01.12.2014. – stāsta Elvis Krumholcs: «Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?»

2014. g. 1. decembrī pulksten notika latviešu valodas attīstības kopas rīkots priekšlasījums:

«Piektais locījums latviešu valodā: instrumentālis vai adesīvs?».

Mūsu uzaicinātais lektors Elvis Krumholcs ar sevi iepazīstina intervijā. Pēc izglītības diplomēts komersants un personāla speciālists, taču pēc aicinājuma jau 19 gadus nodarbojas ar rakstisko tulkošanu. E. Krumholcs ir poliglots, kas valodas apguvis galvenokārt pašmācībā, brīvi spēj runāt piecās valodās – latviešu, krievu, angļu, franču, poļu, bet 12 valodas prot lasīšanai un sapratnei pietiekamā līmenī.

Kā pamazām nonāci pie instrumentāļa un adesīva problēmatikas izpētes?

Elvis Krumholcs

Liels pavērsiens manā profesionālajā pieredzē aizsākās pirms pieciem gadiem, kad sāku tvert gramatiku sēmazioloģiskā skatījumā. Man pamazām sāka atklāties nianšu nianses, kas ļāva saprast informācijas uztveres atšķirības visplašākajā mērogā. Līdz tam daudzas teikuma konstrukcijas man likās sinonimiskas, tāpēc vairāk vadījos pēc intuitīvām nojausmām un vispārējās valodas prakses. Taču tagad esmu sapratis, ka katram elementam gramatiskajā sistēmā ir sava neatkārtojama vieta un nozīme. Mans skatījums uz pasauli caur sēmazioloģiju un valodniecību ir ievērojami paplašinājies, un es meklēju iespējas dalīties ar jaunajām atklāsmēm. Lai gan valodniecībā esmu praktiķis, bet ne akadēmiķis, šo gadu gaitā man ir radušies daudzi risinājumi latviešu valodas problēmatikā.

Jautājums par piekto locījumu latviešu valodā ilgus gadus nodarbināja manu prātu. Šī locījuma lietojamību es vienmēr esmu sapratis intuitīvi. Intensīvi lasīdams tekstus poliski un krieviski, es pamanīju neatbilstības starp instrumentāļa konstrukcijām slavu valodās un šo locījumu latviešu valodā. Kādreiz man likās, ka pietiekams arguments ir archaiskās “instrumentāļa” paliekas, kas vēl mūslaikos dzirdamas Kurzemē (“trejis ziedis”, “vienis prātis” u. tml.). Taču īstenībā problēma slēpjas citur.

Šķiet, ka austrāliešu valodnieks Teodors Fennels bijis pirmais, kas rosinājis piekto locījumu izņemt iz gramatiskās sistēmas, taču diemžēl viņam saradušies sekotāji Latvijas akadēmiķu aprindās. Rasma Grīsle rakstā “Vai latviešu valodā ir instrumentālis? ” (28.08.1998., Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas avīze” un “Latvija”) argumentēja viņam pretī ar fōnētiskiem un vēsturiskiem dotumiem, taču veica salīdzinājumu tikai ar lietuviešu valodu. Diemžēl mūslaikos šie argumenti ir par vājiem. Kognitīvā lingvistika, kas citastarp pēta arī sēmantiskās saites, ir sākusi attīstīties nesen, taču tieši sēmazioloģiskie apsvērumi ir spēcīgāki un būtiskāki, lai noteiktu locījuma dabu valodā.

Patiešām, stingra saite starp locījumu un prievārdu vai arīdzan parallēlu galotņu pastāvēšana locījumos nav pamats locījuma izņemšanai iz gramatiskās sistēmas. Visās slavu valodās vietas locījums ir neatraujams no prievārda, daudzās slavu valodās instrumentālim galotņu formas sakrīt ar citiem locījumiem. Taču sēmazioloģiskā skatījumā instrumentālis ir vienādu dabu gan slavu valodās, gan visās pārējās, kur tas sastopams.

Atklāsme par piektā locījuma jaudu un plašo tvērumu man dzima pavisam nejauši. Es droši vien pasmīkņātu, ja man jaunībā teiktu, ka kādreiz interesēšos arī par somugru valodām. Lielais locījumu skaits mani tolaik atturēja no somugru valodu mācīšanās, taču manā dabā nav atzīt kādu iespēju par nederīgu uz mūžīgiem laikiem. Man veidojās lietišķi kontakti ar Ungāriju, un, gluži dabiski, tie vedināja mani pašķirstīt ungāru valodas gramatiku. Nemaz tik sarežģīta ungāru valoda nelikās, vienīgi man būtu jāveltī vairāk laika mācībām. Taču tas man deva ieskatu somugriskajā vietas locījumu sistēmā un tās loģikā.

