Publicējam rakstu, ko sadarbībā ar latviešu valodas attīstības kopu sarakstījis filologs, tulkotājs un terminologs ALDIS LAUZIS (1939–2022), kuŗš publiskā LVAK priekšlasījumā 2014. g. 3. novembrī stāstīja par salikteņiem.
Vai pēdējā laikā salikteņu mūsu valodā nav saviesies par daudz? Vai salikteņi negrauj latviešu valodas latviskumu, nepiešķiŗ tai vāciskus vaibstus? Vai salikteņi nemazina valodas skanīgumu, vieglumu un raitumu? Vai domu, kas izteikta, izmantojot salikteņus, tikpat labi nevar izteikt bez tiem? Gan valodas lietotājus, gan tās kopējus šādi jautājumi nodarbinājuši jau kopš jaunlatviešu laikiem, un vienprātības nav bijis. Vienprātības nav arī tagad.
Kopš sendienām mūsu valodā bijuši tādi vārdi kā, piemēram, «pirtskrāsns, klētsdurvis, kūtsmēsli, plītspriekša, izkaptskāts, sirsdssāpes, valstssvētki, ugunskurs, ūdensplūdi, akmenskalns un debesspuse» (citēts no Kārļa Krūzas raksta „Pāris vārdu par valodas kopšanu”, Tēvija, 1942, 4. aug.). Salikteņu sistēmas veidošanās pilnā sparā notikusi jau tad, kad latviešiem vēl nebija rakstītās literātūras. Simtiem salikteņu jau ir G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» (1638), un to vidū sastopam arī tagad pazīstamus: ādminis, ārapuse (ārpuse), badadzeguze, bendeskalps, darbadiena, galvaskauss, kaŗaspēks, kaŗavīrs, mēlnesis, mežacūka, mušmires, pilskungs, pirtspalags, rītapuse (austrumi), sienalaiks, ugunsgrēks, varavīksne, zemlikas (veļu laiks). (Interesentiem ieteicu Valentīnas Skujiņas grāmatu «Salikteņi G. Manceļa vārdnīcā «Lettus» un krājumā «Phraseologia lettica»», 2006.)
XIX gadsimta beigās jau bija izveidojušies veseli salikteņterminu lauki, piem., ar komponentu -kopība: aitkopība, augkopība, biškopība, cūkkopība, dārzkopība, lopkopība, zīdkopība, zirgkopība („Dienas Lapa”, 1887–1889, J. Baldunčika dati).
Protams, salikteņu rašanās nav beigusies. Daudzi tagad plaši lietoti salikteņi radušies nesen. Piemēram, vārds vārdkopa radies XX gs. 30. gadu sākumā. Daudz jaunu salikteņu vai salikteņu kandidātu aizvien tiek pieteikts gada vārda un nevārda konkursam; īpašu uzmanību iemantoja saliktenis ēnstrādnieks.
Visu laiku turpinās salikteņu veidošana no vārdkopām, kuŗās pirmais vārds ir verbāllietvārds ar izskaņu -šana, kam saliktenī šī izskaņa zūd. Piemēram, pēc jau agrāk radušās salikteņa elpvads parauga no vārdkopas elpošanas ceļi radies saliktenis elpceļi. Patlaban aktīvs salikteņrades pirmais komponents ir rīcīb-. 1933. gadā Saeimā līdzās vārdam tiesībspēja un darbībspēja (lietoti jau 20. gados) sāk skanēt arī vārds rīcībspēja (no rīcības spēja). Vēlāk Civīllikumā parādījās arī vārds rīcībnespēja. 90. gados radās vārdi rīcībpolītika un rīcībplāns. Otrais no šiem vārdiem gan ieviešas nepelnīti gausi. Joprojām lasām un dzirdam tādas neveiklas vārdkopas kā, piemēram, „ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas ieviešanas rīcības plāns“ (te savā starpā saistāmi ieviešanas un plāns, kā arī rīcības un plāns, bet ne ieviešanas un rīcības, tāpēc ..ieviešanas rīcībplāns atvieglotu visa gaŗā nosaukuma lasīšanu). Rīcībplāns, starp citu, ir kalks no angļu termina action plan.
Jau kopš jaunlatviešu laikiem valodas lietotāju un kopēju vidū par salikteņiem bijuši nebeidzami strīdi.
