«Latviešu un lībiešu valodas mijiedarbība» — Valta Ernštreita stāstījums 02.03.2020. RLB namā!

Pirmdien, 2020. gada 2. martā pulksten 18:00 aicinām noklausīties priekšlasījumu

«Latviešu un lībiešu valodas mijiedarbība».

 

Referents — 2018. gadā nodibinātā Latvijas Ūniversitātes Lībiešu institūta vadītājs Dr. philol. Valts Ernštreits.

Vieta: RLB nama Kluba zāle (Merķeļa ielā 13). Ieeja brīva.
Rīko Latviešu valodas attīstības kopa.

---

 

Latviešu valodas attīstības kopas sanāksme 03.09.2018.

Pirmdien, 2018. gada 3. septembrī pulksten 18:00 notiks LVAK pirmā ikmēneša sanāksme šajā rudenī. Tajā paredzēts apspriest turpmāko sanāksmju tematiku, valodas aktuālitātes.

Gaidām mūsu pulkā visus interesentus.

RLB adrese – Rīgā, Merķeļa ielā 13.

LVAK.wordpress.com

---

Latvijas vēsture un valodas vēsture (2. daļa): valstiskuma alternātīvas, un ko tās nozīmētu latviešu valodai

2018. gada 8. janvārī pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības Kluba zālē varēs noklausīties Dr. hist. Ginta Apala priekšlasījumu “Latvijas vēsture un valodas vēsture (2. daļa): valstiskuma alternātīvas, un ko tās nozīmētu latviešu valodai“; sekos diskusija.

Ieeja brīva visiem interesentiem.
Rīko RLB latviešu valodas attīstības kopa.

---

 

29. janvārī uzzinājām 2017. gada vārda, nevārda, spārnota teiciena un savārstījuma aptaujas rezultātus!
Noteikumi, labākie vārdi un teicieni, kommentāri… skatiet:

•  LVAK.wordpress.com/gada-vards-nevards-teiciens/.

Piesakiet arī 2018. gadā! E-pasta adrese – gadavards@inbox.lv.

03.04.2017. stāsta Dr. philol. Lidija Leikuma: Latgaliešu valoda Latvijā – mīti un patiesība

RLB Latviešu valodas attīstības kopa 2017. gada 3. aprīlī pulksten 18:00 aicina uz LU Humānitāro zinātņu fakultātes profesores, Baltu valodniecības katedras vadītājas Dr. philol. Lidijas Leikumas priekšlasījumu

«Latgaliešu valoda Latvijā – mīti un patiesība».

L. Leikuma docē valodniecības kursus fakultātē, ir speciāliste latgalistikas jomā.

Priekšlasījums būs veltīts latviešu rakstu tradicijai, kas vēsturiski izveidojusies uz latgalisko izlokšņu pamata XVIII gadsimta Poļu Vidzemē. Attīstījusies ar pārrāvumiem, piedzīvojusi latīņburtu drukas un citus aizliegumus, vairākkārt reformēta. Izdzīvojusi un pastāv arī mūsu dienās, apliecinādama savu dzīvotspēju un piesakot dzīvotgribu daudzveidīgos izpaudumos.

Norises vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Rīgā, Merķeļa ielā 13, Kluba zālē. Ieeja brīva visiem interesentiem.

03.03.2014. – Juŗa Baldunčika stāstījums «Kalki un puskalki latviešu valodā – pelēkais plankums latviešu leksikoloģijā»

2014. gada 3. martā plkst. 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā LVAK rīkoja ikmēneša tematisko sanāksmi. Šoreiz piedāvājām Juŗa Baldunčika stāstījumu «Kalki un puskalki latviešu valodā — pelēkais plankums latviešu leksikoloģijā». Fotografijas no šā vakara — «Feisbukā». Juris Baldunčiks (1950—2022) — filoloģijas doktors, Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes profesors un 2013. gadā kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdi.

LVAK vietnē ir raksts par šo tematiku:

Citu valodu atdarinājumi: «veiksmes stāsts», «karstvieta», «galvas telefōns», «pielietot», «patērnieciska attieksme», «skrūvspārnis». — Vai KALKI iederas latviešu valodā?
(Valters Feists, 21.02.2014.)

---

---

Kā atšķiŗas «citādi» un «savādāki» no «savādāk», «citādāk»?

