāglābj mundieŗa gods: vajadzēja slēpt ministrijas neizdarību! Kā gan skolēniem drīkst mācīt, kas ir vispārīgs un kas vispārējs, ja pašai Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) ir “Vispārējās vidējās izglītības departaments”, kas nevis rūpējas par to, lai visi iegūtu vidējo izglītību, bet gan pārzina vienu no diviem tās veidiem — vispārīgo vidējo izglītību (t. i., ne profesionālo) — un tātad būtu jāsauc par Vispārīgās vidējās izglītības departamentu! Rindkopā, kuŗu jau divus desmitus gadu skolēniem vairs nav lemts lasīt, doto piemēru vidū bija arī “vispārējā izglītība” (‘aptveŗ visas iedzīvotāju grupas’) un “vispārīgā izglītība” (‘vispār izglīto, bet nedod speciālas zināšanas’).
Kļūda iezagās pašos pēdējos padomju ēras gados. 1986. gadā kādas tulkotāja un redaktora kļūmes dēļ PSKP kongresa lēmuma tulkojumā krievu termins общее образование ‘vispārīgā izglītība’ tika atveidots ar vispārējā izglītība (kas krieviski būtu всеобщее образование), un tādā pašā garā nepareizi tika nosaukta arī jaundibinātā ministrijas nodaļa (“Vispārējās izglītības nodaļa”).
Atskats vēsturē
Pirmsākumā vispārējo un vispārīgo nešķīra. E. Bleses un V. Pētersona “Latviešu pareizrakstības rokas grāmatā” (1933) un šo pašu autoru “Pareizrakstības vārdnīcā” (1938) ir viens kopšķirklis “vispārējs un vispārīgs“. Šķiet, ka abu īpašības vārdu šķīrumu stingri iedibinājis J. Endzelīns. Viņa redakcijā iznākušajā “Latviešu pareizrakstības vārdnīcā” (1942) ir divi šķirkļi: vispārējs (“vispārēja krize”) un vispārīgs (“vispārīgas zināšanas”). V. Rūķes sakārtotajā un J. Endzelīna rediģētajā grāmatā “Valodas un rakstības jautājumi” (1940) teikts: “Adjektīvi ar -ējs, kas atvasināti no adverbiem, attiecas uz vietu un laiku un ir ar konkrētāku nozīmi. Tādēļ var runāt, piem., par vispārēju mēri, vispārēju krizi, bet vispārīgo vēsturi, vispārīgiem nosacījumiem, jo -īgs piešķiŗ abstraktāku nozīmi.”
Pāris citātu arī no skolas grāmatām, kas izdotas pirms neatkarības atgūšanas. “Latviešu valodas gramatika VIII–XI klasei”, I daļa, sarakstījis autoru kolektīvs A. Jankevica vadībā (R., 1954): “Vispārējā obligātā izglītība attiecas uz zināmu territoriju, tātad īpašības vārds šeit lietots vietas nozīmē. Turpretim vispārīgā izglītība ir pretstats speciālajai izglītībai.” I. Freidenfelds, A. Jankevics, J. Kārkliņš, A. Laua, I. Martinsone, E. Soida, “Latviešu valodas mācība. Palīglīdzeklis vidusskolu skolotājiem” (R., 1962): “..vispārīgā izglītība (vispār izglīto, bet nedod speciālas zināšanas), vispārīgs spriedums (nerunājot par konkrētiem faktiem), vispārējā izglītība (aptveŗ visas iedzīvotāju grupas)..”
2000. gadā iznāca “Paidagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca”, kuŗas gatavošanā piedalījās valodnieces un Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas locekles Aina Blinkena, Dace Markus un Valentīna Skujiņa, kā arī izglītības darbinieki Inārs Beļickis, Dainuvīte Blūma, Tatjana Koķe un Arvils Šalme. Vārdnīcā ne vien definēts, ko nozīmē vārdkopas “vispārīgā izglītība” un “profesionālā izglītība”, bet arī atsevišķi skaidrots (tātad uzsvērts!), ko nozīmē vārdi “vispārējs” un “vispārīgs”:
VISPĀRĪGS — tāds, kas satura ziņā saistīts ar plašāko, nespeciālizēto, nedetālizēto. Piemēri: “vispārīgā izglītība”; “vispārīgs jautājums”; “vispārīgs priekšstats”; “vispārīgā valodniecība”; “vispārīgas zināšanas”
a. general
v. allgemein
kr. общий
VISPĀRĒJS — tāds, kas attiecas uz visiem, visu, kas aptveŗ visus, visu (visu territoriju, visus iedzīvotājus u. tml.). Piemēri: “vispārēja atzinība”; “vispārējā kaŗaklausība”; “vispārējā obligātā izglītība”
a. general, universal, comprehensive
v. allgemein
kr. всеобщий, общий
VISPĀRĪGĀ IZGLĪTĪBA — izglītība, kas orientēta uz cilvēka, dabas un sabiedrības daudzveidības un vienotības izzināšanu, uz humānas, brīvas un atbildīgas personības veidošanu. Vispārīgo izglītību iegūst pēc īpašām programmām, kas dod iespēju apgūt vispārīgas zināšanas un prasmes dažādos savstarpēji nesaistītos mācību priekšmetos, kas skolēnu sagatavo izglītības turpināšanai un dzīvei sabiedrībā. Vispārīgo izglītību iegūst pamata un vidējās izglītības iestādēs.