Kā daudzi tulkotāji, tā arī es meklēju iespējas, kā vieglāk izteikt piederību latviešu valodā, jo mums īsta piederības darbības vārda nav (kā, piemēram, angļiem “to have” – red. piez.). Es nolēmu ieskatīties somu valodas gramatikā. Somu valodā piederība tiek izteikta ar adesīvu – klātesības locījumu, kuŗam tiek pieskaņots objekts nōminātīvā. Sapratne par sēmantiskajām saitēm ļāva man atpazīt analoģiju ar piekto locījumu latviešu valodā.

Tādējādi strīds akadēmiķu vidē par piekto locījumu ir terminoloģisks. Ja pierādīsies, ka adesīvs ir piemērots nosaukums, piektā locījuma vieta mūsu valodā tikai nostiprināsies.

Kā sasaucas teōrija par šiem locījumiem un latviešu valodas prakse XX un XXI gadsimtā?

Jānis Endzelīns ir cītīgi mēģinājis aprakstīt latviešu valodas gramatisko sistēmu, tai skaitā locījumus, bet viņa darbības periods iekrita laikā, kad kognitīvā lingvistika vēl nebija radusies. Nenoliedzami, J. Endzelīnam bija spēcīgi pamati klasiskajās valodās, kur viņš meklējis atbildi uz daudzām parādībām latviešu valodā. Taču katrai valodai ir kaimiņvalodu uzslāņojums; latviešu valodā liela nozīme ir atsevišķām somugru valodu parādībām. Es ticu, ka J. Endzelīns, būdams zinātniska kaluma prātu, spētu tur atrast atbildi par piektā locījuma dabu.

Piektais locījums manis piedāvātajā koncepcijā ļauj citādi lasīt tautasdziesmas. J. Endzelīns, piekto locījumu nosaucis par instrumentāli, mēģināja mazpazīstamas formas skaidrot, konkrētajam gadījumam papildus pievienojot kādu prievārdu. Daudzos gadījumos skaidrojums bijis pietiekams sapratnes gūšanai, taču tagad jaunais skaidrojums ir smalkāku nokrāsu. Piemēram, “gružiem upe netecēja” J. Endzelīna skaidrojumā nozīmē ‘gružu dēļ upe netecēja ’. Jaunajā koncepcijā šis tautasdziesmas fragments saprotams citādi – ‘upe netecēja, būdama gružiem noklāta ’. Šī tautasdziesma ir svarīga adesīva pierādīšanai, jo slavu valodās analoģiska konstrukcija ar instrumentāli nav iespējama.

Runātājiem uzskatot piekto locījumu par instrumentāli un ilgu laiku atrodoties divvalodības spaidos, XX un XXI gadsimtā ir ievērojami sašaurinājusies piektā locījuma lietošana latviešu valodā. Kā klausītājiem atklāsies tematiskajā vakarā (01.12.2014. pulksten 18:00 Rīgas Latviešu biedrības namā), adesīvs ir plaši lietots locījums klātesības izteikšanai. Tautām ap Baltijas jūru klātesība ir piederības pazīme – proti, piederības noriseni (“būt”, “man ir”, “turēt” – red. piez.) daudzos gadījumos aizstāj atsauces uz piederības faktu. Tradicionāli latviešu valodā piederību izsaka ar ģenitīvu un datīvu, taču tautasdziesmās piederība noteiktos gadījumos tiek izteikta ar piekto locījumu. Piektais locījums ļauj diferencēt piederības sēmantiku – proti, ar ģenitīvu vai datīvu izteiktā piederība balstās pieņēmumā, ka attiecīgais piederums ir subjekta rīcībā, turpretī ar adesīvu izteiktā piederība pauž, ka starp subjektu un piederumu ir tieša saite.

Starp adesīvu un instrumentāli ir pamatīgas sēmantiskas atšķirības. Kā norāda locījuma nosaukums, instrumentālis aktīvi iesaista instrumentu (jeb rīku). Adesīvs ir klātesības locījums, tāpēc ar to var konstatēt tikai darbības sekas, piemēram, “nazi griezta maize”. Lai veidotu instrumentāļa konstrukcijas, latviešu valodā aktīvi tiek lietots prievārds “ar”. Piemērs: “es griežu maizi ar nazi.”

Adesīvam ir priekšrocības, kādu nav instrumentālim. Adesīvs var norādīt aktīvu darbības metodes izmantošanu. Tieši tāpēc latviski mēs ejam kājām, bet krieviski nevar iet “ногами” – tas tulkojams ar apstākleni “пешком”! Ja sēmantiskie principi tiktu nostiprināti latviešu valodas gramatikā, runātājiem jau no mazotnes būtu izpratne par atšķirībām starp metodi un instrumentu!