Saskaņā ar literārās valodas normu noteikto lietojumu un kā jau saprotam pēc pavisam vienkāršas loģikas — apstākļa vārds «citādi» izsaka, ka kaut kas notiek vai pastāv citā veidā (atšķirīgi) («cits» + adverba izskaņa «-ādi»). Piemēram: «A izskatās citādi nekā B». Tāda sēmantika ir arī īpašības vārdam «citāds» — piemēram: «X ir šāds, bet Y ir citāds».

Diemžēl tā vietā itin bieži lieto «savādāk, savādāks». Pat šads vārds, kura uzbūve taču ir pareiza un kurš nav pat nelatvisks, var izrādīties nevārds, kas piesārņo mūsdienu latviešu valodu — tad, ja to lieto nepareizā nozīmē. Līdzīgi jau ir noticis ar vārdiem «ekselence», «saīsināt [darbiniekus]», «uzrunājošs», «pa lielam», «uzstādījumi», «centrs».

Sarunvalodā (vai dažkārt arī oficiālā saziņā, steigas dēļ) literārās valodas normas tiek pārkāptas, un gadās dzirdēt un lasīt izteikumus, kuŗos pieredzējuši valodas lietotāji, redaktori un rakstītāji itin viegli saskatīs loģikas trūkumu: «M ir citādāks nekā N». Loģiski ir sacīt «citādi». Turpretim vārda «citādāk» salīdzināmās pakāpes galotne «-āk» nozīmē, ka kaut kas ir «vēl vairāk citāds».

Vēl viena variācija — pareizo «citādi» mēdz aizstāt ar vārdu «savādāk» (piemēram: «C notiek savādāk nekā D»), kaut gan «savāds» pat īsti nemaz nenozīmē to pašu, ko «citāds».

«Savāds» nozīmē ‘neparasts; dīvains’ (t. i., atšķirīgs no normālā, pierastā, nevis atšķirīgs no kādas turpat nosauktas lietas).

Neliterārais izteiksmes veids ar «savādāk» un «citādāk» pavīd tik bieži, ka tam sāk meklēt attaisnojumu. Čivinātavā ir redzama 2013. g. 8. septembŗa saruna, kuŗā Vents Zvaigzne pauž:

• «@AldisLauzis @edgarspo / Tagad ‘savāds’ uztveŗam kā sinonimu vārdam ‘dīvains’, bet ‘savādāk’ mēdz lietot agrākajā nozīmē. Jā, nav konsekventi.»
• «@AldisLauzis @edgarspo / Un vai ‘savādāk’ var lietot kā sinonimu apstākļa vārdam ‘citādi’, vai jāsamierinās ar vienu iespēju?»
• «@AldisLauzis @edgarspo / Vai nav tā, ka šis nošķīrums ir visai nesens? Vēl Mīlenbacha-Endzelīna vārdnīcā ‘savāds’ un ‘citāds’ var būt sinonimi.»

Lai precīzētu, ir jāatveŗ Mīlenbacha vārdnīca un jāielūkojas arī kādos XIX gs. beigu un XX gs. sākuma materiālos. Izrādās, tāda vārda «savādāk» vārdnīcā tomēr nav! Mīlenbacha vārdnīcas šķirklī «savāds» ir ietverta tolaik zināma un lietota adverba forma «savādi» ar iekavās minētu variantu «savādāki» (bet ne «savādāk»!):

• Adv. savādi, eigentümlich, sonderbar, merkwürdig*; (auch: savādāki) anders**.

* = īpaši, dīvaini, neparasti, savdabīgi; ** = citādi.
Turpat ME vārdnīcā ir arī šķirklis «savādība» = 1) ‘sevišķums, dīvainība/dīvainums’; 2) ‘atšķirība/atšķirīgums’; kā arī šķirklis «savādīgs» = ‘sevišķs, īpašs…’. Zīmīgi, ka pirmās, būtiskākās nozīmes pozicijā vienmēr minēta ‘neparastuma’ sēmantika, nevis ‘citāduma’ sēmantika.

Formu «savādāki» (adverbu) un lietvārdu «savādība» var pētīt arī plašsaziņas līdzekļu valodā, paskatoties vietnē periodika.lv, kā tas lietots senāk. Divi piemēri.