Piemēram, laikā, kad latviešu valoda pierādīja spēju pilnvērtīgi dzīvot patstāvīgi, bez vācu valodas palīdzības, ļoti noturīgas domstarpības bijušas par to, vai salikteņa pirmais komponents drīkstētu pēc vācu valodas parauga būt atvasināts no darbības vārda finītas formas (resp., tagadnes). Klasiski strīdu objekti ir šādi pāŗi (pirmajā izmantota finīta forma; otrajā – divdabis vai cita forma; abas formas var būt arī strupinātas): kuļmašīna/kuļammašīna, pildspalva/pildāmspalva, slīpmašīna/slīpējammašīna, gājputns/gājuputns, slīdkalniņš. Par sēdvietu/sēžamvietu tādu strīdu, šķiet, nav bijis. Šai sakarā interesants ir savdabīgais militārais termins neķerlauks. 20. un 30. gados tas plaši lietots laikrakstā „Latvijas Kareivis”, kā arī žurnālos „Artilerijas Apskats”, „Militārais Apskats” un „Kadets”, 50. gados „Daugavas Vanagu” izdevumos, bet 70. un 80. gados Latvijā iznākušajos žurnālos „Zvaigzne” un „Liesma”. Tas atrodams arī „Latvijas padomju enciklopaidijā”, „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” un „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā” (1995). Citāts no „Latvijas Kareivja” (1928): „Grāmatas pirmā, otrā un trešā nodaļā doti daži techniski definējumi par šaušanas līniju, šaušanas plāksni, baterijas vēdekli, pacēluma un kritiena leņķiem, šāviņa lidojuma tālumu, trajektoriju, minimālo pacēlumu, neķerlauku, šāvienu izkliedi, varbūtējiem klīdumiem u. t. t.” (Verba tagadnes forma būtu nevis neķer, bet neķeŗ; tātad neķerlauks, iespējams, atvasināts no lietvārda neķere — red. piez.)
Salikteņu darināmības kritēriji
- Divvārdu veidojumus, ko jau kā vienu vārdu izrunā ar kopīgu pirmās zilbes uzsvaru, bieži vien var būt vēlami un derīgi par salikteņiem atzīt arī rakstu valodā. Piemēram, kādā Endzelīna dienas konferencē šo argumentu izmantoja pieredzējis leksikografs: uz pārmetumu, ka Terminoloģijas komisija suņu šķirņu grupu nosaukumos apstiprinājusi tādus salikteņus kā aitusuns, putnusuns un kalnusuns, viņš kritiķi uzaicināja izrunāt vārdkopu putnu suns un, atbildi saņēmis, rezumēja: „Jūs pats taču arī sakāt putnusuns.” (TK apsvērumi bija sintaktiski, sk. http://termini.lza.lv/article.php?id=168.)
- Kā salikteņi runā un rakstos jālieto tādi divvārdu veidojumi, kuŗos viena vai abu komponentu nozīme atšķiŗas no tās, kāda tiem ir citā, ar šo veidojumu nesaistītā kontekstā. Piemēram, 1940. gadā Izglītības ministrijas Latviešu valodas pareizrakstības komisija uz šāda pamata par salikteņiem neatzina tādus savienojumus kā augļu dārzs, brāļa dēls, bruņu kuģis, gada pārskats, goda biedrs, rīta kurpes, zemes lode u. tml. (tajos rakstījums kopā vai šķirti nozīmi nemaina), bet atzina savienojumus (skaidrojumā: «ar pilnu pirmā vārda ģenitīva galotni») bruņurupucis, ciltskoks, dievanams, dzīvesbiedrs, ellesmašīna, kaŗaskola, kaŗaspēks, kaŗavīrs, lietaskoks, lietussargs, namamāte, namatēvs, pūcesspieģelis, ratasiers, rokudarbs, saulesbrālis, saulessargs, skatulogs, skolasbērns, tautasnams, tēvuzeme, ūdenslīdējs, ūdenssmēlējs (mašīna), ūdenszīme, vaskadrāna, vērtspapīrs, zemesceļš, zemesgrāmata, zemessargs, zemestēvs, ziemassvētki, ziepjuzāles utt. http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_jazi1940n91|article:DIVL317|query:salikteni|issueType:P
