Gunāra Astras „Pēdējais vārds“. Kas mainījies? – Arņa Šablovska stāstījums 02.12.2013. Rīgas Latviešu biedrības namā

Posted: 26.11.2013. in grāmatas, latviešu valoda, nacionālisms, padomju okupācijas gadi, raksti, sabiedrība un polītika, vārda brīvība

Gaidot LVAK rīkoto Arņa Šablovska stāstījumu 2013. g. 2. decembrī RLB namā par Gunāra Astras „Pēdējo vārdu“, ieskatīsimies vēsturiskajā kontekstā, polītiskajās pārmaiņās un sociāllingvistiskajā situācijā no pirmsatmodas gadiem līdz mūsdienām.

Pirms 30 gadiem – 1983. gada decembrī, kad PSRS eksistencei bija atlikuši vairs tikai nieka 8 gadi, tomēr bija vēl diezgan maz pazīmju, ka varētu patiesi tikt atjaunota demokratiskās Latvijas neatkarība un atbrīvotas arī visas pārējās Padomju savienības okupētās un «Austrumu blokā» pēc 2. pasaules kaŗa ietvertās nācijas. Nebija vēl sākušās lavīnveidīgās sabiedriskās kustības, kas panāca tā saucamā «komūnisma» norietu. Austrumeiropā XX gadsimta periodu no 40. līdz 80. gadiem raksturo totālitārisms, cenzūra, pārkrievošana un pret ikvienu pretpadomju vārdu, domu un darbību vērstas represijas, kas brīžam varbūt tika mīkstinātas, bet tad atkal atgriezās ar jaunu sparu. PSRS 1983. gadā vadīja J. Andropovs, kuŗš pirms tam bijis padomju valsts drošības komitejas jeb VDK/KGB priekšsēdis (1967–1982), enerģiski rīkojies ungāru brīvības centienu un Prāgas pavasaŗa apspiešanā (attiecīgi 1956. un 1968. gadā), sekmējis iebrukumu Afgānistānā, ticis galā arī ar disidentiem pašā Krievijā.

Gunārs Astra: «Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.
Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot»
– no pēdējā vārda tiesā 15.12.1983.

1983. gada 15. decembrī Rīgā tiek pasludināts nesaudzīgs padomju tiesas spriedums par divu brīvdomīgu latviešu, Gunāra Freimaņa un Gunāra Astras, nodarījumiem pret okupācijas varu – lielākoties par lasīšanu, domāšanu, rakstīšanu un komūnicēšanos Maskavas valdniekiem nepatīkamā veidā. Varai, protams, šķiet bīstami, ja norāda uz tās varmācīgumu. Par tādu uzdrīkstēšanos Gunārs Astra jau pirms tam bijis PSRS polītiskais cietumnieks un izsūtītais Sibirijā (1961–1976). Padomju prokurors 15. decembrī gan pieprasa pretpadomiski noskaņoto Astru apklusināt arī tiesas zālē, bet tiesnesis ļauj turpināt brīvības cīnītāja drosmīgo runu: «valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā – uz pieciem gadiem nometināt ne jau Krimā».

G. Astras «Pēdējo vārdu» viņa domubiedri slepeni ieraksta un nogādā arī trimdas latviešiem Rietumos. Alfrēds Stinkuls «Brīvajā Latvijā» raksta: «Gunārs izturējās aukstasinīgi. (…) Un Gunārs pateica visu, ko bija iecerējis sacīt: kā sprediķi, kā atklāsmes vēstījumu. Tik drosmīgi runājam kādu Padomju savienībā redzēju un dzirdēju pirmo reizi.»

Itin drīz, 80. gadu beigās jau rit plašas kampaņas pret totālitārismu un okupāciju, par vārda brīvību. 1988. gada sākumā Gunāram Astram PSRS vara piešķiŗ amnestiju, bet veselība ir smagi cietusi un brīvībā viņš nodzīvo vairs tikai divus mēnešus.

Ko darām mēs? Cik labi mūsdienās protam izmantot brīvību, kas sasniegta, pateicoties neatkarības cīnītāju nelokāmajām dvēselēm, izturībai, gudrībai un personīgiem upuŗiem? Domu dažādība ir patiešām liela, var novērot dažādus ceļus un neceļus: aizrautību blakus apatijai un latvietību līdzās jaunu paveidu beztautībai. Gadu pēc gada – te stiprina valodas likumu, te atkal aptumsuma mirklī vienkārši atdod kādu latvisku territoriju; vieni rada jaunus terminus un mācās pareizu jaunvārdu darināšanu, citi piekāpjas «internacionālajam» spiedienam, ka varētu taču iztikt bez latviskiem nosaukumiem naudai, datorlietām, firmām, veikaliem, sadzīviskiem, akadēmiskiem, techniskiem, juridiskiem jēdzieniem; ka latviska ortografija īpašvārdos, pareiza locīšana un galotņu lietošana, latviešu valoda afišās, internetā, uz grāmatu vākiem, ēdienkartēs, dokumentos, apraidē u. c. neesot nemaz īsti vajadzīga – bet kur tad pēc visiem šiem apgraizījumiem vairs paliks latviešu valoda?! Ja seko bēdīgi slavenajai prātulai, ka «valoda mainās», tad jau jāsamierinās ar vecajiem padomju frazeoloģismiem, kam tagad piepulcējas arī kārkluangļu pidžins.

Ar savu atskatu uz 1983. gada notikumiem mūsdienu kontekstā RLB latviešu valodas attīstības kopas tematiskajā sanāksmē viesosies publicists ARNIS ŠABLOVSKIS; priekšlasījuma nosaukums: «Pēc 30 gadiem. Gunāra Astras „Pēdējais vārds“. Kas mainījies? Rīgā un latviešu valodā?».

Norises vieta: Rīgas Latviešu biedrības nams, Rīgā, Merķeļa ielā 13, otrā stāva 301. telpā.
Laiks: pirmdien, 2013. gada 2. decembrī plkst. 18:00.
Ieeja brīva visiem interesentiem; ilgums – aptuveni pusotra stunda, ieskaitot diskusiju.

Gunārs Astra; par Gunāru Astru stāsta Arnis Šablovskis.

Tīmeklī var iepazīties ar:

www.sif.lv -- www.eeagrants.lv -- www.eeagrants.org

 

Kommentāru lodziņš:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s