Kuŗi valodniecības novirzieni un jomas pašlaik visvairāk saista tavu interesi?

Salīdzināmā un sastatāmā valodniecība, kognitīvā lingvistika.

Kā dziļāku  valodas un valodniecības jautājumu izpēte saistās ar citām jomām, kuŗās tu darbojies? Palīdz, rada pārsteigumus, apstiprina kādas vispārīgas un lielas filosofiskas atziņas?

Manā redzeslokā pastāvīgi ir cilvēku savstarpējā komūnikācija, vēstījumu pieņemšana, apstrāde un nodošana citiem informācionālās ķēdes dalībniekiem. Es esmu pārliecinājies, ka kļūdainas teikuma konstrukcijas, nepietiekams vārdu krājums un nepiemēroti izteiksmes līdzekļi savstarpējās attiecības šķeļ un pat saārda. Daudzām lietām cilvēki neatrod nosaukumu, jo attiecīgu jomu izprot tikai intuitīvi, aptuveni. Tad veidojas situācijas gluži kā anekdotā – Jautāts, kā pats jūtas, pacients psīchologam atbild: “Es domāju, ka ar mani viss kārtībā!” Tāpēc aicinu ikvienu nestāvēt malā, bet bagātināt savu vārdu krājumu, jo arī dzimto valodu mēs runājam ne vienmēr izcilā kvalitātē.

Ko no mūsdienu latviešu valodas prakses visvairāk vajadzētu izskaust – tavā personīgā skatījumā?

Pašlaik mani visvairāk uztrauc tas, ka skolās latviešu valodu māca analitiski, bet ne sintetiski. Mācoties dzimto valodu analitiski, var apgūt lielu formu daudzumu, taču vienlaikus uzmanībai var paslīdēt gaŗām gramatisko saišu daba. Tieši tāpēc jauniešu valodā esmu novērojis paviršu izpratni par locījumiem un darbības vārdu laikiem. Būdams poliglots, varu apstiprināt patiesību, ka jebkuŗu svešvalodu ir grūti iemācīties, ja dzimtās valodas pamati ir vāji ielikti.

Ar ko latviešu valodu būtu vērts papildināt, uzmanīgi un prātīgi ņemot par paraugu citas valodas?

Latviešu valoda ir izteiksmes līdzekļiem bagāta, tā ļauj ļoti niansēti atklāt iekšējos un ārējos procesus. Taču mūsu valodā lielākā problēma ir kādeņu un apstākleņu nepietiekama izmantošana, atteikšanās no atvasināšanas iespējām. Mani sarūgtina brīži, kad cilvēki atsakās lietot rēgulāru un valodas normām atbilstošu darinājumu, jo citi tā nerunājot vai attiecīgais vārds neesot uzņemts vārdnīcā. Zināmā mērā šo procesu kavē akadēmiķi, jaunradi ierobežodami ar norādi “nav produktīva”, kas citu prātos pārveidojas par secinājumu “tā runāt nedrīkst”. Manā skatījumā akadēmiķim ir jāspēj dot plašāku pamatojumu, kāpēc teōrētiski iespējamā forma būtu uzskatāma par vēlamu vai nevēlamu, vērtīgu vai nevērtīgu. Tieši tas viņu padara akadēmiskā titula cienīgu.

Kā tava izpratne par valodu un attieksme pret to ir laika gaitā mainījusies? Kādā vecumā pirmo reizi iedomājies, ka valoda var tikt pētīta un kopta?

Kopš bērnības man valoda bijusi eksistences forma. Visam, ko vien esmu apzinājies, esmu meklējis apzīmējumus un nosaukumus. Tāpat jau no mazotnes esmu cītīgi šķirstījis vārdnīcas un gramatikas grāmatas, vairākkārt pārlasījis klasiķu darbus, lai man veidotos savs vārdu krājums.

Nepieciešamību pēc valodas pētīšanas un kopšanas es sapratu agri, jau pirmajā klasē saņēmu uzslavas par vārdiņu mācīšanos. “Latviešu valodas kultūras jautājumus” un tiem pielīdzināmus avotus es sāku aktīvi lasīt apmēram desmit gadu vecumā. To arī varētu uzskatīt par laiku, kad iedomājos savu dzīvi saistīt ar valodu.

Ar raksta autoru var sazināties pa e-pastu — elvis@sveiks.lv

(Intervēja Valters Feists.)

---

Skatīt arī: Elvja Krumholca raksts «Zināmais, bet nepietiekami iepazītais: latviešu valodas prievārds ‘gar’» (2015. g. februāris)

LVAK