• 1884. gada 7. marta «Balsī», rakstā «Latviešu rakstība» («Latweeschu rakstiba») {1} — «Ka mūsu agrākaja ortografija, salīdzinājot ar tagadēju, bija daudz trūcīgāka un nepilnīgāka, pār to nebija ko brīnēties. Pirmie latviešu rakstnieki nebija cēlušies no pašas tautas, bet bija svešnieki, kas cik necik bija iemācījušies pa latviski. Tiem nemaz nebija iespējams, valodu zinībai vispārīgi stāvot uz ļoti zema, neattīstīta stāvokļa un pat pirmiem gramatikas darbiem latviešu valodas laukā trūkstot, cik necik iepazīties ar latviešu valodas pamata likumiem, nojēgt viņas garu un
  savādību, apcerēt viņas pilnību un smalkumus.»

— Šeit var tikai minēt, vai domāts latviešu valodas sevišķums, dīvainība … vai varbūt atšķirība (no kā?).

• 1890. g. 1. jūlija «Austrumā», rakstā «Par krāsotu ziedu un insektu vajadzību augu valstī» (t. i., ‘krāsainu’)  {2} — «Pie dažiem ziediem stāv auglenīcas daudz augstāki par putekļu trauciņiem, pie dažiem atkal putekļu trauciņi no auglenīcas nost atliekušies un tā pie katra zieda gandrīz savādāki.»

— Šeit acīmredzot domāts ‘citādi‘.

KOPSAVILKUMĀ —

1. skaidras izteiksmes labad būtu jāiesaka lietot literāro formu «citādi»;
2. senāka perioda izteiksmes atveidošanai varētu lietot «savādāki» (ja gribat izklausīties savādāki, bet, tā kā to var uztvert gan citādības (atšķirīguma no kaut kā), gan neparastuma nozīmē, rodas iespēja tikt pārprastam!);
3. «savādāk», «citādāk», «savādāks», «citādāks» ir salīdzināmās pakāpes formas, kas nav gluži nelikumīgas, tomēr būtu jālieto tikai attiecīgos (retākos) gadījumos, piemēram, «Jancis ir savāds, bet Brencis ir vēl savādāks»; «Brencis uzvedas citādi nekā Jancis, bet Pēcis vēl daudz citādāk [resp., vēl vairāk atšķiŗas no Janča, ir vēl atšķirīgāks]».
   Nevajag lietot «citādāk» un «savādāk», kur pilnīgi pietiek ar «citādi» (jeb atšķirīgi) un «savādi» (jeb dīvaini).

P. S.: 1. un 2. formu var uzskatīt par sinonimiskām, tomēr pirmo, iespējams, jau gandrīz simts gadus atzīst par ērtāku un vēlamu (tāpēc ka tā ir viennozīmīga!), savukārt otrā varētu būt no XIX gs. palicis mantojums, kam pašlaik parasti tiek arī atņemta galotne «-i».

Valters Feists

Skatīt arī: «Latviski vārdi. Ko lietot nevārdu vietā?» — Valodas kļūdas un to labojumi.

02.04.2012.: Filologs Pēteris Vanags: citvalodu ietekme latviešu agrīnajā kristīgajā leksikā

Profesors Dr. phil. Pēteris Vanags ir mūsdienu valodnieks, latviešu valodas vēstures pētnieks un mācībspēks, kas darbojas Latvijas Universitātes Baltu valodniecības katedrā un Stokholmas Universitātē. P. Vanags pēta 16.–18. gs. latviešu rakstus un to valodu. Top latviešu valodas vēsturiskā vārdnīca, tiek attīstīts latviešu valodas seno tekstu korpuss.

Vai vēlaties uzzināt par to vairāk, uzdot jautājumus, salīdzināt idejas?

Pēteris Vanags sniegs priekšlasījumu “Citvalodu ietekme latviešu agrīnajā kristīgajā leksikā” LVAK 2012. gada 2. aprīļa sanāksmē. Priekšlasījuma sākums: plkst. 18:00; vieta: Rīgas Latviešu biedrības namā, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpā. Kā jau katru mēnesi RLB LVAK tematisko vakaru kalendārā – tā ir aprīļa pirmā pirmdiena. Ieeja brīva visiem interesentiem.

Pēteŗa Vanaga stāstījumā aplūkota tieši Baltijas somu, senkrievu, vācu valodas ietekme mūsu valodas vārdu krājumā. Gaidot 2. aprīļa sarīkojumu, latviešu valodas attīstības kopas koordinātore Maija Sinka kommentēja: “Tieši vēsturiskie fakti pievērš skatu arī mūsu pašu vērtībām”.