- Terminoloģijā par salikteņiem veido, piem.:
– lietvārda un īpašības vārda savienojumus, piem., virsmaktīvās vielas (nevis virsmas aktīvās vielas, kā bija pieņemts līdz 80. gadiem), darbtiesiskās attiecības (nevis „darba tiesiskās attiecības“, kā līdz šim pārsvarā lieto), rīcībspējīga persona (nevis „rīcības spējīga persona“), darbaspējīgs vai darbspējīgs (nevis „darba spējīgs“), karstumturīgs, karstumizturīgs (nevis „karstuma turīgs“, „karstuma izturīgs“);
– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa veidu vai aspektu, + verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu}, piem.: traucējumnoturība (nevis „traucējumu noturība“), darbspēja, rīcībspēja, mākoņdatošana, kur pirmais komponents parasti nozīmē nevis procesa/īpašības subjektu vai objektu, bet gan procesa/īpašības veidu, apstākli, aspektu; piem., nevis traucējumi ir noturīgi, bet kaut kam piemīt noturība traucējumu apstākļos;
– savienojumus {lietvārds, kas apzīmē īpašības vai procesa subjektu vai objektu, + īsformas verbāllietvārds, kas apzīmē šo īpašību vai procesu vai arī procesa veicēju}, piem.: mašīnbūve (salīdz. ar mašīnu būvēšana), kaulveide (salīdz. ar kaulu veidošanās), audrade, dīgļrade, šūnrade, organrade, zīmolrade; krūmgriezis (salīdz. ar krūmu griezējs), ledlauzis (salīdz. ar ledus lauzējs), gāzesvads, ūdensvads, viļņvads, asinsvads;
utt., utt. Salikteņterminu sintaktiskajai vēlamībai ir divi vispārīgi kritēriji. Proti, ir vēlams:
1) lai termins būtu ērti iesaistāms plašākās vārdkopās, t. i., papildināms ar trešo komponentu (parasti kreisajā pusē), ja tāda vajadzība paredzama; piemēram, šis bija viens no iemesliem, kādēļ 70. gados vārdkopu izšķiršanas spēja aizstāja ar izšķirtspēju (piem., paplašināma kā aparāta izšķirtspēja);
2) lai t
ermins būtu ērti lietojams ne vien nōminātīvā, bet arī ikvienā citā locījumā (un, protams, arī ģenitīvā, kas visbiežāk sagādā grūtības); piemēram, šis bija galvenais iemesls, kādēļ 80. gados vārdkopu „elektriskā izlāde gāzēs“ (электрический разряд в газах / electric discharge in gases / décharge électrique dans le gaz) aizstāja ar vārdkopu elektriskā gāzizlāde; šajā ziņā grūtības radījusi arī, piem., vārdkopa „ietekme uz vidi“, jo par labu un atdarināmu paraugu nevar uzskatīt bieži lasāmo „ietekmes uz vidi novērtējumu“ (évaluation des incidences sur l’environnement / environmental impact assessment).
Ja neveido salikteņus, atliek vārdkoptermini, kuŗos pašos jau ir smagnējas konstrukcijas ar datīvu, instrumentāli, lokātīvu, prievārdiem un kuŗi vēlāk teikumos rada pamatīgas neveiklības: „elektriskās izlādes gāzēs strāvas mērīšana“ — salīdziniet to ar „elektriskās gāzizlādes strāvas mērīšana“!
Terminiem, kam paredzama bieža lietošana paplašinātās vārdkopās, vajadzības gadījumā būtu jāpieņem parallēls variants, ko ar citiem teikuma locekļiem varētu sasaistīt bez stilistiskiem zaudējumiem. Minētajai vārdkopai ietekme uz vidi agrāk tāds parallēls termins bija ekoloģiskā ietekme (ekoloģiskās ietekmes novērtēšana ir s i n t a k t i s k i nevainojama vārdkopa, taču ar vides jautājumiem saistīto zinātnieku vairākums pret to iebilst); pēdējos 15 gados ieteikti vairāki jauni varianti, piem., videsietekme.