a. general education
v. allgemeine Bildung
kr. общее образование
PROFESIONĀLĀ IZGLĪTĪBA — izglītība, kas praktiski un teōrētiski sagatavo darbībai noteiktā profesijā, profesionālās kvalifikācijas iegūšanai un pilnveidei. Profesionālā izglītība tiek iegūta pamata, vidējās un augstākās izglītības iestādēs un/vai ārpus tām. Reizē ar profesionālajām zināšanām, prasmēm un iemaņām tiek apgūts kultūras mantojums un tiek pārmantota vēsturiskā sabiedriskā pieredze.
a. professional/vocational education, professional/vocational training
v. berufliche Bildung, berufliche Ausbildung
kr. профессиональное образование, профессиональное обучение
Deputātiem valoda daudz nerūp
«… Izglītības likuma projekts tika izlabots, vārdkopu vispārējā izglītība aizstājot ar vispārīgā izglītība. Taču Saeima šo likumprojektu pēc ilgas apspriešanas noraidīja, tā vietā tika izstrādāti un drīz vien pieņemti vairāki izglītības likumi un tajos atkal ir nepareizā nozīmē lietota vārdkopa «vispārējā izglītība».» Foto: V•F•_
Mēģinājums ministrijas praksē atgriezties pie termina “vispārīgā izglītība” jau ir bijis, bet to izjauca cita traģikōmiska nejaušība. 1995. gadā Valsts valodas centra Latviešu valodas komisija, iepazinusies ar Saeimai iesniegto Izglītības likuma projektu, kur saglabājās aplamā nozīmē lietotā vārdkopa vispārējā izglītība, ministrijai nosūtīja aizrādījumu, kuŗā citastarp bija teikts:
“..Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātajos dokumentos un sarakstē netiek pareizi šķirta īpašības vārdu “vispārējs” un “vispārīgs” nozīme.
Vārds “vispārējs” izteic nojēgumu ‘tāds, kas aptveŗ visu (visus); visur sastopams’. Pēc nozīmes tas vairāk vai mazāk ir radniecīgs vārdiem “visaptveŗošs”, “vienlaidu”, “nepārtraukts”, “pilnīgs” (nozīmes sakritības samazināšanās secībā) un pretējs vārdiem “vietumējs”, “pārtraukumains”, “nepilnīgs”, “daļējs”, “atsevišķs” (nozīmes pretējuma samazināšanās secībā). Piemēri: “vispārēja mobilizācija”, “vispārēja kaŗaklausība”, “vispārējs sausums”, “vispārējs bads”.
Vārds “vispārīgs” izteic nojēgumu ‘tāds, kas attiecas uz visu’. Pēc nozīmes tas vairāk vai mazāk ir radniecīgs vārdiem “nespeciāls”, “nekonkrēts”, “pamat-”, “kopīgs”, “abstrakts” (nozīmes sakritības samazināšanās secībā) un pretējs vārdiem “speciāls”, “speciālizēts”, “konkrēts”, “parciāls” (nozīmes pretējuma samazināšanās secībā). Piemēri: “vispārīgs priekšstats”, “vispārīgā fizika”, “vispārīgā ķīmija”, “vispārīgā bioloģija”, “vispārīgā valodniecība”, “vispārīgā vēsture”.
Par VISPĀRĒJU IZGLĪTĪBU saucama izglītība, kas aptveŗ visus cilvēkus. Turpretī par VISPĀRĪGU IZGLĪTĪBU saucama izglītība, kuŗas saturu veido visām vai vairākām atziņu jomām kopīgais, t. i., izglītība, kas lietas un parādības tveŗ plašā kopskatā un kopsakarā, detālizējot tikai atsevišķus tipiskus piemērus. Vispārīgā izglītība ir vispārīga salīdzinājumā ar profesionālo izglītību (ko padomju laikā sauca par speciālo izglītību).
