Rīgas Latviešu biedrības namā, Merķeļa ielā 13, 428. telpā 2010. gada 1. februārī plkst. 18:00 par divvalodības tematu runāja valodniece un dramaturģe prof. Dr. phil. Baiba Kangere. Priekšlasījums izskanēja arī 18.03.2010. RLBN Līgo zālē.
Baibas Kangeres (dz. Valkā) mācību un darba vietas ir bijušas Austrālijā (Melburnā) un Zviedrijā (Stokholmā). Speciālizācija – latviešu valodas morfoloģija un atvasinājumi.
2010. gada 1. februāŗa un 18. marta priekšlasījumu un diskusijas pēc tiem piedāvāja RLB latviešu valodas attīstības kopa.
Baiba Kangere (no labās) runā LVAK sanāksmē.
B. Kangere 2009. gadā intervijā paudusi savus vērojumus par latviešu iekšējo divvalodību, kuŗas cēlonis ir nepretošanās valodiskai, sociālai un mentālai pārkrievošanai, pārangļošanai u. t. t. Kangere aicina izzināt un stiprināt to, kas visiem latviešiem izsenis ir kopīgs, nevis šķelties dažādos divvalodīgos latviešu valodas “nozarojumos”, jo:
“divvalodība ir kaitīga — tā atņem valodai dinamiku. Ja tu runā latviski un X valodu, es runāju latviski un Y valodu, bet tu lieto kalku no X valodas, ko es nesaprotu, es saku — tas nekam neder! — un lietoju kalku no Y valodas; mēs strīdamies, līdz iemaisās kāds, kas runā tikai latviski. Valodai top dinamika, ja izteiksmes problēmu cenšas risināt ar latviešu valodas, nevis ar aizgūtiem līdzekļiem. Ir problēma, kaut ko nevar pateikt, mēs gribam saprasties, un valodas attīstībā rodas tas, ko saprot vienīgi latvieši.
[…]
Ja ir sociāla vienvalodība, valoda pati atrod izteiksmes līdzekļus, kas kļūst par normām. Cilvēki zina, ja TO pateiks, tad citi TO arī sapratīs, bet tagad, divvalodībā, cilvēkiem ir mazāk spēju izteikties, nekā viņi prot izfantazēt, jo individu valoda ir puslēcienā starp vienu un otru valodu.”
“Kas tagad ir muļķa lomā? Tādi kā es, kas nemāk krieviski. Kad pirmo reizi dzirdēju “izlejamo alu”, es domāju — ko, man samazgas dos?”
(Citēts no avīzes “Diena”, 31.01.2009.)
Papildus arī: 2012. g. intervija ar Baibu Kangeri – “Profesore: Mums jāsazinās vienā valodā”.
“Kad industriālizācijas un urbānizācijas ietekmē cilvēki sāka no laukiem doties uz pilsētu, Rīgas centrs turpināja būt vācisks, bet visapkārt tam sāka ievākties latvieši. Kaut gan bija bijis rusifikācijas process, tomēr Rīgā bija vācu-latviešu valodas divvalodība.”
Citēts no avīzes “Ir” (Dita Arāja, 07.09.2012.) www.ir.lv/2012/9/7/profesore-mums-jasazinas-viena-valoda
- Latviešu valodas attīstības kopa - (RLB LVAK) 
Jēdziens “divvalodība” ir ar gudru ziņu mums, tā teikt, piespēlēts.
Domāju, ka mans apgalvojums neizklausīsies pārspīlēts, ja teikšu, ka patiesībā mums “divvalodības” NAV.
U. t. t.
Varētu teikt, ka ir četru veidu cilvēki:
– prot tikai vienu valodu un gandrīz nemaz neprot citas,
– prot dzimto valodu un vidēji labi prot kādu citu (varbūt vairākas),
– prot dzimto valodu un ļoti labi prot vēl citu/citas,
– prot vairākas valodas apmēram kā dzimtās.
Jā, Ainār, divvalodīguma akcentēšana ir attautotāju (tautas identitātes postītāju un mainītāju) ierocis. Jo tikai ceturtā grupa ir īsti bilingvāļi. Tātad kaut kāds mazākums.
Kangere (kā lasāms citātā un intervijā) iztirzā arī to, ka latvieši, kam ir dažādas likteņgaitas, ir dažādu svešvalodu ietekmē izveidojuši atšķirīgus valodas adstrātus (“papildinājumus”), un tas 1) apgrūtina saskarsmi, 2) traucē valodai attīstīties uz savu resursu pamata.
Cilvēkam ir jākopj sevī ideāli (lepnums, piederības sajūta u.t.t.) un kāda īpaša valodiska spēja (dabīga? izglītojoties iegūstama?) – netaisīt valodu kokteili. Tad viss būtu labi. 🙂
Bija ļoti interesanti uzklausīt B. Kangeres novērojumus.
(Pie sevis nodomāju, ka es gan protu tikai vienu valodu, un to pašu ne visai labi.)
Vienu valodu visā pilnībā prot tikai viss tās runātāju kopums, nevis kāds atsevišķs runātājs, pat ja viņš būtu ģenijs.
Valoda nav kaut kāds ierobežots kanons, tā ir kā nozare, un iespējamo vārdu un teikuma struktūru skaits tajā, šķiet, ir bezgalīgs.
Ja vienu valodu prot tikai visi, kas to runā, tad sanāk, ka krieviski šeit neprot.
Ja salīdzinātu ar Kanadu – tur esot miljoniem nesenu ieceļotāju, kuŗi runā desmitiem dažādās valodās, bet kuŗu dzimtā valoda (first language, mother tongue) nav Kanadas valsts valoda (official language). Un lūk! – Tomēr nav tā, ka par godu tiem ieceļotājiem Kanadu kāds sāktu saukt par “divdesmitvalodīgu valsti” vai tamlīdzīgi.
Avots – Vikipaidijas raksts “Languages of Canada”.
“Tomēr nav tā, ka par godu tiem ieceļotājiem Kanadu kāds sāktu saukt par “divdesmitvalodīgu valsti” vai tamlīdzīgi.”
Kā naglai uz galvas!
Tieši tā!