RLB latviešu valodas attīstības kopas 2013. g. 8. aprīļa sanāksmē «Vēsturisku pārskatu par citvalodu īpašvārdu atveidi latviešu valodā» sniedza Dr. philol. Juris Baldunčiks. Priekšlasījumam sekoja diskusija.
Katra mēneša pirmajā pirmdienā (izņemot jūliju un augustu) pulksten 18:00 esat gaidīti Rīgas Latviešu biedrības namā, kur notiek LVAK rīkotās tematiskās sanāksmes par valodu.
Jau pirms 111 gadiem, 1902. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas sanāksmē enerģiski diskutēts par «Latviešu konversācijas vārdnīcas» tekstā lietojamo lingvistisko principu izvēli. Pastāvēja vairāki viedokļi — gan atbalsts rūpīgai īpašvārdu atveidei latviskā ortografijā, gan arī pretestība tai. Fōnētisko atveidi (rakstīšanu pēc izrunas un līdz ar to arī iespēju lietot galotnes, locījumus un bez aizķeršanās veidot lasītājiem viegli saprotamus teikumus) sevišķi atbalstīja Kārlis Mīlenbachs. «Ar lielu balsu pārsvaru uzvarējuši atveides principa atbalstītāji,» atzīst valodnieks J. Baldunčiks (sk. «Letonikā»).
Arī, ja salīdzina pirms vairāk nekā 400 gadiem — 16. gadsimta beigās un tikai nedaudz vēlāk — 17. gadsimtā drukātus izdevumus latviešu valodā, jau vērojams progress, respektīvi — «atsevišķi īpašvārdu gramatiskās integrācijas gadījumi», «pamazām svešo īpašvārdu lietojums rakstos pieskaņojās latviešu valodas īpatnībām» (J. Baldunčiks).
Kā jāizrunā — «Uuh»…?
Atveidošanas pretiniekiem varētu pavaicāt — kā tagad izlasīsit un sapratīsit «Անի», ja nebūs rakstības latviešu valodā? Kuŗas valodas rakstu zīmes tās ir? Kā no galvas uzrakstīsit tās datorā? Nē, tas nav [uuh] vai [ūh]. Tas ir senas armēņu pilsētas nosaukums, pamanīts arī Rīgā, pie tam armēņu valoda mums sanāk tuvāka par igauņu valodu, jo pirmā ir indoeiropiešu valoda, bet otra – nav, kaut arī lieto latīņu burtus. Mīklas atšifrējums sekos… (sk. zemāk šajā rakstā!).
Mūsdienās īpašvārdu atveides sistēmu var uzskatīt par pabeigtu, rakstītājiem un izdevējiem saprotamu. Problēmas tajā ir risināmas, un atsevišķi aspekti saistībā ar konkrētām svešvalodām — precīzējami. Vairāku principu pretstāves gadījumos (transkripcija; transliterācija) ir rodams kompromiss, ņemot vērā arī atveidojuma atpazīstamību un praksi jeb tā dēvētos tradicionālismus, pie kuŗiem esam pieraduši — «Dublina», «Kopenhāgena», «Oslo», «Parīze», «Prāga» u. c. latviskie nosaukumi, kas daļēji vai pilnīgi nesakrīt ar vietējo vai attiecīgās valodas literārās formas izrunu.
Klasiskā latviešu pareizrakstība — Mīlenbacha un Endzelīna izstrādātie un 20. gadsimta sākumā ieviestie ortografijas, morfoloģijas un aizgūšanas principi, bez padomju laika pārgrozījumiem un redukcijām — ļauj citu valodu personvārdus un vietvārdus atveidot pat vēl precīzāk, ja nebaidāmies no dažu «pašlaik neatļautu» burtu lietošanas!
Piemēram —
Ŗ
• pilsētas Ŗazaņa, Chaŗkova, vīriešu vārdi Audŗus, Andŗus;
CH
• a) ar mīkstu skaņu [1]: Minchene (Vācijā),
• b) ar cietu skaņu [2]: Chaŗkova jeb Charkiva (Ukrainā), Terechova (Latvijā), Gvadalachara (Spānijā), Utrechta (Nīderlandē jeb Nēderlandē), Bachs (uzvārds, komponists), Lochness (ezers Skotijā);
Ō
• Hōkings (uzvārds, zinātnieks), Dōkinss (uzvārds, zinātnieks), Dōrseta (Anglijā), Bōrnmuta (Anglijā), Espō (Somijā), Tōms (igauņu uzvārds, režisors), Kōls (vācu uzvārds, polītiķis), Džōrdans (angļu uzvārds).
Ja šo burtu nav, tad jāsāk zīlēt — gaŗš [ō] vai īss [o], un ja nu [uo]? Kāpēc tomēr ir [ŗazaņa], nevis [r…jazaņa]?
Jānis Endzelīns arī iebildis pret aplamiem «tradicionālismiem», kas veidoti it kā uz savdabīgas rīmēšanas jeb virspusīgas līdzības pamatiem. Tā, piemēram, 1) Lietuvas pilsētas nosaukums pareizāk ir «Kauna», nevis «Kauņa» (šai vārdā nav mīkstinājuma oriģinālvalodā — «Kaunas» [kaunas], kas atšķiŗas no vietvārda «Vilnius» [viļņus], kuŗā mīkstinājums ir); 2) franču personvārda «Vincent» [vɛ̃sɑ̃] atbilstīgāks atveidojums ir «Vensans» (ne «Vensāns»), jo pēdējās zilbes uzsvērums (franču val.) nav gluži ekvivalents gaŗam patskanim, savukārt -āns, kā zināms, der latgaliešu uzvārdu rakstīšanai.
Valters Feists
Papildu avoti: «Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca» (1944. g.); «Profesora J. Endzelīna atbildes» (Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli, 1933–1942).
Lasiet arī: 03.03.2014. – Juris Baldunčiks: «Kalki un puskalki latviešu valodā – pelēkais plankums latviešu leksikoloģijā».
- Latviešu valodas attīstības kopa - (RLB LVAK) 
Lvaka – tad gan noteikti aiziešu, ļoti interesē!
diez gan sarežģīti