Jēdziens, kas Latvijas Izglītības likuma projektā formulēts kā ‘cilvēka un pasaules daudzveidības un vienotības apguve, lietu, īpašību, attiecību un procesu būtības, kopsaistību noskaidrošana un izpratne’, ir izteicams ar terminu “vispārīgā izglītība”, nevis “vispārējā izglītība”, kā piedāvāts šai projektā. Analoģiski šai projektā jālieto vairāki citi termini: “vispārīgā vidējā izglītība”, “vispārīgā augstākā izglītība”, “vispārīgie bērnudārzi”, “vispārīgais izglītības programmu profils”, “paidagogu vispārīgie pienākumi”, “izglītības iestāžu vadītāju vispārīgie pienākumi”.”
Ministrija uz aizrādījumu atsaucās, un Izglītības likuma projekts tika izlabots, vārdkopu vispārējā izglītība aizstājot ar vispārīgā izglītība. Taču Saeima šo likumprojektu pēc ilgas apspriešanas noraidīja, tā vietā steigā tika izstrādāti un drīz vien pieņemti vairāki izglītības likumi un tajos atkal ir nepareizā nozīmē lietota vārdkopa “vispārējā izglītība”. Diemžēl nekas nav mainījies arī pašas ministrijas lietotajā terminoloģijā.
Vārda “vispārīgs” lietojuma vēsture dažos piemēros
“«Dabiskā cenšanās iepazīties ar tuvām un tālākām zemēm,» Prange teic, “«kas arī nemācītiem atslēgtas ar atradumu, kaŗu un ceļojumu palīdzību, radīja vajadzību iegūt vispārīgas ģeografiskas zināšanas.»” (Atis Kronvalds. “Dzimtenes mācība”, 1922, tulkojums no vācu valodas latviski.)
„Tādēļ ka kursos iestājas personas, kuŗām jau iepriekšēja prakse lopkopībā un nepieciešama vispārīgā izglītība, tad te izņem speciālo lopkopības teōriju.” (Zemkopis, 1914.)
“Par vienu no svarīgākiem skolotāju semināru trūkumiem uzskata to, ka augstākajās klasēs vispārīgā un profesionālā izglītība viena otru stipri traucē: paidagoģiskie priekšmeti un praktiskie darbi atņem laiku un traucē vispārizglītojošo priekšmetu piesavināšanu.” (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1922.)
“..darbā nepieciešamās zināšanas var piesavināties tikai tas, kam ir attiecīgā vispārīgā izglītība; bez tās speciālās zināšanas nav saprotamas..” (Audzinātājs, 1929.)
“Mums jāprasa visai tautai pamatīga vispārīgā izglītība un pēc tam rūpīga arodizglītība. Vispārīgā izglītība sadalāma 2 posmos: pamatskola — vidējai bērnībai (7.–14. g.), visp. izglītības vidusskola — pūbertātes laikam.” (Audzinātājs, 1932.)
“Paidagoģija jau sen atzinusi, ka vispirms jādod vispārīgā izglītība un tikai pēc tam profesionālā.” (Latvijas Kareivis, 1934.)
“Par skolotājiem un audzinātājiem var būt Latvijas pilsoņi, kam ir vajadzīgā vispārīgā un paidagoģiskā, kā arī attiecīgā speciālā izglītība. | Par pilntiesīgu pamatskolas un papildskolas skolotāju atsevišķā priekšmetā var būt persona, kam ir attiecīgā speciālā izglītība, kuŗas apmērus nosaka Izglītības ministrija, un vajadzīgā paidagoģiskā prakse, ja viņas vispārīgā izglītība nav zemāka par vidusskolas pilnu kursu.” (“Likums par tautas izglītību. Vispārīgi noteikumi”. Valdības Vēstnesis, 1934, 17. jūl.)
“.. tāpēc augstskolā tam jāpapildina arī sava vispārīgā izglītība, lai izvairītos no tās profesionālās deformācijas, ko dažreiz pārmet inženieŗiem..” (P. Jurevičs. “Starptautiskā augstākās izglītības konference Parīzē 1937”, Audzinātājs, 1938.)
2015. gada pavasaŗa darba cēlienu beidzām ar LVAK tematisko vakaru, kas arī bija cieši saistīts ar izglītību, lingvistiku un valodas praksi:
1. jūnijā pulksten 18:00 Dace Markus un Anna Vulāne stāstīja
par 2015.–2017. g. bērnu valodas pētījumu un tā devumu zinātnei un praksei.
- Latviešu valodas attīstības kopa - (RLB LVAK) 