Divi parallēlu vārdkopu piemēri no LZA TK Informācijas technoloģijas, telekomūnikācijas un elektronikas terminu apakškomisijas nesenās prakses:
access path independence
The separation of a data description from its access path so that changes to the access path do not require changes to the data description in a program. |
neatkarība no piekļuves ceļa,
piekļuvneatkarība
Tas, ka datu apraksts programmā ir tādā veidā šķirts no piekļuves ceļa, lai, piekļuves ceļam mainoties, nebūtu jāpārveido. |
data independence
The property of a database management system that allows for application programs to be independent of changes in the data structure. |
neatkarība no datu struktūras,
datneatkarība
Datubazes pārvaldības sistēmas īpašība, kas lietojumprogrammas dara neatkarīgas no pārmaiņām datu struktūrā. |
Latviešu terminoloģijā jau sen izkristallizējušies principi, kā izšķirt, kur veidojams saliktenis un kur jāpaliek pie divvārdu vai trīsvārdu vārdkopas. 70. gadu beigās un 80. gados terminoloģiski rediģējot «Latvijas padomju enciklopaidijas» dabzinātniskos un techniskos šķirkļus, nesastapos ar tādiem gadījumiem, kur šajā ziņā būtu jāmeklē pavisam jauni risinājumi. Šo principu pamatus lielākoties iedibinājis jau Jānis Endzelīns. Piem., “Latviešu pareizrakstības vārdnīcā” (1942) ir pat tādi salikteņi, kuŗus Terminoloģijas komisija pieņēma tikai 70.-90. gados. Viens ērti aplūkojams piemērs:
gaismizturīgs (v. lichtbeständig)
gaismjutīgs (v. lichtempfindlich)
gaismlaidīgs (v. durchleuchtend)
Termins gaismjutība ir jau Endzelīna rediģētajā «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā» (1922), bet Terminoloģijas komisija (TK) to pieņēma tikai 80. gados (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismjut*&list=&lang=LV&h=yes). Enciklopaidijā es šo terminu (tāpat kā īpašības vārdu gaismjutīgs un vairākus citus) pēc analoģijas ar līdzīgiem terminiem ieviesu bez saskaņošanas ar TK.
Tikai 80. gados TK apstiprināja arī terminu gaismizturība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur*&list=&lang=LV&h=yes). Bet īpašības vārds gaismizturīgs apstiprināts tikai 1998. gadā (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismiztur%C4%ABgs&list=gaismiztur*&lang=LV).
Vārds gaismlaidība nepelnīti nav ieviesies. Tā vietā TK kopš 1989. gada dažādās nozarēs apstiprinājusi terminu gaismcaurlaidība (http://termini.lza.lv/term.php?term=gaismcaurlaid*&list=&lang=LV&h=yes).
*
Kāda ir mana atbilde uz sākumā izteiktajiem jautājumiem? Ja jāatbild dažos teikumos un par visiem valodas stiliem reizē, atbilde ir šāda. Salikteņu mums varētu būt vismaz trīsreiz mazāk, ja latviešu valodā aktīva būtu kaut vai tik niansēta īpašības vārdu darināšanas sistēma, kāda ir leišu valodā. Kamēr jaunu īpašības vārdu darināšanā aktīvs būs gandrīz vai tikai piedēklis -isk-, atbrīvošanās no salikteņiem, it īpaši terminoloģijā, teikumus padarītu grūtāk uztveŗamus, nereti samocītus un arī neprecīzus. Tāda valoda būtu daudz tālāk no valodas latviskuma ideāla, no tā izteiksmes raituma un caurredzamības, kas piemīt dainām un varētu būt atsevišķa apcerējuma temats.
Es, protams, nerunāju par iespēju no salikteņiem atbrīvoties, vienkāršojot domas, ko uzticam valodai. Šī iespēja būtu iespēja savai valodai parakstīt bauŗu valodas likteni, un diez vai kāds to nopietni apcer.
Jādomā par ko citu. Vai skaidri apzināmies, kādos gadījumos salikteņi no valodas raituma viedokļa ir vēlami un kādos bez tiem varētu iztikt, jo tie vai nu gluži vienkārši nav vajadzīgi, vai arī ir samērā ērti aizstājami ar citiem valodas līdzekļiem? Arī tas būtu pētāms atsevišķi.
Skatīt arī: 03.11.2014. Salikteņi latviešu valodā – Alža Lauža stāstījums
- Latviešu valodas attīstības kopa - (RLB LVAK) 