Pēteris Vanags strādā par profesoru Latvijas Universitātē kopš 1999. g., bet Stokholmas Universitātē – kopš 2006. g.

Tīmeklī jau rodams ieskats profesora darbā, piemēram:
(1)  Pēteris Vanags – “Erstlinge lettischen Drucks – Kristofora Fīrekera rakstība iespiestā veidā.”; PDF datne, pamatteksts 8 lpp.
(2) Tālrādes raidījums  “Latvija var” par Pēteri Vanagu (apm. 29 minūtes)
(3) Jaunā Gaita nr. 217  – Benjamiņa Jēgeŗa recenzija par P. Vanaga habilitācijas darbu “Visvecākā perioda (XVI gs. – XVII gs. sākuma) latviešu raksti: avotu vēsture un dažas problēmatiskas fōnoloģijas, morfoloģijas, sintakses un leksikas īpatnības.” (1998)

Papildu uzziņām:
(3) Baltijas somi;
(4) latviešu valodas seno tekstu korpuss;
(5) valodas korpusa koncepcija un iespējas;
(6) RLB rīkotie somugru tautu festivāli (2014, 2015).

07.03.2011. – Augustam Bīlenšteinam – 185: stāsta Konstantīns Tichomirnijs

Savā 2011. g. 7. marta sanāksmē, kas notiks RLB nama 301. telpā, pulksten 18:00, LVAK piesaka divas jubilejas:

• gatavošanos LVAK simtajai sapulcēšanās reizei – 2011. gada aprīlī (kopa ir dibināta 2001. gada septembrī);
• referātu “Augustam Bīlenšteinam – 185“, ko sagatavojis LVAK aicinātais lektors Dipl. iur. Konstantīns Tichomirnijs.

Augusts Bīlenšteins (1826–1907) bija mācītājs, valodas un latviešu folkloras pētnieks. Studēdams Tērbatas Universitātē, ieguvis teoloģijas doktora gradu. Bīlenšteina etnografisko interešu lokā bijušas tautasdziesmas, pilskalni, celtnes, darba piederumi. Viņa darbošanās laikā nebija neatkarīgas valsts un latviešu tautasdziesmu krājumi dažkārt iznāca drukāti ar kirillicas (slavu tautām tipiskiem) burtiem. Bet – arī tad konkurēja jauni un veci strāvojumi, kas tolaik pat neparedzēja savas turpmākās veiksmes un pārmaiņas – jaunlatviešu kustība, dziļākas rusifikācijas spiediens (Krievijas imperijas centrālā vara), sociāldemokratijas aktīvisti un dažādās jomās darbīgie un nostiprinājušies baltvācieši.

Papildus –

• “Augusts Bīlenšteins un latvieši: Veltījums zinātnieka atcerei.” (2007);
• Bīlenšteina vērojumi par 1905. gadu (PDF).

Notikušie priekšlasījumi – atskats

No 2008. gada septembŗa līdz 2009. gada martam LVAK ir sarīkojusi šādus priekšlasījumus.

Filologs, terminologs, tulkotājs Aldis Lauzis:
«Latviešu valoda jaunajā latviešu sabiedrībā»
(septembrī).

Rakstnieks, tēlnieks un akmeņkalis Ainārs Zelčs:
«Mūsu valodas prakses jautājumi»
(oktōbrī).

Dr. habil. med., profesors Māris Baltiņš, terminologs un ārsts:
«Latviešu terminoloģija —
pagātnes mantojums un tagadnes problēmas»
(novembrī).

Humānitāro zinātņu bakalaurs, somu valodas mācībspēks Matīss Treimanis:
«Par saviem somu grāmatu tulkojumiem latviski
un dažiem vērojumiem latviešu valodas mācīšanā»
(decembrī).

Bioloģijas maģistrands Jurģis Šuba:
«Atmiņas un pārdomas par Somijā pavadīto laiku»
(janvārī).

Tulkotājs, atdzejotājs Ilmārs Zvirgzds:
«Par ebreju literātūras latviskošanu»
(februārī).

Dr. habil. philol. Ojārs Bušs:
«Par Eduarda Ozoliņa „Vāciski—latviskā vārdnīcā“
iekļautiem Jāņa Endzelīna un citu autoru jaunvārdiem»
(martā).

---